Esat redzējuši visāda veida fantastikas filmas ar sižetu, kur varoņi izmūk ārā no kāda psihes manipulācijas eksperimenta un dzīvo laimīgu dzīvi? Un tad uzrodas kāds ļaunais, pasaka triggerphrase, un labais varonis momentā kļūst par pakļāvīgu slepkavošanas mašīnu ar aptumšotu prātu? Tikai pāris vārdi noteiktā secībā – un atslēdzas visas spējas pašam kontrolēt savas izvēles. Fantastika? Ne gluži. Reālajā pasaulē arī ir viena vareni iedarbīga "aktivētājfrāze". Vai, būsim precīzāki, abreviatūra. ĢMO jeb ģenētiski modificēti organismi.

Par ko es tagad runāšu?

ĢMO paver iespējas plašām diskusijām. Taču mans mērķis ir apskatīt pētījumus tikai un vienīgi par ĢMO ietekmi uz veselību. Mans mērķis nav runāt par to, ka ĢMO var veicināt negodīgu konkurenci, neļaujot izpausties mazām zemnieku saimniecībām – tas nebūt nav manā kompetencē. Mans mērķis nav celt augšā pesticīdu jautājumu – ar pesticīdiem apstrādā gan ĢMO, gan ne-ĢMO pārtiku. Mans mērķis nav runāt par to, kādu ietekmi ĢMO atstāj uz vidi – par to lai spriež vides zinātnieki. Tāpēc šis ir tikai un vienīgi par ģenētiskās modifikācijas ietekmi uz veselību un uzskatiem par to.

Kas tad ir ģenētiskā modifikācija?

Cilvēki vienmēr ir gribējuši, lai pārtika, ko viņi audzē, pēc iespējas mazāk iet bojā un dod pēc iespējas kvalitatīvāku ražu. Viena no tādām metodēm ir selekcija: cilvēks ātri vien saprata, ka, krustojot labas kvalitātes dārzeni ar citu labas kvalitātes dārzeni, sanāk superīga raža. Taču zinātnes sasniegumi nestāv uz vietas, un aptuveni 1973. gadā pasaule tika iepazīstināta ar ģenētisko modifikāciju. Tās ideja ir pavisam vienkārša: ja organismam A ir kāda laba īpašība, slēdzīti, kas to īpašību palaiž, var izolēt un pārcelt uz organismu B, kas arī tam palaidīs to pašu labo īpašību. Piemēram, kukurūza. Iedomājies, iestādīji tu kukurūzu, gaidi ražu un naudu, par ko barot ģimeni, bet kukurūzai uzbrūk kāpuri un apēd pusi no ražas. Cik labi būtu, ja kāpuri kukurūzu neēstu! Ģenētiskā modifikācija piedāvā risinājumu: turpat augsnē dzīvojas baktērija vārdā Bacillus thuringiensis. Baktērijai ir gēns, kas veicina tādu vielu izstrādi, kas kāpurus nogalina. Šo gēnu var izolēt no baktērijas un ievietot kukurūzas sēklā. Tagad arī kukurūza, kas no tādas sēklas izaugs, izstrādā vielas, kas kāpurus nogalina. Viela aktivizējas tikai tad, kad nonāk kāpura gremošanas sistēmā un nogalina to, cilvēka organismam nekādi nekaitējot. Cilvēks neapēd izdalīto vielu, bet tikai gēnu, kas nosaka tās izdalīšanos. Un kas ir gēns? Gēns ir DNS daļa. Kas ir DNS? Makromolekula, kas veiksmīgi sagremojas. Jo absolūti viss, ko mēs apēdam, satur gēnus.

Tā notiek ģenētiskā modifikācija.

Kukurūza ir tikai viens piemērs. Šajā video, piemēram, var noskatīties, kā ģenētiski modificēta papaija kļuva izturīga pret augu vīrusu.

Anti-ĢMO aktīvistiem ļoti patīk ilustrēt savu rakstu ar baisām bildītēm, kurās augli piešpricē ar "ķīmiju". Tam gan nav nekādas saistības ar gēnu modifikāciju.

Tā izskatās ģenētiski modificēts organisms.

Nekaunīgi un šķībi izgriezts no GMOanswers.

Kāpēc pārtika tiek ģenētiski modificēta?

Lai arī pastāv uzskats, ka ģenētiskā modifikācija tiek realizēta, lai palielinātu augļu un dārzeņu izmērus, veicinātu ilgu uzglabāšanos vai paspilgtinātu krāsu un garšu – tas nav ĢM mērķis. Uz šo brīdi ĢM tiek veikta ar mērķi:

  • paaugstināt labības izturību pret vīrusu vai kukaiņu izraisītām saslimšanām;
  • veidot rezistenci pret herbicīdiem – kamēr nezāles, ko apstrādā ar herbicīdiem, mirst, pats augs paliek sveiks un vesels.

Tiek eksperimentēts arī, veidojot produktus ar paaugstinātu uzturvērtību, piemēram, rīsus ar paaugstinātu beta-karotīna saturu.

Uzskats Nr. 1: Organisms nespēj sagremot ĢMO, jo tie neeksistē dabā

Bieži vien tiek pausts uzskats, ka ĢMO ir monstri – pa pusei augi, pa pusei dzīvnieki. Taču tā nav – augs paliek augs. Ir jāsaprot, ka uz augu tiek pārcelts nevis fiziski sataustāms gabals no, piemēram, baktērijas, bet tikai izolēts gēns, kas atbild par kādu noderīgu funkciju. Dabaszinātniekiem tagad izdegs acis no vienkāršošanas, bet es vienkāršošu – gēns ir strikti noteiktu vielu secīga kombinācija. Kombinācijas ir iespējamas neskaitāmi daudz, taču paši pamati, uz kā būvējas gēni, ir vienādi visiem organismiem. Ģenētiskās modifikācijas laikā unikālai vielu kombinācijai tiek pievienota klāt vēl viena vielu kombinācija. Līdz ar to ģenētiski modificēts organisms nav nekāds ķep-ļep no divām nesavienojamām vienībām. Kukurūza paliek kukurūza, tikai tai klāt nāk gēns ar noderīgu funkciju, kas tajā ļoti smuki ierakstās un nekaitē. Viens gēns neraksturo visu dzīvo organismu – organisms ir daudzu, dažādu gēnu savienojums.

Pastāv mīts, ka gēni netiek sagremoti. Tas ir ļoti aplami, jo viss, ko mēs apēdam, ir sveša ģenētiska informācija. Apēdot cūkgaļas karbonādi ar kartupeļiem un tomātiem, mēs sagremojam cūkas, kartupeļu un tomātu ģenētisko informāciju. Visi gēni tiek sagremoti vienādi, lai arī no kurienes tie nenāktu. Gremošanas trakts izstrādā enzīmus, kas visu, ko mēs apēdam, sašķeļ līdz taukskābēm, aminoskābēm un glikozei. Gēns, kas pievienots klāt, ne ar ko nav īpašs. Tas tiek uzņemts un pārstrādāts līdzīgi kā jebkura cita viela. Ko vēl vajag atcerēties? To, ka nav svarīgi, vai dabā eksistē tāda kukurūza vai neeksistē. Organisms negremo kukurūzu kā vienotu vienību. Organisms sašķel katru vielu atsevišķi. Un, pat ja gēni netiek sašķelti gremošanas traktā, tie nenonāk tālāk par plazmu. Nekāda tālāka mijiedarbība ar cilvēka DNS nenotiek.

Gēni sagremojas. Ja tas nenotiktu, mēs vairs nebūtu cilvēki, bet tas, ko mēs ēdam – šoreiz ne metaforiski. Vairāk par to pašu ĢMO kukurūzu – šeit.

Tā izskatītos Latvijas iedzīvotāji, ja pārtikas gēni ietekmētu cilvēka gēnus.

Uzskats Nr. 2: Eksistē tomāts ar zivs gēnu

Cilvēki mēdz novelt uz ĢMO jebko – to, ka ābolam apkārt ir vaska kārtiņa (kas, starp citu, rodas pavisam dabīgi ziemas ābolu šķirnēm), to, ka hamburgers ilgi nebojājas (kam ir pavisam racionāls izskaidrojums), to, ka auglim vai dārzenim ir liels izmērs (ko var mierīgi panākt ar selekciju). Es, goda vārds, esmu dzirdējusi viedokli, ka daži tomāti ož pēc zivīm, jo tomātos ir zivju gēni. ĢMO ir daudz mazāk, nekā varētu likties. Ir veikti dažādi eksperimenti, tajā skaitā arī zivs gēna pievienošana tomātam, lai padarītu to izturīgu pret aukstumu un salu, taču šāds tomāts nekad netika palaists pārdošanā.

Kā dabūt zivi iekšā tomātā?

Nekaunīgi un šķībi izgriezts no GMOanswers.

ASV uz šo brīdi komerciāli ir pieejami tikai 9 GMO produkti:

  • Sojas pupiņas
  • Kukurūza
  • Papaija
  • Kartupeļi
  • Rapsis
  • Kokvilna
  • Lucerna
  • Cukurbiete
  • Sviesta ķirbis

Uzskats Nr. 3: Bez ĢMO var mierīgi iztikt

Vai esat kādreiz redzējuši ar I tipa cukura diabētu slimu cilvēku, kas varētu iztikt bez insulīna? Ja ģenētiskā modifikācija neeksistētu, slimnieki joprojām būtu spiesti injicēt insulīnu, kas iegūts no cūkas vai liellopa aizkuņģa dziedzera, kas bija dārgs un varēja izraisīt alerģiskās reakcijas. Tagad insulīnu ražo ĢM baktērijas ar cilvēka insulīna izstrādes gēnu. Vienkārša un saprotama animācija par procesu ir pieejama šeit.

Uzskats Nr. 4: Franču zinātnieks Seralini ir pierādījis, ka ĢMO izraisa vēzi

2012. gadā pasauli nošokēja molekulārā biologa Žila Ērika Seralini pierādījumi tam, ka ĢMO izraisa vēzi. Taču pētījums saņēma lielu kritikas devu no citu zinātnieku puses, un publikācija tika atsaukta, ko vēlāk gan atkārtoti publicēja cits apšaubāmas kvalitātes žurnāls. Pētījuma rezultāti bija šķietami nepārprotami: ĢMO izraisa vēzi un virkni bojājumu žurku iekšējiem orgāniem. Šoks, panika, anti-ĢMO kustības rindas vairojas kā laboratorijas žurkas. Redzot tik šokējošus rezultātus, citi pētnieki pieprasīja Seralini pētniecības datus, ko viņš vispirms atteicās dot. Kad tie beidzot tika iegūti, tika noskaidrots:

  • Seralini ir paņēmis pētījumiem neatbilstošu žurku sugu - Sprague-Dawley žurkām ir tendence uz spontānu audzēju veidošanos neatkarīgi no citiem apstākļiem. Proti, ilgstoši uzturot žurkas dzīvas, vairs nevar noteikt, vai audzējs rodas no uztura vai spontāni. Žurkas tika pētītas, būdamas jau ļoti vecas, kad orgānu bojājumi rodas paši no sevis.
  • Nepareiza datu statistiskā analīze, piemēram, nav skaidrības par to, cik ilgi nodzīvoja žurkas no abām grupām: tās, kas ēda, un tās, kas neēda ĢMO.
  • Pārāk maza žurku izlase.

Pētījumu atsauca, un, līdzīgi kā Endrjū Veikfīlds ar vakcīnu-autisma kontroversiju, Seralini ir kļuvis par anti-ĢMO kustības elku, un viņa vārds ir apaudzis ar sazvērestības teorijām un viltus ziņām, kas regulāri uzpeld anti-ĢMO aktīvistu mājaslapās. Piemēram, par to, ka tiesa atzina Seralini pētījumu leģitimitāti. Patiesība, kā tas bieži notiek, ir citāda – tiesa nav pierādījusi pētījumu leģitimitāti, bet to vien, ka pētījuma rezultāti nav viltojums. Un tie tiešām nav viltojums, jo, atkārtošos, pie vainas bija nepareizi pielietota statistika un fakts, ka tika paņemtas tādas žurkas, kurām ir nosliece uz vēža rašanos.

Es esmu redzējusi Seralini uzstāšanos. Viņš ir harizmātisks, pārliecinošs un ar aktīvu pozīciju. Tajā vakarā pa zāles durvīm es izgāju kā pārliecināta viņa fane. Par laimi, tas ātri pārgāja.

Uzskats Nr. 5: ĢMO izraisīs jaunas alerģijas

Alerģijas var izraisīt jebkas, un alerģija rodas arī uz pašu veselīgāko pārtiku, piemēram, selerijām vai riekstiem. Jā, pastāv risks, ka ĢM pārtika var būt alerģiska, tāpēc tai piemēro drošības izvērtējumu. Ja ĢM pārtika veicina alerģijas, to nedrīkst laist pārdošanā. Piemēram, testējot soju ar Brazīlijas rieksta gēnu, tika atklāts, ka produkts var izraisīt alerģiju. Vai kāds redzējis kaut ko tādu pārdošanā? Nē.

Uzskats Nr. 6: ĢMO drošību ir pierādījuši tikai paši ĢMO ražotāji

Šis ir viens no izplatītākajiem uzskatiem, kura pamatā ir doma, ka ĢMO pēta tikai paši ražotāji, neļaujot to darīt citiem. Padomājiet – kā ir iespējams aizliegt pētīt... ēdienu? Protams, neviens sevi cienošs ražotājs nemētāsies ar tehnoloģijas noslēpumiem, bet paņemt gatavu produkciju un pētīt nevar aizliegt neviens. Tas ir absurds. Ir pieejams daudz neatkarīgu pētījumu par ĢMO nekaitīgumu gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Šeit var iepazīties ar pētījumu sarakstu, kas apliecina, ka dzīvnieku, kurus baro ar ĢM pārtiku, veselības stāvoklis nemainās. Ja efekti no ĢM pārtikas uz dzīvnieku veselību būtu jūtami, lauksaimnieki beigtu barot dzīvniekus ar šāda veida pārtiku – jo slimi dzīvnieki nav finansiāli izdevīgi. Vairāk par šo vienkāršā valodā var izlasīt Forbes rakstā.

Šeit ir pieejams saraksts ar starptautisko zinātnisko organizāciju atziņām par ĢMO drošību. Šeit uz drošības jautājumiem atbild Pasaules Veselības organizācija.

Vairāk informācijas par to, ka ĢMO pārtika ir tikpat droša cilvēkam kā ne-ĢMO pārtika un tās pētniecības nianses, var atrast šeit, šeit un šeit.

ĢM pārtika ir vispētītākā pārtika pasaulē, ko aktīvi turpina pētīt. Gan neatkarīgas organizācijas, gan pats ražotājs. Jā, ražotājs mēdz sponsorēt pētījumus, un, ja šāds pētījums ir publicēts labā žurnāla, ir obligāti jānorāda pētījuma sponsors.

Jebkurai ĢM pārtikai, kas ir nonākusi tirgū, ir izpētīts:

  • toksiskums;
  • alerģiskums;
  • ievadītā gēna stabilitāte (kas notiek ar gēnu, nonākot cilvēka vai dzīvnieka organismā);
  • citas organisma reakcijas uz apēsto pārtiku.

Un, visbeidzot, šeit ir 1783 dažāda dizaina un tēmu pētījumi par ĢM pārtiku, kas skar ne tikai drošību, bet arī citus jautājumus. Daudz lasāmvielas!

Uzskats Nr. 7: Netiek pētīti cilvēki ilgtermiņā, tāpēc neko vēl nevaram zināt

Pētījumi, ko veic saistībā ar ĢMO, eksistē tieši tik ilgi, cik eksistē ĢMO. Ir ļoti grūti pētīt cilvēkus ilgtermiņā: lai to realizētu, būtu nepieciešams iesēdināt dalībniekus laboratorijcietumā uz kādiem 70 gadiem, kur viņi saņems vienādu vidi, vienādu uzturu, un būtu vēlams arī savākt cilvēkus ar vienādu visa veida saslimšanu risku. Vieglāk būtu, ja kāds piedāvātu mehānismu, kā ĢM pārtika var izraisīt bojājumus, bet, kopš pierādīts, ka pārtikas DNS neietekmē cilvēka DNS, diskusija notiek tikai saistībā ar pesticīdiem un herbicīdiem. Bet, kā jau teicu ievadā, pesticīdi un herbicīdi ir globāla lauksaimniecības, nevis ekskluzīvi ĢMO tēma. Citas tēmas – ētiku, vidi un godīgas konkurences jautājumus – es atstāšu atbilstošās jomam kompetentajiem cilvēkiem.

Labas pārdomas par šo tēmu lasi šeit un šeit.

ĢMO ir kontrintuitīvs

Šis ir burvīgs gabals, kas īsumā izskaidro, kāpēc cilvēkiem ir tik grūti pieņemt ideju par to, ka ĢM pārtika ir droša. ĢMO ideja ir ārkārtīgi kontrintuitīva un izraisa bailes. Bailes par to, ka cilvēks pēkšņi sācis tēlot dievu un graut dabas objektu stabilitāti. Jo, kamon, mēs izvelkam gēnu no baktērijas, lai ieliktu to kukurūzā, lai kukurūza neietu bojā. Padomājiet par to vēlreiz. Gēnu. No. Baktērijas. Ieliekam. Kukurūzā. Tas ir tikpat fantastiski neticami, cik reāli.

Dažreiz es domāju par to, kas būtu, ja jau no paša pirmsākuma pie ĢMO komunikācijas strādātu zinošs PR cilvēks, kas laicīgi saprastu, ka jēdziens "ģenētiski modificēts" izraisa bailes, nevis izpratni. Interesanti, kas būtu, ja to nosauktu, teiksim, par "funkcionāli uzlaboto pārtiku" un pasniegtu atbilstošā mērcītē. Iespējams, publika šo ideju apēstu kā karstu pīrādziņu.

Ārsta rīts sākas agri. Tas gan netraucē rindai pie kabineta izveidoties garai. Ja visas rindas omes sadotos rokās, pieņemot, ka katra ome ir vismaz 1,65 m gara, viņas varētu divarpus reizes aptīties apkārt zemeslodei. Vai arī drusku mazāk, jo daļa omju jau ir kritušas cīņā par iespēju ieņemt pirmo vietu rindā. Tas nekas, ka pēc pieraksta. Cerams, iebildumu nevienam nav, jo citādi nāksies runāt ar Rindas Pavēlnieci. Viņai ir baklažānvioleti mati, smagnējas smaržas, pietūkušas rokas, no kurām vairs nekad nevarēs noņemt gredzenus, leoparda raksta lakats ap kaklu un mazdēls mājās, kuram nav piedāvāts ēdiens jau veselas 45 minūtes. Rindas Pavēlniece visu zina labāk. Labāk par ārstu.

