3 aplamības par uzturu, kas jābeidz tiražēt

Labdien, mani sauc K., un man ir liels prieks pievienoties Anonīmo Mizantropu Sadraudzībai. Šeit esmu nonākusi, jo katru mīļu dienu dusmojos par to, ka mani uzskata par muļķi, kurai galvas vietā ir miskaste. Un, kā jau pienākas, miskastē tiek samesti vienreizēji atkritumi. Tā arī gribas mest atpakaļ autoram sejā ar skaļu "Nē, tā nav". Lūk, par ko runa.

1. Palmu eļļa ir kaitīga

Šis, izskatās, ir viens no noturīgākajiem uztura mītiem. Redzu apgrozībā vismaz reizi dienā, un cilvēki, lasot sastāvu, šausmās met prom produktu ar palmu eļļu tā, it kā viņiem ar pātadziņu uzsistu kāds uztura pseidoguru.

Palmu eļļai pieraksta, ka:

1. Organismā tā līdz galam nesagremojas un nosēžas uz asinsvadiem.
2. Tā salīp kopā zarnu traktā, veidojot aizsprostojumus.
3. Tā izraisa sirds-asinsvadu saslimšanas.
4. Atmodina Hitleru, Sātanu un omes uz soliņa.

Kā ir patiesībā?

Pirmkārt, ja mūsu organisms varētu atļauties kaut ko nešķelt, bet uzkrāt sevī, jau pēc dažām nedēļām mēs sajustu, ka kaut kas īsti nav labi. Kuņģa-zarnu trakts ar visiem fermentiem ir nenormāli jaudīga ķīmisko savienojumu maļamā mašīna, kas cilvēkēdienu pa saitītēm sarauj līdz elementāriem savienojumiem. Un palmu eļļa ir tikai kārtējais ķīmiskais savienojums, kura sašķelšana organismam ir tikpat smags uzdevums, cik saskaitīt 2 plus 2.

Otrkārt, palmu eļļa tiek bieži jaukta ar daļēji hidrogenētiem jeb trans-taukiem. Nu nē, tie ir divi dažādi stāsti. Trans-tauki ir kaitīgi, taču palmu eļļa nav sinonīms trans-taukiem.

Treškārt, palmu eļļas ietekme uz organismu tika pētīta – saistība ar sirds-asinsvadu saslimšanām netika atrasta. Neaizmirsīsim, ka tā ir augu eļļa. Gluži kā olīveļļa, rapšu eļļa un visu citu veidu eksotiskās un mazāk eksotiskās augu eļļas. Tikai ar vienu "bet" – ja pieņemsim, ka visas augu eļļas ir viena liela ģimene, tad palmu eļļa ir neglītā māsa ar zobu breketēm. Eļļas vērtību nosaka piesātināto un nepiesātināto taukskābju attiecība tajā, kur piesātinātās taukskābes tiek uzskatītas par nevērtīgām un pārmērīgos daudzumos nav ieteicamas, kamēr nepiesātinātās ir vērtīgas. Un palmu eļļa uz citu fona izceļas ar augstu piesātināto taukskābju saturu.

Te var papētīt piesātināto un nepiesātināto tauskābju saturu eļļās. Labākā kvalitātē man nebija, ok? Toties šis no zinātniskā žurnāla.

Tieši tāpēc olīveļļa ir štelle, kamēr palmu eļļa – nu tā. Palmu eļļa ir lēta un ne ar pārāk dižu sastāvu. Taču tā nav ne bīstama, ne neveselīga. Tik un tā tās sastāvs no nepiesātināto un piesātināto tauskābju viedokļa ir labāks par dzīvnieku sviestu.

Kur tad ir problēma? Tajā, ka palmu eļļa ir lēta un to attiecīgi pievieno visādiem lētiem draņķiem. Friškas, pusfabrikāti, čipsīši, burgerīši un viss, ko tavs fast food izvirtuļa prāts spēj iedomāties. Un, ja tu ēd to visu, padomā divreiz, ko vainot pie veselības problēmām – vai tiešām palmu eļļu?

2. Piens plauktos nav īsts

Plauktos vairs nav normāla piena, viss ir neīsts, jo tiek ražots no piena pulvera. Nu, jūs zināt. Galvenās tēzes ir:

1. Pienu ražo no piena pulvera.
2. Piens nevar būt ar zemu tauku saturu, tam noteikti kaut ko pievieno.
3. Piens nevar stāvēt pusgadu un nebojāties.

