Par dumjām bļembām un ķīmijfobiju

Jūs zināt to veco joku, kad cilvēkiem izstāstīja par vielu ar baisu nosaukumu "dihidrogēnmonoksīds" un visi aiz bailēm pieņēma lēmumu to aizliegt, nezinot, ka tas ir ūdens? Nav joks.

"Bez E-vielām, tikai dabīgas sastāvdaļas, bez ķīmijas" – šādas bļembas uz savas preces liek katrs ražotājs, kas pretendē uz veselīgumu un naudas ievākšanu no lētticīga pircēja. No vienas, puses varētu likties, ka šī ir visnotaļ moderna vēsma. Bet es teiktu, ka tā nav. Bailes no ķīmijas – abstrakta bubuļa, ko neviens nekad nedefinē, vazājas man līdzi, kopš es sevi atceros. Un nebūt ne tikai izlutinātam pilsētniekam, kas dzīvo savā priviliģētajā pasaulē un uzskata, ka Āfrikas badacietējs pārceļas uz pili katru reizi, kad viņš iegādājas ar "fairtrade" marķētu dušas želeju. Kad es biju maza, atceros, ka manos dziļajos laukos kaimiņiene apzināti mazgāja traukus ar sodu – "lai nav kaut kāda ķīmija". "Ķīmija" ir dziļi, jo dziļi iesakņojusies smadzenēs – visi zina, ka tas ir neprecizētu vielu kopums, kas dara tev pāri un ko ļauni ražotāji bāž visos iespējamos līdzekļos. Ķīmija ir fakin arhetips.

Baiļu mārketings

Dažreiz man ļoti pietrūkst laiku, kad blondīne ar perfekti piegludinātiem matiem un izriestām krūtīm reklamēja trauku mazgāšanas līdzekli ar piparmētru smaržu. Saka, ka sekss tik labi vairs netirgojas – esot vulgāri un smieklīgi. Toties bailes tirgojas gan. Bailes, kas ir nomaskētas zem rūpēm par savu organismu. Panika no tā, ka kosmētikā, mājas uzkopšanas līdzekļos un pārtikā ir "ķīmija", veicina to, ka patērētājam piedāvā pseidopaaugstinātās drošības produktus. Kopumā, visa organiskās kosmētikas industrija ir uzbūvēta uz tā rēķina, ka tika dēmonizētas pavisam drošas ziepju, šampūnu un krēmu sastāvdaļas. Un pircējs noticēja. Jo "nātrija laurilsulfāts" izklausās baisi, bet "organiskais Nārnijas vienradžu varavīksnes ekstrakts" izklausās pēc kaut kā, ar ko vajag piekrāmēt savu dabai draudzīgo auduma iepirkuma maisiņu. Un nevienam neinteresē, ka nātrija laurīlsulfāts tur ir pievienots minimālā un drošā daudzumā. Dažs labs dod padomus par to kā iztīrīt māju "bez ķīmijas" – lai bērniem droši. Ziniet, kā viņi tīra māju "bez ķīmijas"? Ar citronu, etiķi, sodu, sāli un ūdeni. Citiem vārdiem sakot, viņi tīra māju ar 2-hidroksipropān - 1,2,3 - trikarbonskābi, etiķskābi (bezgala droša bērniem!), nātrija hidrokarbonātu, nātrija hlorīdu un dihidrogēna monoksīdu. Jo šī arī ir ķīmija. Jo viss mums apkārt ir viena vienīga ķīmija, mūs pašus ieskaitot. Īpaši asprātīgi pretķīmijas karavīri kā "ļaunās ķīmijas etalonu" mēdz piesaukt Mendeļejeva tabulu, aizmirstot, ka viss pasaulē ir Mendeļeveja tabula, sapinusies un sagrozījusies dažādās formās un kombinācijās.

Nav ne vainas mazgāt māju ar iepriekšminētajiem līdzekļiem. Taču nedrīkst to pasludināt par nekaitīgu "ne-ķīmiju" un netiešā veidā norādīt, ka viss cits nu gan ir kaitīgs.

Dumjas bļembas

Tagad veikalu plauktos ir pilns ar pseidopaaugstinātās drošības produktiem, kas, savukārt, vēl vairāk nostiprina apziņā mistiskās ķīmijas kaitīgumu. Atsevišķa kategorija ir E-vielas. Šī ir liela tēma, taču kopsummā var pateikt, ka visas E-vielas nedrīkst mest vienā maisā. Lielākā daļa E-vielu ir absolūti drošas. Produkti, kuros nepieciešams bāzt klāt daudz E-vielu – vot, tie ir sūdi.

Rekur svaigi spiestas burkānu sulas reklāmas bļemba. Dodiet desmit – tik dabīga, tik droša! Ražotāja mērķis, protams, ir labs, cēls un ienākumiem bagāts, bet mesidžs uzslāņojas zemapziņā – sulas ar E-vielām un krāsvielām gan ir sūds. Ko darīsiet nākamreiz, ieraugot kādu citu sulu ar uzrakstu: "krāsviela E160"? Liksiet atpakaļ plauktā, jo draņķis? Un kā būtu ar to, ka krāsviela E160 ir beta-karotīns jeb A vitamīna provitamīns, ko satur visi burkāni pasaulē? Ražotājs nonāk pretrunās ar sevi: jā, var apgalvot, ka netika pievienotas E-vielas, jo papildus neviens neko nav pievienojis. Taču burkānu sula pati par sevi satur mātes dabas doto vielu, kas tiek izmantota kā E-viela. Burkānu sulā "bez E-vielām, bez krāsvielām" plunčājas E-viela un krāsviela. Un tā ir absolūti droša un nekaitīga.