Līdz ar tehnoloģiju attīstību palielinās cilvēku pieeja informācijai, un bieži, lai iegūtu veselības padomu, nemaz nav nepieciešams iet pie ārsta. Agrāk varēja uzrakstīt vēstuli avīzei vai aiziet uz bibliotēku paņemt kādu grāmatu par uzturu vai veselību. Drusku vēlāk to pašu informāciju varēja iegūt neveikli veidotās mājaslapās. Mūsdienas ir īpašas ar to, ka šo informāciju vari veidot un izplatīt tu pats. Tev vairs nevajag savu avīzi vai savu grāmatu izdevniecību. Pietiek tikai ar pāris klikšķiem, lai izveidotu kaut ko blogveidīgu un sāktu rakstīt. Ko tagad dara cilvēks, ja ir slims? Iegūglē savus simptomus. Var, protams, jokot par vīrieti, kas sagūglēja sev dzemdību drudzi. Bet var sākt lēnā garā ticēt tam, ka ir ļoti, ļoti daudz cilvēku, kas akli notic tam, ko izlasa šaubīga satura lapā. Un vēl nošēro. Un mums, dārgie kolēģi, ir jāstrādā, lai veicinātu šādu cilvēku kritisko domāšanu.

Kaķītis grib mediķa viedokli. Neatsaki kaķītim.

Cilvēku uzmanību notvert ir ļoti grūti

Apkārt ir tik daudz informācijas, ka lielākā daļa vienkārši paiet garām. Un labi, ka tā, citādi jau tā nogurušās smadzenes vienkārši nojūgtos, mēģinot apstrādāt visu, kas līdz tām nonāk. Pateicoties internetam, šobrīd cilvēks pāris stundu laikā uzzina vairāk nekā 19. gadsimta zemnieks visa mūža garumā. Taču tas rada citu problēmu – uzmanību iegūt ir grūti. Jābūt atšķirīgam, spilgtam, sensacionālam. Vai tas izklausās pēc Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapas? Šaubos. Bet kā būtu ar homeopātes blogu, kas stāsta par to, ka var izārstēt vēzi bez ķīmijterapijas? Dodiet desmit!

Ārstu viedokļu vakuums

Tā kā sociālajos medijos ir pārāk maz ārstu viedokļu, veidojas informācijas vakuums. Īpaši aktuāls šis vakuums ir vakcīnu jautājumā – ja ziņu portālos ik pa laikam parādās ziņas par vakcinācijas grafiku, diez vai ārsts veltīs savu brīvo laiku, lai atmaskotu antivakcinētāju propagandu, kur nu vēl sociālajos tīklos iesaistīsies karstā diskusijā. Jo muļķību atspēkošana prasa daudz lielāku piepūli nekā to ģenerēšana. Toties šī niša nepaliek neaizpildīta – alternatīvās medicīnas pārstāvji jestri cep augšā savus blogus, kas uzrunā cilvēkus – jo šis ir vienīgais veids, kā internetā palasīt par veselību. Gūglējot par slimību, tu vispirms atrodi simts tautas medicīnas metodes, tad uzzini, ka saslimi, jo tevi nemīlēja māte un dzīvē esi skops, un tikai trešajā lapā būs ārsta viedoklis.

Informācija ir, bet ne būtiska

Mediji ir ļoti sekli ierāmējuši veselības tēmas. Kas ir tas, ko mēs redzam ziņu portālos no ārstiem un uztura speciālistiem? "5 veselīgākās pavasara odziņas, visas no kurām ir veselīgas"? "Kādus vitamīnus satur ēdiens, ko Latvijā neviens netaisīs"? "Kā labāk krist panikā par gripu"? "Kaunies, jo būsi resna pludmalē"? "Bezjēdzīgi ieteikumi diētiskajiem Ziemassvētkiem"? Vai, sūtot sveicienu vienam no ziņu portāliem, līst slavenību ledusskapjos un saukt to par "pētniecisko rakstu"? Jūs nopietni? Visiem jau ir apnikuši šie vienveidīgie un seklie raksti. Pietiks malt vienu un to pašu uz riņķi. Tauta grib skaidrā valodā lasāmvielu par to, kāpēc vakcīnas neizraisa autismu. Tauta grib zināt, vai un kāpēc ĢMO ir kaitīgs vai nekaitīgs. Tauta grib atbildes uz sāpīgiem jautājumiem. Un šīs atbildes dod tie, kam ārsta kvalifikācijas nav.

Alternatīvā medicīna runā draudzīgā un saprotamā valodā

Ārsts nav ne rakstnieks, ne aktieris, ne izklaidētājs. Un tas ir tikai normāli. Taču brīžiem ārsti izsakās tā, ka domu uztvert ir grūti. Savukārt alternatīvās medicīnas informācijas avoti cenšas uz nebēdu un aplamības izskaidro tā, ka viss ir skaidrs pat jaundzimušajam. Metaforas, krāsainas bildītes – un cilvēki, kuri alkst saprotamas informācijas, seko viņiem.

Alternatīvā medicīna apčubina simtprocentīgi

Ārsta konsultācijām ir atvēlēts īss laika brīdis. Parasti tās notiek stresa pārpilnā vidē – poliklīnikā, slimnīcā vai veselības aprūpes centrā, kur gaisā virmo saslimšanas un bēdas. Homeopāti un naturopāti savukārt konsultē relaksēti, atvēlot konsultācijai līdz pat divām stundām. Viņu konsultācijas pēc būtības ir psihoterapijas seanss, jo izrunājies par visu – sākot no tā, ka mamma bērnībā pa dibenu sadeva, beidzot ar to, ka vīram divlitrene svarīgāka par dāvanu 8. martā. Tas izraisa uzticību un spēcīgu emocionālu saikni ar "speciālistu", un uz tā fona var likties, ka ārsti neieklausās un neiedziļinās. Eļļu ugunij pielej tas, ka ne visi ārsti ir perfekti labi ārsti. Kamēr viens īsajās 20 minūtēs izliek sevi visu, cits tik tiešām pieiet pavirši.

Alternatīvā medicīna piedāvā gatavus risinājumus

Ārsti nebaidās teikt "es nezinu". Īpaši, ja cilvēks nāk ar nespecifiskiem simptomiem – te galva pasāp, te miegainība, te uz poda aiziet pagrūti. Bieži vien pacients ir neapmierināts. Analīzes kārtībā, bet jūtas taču slikti! Alternatīvā medicīna vienmēr atrod risinājumus un iedod precīzu rīcības shēmu. Lūk, zarnās caurumi un ir parazīti, ko neuzrāda nevienas analīzes! Atsakies no cukura, meditē un dzer pienu ar kurkumu – būs labi. Un reizēm tiešām var kļūt labāk. Kāpēc? Jo cilvēks vienkārši atteicās no kūkām un bulkām un izmantoja meditāciju kā pretstresa līdzekli. Un, ja šādi universāli padomi ir atrodami internetā – laikojam, šērojam. Tikai ne caurumi, ne parazīti nav bijuši. Pacients beidza pārēsties un iemācījās relaksēties.

Alternatīvā medicīna ir kontrkultūra, kas rada unikalitātes sajūtu

Alternatīvās ārstēšanas piekritēji bieži vien apvienojas virtuālajās komūnās. Un atrod, "pret ko draudzēties". Ārsti, farmācija un vakcīnas, uztura speciālisti, kas neko nesajēdz – iešana pret sistēmu dod baudu un gandarījumu. Jūties unikāls, un, salasoties aplamu informāciju, sāk likties, ka tavā rīcībā ir unikālas zināšanas, kas nav citiem. Vai nav vilinoši atrast šādus domubiedrus? Kamēr viņi apvienojas jautrā bariņā, cilvēki, kas viņiem nepiekrīt, atsevišķas komūnas neveido. Nav neviena, kas argumentētu viņiem pretī. Tāpēc šie vārās savā sulā, izplatot melīgus tekstus.

Šo es gribētu noslēgt ar pamudinājumu kolēģiem un citiem, kam nav vienalga.

  1. Veidojiet savus blogus, rakstiet savus rakstus! Nepieļaujam to, ka veselības informācijas vakuumu aizpilda šarlatāni. Mums ir ļoti, ļoti maz kvalitatīvas veselības informācijas latviešu valodā. Tas gan nenozīmē, ka tagad jāpamet viss un jāblogo. Viens ieraksts 3 mēnešos - un informācijas telpa jau būs papildināta ar labu informāciju saprotamā valodā.
  2. Rakstiet par būtisko, izraujoties no mediju stereotipu rāmjiem! Atkārtošos – man nāk dusmas par to, cik sekli mediji ir ierāmējuši veselības tēmas. TOP 5 vērtīgās vielas zemenēs? Kāpēc jāgrauž salātlapa? Kā pasargāt sevi no gripas? Pietiek – tas jau visiem ir apnicis. Rakstiet par būtisko. Par to, ka ar citronu neārstē vēzi. Par to ka pretholesterīna zāles nav tik ļaunas, kā alternatīviķi tās mālē. Par to, ka vakcīnas neizraisa autismu. Vērojiet savus pacientus un rakstiet par to, kas satrauc viņus, nevis par to, ko lūdz uzrakstīt "Labdien, mani sauc Santa un es zvanu jums no portāla padomi-dumjam-damam.lv".
  3. Skaidrojiet! Ja redzat aplamību – atbildiet. Tas nebūt nenozīmē, ka tam ir jāvelta visa sava dzīve. Ja redzat, ka Facebook komentāros kāds raksta aplamības par veselību, un ja jums ir trīs minūtes laika – izskaidrojiet patieso ainu. Kaut vienu komentāru nedēļā.

Virsrakstā es uzdevumu jautājumu par to, kam pieder veselības komunikācija internetā. Ne mums, kolēģi. Ne mums.

- Zaķīt, vai tu esi dzirdējis, ka Japāņi ir visveselākā ilgdzīvotāju nācija?
- Protams, mīļā, nav jālasa sadaļa "Sievietei", lai to zinātu!
- Un, zaķīt, vai tu zini, ka nātrija glutamāts ir kaitīgs?
- Mīļā, bet kā? Ilgdzīvotāji japāņi to patērē ļoti lielos daudzumos!
- Mēs šķiramies.

"Salūzusī loģika", Ksenijas nepublicēta luga divos cēlienos, 2016. gads



Vai jūs esat kādreiz aizdomājušies, ka mēs dzīvojam laikā, kad izreklamēt produktu var nevis ar labām lietām, kas tajā ir, bet ar šķietami sliktām lietām, kas tajā nav? Izcils piemērs ir garšas pastiprinātajs, E- viela nātrija glutamāts. Cīsiņi sivēnrozīgā krāsā aicina sevi nopirkt, uz iepakojuma izvietojot milzīgu uzrakstu "nesatur E621" vai "nesatur nātrija glutamātu". Un sajūta tāda, ka šie cīsiņi ir nu pamatīgi veselīgāki par tiem, kuros ļaunais ražotājs – indētājs liek klāt indīgu, baltu pulverīti. Nātrija glutamāts dabū bietē tik ļoti, ka maz neliekas. Cik daudz no tā ir pamatotas bažas, un cik daudz – interneta leģendas bez jebkādas saistības ar zinātni?

Vēsture

Leģendas vēsta, ka pie nātrija glutamāta (varam sarunāt saukt to par NG?) atklāšanas ir vainīga sieviete, kas nu ļoti apzinīgi pildīja savus pienākumus virtuvē. Dāma gatavoja tik izcilas dashi zupiņas, ka viņas vīrs, ķīmiķis Kikunae Ikeda (tikai nespiediet mani to izrunāt) nelikās mierā, kamēr nebija izpētījis, kas tā tāda par vielu, kas liek garšas kārpiņām jukt prātā un ēdienam garšot specifiski. Jo garša ir jūtama, bet nav ne salda, ne sāļa, ne rūgta, ne skāba. Domāts? Darīts. Pavadot dienas un naktis laboratorijā ar roltoniem kā uzticīgu pavadoni, zinātnieks secinājis – glutamīnskābe ir tā, kas liek ēdienam garšot superlabi. NG, savukārt, ir glutamīnskābes nātrija sāls. Definējot to kā piekto garšu – umami, ķīmiķis izdomāja padarīt visas pasaules paiku garšīgāku un jau 1909. gadā sāka tirgot NG masveidā. Un trāpīja desmitnieciņā. Ajinomoto Group mūsdienās iet pavisam neslikti. Taču pati viela, bez piesaistes ēdiena garšai, tika identificēta jau 1866. gadā.

Tā arī zināju, ka sieviete virtuvē ir uz nelaimi. Patriarhāts vainīgs.

Glutamāta trīs ķīmiskās formas

Svarīgi! Lai neapjuktu terminoloģijā: glutamīnskābe, nātrija glutamāts un glutamāts. Uzņemot NG, tas zibenīgi sadalās, lai organisms spēj to atpazīt un izmantot. Gala produkts ir glutamāts. Forma nav svarīga – garšas pastiprinātājs ir tieši glutamāts. NG forma tiek izmantota ērtībai – tai ir konsistence, līdzīga galda sālim. Bilde zagta no SkepticalRaptor.

Paga, ko? NG ir… dabīgs?

Interneta leģendas bieži vien pasniedz NG kā sintētisku vielu, ko ļauni zinātnieki ar maniakāliem smiekliem sintezē pagrīdes laboratorijās. Nekā nebija. Visas trīs glutamāta ķīmiskās formas ir dabīgas līdz nelabumam. Glutamīnskābe ir sastopama lielos daudzumos mūsu pašu ķermeņos – tā ir aminoskābe, ko organisms izmanto, lai būvētu olbaltumvielas. Glutamāti nodrošina normālu nervu impulsu pārvadīšanu. Un, visbeidzot, pats labumiņš – glutamīnskābe ir sastopama ikdienas produktos, ko ēdam.

Jā, 100 g tomātu ir 246 mg glutamīnskābes. Vai kādam ienāk prātā sludināt tomātu par ļaunumu? Jāatceras arī, ka tā ir krūts pienā. Spriežot pēc NG panikas cēlāju loģikas, ir jāaizliedz krūts barošana. Nav, absolūti nav iespējams izslēgt glutamātu esamību organismā. Un, ja mēs teorētiski pieņemsim, ka tas ir noticis, tad mūsu eksperimenta objekts ir… miris. Organisms vairs nespēj funkcionēt.

Kā iegūst to NG, ko papildus pievieno ēdienam kā E-vielu? Ar bakteriālās fermentācijas metodi. Ar procesiem, kas pēc būtības ir identiski vīna vai jogurta iegūšanai: pakļaujot baktēriju iedarbībai cieti, cukurniedres, cukurbietes un melasi (cukura ražošanas blakusprodukts). Baktērijas gardi apņammā cukurus un saražo glutamīnskābi. Ja interesē vairāk – te ir ne pārāk moderns, bet informatīvs video no paša ražotāja.

Kā var redzēt, NG ir absolūti dabīgs un atrodams gan dabīgajā pārtikā, gan mūsu pašu organismā. Nākamais cēliens ir jautājums par to, kā pārtikas produktiem pievienotais NG ietekmē veselību. Iziesim cauri katram punktam.

1. "Ķīniešu restorāna sindroms"

Viena no populārākajām veselības problēmām, ko saista ar NG, ir tā saucamais "ķīniešu restorāna sindroms". Ideja ir vienkārša – ņemot vērā to, ka austrumu virtuvēs NG ir cieņā, daži cilvēki pēc attiecīgo ēdienu patēriņa sūdzas par galvassāpēm, vājumu, reiboņiem, dedzinošu sajūtu ķermenī, sāpēm krūtīs un citiem ļoti dažādiem simptomiem. Taču zinātne nebūt nesteidzas atzīt, ka pie vainas ir NG. Veicot dubultaklus, placebo kontrolētus pētījumus, zinātnieki nenovēro nepārprotamu NG saistību ar šiem simptomiem. Problēma, visticamāk, ir citos ēdiena komponentos, piemēram, eiropietim nepierastās garšvielās. Cilvēki, kuri apgalvo, ka NG liek viņiem justies slikti, nemaz nesūdzas, kad nezina, ko viņiem dod – placebo vai NG saturošo ēdienu. Kas ir interesanti – nav nemaz jāiet uz austrumu restorānu, lai uzēstu ar NG bagātu ēdienu. Makaroni ar tomātiem, sēnēm un parmezāna sieru – un tu jau esi saēdies gana daudz NG, pat nenojaušot par to. Raksts cilvēku valodā pieejams šeit.

Ja cilvēks ir tiešām pārliecināts, ka NG liek viņam justies nelabi – var taču vienkārši no tā maksimāli izvairīties. Nepanest var pat visveselīgākās lietas – riekstus, selerijas un zivis.

Mononātrija glutamāts? Tad labāk izvairīties no itāļu ēdieniem.

2. Astma un alerģijas

Astma un visa veida alerģijas ir NG visbiežāk pierakstītais veselības risks. Apskatot pētījumus (šeit, šeit, šeit, šeit, šeit un šeit), var redzēt, ka šis apgalvojums nav zinātniski pamatots. Taču arī šeit jārunā par devu. Uzņemot vienā ēdienreizē vairāk kā 3 g NG, novēro īstermiņa apsārtumu, tirpšanu, sirdsklauves un galvassāpes. Šeit ir jāsaprot, ka 3 g ir ārkārtīgi liels NG daudzums, ko ir iespējams uzņemt, tikai brutāli stumjot to sev mutē tīrā veidā, nevis ar ierasto ēdienu. Atkārtojoties jau simto reizi – pārmērīgās devās kaitīgs ir viss.

3. Aptaukošanās

Pētot NG saistību ar aptaukošanos, ir veikts gana daudz pētījumu ar pelēm. Jāuzsver atkal – cilvēks nav pele. Pētījumi ar pelēm ir tikai pirmā pakāpīte jautājuma izpētei un nenozīmē neapgāžamu gala rezultātu. Pētījumos ar cilvēkiem netiek konstatēta NG saistība ar aptaukošanos. Viena nianse gan ir – ēdiens ar NG piedevu garšo sasodīti labi, ne velti šī viela ir garšas pastiprinātājs. Šeit ir divas problēmas:

  1. Cilvēks apēd daudz, jo garšīgi, un pārmērīga uzturvielu uzņemšana var novest pie aptaukošanās. Taču kas ir jāvaino – NG vai gribasspēka trūkums? Ja kaimiņš nošauj citu kaimiņu ar medību bisi, cietumā liek slepkavu, nevis ietupina aiz restēm izrūsējošu stobru.
  2. NG garšas pastiprinātāja īpašības aktīvi izmanto ražotāji, lai padarītu baudāmus visādus draņķēdienus un pusfabrikātus – cīsiņus, nagetus, zivju pirkstiņus. Patērējot šādus ēdienus, ir risks ne tikai aptaukoties, bet dabūt veselu virkni ar citām veselības problēmām. Taču vainīgi ir draņķēdieni, nevis NG.