Tiem, kas uzskata, ka vietējo pienu ražo no piena pulvera, iztrūkst loģikas. Un tas valstī, kur gotiņas ganās acu priekšā! Padomāsim loģiski. Lai iegūtu piena pulveri, vispirms ir jāveic kaudze tehnoloģisko procesu ar īstu govs pienu. Izdabūt ārā ūdeni, izkaltēt līdz pulverim, iepakot. Lai no piena pulvera atkal iegūtu pienu, tas ir jāatšķaida ar ūdeni. Un priekš kam Latvijas uzņēmumam tērēt laiku, resursus un naudu, lai vispirms iegūtu piena pulveri un tad no tā atpakaļ – pienu, ja vienmēr ir pieejams svaigs govs piens pa tiešo no zemniekiem?

Arī skepse pret vājpienu nav pamatota. Īpaši pārsteidz to dzirdēt no tiem cilvēkiem, kas bērnību pavadīja laukos. Atceraties tādu iekārtu, ko ome darbināja vai nu ar elektrību, vai nu ar savu nenogurdināmo rociņu? To, kur iekšā salej pienu, bet pa vienu galu ārā tek piens, pa otru – svaigais krējums? Piena separators – pilnīgā uzvara, kas no piena atdala piena taukus. Tieši pēc tāda paša principa to dara rūpnieciski, un piens no tā nekļūst neīsts, neveselīgs vai citādi kaitīgs. Un, nē, vājpienam nav jāpievieno E- vielas, lai uzturētu to dzeramā kondīcijā.

Sāgas noslēgumā vienmēr seko naids pret pienu, kas var atļauties stāvēt pusgadu un nebojāties. Tāds nu noteikti ir mākslīgs. Padomāsim loģiski. Kāpēc piens bojājas? To izdara baktērijas. Bet kā būtu, ja baktērijas, kas bojā pienu, pašas ietu bojā? Tad pienu nebūtu, kam sabojāt. Šādi strādā ultrasterilizācija jeb UHT – pienu uz dažām sekundēm uzsilda līdz temperatūrai, kas pārsniedz 135 °C. Tad pienu jautri ielej iepakojumā, kura iekšpuse ir izklāta ar foliju – tā nelaiž cauri saules starus un citas štelles. Voilā – piens stāv pusgadu. Un bojājoties paliek rūgts – jo, atkal, nav jau baktēriju, kas no tā izveidos rūgušpienu. Un iemesls, kāpēc cilvēki dzer pienu – olbaltumvielas un kalcijs? Tie nezūd. Ir iespējams vitamīnu zudums, taču, kamon, piens jau primāri nav vitamīnu avots.

Ja šeit saskrien svaigpiena fani pastalās, kas gatavi likt muti zem govs pupa – bet, lūdzu, dzeriet, cik uziet, svaigpienu, man prieks, ka jums tas pieejams, un, cerams, ka nedabūsiet listeriozi. Taču nevajag nosodīt to cilvēku izvēli, kam pļavas vietā ir lielveikals.

3. Cukurs izraisa hiperaktivitāti/uzmanības deficīta sindromu bērniem

"Sarijas te saldumus un skrien kā traki" – dzirdēts? Dzirdēts. Šī pārliecība ir iesakņojusies dziļi jo dziļi. Un, izskatās, cilvēkiem nav lielas vēlmes noskaidrot faktus, jo cukurs taču ir tik slikts, ka kārtējā apsūdzība neko nemaina – tapāt ietupināts uz mūža ieslodzījumu. Ir diezgan skaidrs, ka cukurs ir liela bēda un nelaime mums, sabiedrībai, kas nemāk laicīgi aizvērt savu muti un noved sevi līdz endokrīnām un sirds-asinsvadu saslimšanām. Taču pieņēmums par to, ka cukurs izraisa hiperaktivitāti bērniem, ir apgāzts pētījumos (viens, divi un trīs).

Jo bērni, ziniet, pat nesarijoties saldumus, skraida kā traki. Nejauciet sava bērna veselīgu aktivitāti ar nopietnām diagnozēm, kas jāizrunā ar psihiatru. Un, nē, tas nenozīmē, ka bērniem var sākt dot saldumus neierobežotos daudzumos. Taču, ja kādā jubilejā sīkais apēda konču – absolūti nav, par ko stresot.