Labi vien ir, ka uz augļiem un dārzeņiem nav jānorāda sastāvs – ķīmijfobi dabūtu sirdslēkmi.

Nē, tas nebūt nenozīmē, ka pilnīgi visas E-vielas ir atrodamas dabā. Bet, jā, tas gan nozīmē, ka šādas dumjas bļembas dara pāri drošām E-vielām. Drošas, starp citu, lielākoties ir arī tās, ko sintezē mākslīgi – bet par to citu reizi.

Rekur vēl viens ģēnijs sola, ka hennā nav ķīmisko pigmentu. Lol, labrīt – sveicinam 2-hidroksi-1,4 – naftahinonu, kas nokrāso matus. Henna, starp citu, gluži kā parastā matu krāsa, mēdz izraisīt ārkārtīgi spēcīgu alerģiju. Ja taviem matiem tā liekas saudzīgāka – lieto uz nebēdu! Bet nevajag izdomāt savai izvēlei aplamu pamatojumu.

Interesanti – kā "bez ķīmijas" iet kopā ar poliesteru, polipropilēnu un citiem draugiem?

Vai tad tu metaforas nesaproti?

Kāds noteikti padomās – vai, nu ko tur cepties, skaidrs taču – par "ķīmiju" sauc tikai slikto ķīmiju, vienkārši apzīmējums tāds. Un tagad visas pasaules mārketologi sadodas rokās, dejo prieka dejas un sacer stāstu par Alpu jaunavām, kas pilnmēnesī ar plikām rokām vāc sniegbaltu kokvilnu, upurējot Dabas mātei vegānisku sojas āzi. Nav "labas" un "sliktas" ķīmijas. Ir tikai deva, kas var būt nekaitīga vai, ja to pārsniedz, kaitīga. Ūdens ir dzīvības pamats, bet, ja izdzer pārdesmit litrus vienā piegājienā, var atstiept kājas.

Tas, par ko mums jārunā, ir konkrētas vielas un konkrētas devas. Saucot visu bez šķirošanas par "ķīmiju", tiek dēmonizētas arī tās vielas, kas ir nekaitīgas vispār vai ir nekaitīgas regulētos daudzumos. Gan sadzīves ķīmija, gan pārtika, gan kosmētika tiek pakļauta stingrai kvalitātes kontrolei. Ir jāizceļ atsevišķi tās vielas, kuru klātbūtne ir diskutabla, nevis jāpalaiž "ķīmija" kā ceļarullis, kas zem sevis nolīdzina pilnīgi visu. Tā vietā, lai norakstītu visas pārtikas krāsvielas, jārunā par tām, kas reāli var kaitēt – E129, E133, E104, E123 bērniem var izsaukt hiperaktivitāti. Tā vietā, lai bruktu virsū nekaitīgajiem parabēniem šampūnos (kas nez kāpēc tiek vajāti kā noziedznieki pret cilvēci), būtu vēlams pievērsties šampūna iepakojumam, kas var saturēt potenciāli kaitīgus ftalātus – šī tēma gan nav tik populāra kā bļemba "nesatur parabēnus". Situāciju apgrūtina tas, ka katra “dabīgās veselības” lapele šo informāciju izplata un sagroza tā, ka nu vairs nevar saprast, kam ticēt. Vispārināšana un "dabīgs vs. mākslīgs" atieksme noved pie tā, ka patērētājs domā reklāmu bļembas kategorijās, kamēr patiešām būtiski un konkrēti fakti netiek pacelti populārā līmenī. Pārsteidz arī nekritisks uzskats par to, ka viss, kas ir "dabīgs", ir pēc noklusējuma labs. Tā arī prāsās savākt latvāņu sulu, ielikt smukā pudelītē ar latvju zīmēm un tirgot kā līdzekli sejas ādai. Dabīgi taču!

Kur ir problēma?

Ja jautāsiet man – liekas, ka mēs visu lietojam par daudz. Nevajag katru dienu fanātiski berzt virsmas ar sadzīves ķīmiju un sākt dzīvot hipersterilā realitātē, kas var veicināt alerģijas. Matiem pietiek ar šampūna kripatiņu. Nevajag liet podā dezinfektantu tonnu un dabūt viņu tik tīru, ka iekšā var pusdienas servēt. Nav jēgas liet virsū dzīvoklim simts līdzekļus ar dažādiem aromātiem – aromātu der atstāt brīdim, ja ciemiņi nāk, bet pēc kaut kā smird. Ja ir laiks gaidīt – labāk vienkārši atvērt logu. Nevajag ēst sūdus. Krāsainas končas, pusfabrikāti – izmetot no ēdienkartes šos, dabū ārā daudzu E- vielu avotus. Ne jau E-vielas ir vainīgais, ja tu ēd nagetus ar friškām, pa virsū uzkožot paciņu ar krāsainām ledenēm.

Viss ir labs ar mēru un pēc pielietojuma. Un, dārgie ražotāji - ar šo jūs paši sev rokat bedri. Haips pāries, bailes paliks.