Nav arī vienotas ainas par to, ko NG dara ar sāta sajūtu. Ejot cauri pētījumiem par šo tēmu, var atrast pavisam interesantas lietas: neskatoties uz to, ka NG uzlabo apetīti, tas vienlaicīgi veicina arī ātru un ilgstošu sāta sajūtu! Taču ir arī pavisam pretējs viedoklis. Skaidrs ir viens – nerij un būs miers.

4. Migrēna

Tas pats ar migrēnu – netiek atrasta saistība starp NG un migrēnu. Taču, ņemot vērā to, ka migrēnas palaidējmehānismi ir ļoti individuāli, nevar izslēgt, ka NG tomēr var "palaist" migrēnas lēkmi. Taču tas ir aktuāli tikai migrēnas slimniekiem. Veselam cilvēkam nav jāuztraucas par to, ka tiks dabūtas galvassāpes pēc nūdelēm ar vistu sojas mērcē.

Atkal aktuāls ir devu jautājums: lielas devas (150 mg uz 1 kg ķermeņa svara) var izraisīt galvassāpes. Bet šīs devas ir milzīgas un ir radītas laboratorijas apstākļos, nevis sastopamas ikdienas ēdienos.

4. Nervu impulsu izjaukšana

Augstāk rakstīju, ka glutamāts piedalās nervu impulsu pārvaldē, proti, ir neiromediators. Tiek pieņemts, ka papildus uzņemtais NG var iedarboties toksiski – sabojāt vai iznīcināt smadzeņu šūnas. Bez šaubām, tīri teorētiski tas ir iespējams. Bet kā tas izskatās praksē? Praksē tas ir maz ticams – NG nevar šķērsot hematoencefālisko barjeru (norobežo smadzeņu šķidrumu no asinīm). Cauri šai barjerai iet, piemēram, alkohols un narkotikas, bet nav pierādījumu, ka to darītu NG. Ja vien peles nesašpricē pilnas ar NG megadevām, bet tas jau ir drusku cits stāsts.

Kā izvērtēt pētījumus?

Ir gana daudz rakstu, kas stāsta par NG destruktīvo ietekmi uz smadzeņu šūnām un saistību ar aptaukošanos. Te vienmēr ir jāskatās, kādos pētījumos šis raksts balstās. Pirmkārt, ja mēs runājam par cilvēkiem, pētījumiem jābūt uz cilvēkiem. Ja vien tu sevi neuzskati par peli, jūrascūciņu vai cāli. Ir viegli nodarīt kaitējumu, piešpricējot pilnu peli ar puskilo glutamāta. Ja pēta cilvēkus, tad jautājums ir par devu. Laboratorijas apstākļos var radīt ēdienus ar jebkādām devām, taču korekti ir, ja pētījums atbilst tam, cik tad NG cilvēki reāli patērē ikdienā. Ja mākslīgi dos lielas devas – jebkura uzturviela būs kaitīga. Pēc Amerikas datiem, cilvēki patērē vidēji 0.55 g ēdienam pievienota NG dienā.

A ko darīt?

Ļoti vienkārši. Droši ēd austrumu ēdienus. Nekrīti panikā, ja, esot ciemos pie japāņiem vai ķīniešiem, saimnieks sālstrauka vietā piedāvā trauciņu ar NG. Bet nestūķē to pašu iekšā ar lielo karoti. Neēd pusfabrikātus un draņķēdienu, bet, ja ēd, vaino produktus, nevis NG. That's all, folks.

1. Nodaļa. Jānis.

Rīts šoreiz bija padevies īpaši svaigs un uzmundrinošs. Saule vēl nebija uzlēkusi, bet paši agrākie putniņi, uzsākuši savas darba gaitas, jau gāzās ārā no 15. trolejbusa, atbrīvojot vietu pūcēm, kas jau pavisam drīz piepildīs transporta telpu ar alus un rumkolu izelpām. Mikriņi raiti slīd pa bezsastrēgumu ielām, zināšanas sāk raiti slīdēt pa bezsastrēguma Raiņbulvāra ēkas studentu smadzenēm. Viss kā parasti. Izņemot Jāni. Jānim ir depresija. Jānis ir apēdis par daudz ogļhidrātu.

Jānis vienmēr ir jutis, ka ir īpašs bērns. Un ne tikai tāpēc, ka mamma joprojām nezina, kas ir Jāņa tēvs un kā Jānis paguva izdzīvot mātes alkohola aprites sistēmā. Piecu gadu vecumā Jānis dabūja savas pirmās hanteles. Divdesmit gadu vecumā Jānis ar hantelēm dabūja pa galvu. Tagad Jānis ievēro keto diētu.

2. Nodaļa. Keto diēta.

Ketogēnā jeb keto diēta pēdējā laikā tiek apspriesta diezgan bieži. Kaut kur nesen lasīju, ka tā, tā teikt, piedzīvo renesansi. Es gan teiktu, ka tā ir zombiju apokalipse, jo keto fani uzvedas atbilstoši. Taču par visu pēc kārtas. Vispirms – definīcija un vēsture.

Keto diēta ir zema ogļhidrātu satura diēta, kas paredz normāla olbaltumvielu un paaugstināta tauku daudzuma uzņemšanu. Par ienaidniekiem kļūst maize, graudaugi, pākšaugi, saldi augļi un ogas, visa veida saldumi un medus, saldināti dzērieni un augļu sulas, kamēr sviests, augu eļļas, trekna gaļa un zivis, olas, trekns piens un piena produkti iet uz urrā. Lai ilgi nav jārunā – zemāk ideālā uztura piramīda keto gaumē.

Ideālā uztura piramīda keto gaumē

Aizraušanās ar taukiem ir nopietna: ogļhidrāti uzturā tiek samazināti līdz minimumam, atstājot tiem aptuveni 5% no ēdienkartes. Daži tēmē pat uz 0%. Atsaucot atmiņā bioloģijas stundas, var atcerēties, ka ogļhidrāti ir galvenais organisma enerģijas avots. Kas tad notiek bez ogļhidrātu klātbūtnes? Nekas īpašs. Mūsu organisms, kas ir uz izdzīvošanu tendēta bioloģiska mašīna, sāk viltīgi ražot enerģiju no taukiem. Parastais enerģijas iegūšanas veids ir sarežģītu ogļhidrātu sašķelšana līdz vienkāršai glikozei, kas tālāk baro visu organismu, dodot tam enerģiju. Ja ogļhidrātu padeves nav, aknas sašķeļ taukus taukskābju ketonvielās (no kuriem tad arī ir radies diētas nosaukums). Un tieši ketonvielas – tauku vielmaiņas starpprodukts – tiek izmantotas kā enerģijas avots glikozes vietā. Cilvēks var ilgstoši un pilnvērtīgi funkcionēt, pārtiekot no taukiem vien. Chill.

3. Nodaļa. Bērni ar epilepsiju.

Līdzīgi kā glutēna neēdāji ir pārņēmuši celiakijas slimnieku uzturu, arī keto diēta pamatā ir ārstnieciska diēta, kura nemaz nav domāta veseliem cilvēkiem. Keto diēta tika eksperimentāli radīta bērniem, kuri slimo ar epilepsiju, ar mērķi atrast tādu uztura shēmu, kas veicinās epilepsijas lēkmju biežuma samazināšanos. Un ap 1920. gadu diēta kļuva par hītu, jo tiešām palīdzēja mazināt lēkmju biežumu. Taču ātri vien aizgāja nebūtībā, jo ļaunā farmācijas industrija izveidoja zāles, kas lēkmes mazināja krietni efektīvāk par uzturu. Šobrīd diētu piemēro ļoti, ļoti reti – tikai tad, ja slimnieks nereaģē uz zāļu terapiju. Un, jāatzīst, šis ir visnotaļ attaisnojams keto diētas pielietojums.

Daži keto atbalstītāji labprāt "uzsēdina" uz keto savus veselos bērnus. Rezultāts? Novērojot ar epilepsiju slimus bērnus, kas lietoja keto diētu ārstēšanas procesā no 1995. līdz 2001. gadam, pētnieki atklāja, ka tās izplatītākie blakusefekti ir organisma atūdeņošanās, slikta dūša un vemšana, aizcietējumi, kuņģa gļotādas iekaisumi, aizkuņģa dziedzera iekaisums, nierakmeņu veidošanās un tauku vielmaiņas traucējumi. Šī diēta ieteicama tikai tad, kad ieguvums atsver riskus. Un bērniem bez epilepsijas šis pasākums nav vajadzīgs.

Dažs labs lasītājs, iespējams, vairs nesaprot, kur te fīča un jautrība. Vēl mazliet un būs. Es apsolu.

4. Renesanse Zombiju apokalipse

Kā vispār varēja gadīties, ka epilepsijas slimnieku diēta ar augstu tauku daudzumu kādam likās laba ideja? Te vajag nedaudz ienirt jaunākajās uztura zinātnes vēsmās. Klasiskā uztura zinātnes paradigma uzskata, ka tauki ir iedalāmi divās kategorijās – piesātinātie un nepiesātinātie. Savā starpā tie atšķiras ar ķīmisko formulu – nepiesātinātajos ir tāda dubultsaite, ko tu cītīgi zīmēji ķīmijas stundās. Īsumā, nepiesātinātie tauki ir labi veselībai, īpaši omega-3, kas ir jāpielūdz no rīta līdz vakaram, dejojot rituālās dejas ap laša sacepumu, riekstiem, avokado un augstas kvalitātes augu eļļām. Piesātinātie savukārt veicina sirds-asinsvadu saslimšanas un pārsvarā atrodami dzīvnieku izcelsmes produktos: sviestā, speķī, sierā, gaļā, subproduktos. Šie tauki ir jālieto ar mēru, bet tas nebūt nenozīmē, ka nav jālieto nemaz.

Piesātinātie un nepiesātinātie tauki

Uzturzinātne ir mainīga. Ir pētnieki, kas apgalvo, ka piesātināto jeb slikto tauku dēmonizēšana ir bijusi kļūda un piedāvā pētījumus, kas apgalvo, ka piesātinātie tauki nav saistīti ar sirds-asinsvadu saslimšanām. Un tad citi zinātnieki protestē – kā tad, mēs taču esam pierādījuši pretējo – tiklīdz cilvēki, īpaši vīrieši, slikto tauku vietā ēd labos taukus, risks mazinās! Situācija šobrīd? Pingpongs. Zinātnieki cieņpilni apmētā viens otru ar pretējā rezultāta pētījumiem.

Vai mēs varam apgalvot, ka piesātinātie tauki patiesībā ir veselīgi un esam nepamatoti tiem darījuši pāri? Nē, vēl nevaram, bet, iespējams, kādreiz varēsim.

Kā lai es saprotu tos pētījumu rezultātus, kas apgalvo, ka šie tauki nav kaitīgi? Tā, ka ar mēru, citējot Danilānu, speķītim nav ne vainas. Nav jābaidās ēst gaļa, trekns piens un piena produkti. Nav par katru cenu jāmeklē pasaules liesākā cūka un biezpiens ar 0,00005% tauku saturu. Bet, nē, tas nenozīmē, ka piesātinātos taukus var ēst bez mēra. To nevarēs arī tajā gadījumā, ja tie tiks atzīsti par veselībai nekaitīgiem. Bez mēra kaitīgs var būt pat ūdens.

Taču keto fani domā citādi. Šo zinātnes kontroversiju viņi nolasa kā... JĀĒD TIKAI TAUKI UN OGĻHIDRĀTI IR KAITĪGI. Un te sākas jautrība.

5. Keto piekritēju domāšanas kļūdas

Saistībā ar jaunākajiem pētījumiem par piesātinātajiem taukiem keto diēta ir ieinteresējusi ārstus. Un, jāatzīst, lielākā daļa tai pieiet korekti un bez sensacionālisma. Atšķirībā no tiem, kas medicīnas izglītībai pat tuvu nav stāvējuši un taisa sensācijas, pie visa vainojot... ārstus un uztura zinātniekus. Atceries Jāni? Šeit Jāņa portrets.

5.1. Jančuks saka, ka labi ir tikai tie zinātnieki, kas pauž viņam vēlamo viedokli

Keto piekritēji ļoti agresīvi apvaino ārstus un uzturzinātniekus, apgalvojot, ka mēs neko nesajēdzam un visu mums māca nepareizi. Toties visi viedokļi, kas viņiem ir tīkami un iekļaujas viņu pasaules skatījumā, tiek atzīti par labu esam. Parādi pētījumu? Pateiks, ka industrijas sponsorēts. Pastāsti faktu? Teiks, ka universitāte nepareizi māca. Šo īpatnību sauc par cherry picking – no liela ķiršu daudzuma, kas ir pētījumu bāzes metafora, atlasa tikai pašus garšīgākos un smukākos. Un, to darot, divkosīgi pārmet šo ķiršu lasīšanu klasiskās medicīnas pārstāvjiem. Kad to pārmeta man, dabūju smieklu lēkmi, no kuras cietu diezgan ilgi.

5.2. Jančukam ir supersecinājumi

Tātad keto fani ir secinājuši, ka jāēd tikai tauki. Un no absolūti tukša gaisa, bez jebkādiem pierādījumiem sāka runāt, ka ogļhidrāti ir Galvenais Ļaunums. Arī tie, kas nāk no veselīgiem graudaugiem, izraisa visu, īpaši diabētu un vēzi. Nepareizi izprotot bioķīmiju, viņi uzskata, ka II tipa cukura diabēts rodas no tā, ka ogļhidrāti izraisa insulīna (hormons, kas samazina cukura koncentrāciju asinīs) svārstības. Tas, lūk aizkuņģa dziedzeri notrulinot. Nēbūt nē, šis ir normāls, nevis patoloģisks process. Šis ir aplami un bez jebkādiem pierādījumiem – II tipa diabētam nav saistības tikai un vienīgi ar ogļhidrātiem, bet ar uztura pārmērībām kā tādām. Un, par vēzi runājot, pētījumi, tieši otrādi, uzrāda, ka graudaugiem ir pret vēzi pasargājoša iedarbība.

Game of Speķis

Jančuks, starp citu, ir liels Troņu Spēles fans un ar nepacietību gaida jauno sezonu.

5.3. Jančuks māk lasīt un uzskata to par superspēju

Keto atbalstītāji ļoti lepojas ar to, ka patiesi iedziļinās materiālā. Kā tas izskatās praksē? Čaļi bioķīmiju palasījuši. Pāris nodaļas. To, ko mediķiem māca vienā lekcijā no pāris desmitiem lekciju kursā. Izlasot par insulīnu, paši piedomā klāt, ka insulīns notrulina aizkuņģa dziedzeri. Palasot par to, ka enerģija var rasties no taukiem, uzskata to par vispasaules atklājumu, domājot, ka students vai mediķis šādu info nekad nav redzējis. Kas vienam pāris lekcijas un kontroldarbs, citam sakrālais dzīves atklājums.

5.4. Jančuks sludina keto kā panaceju

Keto diēta tiek izsludināta par labu līdzekli svara samazināšanai. Un te, jāsaka, beidzot ir kāds racionāls pamats. Diezgan daudzi pētījumi parāda, ka keto diēta svara samazināšanos no sākuma veicina efektīvāk un ātrāk, nekā diēta ar normālu ogļhidrātu daudzumu. Komplektā nāk visas ekstras, ko veicina svara samazināšana – piemēram, kopējā holesterīna līmeņa pazemināšanās. Šādu diētu ir viegli ievērot – tā atļauj patērēt gaļu, zivis, piena produktus un lielu dārzeņu daudzumu, turklāt tā veicina noturīgu sāta sajūtu. Ēd vien gaļu ar dārzeņu salātiem un esi laimīgs. Taču nedrīkst teikt, ka keto ir labāka par diētām ar ogļhidrātiem, jo ātrāks svara zudums ir tikai sākumā. Pētījumi parāda, ka ilgtermiņā vienādi svaru zaudē gan tie, kas ēd keto, gan tie, kas ēd klasiski ar samazinātu kaloriju daudzumu.

Viņi saka, ka keto palīdz pret vēzi un diabētu. Un pētījumi par to tiešām notiek, bet nekādu paziņojamu rezultātu vēl nav. Tas ir, zinātniekiem nav – keto faniem jau viss ir!

5.5. Jančuks tic sazvērestības teorijām

Ja jau uzturzinātnieki apgalvo, ka, iespējams, piesātinātie tauki neizraisa sirds saslimšanas, jākonspirējas pa pilno. Cerams, dārgo lasītāj, esi uzvilcis folijas cepurīti – šajā labi mēslotajā augsnē izauga teorija par to, ka paaugstināts holesterīns neveicina sirds saslimšanas. Neizgulsnējas asinsvados un neklapē tos ciet. Un statīni – holesterīnu samazinošās zāles – nepalīdz un ir Ļaunās Farmācijas izgudrojums. Eļļu ugunij pielej raksti par to, ka statīnus izraksta par daudz. Tas, protams, tiek nolasīts nevis kā "izraksta par daudz", bet "nestrādā un nepalīdz". Gribi vairāk? Laipni lūdzam — The International Network of Cholesterol Skeptics. Viņi netic absolūti redzamām un taustāmām lietām, ko ārsti redz katru dienu.

6. Epilogs

Vai keto diēta ir slikta? Galīgi nav, bet tā ir jāpielāgo individuāli ar skaidru mērķi. Tā neder bērniem bez specifiskas vajadzības, grūtniecēm, cilvēkiem ar neaktīvu dzīvesveidu un tiem, kam jau ir paaugstināts holesterīns. Cilvēkiem ar artrītu, podagru un nierakmeņiem arī īsti nē. Turklāt īstais epilepsijas keto paredz īpašus maisījumus un produktus, ko nav nemaz tik viegli dabūt.

Vai tauki ir Vienīgais Pareizais enerģijas avots? Nē, nav.

Vai ogļhidrātu vielmaiņa ir kaitīga organismam? Nē, nav, ja ogļhidrātus lieto ar mēru.

Vai pārdomāta keto diēta veicina svara samazināšanos? Jā.

Vai pārdomāta keto diēta veicina svara samazināšanos labāk nekā diēta ar ogļhidrātiem? Īstermiņā – jā, ilgtermiņā – nē.

Un Jančuks? Jančuks lai turpina eksperimentēt, nebļaujot, ka viņa keto ir panaceja, un visi, kas viņam neseko, ir lohi.

Viņš ir uz keto diētas, keto diēta šeit. Redzi? Nevienu tas neinteresē.

"Ksenija, Ksenija" – saka man cilvēki – "kāpēc tu tikai kritizē citu veikumu un nekad neparādi lasītājam neko no sevis?" Jāatzīst, ka šis lika man aizdomāties. Man taču ir tik daudz, ar ko dalīties. Mans stils žilbina tā, ka izdeg acis. Mani vārdi iedvesmo tik ļoti, ka gribas lidot – ārā pa logu. Turklāt manu šī brīža dzīves periodu iezīmē skaistas pārmaiņas – esmu uzsākusi vizītes pie personības attīstības kouča Auroras Frīdas Pastalnieces. Viņa ir ļoti apgarota sieviete, kas savā ikdienā īsteno visus vēdiskās astroloģijas principus. Vienu dienu es viņu satiku Džastiņā ar draudzeni, mēģinot trāpīt pa tualetes durvju rokturi un stāstot, ka cilvēkiem, kas nāk pie personības attīstības kouča, tā īsti nav personības, ko attīstīt. Man prieks, ka arī tik garīgs cilvēks dažreiz ļaujas laicīgām izklaidēm un ir ar labu humora izjūtu. Līdz tualetei, starp citu, viņa netika – vēma turpat.

Viņas iedvesmota, es dalos ar 5 soļiem no savas ikdienas. Aiziet!

1. Apzinātība un jēgpilnums uz katra soļa

Lai diena būtu veiksmīga, uz to nepieciešams noskaņoties no paša rīta. Tāpēc jau no brīža, kad es atveru acis, es praktizēju apzinātību. Man, starp citu, nav ne jausmas, ko tas nozīmē, bet tas ir moderni un visi, kas rūpējas par savu veselību, to dara. Divas mana rīta neatņemamas sastāvdaļas – joga un līdzsvarojošais brokastu kokteilis.

Ksenijas līdzsvarojošais brokastu kokteilis

No rīta es ļaujos šķībā lotosa pozai, pirkstus saliekot atshujies – mudrā, kas no sanskrita tulkojas kā "es neielaižu tevi savā esībā - ej savu ceļu, gājēj". Šī mudra aizsargā pret nelabvēļiem, nomierina nervu sistēmu un veicina organisma līdzsvaru šūnu līmenī.

Mans līdzsvarojošais brokastu kokteilis Cēsu Light, kā var noprast no nosaukuma, apgaismo, turklāt atsevišķa stāsta vērts. Tā sastāvā ir no mūsu pašu zemes nākuši mieži, kas izsenis zināmi kā graudaugs, kas veicina labu prātu un noskaņojumu. Brokastu kokteilis Cēsu Light:

  • Veicina laimes hormonu izdalīšanos
  • Atslābina muskulatūru, paplašina asinsvadus, noņem stresu
  • Uzlabo kognitīvās spējas
  • Palīdz tik vaļā no kompleksiem un sastrēgumiem psihiskās enerģijas plūsmā

Vai nav lielisks veids, kā iesākt rītu?

2. Bildē savu ēdienu tā, it kā no tā būtu atkarīga tava dzīvība!

No ēdiena ir atkarīga tava dzīvība

Ikdienas ēdiena bildes ir pamata nosacījums tam, lai visi saprastu, cik veselīgs tu esi. Ja jautāsiet man, es teiktu, ka uztura speciālistiem būtu nepieciešams atsevišķs studiju kurss "Ēdiena fotogrāfijas un pareiza Instagram filtru izvēle" vismaz 4 kredītpunktu apjomā. Ņemot vērā to, ka es jau otro nedēļu tīru savu ar toksīniem piesārņoto organismu ar jaunkāposta smūtijiem, uz bildes redzamas manas nedēļai paredzētās brokastis, pusdienas un vakariņas. Efekts ir jūtams jau pēc 3 dienām –pārtiekot no kāpostlapas, es beidzot piedzīvoju to, ko aktīvi praktizē meitenes, kas ēd dārzeņu salātus – kāposts sāka stāstīt smieklīgus jokus un mana seja atplauka skaistā smaidā!

3. Seko jaunajiem uztura trendiem!

Vai esi lasījis, ka naturopāti iesaka katra orgāna veselībai meklēt pārtikas produktu tam atbilstošā formā? Piemēram, ja valrieksts izskatās pēc smadzenēm, tad attiecīgi ir veselīgs smadzenēm. Man divreiz nav jāsaka – ticu visam, ko raksta internetā! Brilles, kā zināms, ir neatņemama mana stila iezīme gluži fizioloģisku iemeslu dēļ – man ir slikta redze. Šeit var redzēt manu ikdienas procedūru –šos bezglutēna virtuļus ar karoba pārklājumu izmantoju redzes uzlabošanai!

Bezglutēna virtuļi redzes uzlabošanai

4. Izvēlies papildu vielas veselības stimulācijai!

Mans Garīgais Skolotājs saka, ka ķermenis var sadziedēt sevi pats bez ārstu iejaukšanās. Un tam es ticu – viņa paša vectēvs, kara laikā atsakoties no hospitalizācijas, ar šautu brūci sadziedēja sevi uz veselām trīs dienām. Taču ir vielas, kas, atšķirībā no visādas ķīmijas, ķermenim palīdz saudzīgi un maigi. Garīgais Skolotājs vienmēr piegādā man tikai dabisko – ārstnieciskās sēnes, kokas lapu pulveri un ekoloģisko magoņu ekstraktu. Šoreiz viņš sagādājis man īpašu pārsteigumu, atvedot kaut ko nebijušu, grūti dabūjamu, un, cik zināms, brīžiem arī aizliegtu. Aizliegums vilina, un man... man patīk dzīvot bīstami!

Man patīk dzīvot bīstami

Paldies par uzmanību!

Par Ksenijas stilu rūpējās:

  • Luksusa modes boutique "Primark"
  • Augstas klases kosmētika "Random no Drogu Atlaidēm" (eko, vegan, fairtrade)
  • Elitārā meikapa studija "Trīcošā roka uz paģirām"
  • Bildēja un noturēt atshujies mudru palīdzēja Annija Pumpure
  • Cēsu Light nemaksāja par reklāmu. Es to daru aiz žēluma.

Vērīgāks lasītājs, iespējams, pamanīja, ka es solīju 5 punktus, bet uzrakstīju tikai 4. Tātad:

5. Spēj pasmieties par citiem un sevi pašu

"Un kā man tālāk dzīvot?" – pacients jautā un noliek uz galda analīžu lapu. Es vēl neko nesaku, bet nojaušu, par ko ir runa. Kāds, gribēdams noskaidrot, kāpēc vēders burkšķ skaļāk nekā parasti, ir iztērējis pārsimts eiro modernām analīzēm. Shēma vienkārša: kantoris paņem asinis un sola notestēt tavu saderību ar simtiem produktu. Rezultāti ir pārsteidzoši – ir konstatēta "alerģija" uz desmitiem ikdienas produktu. Pienu, glutēnu, zemenēm, banāniem, olām, selerijām un pat uz Marsa audzētiem kartupeļiem. Izskatās, ka tagad uzturā var lietot tikai pliku ūdeni. Un, ja paveiksies, kļūt īpaši apgarotam un pārtikt no prānas. Man, starp citu, nav ne jausmas, kas ir prāna. Toties vienu es gan skaidri zinu – tos pārsimts eiro labāk būtu iztērējis alkoholam un meitenēm. Tad rastos citas problēmas, kas liktu aizmirst par pārtikas alerģijām. Žēl tikai, ka modernā medicīna neatzīst šo lielisko ārstēšanās līdzekli. Ja jautāsiet man, es to iekļautu valsts kompensējamo zāļu sarakstā.

Šī raksta varonis – IgG4 pārtikas nepanesības tests. Jā, tas pats, ko piedāvā gan kreisie kantori, gan nopietnas laboratorijas. Tas pats, kas ir sajaucis prātu māmiņām, kas vairs nezina, ar ko barot savus bērnus. Vai cilvēkiem, kuri, meklējot specifiskas problēmas risinājumus, pēkšņi ir uzzinājuši, ka ir "alerģiski" pret lielu produktu klāstu. Pirms ķerties klāt, ir divas definīcijas, kas izskaidro ēdiena nelāgās reakcijas cilvēka organismā. Un tās nu noteikti nebūtu vēlams jaukt.

Pārtikas alerģija

Ir divu veidu pārtikas alerģijas – īstās un pašizdomātās. Pašizdomātā pārtikas alerģija pēc definīcijas ir viens no sava svarīguma apzināšanas veidiem un sabiedriskās ēdināšanas iestāžu personāla nokaitināšanas paņēmiens, izvirzot viņiem prasības no sērijas "esmu alerģisks pret to, uz ko alerģija nepastāv". Pašizdomātā alerģija ir moderna un, bez šaubām, padara tevi par īpašu cilvēku. Katram pašizdomātas alerģijas cietējam noteikti pienākas par ziedojumu naudu apmaksāts blogs, kurā dalīties ar savām dižajām ciešanām.

Allergies, allergies everywhere!

Paralēli šīm īpašajām personībām eksistē pavisam vienkārši un neinteresanti cilvēki, kuriem saskaršanās ar alergēnu izraisa ārkārtīgi lielu diskomfortu un var beigties letāli. Jo īstā, nevis pašu izdomātā pārtikas alerģija ir nopietna reakcija. To parasti novēro uzreiz pēc alergēnu saturošā produkta apēšanas, un simptomi ir dažādi: elpas trūkums, asarojošas acis, apsārtumi un nātrene, caureja, vemšana, tūskas. Ļoti spēcīga reakcija uz alergēnu ir anafilaktiskais šoks, kas var novest līdz pat nāvei. Ir alerģiskas reakcijas, kas neizpaužas tūlītēji, un to simptomi rodas vēlāk – piemēram, ekzēmas. Svarīgākais, kas jāatceras – tās ir imunitātes reakcijas. Alerģisku cilvēku imunitāte reaģē uz absolūti nekaitīgu pārtiku, piemēram, riekstiem, olām, zivīm, selerijām un daudziem citiem produktiem. Ja, apēdot produktu X, tava imunitāte to uztver kā ienaidnieku un tu kļūsti par pumpainu zemeni ar apsārtušām acīm – alerģija ir klāt. Lai noteiktu alerģiju, pieejami vairāku veidu testi, kas ir atzīti par efektīviem un labiem.

Pārtikas nepanesība jeb intolerance

Pārtikas nepanesība nav pārtikas alerģija, jo tajā nav iesaistīta imunitātes reakcija. Mehānismi ir citi – piemēram, pie laktozes intolerances organismā gluži vienkārši trūkst vielas, kas šķeļ laktozi. Nepanesība nav tik viegli nosakāma, jo simptomi nav tūlītēji. Tie ir ļoti dažādi un var būt līdzīgi alerģijas simptomiem – vēdera izejas traucējumi, ādas reakcijas, iesnas, klepus, astma – bet vienotas ainas nav. Neskatoties uz to, ka pārtikas nepanesība nav vienkārši uzķerama, pastāv testi, kas nosaka, piemēram, laktozes vai glutēna problēmas - celiakiju. Taču pēdējā laikā aktīvi reklamējas tādi testi, kas piedāvā noteikt nepanesību uz simtiem produktu. Samaksā naudu – un tev priekšā noliks izdrukas ar produktiem, ko tavs organisms it kā nepanes. Un, kas ir pats sliktākais – šo testu veicēji veicina maldinošās informācijas tālāku izplatīšanos, jaucot kopā alerģijas un nepanesības jēdzienu. Izskatīsim sīkāk!

IgG4 pārtikas nepanesības testi

Bail, ka pēc IgG4 analīzes nebūs naudas ēdienam? Mierīgi. Tu tāpat nedrīkstēsi neko ēst.

Pašizdomāta alerģija ir kļuvusi par modes diagnozi, un diēta, kas paredz produktu izslēgšanu bez īpašas vajadzības, vairs nav ciešanas, bet wellness, veselīguma un laba stila pazīme. Ārsti ziņo, ka pacienti ar neskaidriem simptomiem jūtas patiesi vīlušies, saņemot negatīvus alerģijas testa rezultātus, un meklē pierādījumus tālāk. Ir pieprasījums? Ir piedāvājums!

Abreviatūra IgG4 ir nolasāma kā "imūnglobulīns G4". Vienkāršā valodā runājot, imūnglobulīni, saukti arī par antivielām, ir olbaltumi, kas cirkulē asinīs un saista vielas, ko organisms atpazīst kā svešas un nederīgas. Paņemot asins paraugus un pakļaujot tos dažādu uztura produktu iedarbībai, tiek skatīts, kā tad šie imūnglobulīni G reaģē uz katru produktu. Ja tie veidojas par daudz, tiek konstatēta produktu nepanesība.

Šādi testi ir ātri, vienkārši un it kā dod skaidru atbildi uz neskaidriem jautājumiem. IgG4 testu veicēji aicina pārbaudīt pārtikas nepanesību pie jebkādiem simptomiem – sākot ar pinnēm un beidzot ar sliktu garastāvokli. Cilvēki, kas nespēj rast izskaidrojumu saviem simptomiem, labprāt to dara un saņem pārsteidzošus rezultātus – pie vainas ir vairāku produktu nepanesība!

IgG4 testa piemērs

Testa piemērs. Konstatēta banānu un olas baltuma nepanesība un mājieni uz piena nepanesību. Rezultāti ir mani - pati savulaik iekritu uz vilinājumu noteikt, ko nepanesu. Mājiens par testa efektivitāti – ēdot banānus un olas, man nav absolūti nekādu simptomu. Toties vienu rezultātu tests gan ir devis – tagad esmu alerģiska pret muļķībām.

Testu cena nebūt nav demokrātiska – jo vairāk produktus izskata, jo dārgāk, un svārstās no 30 līdz aptuveni 450 eiro. Daži kantori noformē to ārkārtīgi smuki, piedāvā klāt dietologu konsultāciju un gatavas receptes – ar pilnu pārliecību, ka cilvēkiem no ēdienkartes jāsvītro ārā pilnīgi viss, ko analīze uzrāda.

Šādus testus iesaka ne tikai neatkarīgi kantori, bet arī ārsti. Ticība testam ir liela, jo tā mehānisms nav pseidozinātnisks. Bet vai tas viss nozīmē, ka tests ir efektīvs?

Ko saka autoritatīvās iestādes?

Kamēr testi reklamējas uz nebēdu, oficiālas iestādes nebūt nesteidzas atzīt tos par labu esam. European Academy of Allergy and Clinical Immunology atzīst (un šeit), ka IgG4 tests parāda nevis pārtikas nepanesību, bet gluži vienkārši fizioloģisku atbildi uz uzņemto pārtiku. Respektīvi, ja nekādu simptomu nav, bet tests uzrāda nepanesību – tā nav jāņem vērā, un šī iestāde nerekomendē testu lietot pārtikas produktiem. Testam ir citi labi pielietojumi, bet tas absolūti nav piemērots ar pārtiku saistīto problēmu noteikšanai, jo antivielu klātbūtne nenozīmē diagnozi. Turklāt, aklu sekošanu testa rezultātiem uzskata par kaitīgu – tā veicina veselīgu un vajadzīgu produktu izslēgšanu.

To pašu saka arī pētījumi (un šeit) – testam nav nekādas jēgas, jo tas parāda nepanesību uz tiem produktiem, uz kuriem tās patiesībā nav.

Vācu mediķi atbalsta citus kolēģus, apgalvojot, ka testa rezultāti neuzrāda, piemēram, piena nepanesību, kaut gan, lietojot pienu, ir acīmredzami skaidrs, ka cilvēkam tas izraisa nepatīkamus gremošanas simptomus.

Tātad IgG4 tests uzrāda nepanesības tiem, kam to nav, un mēdz neuzrādīt tiem, kam ir. Gribi vairāk? Lasi šeit.

Kāpēc liekas, ka tests strādā?

  1. Tests mēdz nejauši trāpīt desmitniekā. Piemēram, ļoti daudziem cilvēkiem piens izraisa nepatīkamus gremošanas simptomus. Un IgG4 tests tikpat bieži uzrāda piena nepanesību. Cilvēks atsakās no piena, un urā – problēma atrisināta! Līdzīgi ir ar saldajiem augļiem, kas mēdz izraisīt vēdera uzpūšanos. Vai trāpa uz bezsimptomu celiakijas slimnieku, kas, izslēdzot glutēnu, protams, sāk justies labāk.
  2. Saņemot rezultātus, cilvēks sāk piedomāt pie savas ēdienkartes un dzīvesveida. Un pie uzlabojumiem ir vainīgs nevis tas, ka atteicās no konkrētā produkta, bet tas, ka pārstāja ēst draņķi.
  3. Nevar nestrādāt, jo cilvēks ir samaksājis trīsciparu summu. Un tas nav joks. Es citēju pārstāvi, kura uzstāšanos bijis gods noklausīties – "ja cilvēks maksā par testu, tātad viņš ir derīgs".

IgG4 pārtikas nepanesības tests ir ne tikai dārgs un bezjēdzīgs, bet arī atklāti krāpniecisks. Kad testu veicējiem norāda uz to neefektivitāti, klajā nāk apgalvojumi, ka ārsti vienkārši nejēdz tos pareizi nolasīt.

Jo 'manuprāt' ir pasaulē spēcīgākais efektivitātes pierādījums!

Jo "manuprāt" ir pasaulē spēcīgākais efektivitātes pierādījums!

Kas vēl ir absolūti nepieļaujami – testa mārketinga pasākumi atklāti jauc alerģijas un nepanesības jēdzienu, saucot pārtikas nepanesību par "slēpto alerģiju". Šādā veidā alerģija tiek padarīta par must-have katram cilvēkam (jo tests katram uzrādīs kādu nepanesību) un īsto alerģiju slimnieki kļūst par izsmieklu un tiek nepatiesi apsaukāti par simulantiem.

Ko darīt, ja nepatīkami simptomi tomēr ir? Diemžēl brīnumtesta nebūs. Nav izdomāts nekas labāks par uztura dienasgrāmatu un izslēgšanas diētu. Novērot sevi, regulāri pierakstīt produktus, pēc kuriem rodas nepatīkami simptomi un, tiklīdz vaininieks "uzķerts", izslēgt to uz nedēļu un paskatīties, vai stāvoklis uzlabojas. Sākt ēst veselīgi un sportot pāris reizes nedēļā. Elpot svaigu gaisu. Aiziet pārbaudīties uz laktozes nepanesību un celiakiju – tam ir izstrādāti korekti un nepārprotami testi. Atšķirībā no tiem, kas nepanes tavu pilno maku.

Maniem vecākiem ir vairākas labas īpašības. Pirmā ir viņu spēja saražot vistas pīrāgus jebkurā laikā, vietā un situācijā. Otra, pati svarīgākā – supermoderns TV pieslēgums ar visiem krievu kanāliem, ko vien vari iedomāties. Vērts pieminēt arī to, ka viņi devuši man dzīvību, bet ko tad tas nozīmē salīdzinājumā ar iespēju skatīties RenTv Baltija. Un RenTv Baltija, par laimi, daudz ko rāda. Par sazvērestības teorijām, reptiloīdiem, masoniem, saindētu pārtiku, vēzi un nāves vīrusu laboratorijām. Kaut kad pasen rādīja arī par mikroviļņu krāsnīm. Par to, ka kara laikā iedzīvotāji lika uz palodzēm ieslēgtas mikroviļņu krāsnis un viļņi, ko tās izstaroja, sagrāva pretinieku lidmašīnu elektroniku. Tāda draudzīga flešmoba rezultātā iebrucēju lidaparāti krita uz zemes kā aptaukojušies putni. Tālāk, skanot episki skumjai mūzikai, tika aicināts padomāt par to, ko tad šī nāves mašīna izdara ar tavu veselību. Bez šaubām taču, ka izraisa vēzi, šizofrēniju, mazā pirkstiņa iekaisumu un degradē ģimeniskās vērtības. Tātad, iepazīstieties – šodienas raksta varonis ir mikroviļņu krāsns un tajā gatavota vai sildīta ēdiena kaitīgums.

Kas ir mikroviļņi un kāpēc no tiem ir bail?

Nedari man pāri, es neesmu nekāda portatīvā Černobiļa.

Mikroviļņi ir elektromagnētiskās radiācijas jeb starojuma forma. Izklausās baisi, gribas bļaut "Černobiļa" un vilkt virsū aizsargtērpu? Bez panikas, nekas šeit nav radioaktīvs. Baiss nosaukums un nelāgas asociācijas nenozīmē kaitīgumu. Ir nianses. Šis jēdziens ietver sevī plašu frekvenču spektru, sākot no radioviļņiem un redzamās gaismas un beidzot ar rentgena un gamma stariem. Mikroviļņi ietilpst elektromagnētisko viļņu starojuma radio diapazonā. Tos nevajag jaukt, piemēram, ar rentgena stariem, kas ir daudz spēcīgāki. Vienkāršā valodā – klausoties radio, nekas nenotiek, taču taisīt rentgenu "prikola pēc" nav ieteicams.

Mikrovilņiem piemīt 3 īpašības, kas ļauj tos izmantot ēdiena pagatavošanā: tie atstarojas no metāla, iet cauri stiklam, papīram, plastmasai un līdzīgiem materiāliem, un tos absorbē ēdiens. Bez baisuma un īsi – mikroviļņu krāsns liek ēdiena ūdens molekulām aktīvi rīvēties vienai gar otru, un šādas jautras deju ballītes rezultātā ēdiens tiek uzsildīts, nekļūstot ne kaitīgs, ne radioaktīvs. Nenotiek nekāda mītos apdziedātā "'ēdiena molekulārās struktūras izmainīšana" - ēdiens izmainās tieši tikpat daudz, cik gatavojot ar citām metodēm. Tiklīdz mikroviļņu krāsns ir izslēgta, ballīte beidzas, un pāri paliek tikai silts ēdiens. Nav arī nekāda kaitīga starojuma uz blakus stāvošajiem cilvēkiem, vai tas ir minimāls un praktiski nenozīmīgs – tam izkļūt ārpusē neļauj mikroviļņu krāsns konstrukcija. Tieši tāpēc visām tām elles ierīcēm ir līdzīga uzbūve – identiskas "iekšas" un sietiņš uz stikla. Nav kaitīgas ietekmes ne uz ēdienu, ne uz cilvēku, kas stāv blakus. Tas ir mērīts un pierādīts pētījumos (šeit un šeit).

Jāatzīst, mikroviļņu krāns var būt bīstama dažos gadījumos:

  1. Ja tu izmanto bojātu mikroviļņu krāsni.
  2. Ja tu sildi ēdienu traukos, kas nav paredzēti sildīšanai mikroviļņu krāsnī.
  3. Ja tu ieliec iekšā kādu savu ķermeņa daļu, tā var apdegt – gluži kā bāžot to cepeškrāsnī vai ugunskurā.
  4. Ja tu žāvē tur savu kaķi.

Kaitīguma mīts Nr. 1: "Pretīgais 8nieks"

Neviens raksts par mikroviļņu kaitīgumu neiztiek bez divu zinātnieku – Hertela un Blanka – pieminēšanas. Stāsts ir apbrīnojams – astoņi čaļi labprātīgi ieslēdzās viesnīcā, lai divu mēnešu garumā taisītu orģiju eksperimentu. Baumo, ka pats Tarantino iedvesmojies no šī burvīgā eksperimenta savas jaunākas filmas radīšanai. Rezultāti viņiem sanāca "šokējoši un graujoši" – tiem četriem, kas ēda mikroviļņu krāsnī sildītu pienu un dārzeņus, tika novērotas izmaiņas asins ainā – paaugstinājās holesterīns un leikocīti, samazinājās hemoglobīns. Un tas arī viss. Raksts nekad netika publicēts zinātniskajos žurnālos. Autors nekad nebija dalījies ar detalizētu datu izklāstu. Nerunājot jau par to, ka izlase no četriem cilvēkiem ir smieklīga pat vidusskolnieka zinātniski pētnieciskajam darbam. Zinātniekus iesūdzēja tiesā, kur tie nespēja sniegt detalizētus pierādījumus savam eksperimentam. Taču viesnīcas eksperiments dzīvo tālāk un turpina biedēt cilvēkus.

Vēl viens superīgs fakts, ko regulāri atražo, ir paziņojums, ka mikroviļņu krāsnis Krievijā ir aizliegtas kopš 1976. gada. Es saprotu, ka to nedomājot nošēro kāda fitnesa blogere Floridā, bet kāpēc mūsējie tiražē tādas muļķības, man nav ne jausmas. Vai arī visi mani Krievijas radi ir kontrabandisti, un es par to nezinu.

Katja no Urāliem lieto aizliegtu tehniku, Katjai patīk dzīvot bīstami.

Kaitīguma mīts Nr. 2: nelaimīgā auga stāsts

Interneta leģendas turpina uzdarboties – cilvēkam patīk skaisti, vienkārši stāsti, kurus papildina nepārprotams pierādījums. Šoreiz kāda opīša mazmeitiņa izdomāja pierādīt, ka ūdens, ko silda mikroviļņu krāsnī, ir kaitīgs. Jums liekas, ka es ironizēju, runājot par random opīša mazmeitu? Nē. Tā ir visa informācija par autoru, kas pieejama. Laistot vienu augu ar "ļauno" mikroviļņu krāsnī sildīto ūdeni, otru – ar ūdeni no tējkannas, tika iegūta tālāk redzamā bildīte.

Ar mikroviļņu ūdeni laistītā auga nāve. Es raudāju pat vairāk nekā pie

Ar mikroviļņu ūdeni laistītā auga nāve. Es raudāju pat vairāk nekā pie "Titānika".

Lieki teikt, ka šāds eksperiments ir absolūti aplams – augs varēja iet bojā simtiem iemeslu dēļ, nerunājot jau par to, ka nav zināms ne autors, ne viņa mērķi. Taču var apskatīties, kā šāds eksperiments izskatās korektākā veidā – šoreiz skeptiķu izpildījumā. 3 augus laistīja ar nevārītu ūdeni, nākamos 3 – ar ūdeni no mikroviļņu krāsns, nākamos 3 – ar ūdeni, kas vārīts uz plīts. Turklāt cilvēks, kam deva laistīt augus, nemaz nezināja, kuru no ūdeņiem izmanto – tikai sekoja instrukcijām. Rezultāts? Visas 3 augu grupas aug uz nebēdu! Vairāk lasi šeit.

Visi augi aug griezdamies.

Nē, mikroviļņi neizmaina ūdens struktūru un nepadara to kaitīgu. Tas nav iespējams no fizikas viedokļa, jo tas nav jonizējošs starojums, kas varētu veicināt veselībai bīstamas izmaiņas. Vēl mazliet teorijas – kamēr rentgens ir jonizējošs starojums, kas var būt bīstams, sadzīves mikroviļņu krāsns un radio nav. Vienkārši nav. Ir viens pētījums ar žurkām, kas ierosina, ka mikroviļņiem ilgtermiņā var būt ietekme uz kognitīvajām funkcijām, taču cilvēks nav žurka, ko apzināti un intensīvi pakļauj starojuma megadevām. Visas legāli ražotas mikroviļņu krāsnis ir pilnībā drošas.

Kaitīguma mīts Nr. 3: vēzis un citas kaites

Nav atrodami nopietni pierādījumi ne mikroviļņu krāsns, ne radio, ne mobilā telefona kaitīgumam (un šeit). Arī saistība ar smadzeņu vēzi netika atrasta. Idejas par kaitīgumu birst no visām malām. Tos dzirdot – prasiet pētījumus kā pirmavotus, ar kuru rezultātiem varat skaidri un nepārprotami iepazīties. Kaitīgi ir tad, izmanto bojātu mikroviļņu krāsni vai iebāž tajā savu galvu, jo pālī saderēja uz 100 eirikiem ar kaimiņu Janku.

Kaitīguma mīts Nr. 4: mikroviļņu krāsns iznīcina visas uzturvielas

Lai apstiprinātu šo, bieži piesauc vecu 1975. gada pētījumu, kas saka, ka, gatavojot mikroviļņu krāsnī, tiek izmainīta brokoļa un burkāna struktūra. Ko tas pierāda? Tikai to, ka, dažādi gatavojot, dažādi izmainās dārzeņa forma. Kā apgalvo pētījums, mikroviļņu krāsnī gatavotie dārzeņi ir sausāki. Jo, nu vai ziniet, dažādi gatavojot dārzeņus, tie neizskatās un negaršo kā svaigi dārzeņi. Sensacionāli!

Jau 1982. gada pētījums saka, ka nekādas dižas atšķirības uzturvielu ziņā starp gatavošanu mikroviļņu krāsnī un gatavošanu ar citām metodēm nav. To pašu secina arī 2010. gada darbs par antioksidantiem – gatavo kurā krāsnī vien vēlies, antioksidantu zudumi tik un tā būs vienādi.

Ir mēģināts arī vārīt, mikroviļņot un gatavot spinātus spiediena katlā. Un neko – vitamīni un minerālvielas (kalcijs, fosfors, dzelzs) visur zūd vienādi.

Kas vēl jāņem vērā? To, ka uzturvielu zuduma procesā ļoti svarīgs ir gatavošanas (termiskās apstrādes) laiks – jo ilgāk gatavo, jo vairāk zūd. Un gatavošanas laiks mikroviļņu krāsnī vienmēr ir īsāks. Tāpēc tieši mikroviļņu krāsns maksimāli saglabā C vitamīnu, ko ir visvieglāk pazaudēt, termiski apstrādājot. Lai arī kā mēs termiski neapstrādātu, uzturvielu zudumi būs vienmēr. Vienam gatavošanas veidam vairāk zudīs viens, citam – cits. Katrai gatavošanas metodei nianses var atšķirties, bet praksē tas ir maznozīmīgi. Gribi maksimālu labumu – ēd svaigu! Un noteikti nebūs tā, ka, izņemot ēdienu no mikroviļņu krāsns, tā uzturvērtība ir nulle.

Ir gana daudz cilvēku, kuri apgalvo, ka mikrenē gatavotais viņiem gluži vienkārši negaršo. Izvēle ir Jūsu. Taču, kad dzirdi, ka kārtējais pašpasludinātais uztura speciālists saka, ka "uztura molekulām, īpaši ūdenim ir pozitīvie un negatīvie poli, kas tiek mainīti ar magnēta palīdzību, kam ir ziemeļu un dienvidu poli" – ej vien apciemot savu skolas fizikas skolotāju. Iepriecini viņu ar šādām te anekdotēm, lai viņa kaut cik beidz domāt par to, cik maza pedagogiem ir alga.

Fruktozes (ne)kaitīgums

16:10 18.02.2016

Dārgo lasītāj, es, šķiet, esmu saslimusi. Ar Gūgles, Virtuves un Dīvāna universitātes piešķirto grādu psihiatrijā oficiāli diagnosticēju sev bipolārus fruktozes traucējumus. Tā ir saslimšana, kas rodas, regulāri saņemot pretrunīgu informāciju par fruktozes kaitīgumu. Vai nekaitīgumu. Divi galvenie slimības riska faktori ir interneta lietošana un pārtikas izstāžu - reklāmas pasākumu apmeklēšana. Dzirdēts, ka interneta lietošana izraisa arī vēzi, bet to, par laimi, var vienkārši neitralizēt, vismaz 5 minūtes dienā skatoties kaķīšu bildes un video. Ar fruktozi viss ir krietni sarežģītāk.

"Lūdzu, pagaršojiet!" – skaļi uzrunā glīta meitene, iestumjot plastmasas degustācijas glāzi man rokā ar tādu spēku, ka viņas perfekti manikirētais akrila nags iespiežas man plaukstā. "Tur nav cukura!" Ar lielu neticību pielieku pie lūpām krāsainu, gāzētu šķidrumu, palasu sastāvu un skatos uz dāmu tā, ka šī saprot visu bez jautāšanas. "Tur ir fruktoze! Veselīgs augļu cukurs! Nav baltais cukurs!" – un pasmaida tik plati un sirsnīgi, ka atliek tikai ar bezcerīgu seju pasmaidīt pretī un iet tālāk degustēt kaut kādus supercīsiņus bez e-vielām. Un tad es tāda, visa pārdegustējusies, atnāku mājās un internetā redzu bezgalīgus rakstus par to, ka fruktoze ir kaitīga. Ka fruktoze ir aptaukošanās cēlonis. Un kukurūzas sīrups ar augstu fruktozes līmeni (high fructose corn syrup jeb HFCS) ir elles maisījums. Tāpēc šoreiz gribētu pieskarties tādai tēmai kā fruktozes kaitīgums. Vai nekaitīgums.

"Veselīgs augļu cukurs" un ģimeniskā ķīmija

Medijos bieži vien runā par abstraktā cukura kaitīgumu, nemaz nešķirojot, par kādu tieši cukuru ir runa. Piedāvāju mazliet, mazliet ķīmijas. Lai runātu tālāk, ir jāaizmirst viss, ko ikdienas patērētājs sauc par cukuru – ķīmijā ar to saprot nevis balto pārtikas cukuru, bet veselu savienojumu klasi.

Ir vienkāršie cukuri jeb monosaharīdi – viena pati viela bez jebkāda draudziņa sev blakus. Šoreiz vērts pieminēt divus šādus vienkāršos cukurus: glikozi un raksta galveno varoni – fruktozi. Taču bieži vien tāds vienkāršais cukurs atrod savu otro pusīti un kļūst krietni sarežģītāks – cukuru pāris lepni var saukties par disaharīdu. Dažreiz notiek pavisam netikumīgas lietas, un kopā vienā laimīgā ģimenē dzīvo bezgalīgi daudz cukuru. Tie ir polisaharīdi.

Vienkāršie cukuri tikpat vienkārši uzsūcas organismā, bet, ja cukurs paspējis izveidot kādu ģimenisku saiti – tā ir jāsašķeļ. Beigu beigās visi, pat paši netikumīgākie cukuri no daudzu partneru attiecībām, kļūst par vienkāršajiem cukuriem un dod cilvēkam enerģiju.

Ogļhidrātu iedalījums

Vienkāršie cukuri sarežģī tev dzīvi.

Kas šeit ir būtiski? Fakts, ka cilvēks nepārtiek tikai un vienīgi no viena cukura veida. Dabā ir sastopamas daudzveidīgas cukuru kombinācijas. Augļos ir vienkāršais cukurs fruktoze. Pienā ir sarežģītāka laktoze – glikozes un galaktozes savienības rezultāts. Savukārt tas, ko mēs esam pieraduši vispārīgi saukt par cukuru, ir saharoze – mīlas stāsts starp glikozi un… fruktozi.

Secinājums? Ja dzirdi reklāmas tekstus "Šeit nav baltā cukura, tikai veselīgais augļu cukurs, fruktoze" – ej vien tālāk. Baltais cukurs tieši uz pusi sastāv no fruktozes. Un tīrās fruktozes esamība dzērienā brīnumainā kārtā nepadara to veselīgu. Jāatzīst gan – ņemot vērā to, ka fruktoze ir 1,73 reizes saldāka par glikozi, tā ir jāpievieno mazāk, lai iegūtu patērētājam patīkamu saldumu, taču tas ir tieši tāds pats cukurs, nevis "veselīgais cukurs".

Kas ir fruktoze un kam tā ir nodarījusi pāri?

Uzmanības fokusā fruktoze nonāca tāpēc, ka cilvēce jau ilgstoši meklē globālās aptaukošanās vaininieku. Ņemot vērā rūpnieciski ražotās produkcijas attīstību, fruktozes patēriņš sāka strauji palielināties kopš 1970. gada, un lielākā fruktozes daļa uzturā nebūt nenāk no svaigiem augļiem, bet no kukurūzas sīrupa ar augstu fruktozes saturu vai pārtikas cukura. Fruktozi sāka pastiprināti pētīt, un rezultāti bija šausminoši: pētījumi parādīja, ka fruktoze tiešām ir aptaukošanās vaininieks tādēļ, ka tās vielmaiņa ir citādāka nekā, piemēram, glikozei. Maksimāli īsi un vienkārši:

  1. Glikozei ir stingri kontrolēts mehānisms, kas visu lieko glikozi uz laiku uzglabā aknās. Starp ēdienreizēm aknas laiž vaļā uzkrāto. Fruktozei šādam mehānismam kontroles nav, tāpēc daļa fruktozes jautri aizdodas sintezēt taukus un veidot riepiņu.
  2. Fruktozei iztrūkst mehānisma, kas nodrošina sāta sajūta iestāšanos. Rezultātā var ēst daudz, vēl vairāk un turpināt gribēt ēst.

Gribi sarežģīti? Lasi šeit.

Zinātnieku un sabiedrības reakcija uz izvirzītajām hipotēzēm bija tūlītēja. Slavens fruktozes pretinieks R. H. Lustig pielīdzināja fruktozes toksicitāti etanolam un saražoja slavenu video, kurā izklāsta fruktozes potenciālo kaitīgumu. Nolinčoja visu, kā sastāvā ir fruktoze, piemēram, kukurūzas sīrupu ar augstu fruktozes līmeni. Ieteica uzmanīties pat no augļiem, bet vēlāk šo ieteikumu mīkstināja.

Šie uzskati ātri un skaļi aizgāja masās, ka atliek tikai brīnīties, kāpēc Ļaunā Fruktoze nekļuva par kādas kulta šausmenes galveno varoni. Taču bija pētnieki, kas izdomāja rakt dziļāk.

Kā būtu ar korektu devu?

Fruktoze padara mūs resnus - vainīgs ir konču ražotājs

Par laimi, fruktozei uzradās glābēji. Pētot jautājumu tālāk, citas pētnieku grupas saprata, ka:

  • liela daļa pētījumu, kas pierāda fruktozes kaitīgumu, veikti uz dzīvniekiem, nevis uz cilvēkiem;
  • pat ja pētījumi veikti uz cilvēkiem, tiek pētītas nevis reālas cilvēku diētas, bet tik ārkārtīgi pārmērīgi fruktozes daudzumi, ko ikdienā nav reāli uzņemt ar uzturu. Un mega daudzumos kaitīgs ir pat ūdens.

Uzstādot sev par mērķi pētīt nevis hipotētiskus modeļus, bet reālu cilvēku diētas, tika secināts, ka fruktoze ir kaitīga tikai tad, kad to patērē pārmērīgi. Viss ir atkarīgs no devas. Un nav tā, ka fruktoze ir kaitīgāka par glikozi. Uzņemot līdz pat 100 g fruktozes dienā, netiek novērota īpaša ietekme uz svaru, salīdzinot ar glikozi. Arī sāta sajūtas atšķirības netiek novērotas — cilvēki, kuriem piedāvā 40 — 75 g glikozes vai fruktozes divas stundas pirms ēdienreizes, attiecīgajā ēdienreizē apēd identisku daudzumu ēdiena. Taču, ja fruktozi uzņem pārmērīgi, uzreiz paaugstinās svars. Savelkot kopā visus secinājumus, spriedums ir sekojošs – drošs fruktozes daudzums ir līdz 50 g dienā. Kas gan nenozīmē, ka tagad ar steigu drīkst skriet uz tuvāko Rimčiku pēc draņķbatoniņa.

Vairāk informācijas par fruktozes kontroversijām vienkāršā valodā var atrast šeit un šeit.

Pētījumi, kas parāda to, ka fruktoze mērenās devās nav kaitīga un nav kaitīgāka par glikozi: šeit, šeit, šeit un šeit.

Un kukurūzas sīrups ar augstu fruktozes līmeni?

Svarīgākais, kas kukurūzas sīrupa jautājumā ir jāsaprot – tas ir tikai cukurs. Tieši tāds pats, kā visi citi cukuri, kas mērenās devās ir baudāmi, bez mēra – kaitīgi. Un, ja redzi, ka jauki pavārblogi saka, ka, paskat, manā receptē nav cukura, tikai medus, kļavu vai agaves sīrups, vērts zināt:

  • Kukurūzas sīrupā ar augstu fruktozes līmeni ir 42% fruktozes, 53% glikozes un 5% citu cukuru.
  • Medū ir 38% fruktozes, 31% glikozes, 7% maltozes, 1,3 % saharozes jeb pārtikas cukura un citi cukuri. Protams, medum nāk klāt arī šādas tādas labas lietas, bet šoreiz uzsvars uz cukuru sastāvu.
  • Kļavu sīrupā ir 95% saharozes jeb pārtikas cukura, 4% glikozes un 1% fruktozes. Cik korekti ir teikt, ka kļavu sīrups ir labāks par balto cukuru, ja 95% no tā ir tieši baltais cukurs?
  • Agaves sīrupā ir 47% fruktozes, 16% glikozes un citi cukuri. Kurš tad ir ļaunāks, ko – kukurūzas sīrups ar 42% fruktozes vai šis?

Vienkāršais cukurs ir un paliek vienkāršais cukurs. Nebūs tā, ka viens cukurs vai cukura sīrups ir veselīgāks par otru. Nevajag mānīt sevi ar to, ka, izvairoties no baltā pārtikas cukura par labu kādam citam, ēd veselīgāk. Nevajag arī mesties galējībās un bez jebkādas kritikas tiražēt viedokli par fruktozi kā indi. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad taisnība ir pa vidu. Kas vēl ir zīmīgi – kukurūzas sīrups parasti tiek pievienots tādiem produktiem, kas paši par sevi nav pārāk veselīgi – visa veida rūpnieciski ražotajiem saldumiem. Neēd draņķus un dzīvo mierā – fruktozes monstrs nāk tikai pie tiem bērniem, kas ēd par daudz saldumu.

Jā, jā, tu noteikti esi dzirdējis — ir nepieciešams attīrīt sevi no toksīniem. Šāda veida idejas dāsni klejo pa internetu un žurnāliem. Neviens sevi cienošs sieviešu medijs nespēj iztikt bez informācijas par organismu attīrošiem kokteilīšiem. Jāsāk vien krist panikā, domājot, ka tev orgānu vietā ir tāds smirdīgs, dzeltens virtuves porolona sūklītis, kas uzsūc visus toksīnus, ko piegādā apkārtējā vide. Un tad uzrodas zaļais kokteilis, kas, fonā skanot Supermena saundtrekam, to tā vienkārši ņem un izvada. Vai tiešām?

Kas ir detokss?

Detokss jeb detoksifikācija jeb organisma attīrīšana ir veselību apdraudošu substanču, piemēram, narkotiku, alkohola vai indes, izvadīšana ārā no cilvēka organisma. Detokss prasa tūlītēju iejaukšanos un speciālu medikamentu un terapiju izmantošanu. Piemēram, cilvēkam, kas ir pārdozējis narkotikas, ir nepieciešama tūlītēja detoksifikācija. Bet stop. Šķiet, esmu nepareizi uzdevusi jautājumu.

Ko ar detoksu saprot alternatīvā medicīna un neprofesionāli uztura blogeri?

Nu jau krietni labāks jautājuma formulējums. Detokss ir medicīnas termins, kas veiksmīgi kļuvis par preci ar pavisam citu nozīmi. Patēriņa kultūrā detokss ir produkts, programma vai paņēmiens, ar kura palīdzību var izvadīt no organisma neprecizētus "toksīnus". Toksīnus, kam nav nekādas saistības ar īsto toksīna definīciju, ko apskatīšu drusku vēlāk. Detoksa īpašības tiek piedēvētas daudzām lietām:

  • Kokteiļiem un cita veida dzērieniem uz sulu bāzes, ko var nopirkt gan veikalā, gan pagatavot pašam pēc piedāvātām receptēm;
  • Ūdenim ar pievienotiem vitamīniem un vielām, kurām pieraksta īpaši labvēlīgu iedarbību uz organismu;
  • Klizmām un zarnu trakta mehāniskās attīrīšanas paņēmieniem, kas tiek veikti bez ārsta indikācijām un ir paredzēti neprecizēto "toksīnu" izvadīšanai, nevis, piemēram, aizcietējuma novēršanai;
  • Zaļumu salātiem un augļiem;
  • Uztura bagātinātājiem;
  • Pilnīgi marasmatiskiem detoksa plāksteriem, kas caur pēdām izvada sliktās vielas. Cilvēki ar tādiem aiziet gulēt un pamostas, redzot, ka plāksteris palicis melns – tātad piesūcies ar toksīniem. Faktiski plāksterī esošā viela vienkārši ir noreaģējusi ar ķermeņa sviedriem. Ja uztura pseidoguru, labu gribēdami, iesaka veselīgu detoksa kokteili, tad detoksa plāksteri ir īsta, apzināta un bezjēdzīga krāpšana.

Piemērus detoksa tēmai var atrast šeit, šeit, šeit.

Reader's Digest izloze un detox spams.

Vairāki cilvēki bija sūdzējušies, ka savās pastkastēs saņēma taustāmu spamu. Iegādājoties šos burvīgos padomus, varēja piedalīties 40 000 eiro balvas izlozē. Cik forši, tavai vecmāmiņai noteikti patiks! Nepārprotiet – visi attēlā redzamie produkti ir ieteicami un veselīgi. Bet, nē, tie neattīrīs no toksīniem trīs dienu laikā.

No kurienes cēlusies detoksa ideja?

Detokss nebūt nav jauns izgudrojums. Ar ideju par to, ka ēdiens, kuru sagremo kuņģis un zarnas, izlaiž toksīnus organismā, aizrāvās jau seni ēģiptieši un grieķi. Pieņēmums bija vienkāršs, un, saucot lietas savos vārdos, izklausās šādi: tava kaka ir smirdīga un sapuvusi, un, kamēr tā nav nonākusi podā, tā izlaiž ārā toksīnus, kas veicina saslimšanas. Ideja intuitīvi šķita tik ticama, ka zinātniskās aprindas atteicās no tās tikai ap 1920. gadu. Taču publika savā galvā ir izveidojusi mītu par to, ka mēs tiekam piesārņoti ar toksīniem, nemaz neprecizējot, kas tad tie toksīni ir.

Ēdieni un dzērieni, kam piedēvē detoksa spējas (ja vien tas nav radikālais variants ar dzeramās sodas un sālsūdens dzeršanu) ir vareni veselīgi un feini. Bet vai tie tiešām izvada toksīnus? Un kas vispār ir tie toksīni?

Ņem šo organic raw kāpostlapas smūziju tikko no blendera!

Kas ir toksīni?

Pēc definīcijas toksīni ir indīgas vielas, ko ražo dzīvo organismu šūnas. Toksīni ir dažādi un atšķiras pēc iedarbības. No toksīna, ko iedzeļot izdala bite, var dabūt piepampumu (smagas reakcijas ir tikai retos gadījumos), kamēr baktērijas Clostridium botulinum izdalītais toksīns ir pasaules spēcīgākā bioloģiskā inde. Šādu toksīnu klātbūtne organismā vienmēr ir redzama un jūtama. Un, ja šāda toksīna iedarbība sākas brīdī, kad tu baristai čiliņā pasūti pārcenotu kafiju ar sojas pienu, nāksies vismaz apsēsieties vai apgulties horizontāli. Iespējams, uz visiem laikiem. Un pret to tiešām, nu tiešām nepalīdzēs tas, ja apmulsušais barista tūlīt pat uzjauks tev detoksa smūziju ar keilu un spinātiem.

Taču, šķiet, no savām kļūdām es nemācos – jautājums atkal ir uzdots nepareizi.

Ko ar toksīniem saprot alternatīvā medicīna un neprofesionāli uztura blogeri?

Viņi paši nesaprot, ko. Toksīni šajā gadījumā ir visu potenciāli slikto vielu arhetips, kuram nav ne konkrētas definīcijas, ne konkrēta nosaukuma. Šad tad parādās domas, ka toksīni ir E-vielas, kas uzkrājas organismā, ĢMO, smagie metāli no gaisa un ēdiena, alkohols, nikotīns. Neviens Latvijas detoksa idejas proponents nekad nav varējis man atbildēt, kādi tad ir tie toksīni, kas ir jāizvada. Vēl jo vairāk – kāda ir to toksīnu ķīmiskā formula. Un, ja tu nezini elementāras ķīmiskas reakcijas, ar kuru starpniecību tavs detokss objekts saistās ar toksīnu – par kādu izpratni par notiekošo var būt runa?

Manus novērojums apstiprina arī maziņš, bet jauks Jauno zinātnieku pētījums – kompānijas, kas tirgo detoksa produktus, katra definē detoksu pa savam un nepiedāvā pierādījumus detoksa darbības mehānismam.

Ja tev kāds piedāvā detoksu vai organisma attīrīšanu, nepieciešams uzdot divus nepārprotamus jautājumus: no kā mans organisms tiks tīrīts (vielu nosaukumi, to bīstamības pamatojums) un kādā veidā tīrīšana notiks (kā detoksa produkts saistās ar toksīnu un izvada to). Nav atbildes – nav efektivitātes.

Detokss un realitāte

Bet nu mūsos tiešām ienāk kaitīgās vielas no vides! Alkohols, nikotīns – kas tad to visu izvada? Atbilde ir vienkārša – aknas, nieres, plaušas, āda. Tas ir viss, kas nepieciešams dabiskam detoksam. Kā piemēru minēšu alkoholu.

Alkohola sadalīšanas produkti ir toksiski. Kad etanols nonāk organismā, akna sāk uzdarboties. Vispirms enzīms ar nosaukumu alkoholdehidrogenāze pārvērš etanolu par acetaldehīdu, un urā – beidzot mēs nonācām pie reāla toksīna, kas bojā aknu šūnas. Taču akna neguļ, un talkā nāk kaut kas, kas arī acetaldehīdu sašķeļ tālāk – enzīms aldehīdehidrogenāze (neaizmirsti pamēģināt izrunāt šo pēc piektā kausa), kas aknu bojājošo toksīnu pārvērš par nekaitīgu acetātu, kas tālāk piedalās vielmaiņas procesos, līdz kļūst par ūdeni un oglekļa dioksīdu. Šis bija ļoti primitīvs atstāsts, bet doma ir skaidra – detokss notiek organismā gluži dabiski. Akna spēj turēt mežonīgi lielas toksisku vielu slodzes. Taču, ja dzer par daudz un akna tiek bojāta – tās detoksa funkcija zūd. Līdzīgi kā alkoholu, akna transformē un izvada organismam kaitīgas vielas, procesā piedaloties arī nierēm un plaušām.

Pasaki man 'paldies' rīt no rīta, ja vien būsi spējīgs parunāt.

Ko saka pētījumi? Šādus pētījumus ir grūti veikt, pirmkārt, tāpēc, ka toksīni netiek definēti. Tāpēc potenciālu detoksa efektu mēģina skatīt caur aknu funkciju uzlabošanos. Nav atrodami labas kvalitātes pētījumi uz cilvēkiem, kas atspoguļotu labvēlīgu detoksa programmu ietekmi uz cilvēka organismu. Taču netiek noliegts, ka, iespējams, dažiem produktiem, piemēram, koriandram un nori, ir labvēlīga ietekme uz aknu funkciju – tātad īpašības, ko teorētiski varētu saukt par detoksificējošām. Jāveic kontrolēti pētījumi ar cilvēkiem, lai noskaidrotu, vai tiešām tādi ir. Un, ja ir, iespējams, var ražot fitoterapetitiskus "aknu palīgus", kuru efektivitāte ir klīniski pārbaudīta.

Drošas un bīstamas detoksa formas

Detoksa īpašības piedēvē zaļumu un augļu kokteiļiem, salātiem, augļu ūdeņiem. Daudzi detoksa plāni paredz pārtikt no svaigi spiestām sulām vienu līdz trīs dienas pēc kārtas vai lietot uzturā tikai svaigus augu izcelsmes produktus. Rezultātā cilvēks var iegūt brīnišķīgu vitamīnu, minerālvielu un šķiedrvielu kokteili, taču nekādi mistiski toksīni netiks izvadīti. Nav vērts pārmaksāt par sulu tikai tāpēc, ka uz iepakojuma ir rakstīts "detox". Bet šis ir droši un veselīgi.

Attīrīt organismu sola arī dažādi uztura bagātinātāji. Labākajā gadījumā tur ir vitamīni un šķiedrvielu avoti. Šķiedrvielas tiešām uz zarnu traktu iedarbojas kā "skrubis" un ir ieteicamas uzturā, taču nē — tās neizvada mistiskus beznosaukuma toksīnus. Nevajag maksāt 20 eiro par tableti – aizej uz veikalu pēc klijām, kas maksā zem eiro.

Viens no neskaitāmajiem detox uztura bagātinātājiem.

Viens no neskaitāmajiem uztura bagātinātājiem ar "Detox" nosaukumā, kas dabūjams Latvijas aptiekās. Detoksificē bez šaubām. Nākamreiz, kad rajonā ieraudzīšu vietējos pārdozējušos narkomānus, sniegšu pirmo palīdzību ar šo te. Tas strādā, ticiet man.

Un tad beidzot pie visgaršīgākās detoksa daļas – zarnu skalošanas. Šo paņēmienu tirgotāji apgalvo, ka tavās zarnās atrodas toksīnu nogulsnes, kas nespēj izvadīties ārā bez palīdzības, tāpēc ierosina vai nu veikt klizmas, vai nu citādi mehāniski skalot zarnu traktu, ielaižot tajā ūdenī no tās puses, pa kuru ūdeni parasti neuzņem. Par kafijas klizmu, kas ir tik liels absurda etalons, ka tam vajadzētu atrasties Starptautiskajā mēru un svaru birojā, jau rakstīju daudz. Tai pierakstītās labvēlīgās īpašības ir aplamas, tās veikšanas dēļ var rasties zarnu plīsumi un ir konstatēti pāris nāves gadījumi.

Kā pierādījumu kafijas klizmas efektivitātei cilvēki apraksta savu personīgo "viegluma" sajūtu. Tas nebūt nav pierādījums efektivitātei, bet tikai tam, ka tu fiziski esi izdabūjis no sevis ārā izkārnījumu masu. Ja nomoka aizcietējumi – laipni lūdzam pie ārsta, iespējams, ieteiks normālu klizmu un kafiju perorāli. Bet nevajag izdomāt pašam uz savu galvu vajadzību pēc detoksa.

Pirms iesākšu nākamo rindkopu, uzreiz atrunāšu, ka ksenijakomente.lv nav atbildīga par jūsu ēstgribas zudumu. Kafijas klizma vēl ir bērnu pasaka pirms miega. Daži šarlatāni apgalvo, ka zarnās sakrājas tā saucamie gļotu aplikumi. Un daži pat piedāvā bildes ar tiem. Bildes var apskatīt šeit, bet jūs negribat tās redzēt. Un, lūk, tāpēc, ka it kā esot šādi brīnumi, ko neviens ārsts nekad nav redzējis nevienā autopsijā, zarnas vajag detoksificēt un skalot. Kā to dabūt gatavu? Vienkārši. Notirgo cilvēkiem uztura bagātinātāju ar ceļtekas pulvera un bentonīta maisījumu, un tie tiešām sāks vilkt no sevis ārā šādas kakas. Kas ir šis absurds un kā tas rodas – papildus var izlasīt šeit.

Kāpēc ticēšana detoksa idejām ir neveselīga?

Visbiežāk detoksa pasākumi tiek aktualizēti pēc svētkiem kā reakcija uz svētku pārēšanos. Piemēram, šādi. Ideja tāda pati – piestūķējoties ar ņammām kā mazs rozā sivēntiņš, nākamajā dienā jūties vainīgs un pilns ar toksīniem. Pāris dienas uz zaļumu kokteiļiem – un viss, toksīni ārā, tu, jauns un svaigs, atkal ar stilīgu jogas paklāju meditē uz saulrietu. Patiesībā ir tā, ka nekādi toksīni no pārēšanās organismā nerodas. Smagums vēderā un gāzes ir likumsakarīga reakcija uz to, ka cilvēks ēd visu pēc kārtas. Un ideja par to, ka pēc tam var tīrīties ar detoksu, dod zaļo gaismu pārmērībām. Rijam, rijam, neguļam – pēc tam tāpat patīrīsimies! Ja svētki ir reti – nekādas vainas tam nebūs. Bet, ja cilvēks regulāri ēd par daudz draņķu, reizi nedēļā sevi patīrot ar zaļumu kokteili – šis ir ārkārtīgi neveselīgs ieradums. Ko vēl es šeit saskatu? Terminu sajaukšanu. Modernā vārdā par "detoksu" tiek sauktas vecās labās atslodzes dienas, kam nav nekāda sakara ar toksīniem.

Tas brīdis, kad nespēj izvēlēties rītdienas detoksa veidu.

Tas viens. Divi – detoksa ideja izraisa bailes par to, ka esi piesārņots, veicinot maka atvēršanu un naudas izlikšanu par produktiem, kas neveic nekādu detoksa funkciju. Augļi, dārzeņi un zaļumi jāēd regulāri ikdienā, nevis kampaņveidā, cerot uz toksīnu izvadīšanu.

Kopsavilkums

  • Organismā nav mistisku toksīnu, ko vajag izvadīt ar kokteilīti, salātiņiem vai klizmu bez ārsta indikācijas – viss liekais tiek izvadīts caur aknām un nierēm.
  • Pie saindēšanās ar īstajiem toksīniem nepieciešama tūlītēja medicīniska iejaukšanās, un komerciāli piedāvātais detokss noteikti nelīdzēs.
  • Detoksa ēdieni un dzērieni parasti ir visnotaļ veselīgi un apgādās organismu ar vitamīniem un šķiedrvielām, taču neveiks detoksa funkciju.
  • Detoksa klizmas un mehāniskā zarnu attīrīšana bez indikācijām ir bīstama veselībai.
  • Vienīgais, ko detoksa uztura bagātinātāji un kāju plāksteri detoksificē, ir Tavs maks.

Detoksa recepte no Ksenijas

Man kā "uztura un veselības blogerei" nu tiešām pienāktos publicēt kādu savu detoksa receptīti. Visām stilīgajām dāmām tādas ir – negribu atpalikt. Tātad beidzot – tūlīt uzkāpšu uz krēsla guru pozā un mācīšu jums dzīvot!

  1. Cieni savas aknas – tā ir tava īstā, dzīvā un pavisam reālā organisma attīrīšanas laboratorija. Izmet ārā toksiskās krāsas šņabja kokčiku. Uzturi kārtībā ķermeņa svaru, lai aptaukošanās nesāk ietekmēt aknu funkciju.
  2. Cieni savas nieres – nevelc īsas ziemas un rudens jakas, pat ja ballītē būs tava gadsimta mīlestība. Tūlīt pat skrien pie ārsta, ja ir kaut mazākas aizdomas par nieru iekaisumu – vilkt garumā ir bīstami.
  3. Turi plaušas godā. Nedomā par mistiskiem toksīniem – apzinies reālos kancerogēnus, piemēram, no cigaretēm. Neesi kā tās amizantās dāmas, kas taisa detoksa kūri, ik pa piecām minūtēm ejot uzpīpēt. Ja klepus ieilgst – ej pie ārsta – vilkt garumā nav labi.
  4. Neēd draņķēdienu.
  5. Pakustini savu pēcpusi vismaz pāris reizes nedēļā.

Tas arī viss.

Kad es iesāku rakstīt šo blogu, man pat prātā neienāca, ka zinātniskā pieeja daudziem var izraisīt tik daudz pārpratumu. Nebrīnīšos, ja daudziem liekas, ka Ksenija pat uz poda nevar aiziet, pirms tam neveicot placebo kontrolētu dubultaklo pētījumu, lai noskaidrotu nepieciešamību pēc attiecīgā procesa. Fakts, ka es lūdzu pamatot kāda cilvēka izplatīto veselības padomu ar pētījumiem, tiek uztverts kā dižošanās ar savām zināšanām un zinātnisko grādu. Fakts, ka es apstrīdu kārtējo trendīgo diētiņu, tiek uztverts kā aicinājums neievērot veselīgu dzīvesveidu. Šajā rakstā esmu koncentrēti atlasījusi visus tos aizspriedumus pret zinātnisko domāšanu uztura zinātnē, ko dāsni izzvejoju no bloga komentāriem. Uzskati, ka uzturzinātnieki ir snobi, kuriem liekas, ka viņi zina visu? Uzskati, ka es pārstāvu Vienīgo Pareizo viedokli? Šis ir raksts tev!

Tava zinātne ir slikta un tev vajadzētu justies slikti.

1. Vai tiešām zinātnieki uzskata, ka par uzturu viņi zina visu? Kāpēc viņi tik kategoriski noliedz dažas lietas?

Uztura zinātne nekad nav apgalvojusi, ka zina absolūti visu. Patiesībā pētījumi uztura zinātnē ir vieni no pretrunīgākajiem pētījumiem pasaulē. Cilvēku uztura paradumi ārkārtīgi grūti pakļaujas izpētīšanai. Te būs abstrakts un primitivizēts piemērs: teiksim, ir vēlme izpētīt, kā tomātu patēriņš ietekmē asinsspiedienu. Mēs izdalām anketas ar jautājumiem "Cik daudz tomātu dienā jūs ēdat?" un izmērām asinsspiedienu. Cilvēki atbild. Daži godīgi. Daži sniedz sociāli vēlamās atbildes, pierakstot sev veselīgākus uztura paradumus, nekā tie patiesībā ir. Un dažiem gluži vienkārši nav ne jausmas, cik tomātus viņi ēd, un atķeksē kaut ko uz dullo. Asinsspiedieni tiek izmērīti un secinājums ir šokējošs – tomāti paaugstina asinsspiedienu! Un aiz kadra palika tas, ka tie, kas bija aizrautīgākie tomātu ēdāji, bija arī viskaislīgākie smēķētāji. Kuriem ģimenē ir izteikta nosliece uz sirds – asinsvadu saslimšanām. Savukārt tie, kam tomāti uzturā nebija cieņā, visi uz pētījumu atnāca no sporta kluba, kur ikdienā daudz sporto un uztur sevi formā. Un nav brīnums, ka cita zinātnieku grupa dabūja pilnīgi citādākus rezultātus – viņiem sanācis, ka tomāti asinsspiedienu pazemina. Šī ir tikai skice un kariķējums, bet doma ir skaidra – ir ļoti daudz jaucējfaktoru, kas spēj novirzīt pētījuma iznākumu uz vienu vai otru pusi. Lai samazinātu šādu kļūdu iespējamību, uzturzinātniekiem jāizdomā ārkārtīgi sarežģīti pētījumu dizaini un ilgstoši jāvāc pierādījumu bāze, lai izdarītu gala secinājumu.

Tāpēc, ziņu portālā izlasot, ka kartupeļi var izraisīt diabētu grūtniecēm, nemet kartupeļu maisu no balkona garāmgājējiem uz galvas. Šis ir tikai viens pētījums, nevis revolucionārs atklājums, kura dēļ vajadzētu pārskatīt ēdienkarti, ko, par laimi, norāda arī paši pētnieki. Cita situācija ir, kad pierādījumi krājas gadu desmitiem ilgi. Nesen nāca klajā paziņojums par to, ka gaļas izstrādājumi un sarkanā gaļa pārmērīgos daudzumos ir vēža riska faktors. Šie ir ilgstoši ievākti un vairākkārt izvērtēti dati.

Šo izlasot, var rasties apjukums – Ksenij, kā tad tā? Tu tik kategoriski noliedz vairākas idejas, bet, skat, cik uzturzinātne pretrunīga! Pievērsiet uzmanību – es runāju par kontroversijām ZINĀTNISKĀS PIEEJAS IETVAROS. Diskusijas notiek, izvērtējot pētījumus. Šīs ir ārkārtīgi svarīgas diskusijas, kas veicina uztura zinātnes izaugsmi. Ieskicēšu: tomātu pētnieki taisa lielu konferenci glītā ēkā, kur prezentē savus atklājumus. Pro-tomātnieki prezentē savus pētījumus, neignorējot oponentu pētījumus. To pašu dara anti-tomātnieki. Un nav tā, ka pro-tomātnieki savu pētījumus atzīst par pārākiem un vaino citus kolēģus tajā, ka viņi ir uzpirkti un vispār neko no zinātnes nesajēdz. Beigu beigās visi jau nevar sagaidīt pusdienu pauzi, kur uz galda stāv speķa rausīši un bulciņas, jo nevienam nav ienācis prātā, ka kādreiz var atteikties no šāda konferencēm tipiska uzkodu galda un pirkt kaut ko veselīgāku.

Un tagad iedomājamies, ka uz tomātu konferenci atnāk... tikko no Instagrama izlogojies pašpasludināts uztura guru, palaiž prezentāciju violeti – rozā toņos un paziņo, ka... tomāts ārstē vēzi labāk par ķīmijterapiju! Tāpēc, ka viņam tā liekas. Tāpēc, ka par šo rakstīja "Ko ārsti tev nestāsta". Tāpēc, ka par to var izlasīt vēl piecos blogos. Tāpēc, ka māsas kaimiņa drauga otrās pakāpes māsīcas vīra znotam pazuda vēzis pēc puskilo tomātu apēšanas.

Ko es ar šo vēlos teikt? To, ka uztura zinātne neapgalvo, ka zina visu, un diez vai jebkad zinās. Taču uztura zinātne zina pietiekami, lai pavisam absurdas idejas KATEGORISKI NOLIEGTU. Es kā uzturzinātnieks redzu pētījumu kontroversiju un nevaru izdarīt slēdzienu par sava abstraktā piemēra tomāta ietekmi uz asinsspiedienu. Taču es kategoriski un skaidri zinu, ka tomāts neārstē vēzi labāk par ķīmijterapiju.

2. Zinātniskā domāšana ir neelastīga un vienkārši nevēlas pieņemt citādu skatījumu

Zinātniskajai domāšanai bieži pārmet to, ka tā ir dogmatiska. Nejauciet, lūdzu, ar reliģiju. Zinātne pielāgo savu viedokli tam, ko novēro pētījumos, savukārt reliģija noliedz jebkādus pētnieciskus novērojumus, lai pasargātu sevi. Ja kāds nāks klajā ar teoriju saistībā ar to, ka zeme nav plakana, zinātne palūgs šo skatījumu pierādīt. Reliģija – sadedzinās uz sārta bez jautājumiem. Taču brīdī, kad zinātnei netiks sniegti pierādījumi tam, ka zeme ir apaļa vai pierādījums būs "man tā liekas, es to izlasīju calis.lv" – zinātne noraidīs ideju.

Uztura zinātnei apkārt grozās daudzas idejas, kas ir pretrunā ne tikai ar cilvēka fizioloģiju, bet arī ar fizikas un ķīmijas likumiem. pH diēta ir aplama. Asinsgrupu diēta ir neizpētīts, pašpasludināts pieņēmumu kopums, ko pētījumi noliedza kā pilnīgu nonsensu. Līdzīgi ir ar visām detox diētām (un šeit). Vai arī solījumi, kas ir pretrunā paši ar sevi, piemēram, ka nātrija hlorīds ar nosaukumu "galda sāls" ir baltā nāve, kamēr rozā nātrija hlorīds ar niecīgu citu minerālvielu piejaukumu un nosaukumu "Himalaju", ārstē asinsspiedienu un citas kaites.

Tieši tāpēc būtu kārtīgi jāizprot atšķirība starp ierindas šarlatānismu un zinātnisku ideju ar potenciālu. Piemēram, uz šo brīdi tiek pētīta zarnu mikrofloras potenciālā ietekme uz smadzeņu darbības procesiem – tā saucama brain – gut axis. Ir iegūti dati no dzīvnieku pētījumiem un pētīti cilvēki. Rezultāti publicēti labos žurnālos. Nebūs korekti pateikt, ka šī ideja ir muļķības bez jebkāda potenciāla. Bet nedrīkst arī teikt, ka tā nu jau ir gatava panaceja pret visām saslimšanām, kas noved mūs pie tādas tēmas kā zinātne un sensacionālisms.

Zinātne nenoliedz pilnīgi visu, ko nav atklājusi. Ja zinātne redz pamatojumu un rezultātus ar lielu potenciālu, ideju attīsta un pēta tālāk. Bet zinātne ir atklājusi pietiekami, lai saprastu, ka maģiskais selerijas kokteilis neattīra aknas – aknas pašas sevi veiksmīgi attīra.

3. Kad no zinātnes uzpūš sensācijas...

Jebkura ideja uztura zinātnē – gan zinātniska hipotēze ar potenciālu, gan aplams, pašizdomāts pieņēmums var tikt paķerts un uzpūsts līdz sensācijai. Ja klaju šarlatānismu atspēkot ir viegli, tad ar sensācijām, kas ir uzpūstas, balstoties zinātniskos pētījumos, ir daudz grūtāk: ir jānovelk robeža starp to, ko zinātne jau ir pierādījusi, un to, ko tālāk piedomāja klāt . Liksim mierā tomāta kungu – laiks kurkumai!

Apskatīsim šo rakstu. Beigās ir sensacionāls virsraksts "Trīspadsmit galvenie brīnumi, ko kurkuma spēj darīt Tev un Tavai veselībai". Autore nekautrējoties pasludina kurkumu par brīnumlīdzekli un pārliecinoši apgalvo, ka kurkuma dara veselas 13 brīnumlietas. Gan cukuru asinīs kontrolē, gan ar vēzi cīnās, gan holesterīnu samazina. Metam ārā visu savu aptieciņu vai tomēr paskatīsimies, ko saka zinātne?

Izskatot pētījumus par kurkumīna labvēlīgo ietekmi uz cukura diabēta norisi, atrodu pētījumus uz pelēm. Tātad kaut kas ir! Un rezultāti visnotaļ skaisti. Bet pētījumi ar dzīvnieku nav labs rādītājs, ja vien tu neesi pelīte. Visi pētījumi nav vienlīdz stipri pētījumi, un pētījums uz dzīvniekiem ir vērtīgs, taču nevar tikt attiecināts uz cilvēku. Vairāk par pētījumu hierarhiju var izlasīt šeit.

Zinātnisko pētījumu hierarhijas piramīda.

Ejam tālāk, meklējam pētījumus par cilvēkiem! Ir! Secinājums sekojošs – kurkumīnam ir milzīgs potenciāls, bet viss ir jāturpina pētīt. Un nebūs gluži tā, ka kurkumīns darbosies, pieberot to klāt vistas sautējumam. Kurkuma kā ārstniecības līdzeklis būtu farmaceitisks preparāts kapsulās, kas sastāvētu no tās aktīvo vielu izvilkumiem.

Ar holesterīnu savukārt nav tik cerīgi. Ļoti stiprs pierādījums – sistemātisks apskats, apgalvo, ka kurkumīns neietekmē asins lipīdus.

Ar vēzi arī ir interesanti – cerīgas prognozes ir, taču kurkumīna sliktās uzsūkšanās dēļ diskutabla ir iespēja iegūt atbilstošu devu, lai tai būtu farmakoloģisks efekts.

Ko es ar to visu gribu pateikt? Ka ar veselības aprūpi saistīti cilvēki nedrīkst sludināt brīnumus. Kurkumai ir potenciāls kļūt par augu izcelsmes zālēm. Ber droši klāt saviem ēdieniem. Taču nedrīkst apgalvot, ka kurkuma iznīcina vēzi un regulē cukuru asinīs. Ja šo rakstītu uztura zinātnieks, raksts sauktos "Zinātnieki izsaka pieņēmumus par kurkumas potenciāli labo ietekmi uz veselību". Un ir absolūti skaidrs – kurkumas kapsula nekad nebūs tik efektīva kā insulīns diabētiķiem vai ķīmijterapija vēzim. Tā var būt lieliska profilakse. Vai papildu terapija, un, iespējams, lieliska papildu terapija, ja vien atklāsies, ka tā ir pilnīgi droša un savienojama ar esošo ārstēšanas shēmu. Nekādu brīnumu un nekāda sensacionālisma. Taču kurš tad vērtu vaļā linku ar tik garlaicīgu nosaukumu...

Kāpēc sensacionālisms ir kaitīgs? Tas veido labvēlīgu augsni zinātniski nepamatotu uzskatu izplatīšanai un tirgošanai. Un, kamēr zinātnieki laboratorijā vēl veic pētījumus, uztura bagātinātāju tirgoņi jau aicina vēža slimniekus atteikties no ķīmijterapijas un pārtikt no brīnumainā kurkumas pulverīša.

4. Zinātne atklāj lietas, par ko agrāk pat iedomāties nevarēja! Kāpēc zinātnieki noliedz nezināmo?

Uztura zinātne nenoliedz "nezināmo". Ir grūti noliegt to, ko pat nevar iedomāties. Arī uztura zinātne vēl nezina, cik daudz atklājumu ir priekšā. Taču tas nebūt nenozīmē, ka pēkšņi apstiprināsies pilnīgi šarlatāniski dievietei.lv rakstu stila pieņēmumi "lietojot uzturā produktu X, var zaudēt 25 kilogramus nedēļā".

Bet, ziniet, šādi tādi paņēmieni, kas šķiet brīnumaini, tomēr strādā. Es reāli zinu vienu veidu kā zaudēt 25 kilogramus pāris minūšu laikā. Var mēģināt nocirst sev rokas un kājas. Sensacionāls atklājums – uztura speciālisti iesaka!

Mana vecmāmiņa bija bibliotekāre, es, savukārt – viens varen ziņkārīgs bērns. Man patika bibliotēkas arhīvos uzmeklētās grāmatas par opīti Ļeņinu, kas atbalstīja strādnieku bērnus un aizstāvēja viņus no ļaunās buržuāzijas. Lasīju par to, ka bagātie puikas piekauj veļas mazgātājas bērnu un dumji priecājos – cik labi, ka bija tāds Ļeņins. Dažreiz gadījās uzmeklēt arī grāmatas, kas ar smalkiem un pikantiem epitetiem rakstīja par to, kas Padomju Savienībā nu galīgi nav. Likās pagalam garlaicīgi un nesaprotami. Un vienreiz es atvēru grāmatu, kas manu bērna prātu sagrieza kājām gaisā un šokēja – stāsts par to, kā jauns ārsts grieza mirstošai meitenei vaļā kaklu un lika iekšā metāla cauruli, lai viņa varētu elpot. Jo meitene bija ļoti, ļoti slima. Tās bija Bulgakova "Jaunā ārsta piezīmes". Un, kas par sakritību, pēc pāris dienām piesēdos pie televizora, kur rādīja jauku multeni par sunīti. Suns devās varonīgā ceļojumā, lai piegādātu no pasaules nošķirtam ciematam zāles, ko sliktu laika apstākļu dēļ nevarēja atvest ar transportu. Jo bez tām zālēm mira bērni. Ar to pašu slimību, kas bija mazajai meitenei, kura nevarēja paelpot. Īpaši spilgti atmiņā palika moments ar bērnu zārkiem. Tas bija Saimona Velsa "Balto", un nu es gāju pie mammas, lai pateiktu, ka es nekad, nekad negribu saslimt un nomirt. Mamma pasmaidīja un teica, lai neuztraucos. Man jau no dzimšanas ir ievadīta viela, kas neļauj man ar šo slimību saslimt.

Šī slimība bija difterija. Un, kopš ir izgudrotas vakcīnas, nav jāuztraucas ne par difteriju, ne par citām vakcīnregulējamām saslimšanām. Saskaņā ar Pasaules Veselības Organizācijas datiem, vakcīnas katru gadu novērš 2-3 miljonus nāves gadījumu.

Mirstība no vakcīnregulējamajām slimībām ASV.

Taču dažus šāds izklāsts... neapmierina.

1. Vakcinēšana Latvijā

Pētījumi (Latvijas Medicīnas studentu asociācijas dati, 2015. gads; SPKC) liecina, ka nevakcinēšanas idejas kļūst populāras jauno vecāku vidū un ir novērojama imunizācijas rādītāju pasliktināšanās tendence, kura iezīmējusies 2008. - 2009. gadā un turpinājusies arī 2010. gada janvārī-novembrī. Kā populārākos iemeslus nevakcinēšanai vecāki min to, ka vakcīnas nepasargā no saslimšanām un slimo pat vakcinēti bērni, un uzskatu, ka vakcīnas ir pārāk liels slogs imūnsistēmai. Parādās arī konspirāciju elementi – uzskats, ka vakcīnas ir tikai farmācijas firmu bizness.

Sekas lēmumam nevakcinēt parādās arī praksē – vēl tikai nesen slimnīcā smagā stāvoklī nonāca nevakcinēts bērns ar difteriju.

2. Antivakcinētāji Latvijā – kur tie mīt un ko tie dara?

Antivakcinētāju kustību Latvijā aktualizēja Aelita Folkmane, plašāk zināma kā calis.lv foruma dalībniece ar lietotājvārdu TantuksMantuks un aizkraukliite. Tieši calis.lv foruma sadaļā "Citāda veselība" arī koncentrējas visa antivakcinētāju elite. Sadaļas lasītājas praktizē alternatīvo medicīnu, vēža ārstēšanu ar sodu, izsaka neuzticību modernajai medicīnai un tic farmācijas firmu sazvērestībai – vienvārdsakot, pilns komplekts. Ņemot vērā to, ka calis.lv ir ļoti ietekmīgs forums, kurā palīdzību visos dzīves jautājumos meklē jaunie vecāki, šis ir spēcīgs rīks savu uzskatu izplatīšanai. Un Aelitai tas padevies perfekti. Domubiedri – antivakcinētāji ir aktīvi joprojām un "apstrādā" katru samulsušu mammu, kas atnāk uz attiecīgo sadaļu ar jautājumu "vai vakcīnas tiešām ir tik kaitīgas?". Folkmanes sacerējumus publicējuši arī Latvijas lielākie ziņu portāli, par ko es tos viennozīmīgi nosodu un uzskatu, ka cilvēkam, kas šo ir publicējis, pienākas sods. Lieki piebilst, ka Folkmanes kundzei nav bijis izglītības medicīnas jomā. Visiem vecākiem iesaku paturēt prātā – ja tev piegādā informācijas avotu no calis.lv "Citāda veselība" sadaļas – izturies pret to maksimāli kritiski!

3. Ārpus Latvijas

Modernā antivakcinētāju kustība ir slavena ar vairākiem spilgtiem pārstāvjiem, ko aktīvi slavina arī Latvijā. Viena no tām ir Dr. Sherri Tenpenny, kurai, izrādās, ar dakteriem ir visnotaļ attāla radniecība – viņa ir tikai osteopāts, respektīvi, kārtējais alternatīvās medicīnas pārstāvis bez nozarei atbilstošas izglītības. Viņas paustie uzskati ir ļoti pretrunīgi – viņa pati, nebūdama vakcinēta, smagi izslimoja lielu daļu vakcīnregulējamo saslimšanu, bet uzskata savu pieredzi par imunitātes stiprināšanu un iesaka arī citiem.

Bet tu nokavēji visu 3. klasi un nebiji vakcinēta!

Ne mazāk amizants kadrs ir Jenny McCarthy. Jā, tā pati, kuras attēls cietis no tavām pusaudža hormonālajām vētrām. Jo, bez šaubām, izbijusi Playboy modele, kurai lielākajā daļā gadījumu mugurā ir vairāk drēbju nekā sajēgas par medicīnu, ir lielisks avots, kam ticēt. Viņa apgalvo, ka vakcīnas ir toksiskas un neklausās pretargumentos par to, ka potenciāli bīstamas vielas tajās ir tik mazās devās, ka nevar kaitēt. Taču tas netraucē viņai uzticēties mazo devu nekaitīgumam, injicējot sev sejā vielu, kas lielās devās ir bioloģisks ierocis, – botulīna toksīnu.

Stāsta, ka vakcīnas ir kaitīgas. Injicē sejā botoksu.

4. Kā antivakcinētāji pamato vakcīnu kaitīgumu un kāpēc viņi kļūdās?

4.1. Antivakcinētājiem ir savs viedoklis par slimību izcelšanos

Radikālākie antivakcinētāji uzskata, ka... vīrusi un baktērijas nav tie, kas izraisa vakcīnregulējamās saslimšanas. Jā, tu nepārklausījies. Jā, es nejokoju. Aelitas Folkmanes popularizētā Dabiskās Higiēnas skola postulē, ka pilnīgi visas (!) slimības izraisa slikta higiēna, nepareizs uzturs un visāda "ķīmija", tajā skaitā vakcīnas, ka arī ezotēriskas vibrācijas. Jā, viņuprāt, gripa nerodas no gripas vīrusa. Agrāk visu info par Dabisko Higiēnu varēja atrast Folkmanes mājaslapā dabas-berni.net, taču tā ir mistiski pazudusi. Viņu pārliecība aiziet tik tālu, ka tiek noliegti pat mikrobioloģijas tēva – Pastēra – nopelni. Tieši Pastērs ir pierādījis, ka daudzi saslimšanu izraisītāji ir mikroorganismi, un aprakstīja vakcinācijas pamatprincipus.

Respektīvi, tas, ko katrs skolnieks var novērot mikroskopā un pierādīt ar elementāriem eksperimentiem, neeksistē. Un, ja jau baktērijas un vīrusi patiesībā neizraisa saslimšanas, tad nevajag mums nekādas vakcīnas. Lieki teikt, ka šāds uzskats ir pilnībā aplams. Protams, ir slimības, kas rodas nepareiza dzīvesveida dēļ, taču vīrusi un baktērijas ir vakcīnregulējamo saslimšanu iemesls. Tāpēc vakcīnas satur vai nu nedzīvas baktērijas vai vīrusus, to daļas vai dzīvus, bet novājinātus mikroorganismus. Tie nespēj izraisīt saslimšanu, taču trenē imūnsistēmu ātri noreaģēt un iznīcināt šo izraisītāju. Pēc vakcīnas organisms atceras shēmu, pēc kuras uzvarēja pusbeigtu mikrobu, un palaiž to pašu mehānismu, saskaroties ar īstu izraisītāju. Tāpēc cilvēks nesaslimst vispār vai pārslimo vieglā formā.

Nē, mediķi nav pamatojuši Dabisko Higiēnu. Tās atziņas ir pretrunā ar zinātni.

Nē, mediķi nav pamatojuši Dabisko Higiēnu. Tās atziņas ir pretrunā ar zinātni.

4.2. Antivakcinētājiem ir savs skatījums uz vakcīnu efektivitāti

Raksta sākumā es piedāvāju attēlu, kas parāda, cik pamatīgi samazinājusies saslimstība ar vakcīnregulējamām saslimšanām pēc vakcīnu ieviešanas. Taču antivakcinētāji uzskata, ka slimības pazuda nevis tāpēc, ka to veicināja vakcīnas, bet... labākas higiēnas un dzīves līmeņa dēļ. Un, ja šobrīd bērns saslimst ar kādu no tām saslimšanām, to var viegli un ātri izslimot. Šķiet, paaudze, kas nekad nav redzējusi poliomielīta sekas, vienkārši nespēj iedomāties, par ko viņi runā. Masalas ir bīstamas. Vējbakas nav tikai jautras izdarības ar briljantzaļo un var būt īpaši bīstamas pieaugušajiem un grūtniecēm. Garais klepus ir bīstams, nerunājot par difteriju un poliomielītu.

Vakcīnregulējamo saslimšanu izslimošana: antivakcinētāju skatījums pret realitāti.

Vakcīnregulējamo saslimšanu izslimošana: antivakcinētāju skatījums pret realitāti.

4.3. Vakcīnas izraisa autismu

Aiz šī uzskata stāv viena neliela afēra, kas šobrīd apdraud bērnu dzīvības. Tās vaininieks – Andrew Wakefield. Wakefield ir veicis mazu, nekorektu pētījumu, kura rezultātus piedzina savai hipotēzei – kombinētā MMR vakcīna (masalas, masaliņas, epidēmiskais parotīts) izraisa autismu. Un pat maksājis bērnu vecākiem, lai tie sniegtu pētījuma iznākumam vēlamos datus! Pētījums viennozīmīgi tika atzīts par krāpniecību. Pētījums aiz pētījuma (šeit, šeit, šeit, šeit, šeit, šeit) pierāda, ka vakcīnas neizraisa autismu.

Taču ideja tika uzķerta un palaista apgrozībā. Antivakcinētāji, kuri apgalvo, ka "tie ļaunie zinātnieki vilto datus", par savu elku padarījuši datu viltotāju. Meklējot attiecīgo tēmu internetā, var atrast daudz rakstu un pat žurnālistu izmeklēšanas, kas Wakefield pasniedz kā mocekli, kuru iznīcināja farmaceitisko kompāniju sazvērestība. Neticiet – pieprasiet pētījumus! Tikai ar pētījumiem, nevis cilvēku pieņēmumiem var apstiprināt to, vai vakcīnas izraisa autismu vai ne. Starp citu, autisma iemesls joprojām nav zināms, un kas par sakritību – ar autismu slimo arī nevakcinēti bērni.

Andrew Wakefield - kā man paveicās!

4.4. Vakcīnās ir bīstami toksīni

Par vienu no viskarstāk apspriestajām tēmām kļuva tiomersāls – konservants, kas novērš vakcīnas piesārņojumu ar baktērijām vai sēnītēm. Jau no 2001. gada timerosāls vairs netiek izmantots vakcīnu ražošanā (un šeit). Formaldehīds savukārt ir pievienots tik niecīgos daudzumos, ka vairāk nekā vakcīnā tā ir... bumbieros.

Formaldehīds vakcīnās un bumbieros.

Par alumīnija klātbūtni arī var nebaidīties – bērns saņem vairāk alumīnija ar krūts pienu nekā ar vakcīnām.

4.5. Bērna imūnsistēma nespēj izturēt tik daudz vakcīnas

Nav taisnība! Vesela bērna imūnsistēma veiksmīgi tiek galā ar vakcinācijas grafiku. Taču, ja bērns piedzimst ar specifiskām saslimšanām, vakcināciju var atlikt un vakcinēt vēlāk pēc individuāla grafika. Īpaši smagos gadījumos bērnus nevakcinē vispār – un viņi turas uz tā saucamās "kolektīvās imunitātes" rēķina. Ko tas nozīmē? Ja visi apkārt ir vakcinēti, slimībai vienkārši nav, kur izplatīties. Taču, jo vairāk mēs nevakcinēsim, jo lielāki "caurumi" kolektīvajā imunitātē radīsies. Tāpēc, vakcinējot tos, kuri drīkst vakcinēties, mēs pasargājam slimus bērnus, kuriem šāda iespēja ir liegta.

4.6. Vakcīnu drošība netiek pārbaudīta, un blakusefekti tiek slēpti

Vakcīnu drošība un efektivitāte tiek stingri kontrolēta. Pirms licencēšanas vakcīnu nekaitīgums rūpīgi tiek pētīts klīniskos pētījumos, un vakcīnu drošuma uzraudzība un novērtēšana ilgtermiņā tiek turpināta. Latvijā izmantotās vakcīnas atbilst visām mūsdienu Eiropas Savienības prasībām, kas attiecas uz vakcīnas kvalitāti, efektivitāti un drošumu, par ko pētījumos saņemti nepieciešamie pierādījumi. Visi blakusefekti savukārt ir rakstīti uz iepakojuma, un tos ne tikai neslēpj, bet aicina vecākus ziņot par katru netipisku reakciju, kas novērojama bērnam pēc vakcīnas saņemšanas.

Kā jau visiem medikamentiem, vakcīnām ir blakusefekti. Informācija ir publiski pieejama. Taču antivakcinētāji negrib atzīt, ka nopietni blakusefekti ir ārkārtīgi reti, citi lielākoties nav smagi un ir novēršami. Rodas nelietīgi, melīgi briesmu stāsti par tādiem blakusefektiem, kas nemaz nevar rasties vakcīnu rezultātā. Rodas melīgi stāsti par masveida nāvēm trešās pasaules valstīs un sazvērestības saistībā ar to, ka vakcīnas ir Bila Geitsa un masonu veids pasaules iznīcināšanai.

Mammas savukārt bieži pieraksta saslimšanas pēc vakcīnas pašām vakcīnām, dusmojoties uz ārstu, kas teica, ka tā ir tikai sakritība, nevis vakcīnas rezultāts. Šī ir psihes īpatnība — mēģināt atrast cēloni, atlasot iemeslu, kas intuitīvi liekas ticams. Uz vakcīnām noraksta gan alerģijas, gan attīstības aizturi, gan locītavu un visu orgānu sistēmu saslimšanas. Jautājiet ārstam! Ja nepatīk viena ārsta atbilde, meklējiet otro un trešo! Jo tikai ārsts, nevis mūsu, ne-mediķu intuīcija, spēj noteikt, vai šī ir neatkarīga saslimšana vai vakcīnas blakusefekts.

4.7. Vakcīnas ir farmācijas bizness

Rakstā par naturopātiju jau detalizēti uzrakstīju, kāpēc ārstēt sarežģījumus slimnīcā ir daudz dārgāk nekā iedot medikamentu. Amerikāņi ir aprēķinājuši, ka ārstēšanas ietaupījums, vakcinējot 2009. gadā ASV dzimušos bērnus, sastāda 14 miljardus dolāru. Laba analīze par to, cik ļoti vakcīnas samazina ārstēšanas izmaksas, ir šeit.

Uzsvēršu atkal – protams, ka farmācija ir bizness. Kurš tad gribētu strādāt par brīvu? Bet tā nav konspirācija ar mērķi notirgot neefektīvus risinājumus un "indīgas vakcīnas".

5. Antivakcinētāju argumentācijas kļūdas

Antivakcinētāji bieži vien argumentē emocionāli, nevis ar faktiem. Grūtnieces un jaunas mammas ir īpaši viegli iespaidojama auditorija. Neuzķeries!

1) Viņi var ielikt video par vakcīnu kaitīgumu, bieži krievu valodā, kurā "zinātnieki" atklāj patiesību par vakcīnām. Netici tam, ka šie eksperti ir patiesi. Jebkurš var nofilmēt video un ielikt Youtube. Es kaut tūlīt pat varu uzvilkt savu balto halātu, lepni apsēsties pie papīru kaudzes un traģiskas mūzikas fonā runāt, ka cilvēks var pārtikt no mēslojuma. Ticēsi?

2) Ja tu paud pretējo viedokli, viņi var teikt, ka tu esi farmācijas aģents un tev par to maksā, vai arī – tu esi naivs un neko nesaproti. Nebrīnīšos, ja zem šī raksta drīz parādīsies kaut kas tāds...

Šo rakstu pasūta Big Pharma, Soross un Kremlis.

3) Piedāvā anonīmus stāstus par bērniem, kuriem pēc vakcīnām bija smagas veselības problēmas, kas nav atrunātas vakcīnu blakusefektos. Netici uz vārda! Pieprasi uzvārdus, kontaktus, izrakstus.

4) Sasūtīs ļoti daudz linku uz antivakcinētāju lapām. Bieži vien šādas lapas nosaukumos ir "truth", "natural", "danger". Skaties, vai lapa piedāvā atsauces uz zinātniskiem pētījumiem. Nav? Droši taisi ciet.

5) Tevi nosauks par stulbu, aicinās iet "izglītot sevi" un neticēt pētniekiem, jo "jāveic pašiem sava izpēte". Izpēte, protams, ir pārdesmit minūtes google un to video noskatīšanās, par ko rakstīju 1. punktā.

6) Viņi runās nevis medicīnas terminos, bet sadzīves piemēros. Piemēram, "strādnieki taču nēsā aizsargķiveres tikai tad, kad strādā uz objekta". Vakcīnas nav aizsargķiveres, un tava bērna ķermenis nav stroika! Neļauj pārliecināt sevi ar metaforām – prasi faktus.

6. Kāpēc viņi melo?

Patiesībā melo tikai daži. Tie, kuriem ir izdevīgi tirgot smieklīgas idejas par "naturālām vakcīnām" un uztura bagātinātājus. Tie, kas notic, turpina izplatīt antivakcīnu uzskatus, domājot, ka dara labu darbiņu. Viņi bijuši maldināti un no visas sirds grib palīdzēt, neapzināti maldinot tālāk. Viņi dzīvo noslēgtā informācijas telpā, neticot nekam, kas neatbalsta viņu pozīciju, jo viss ir viltots un uzpirkts. Būt šādā klubiņā dažiem liekas ļoti vilinoši. Tur valda "savējo" gars, cīņa pret kopējo ienaidnieku un izredzētības un elitāruma sajūta – tu zini Patiesību, kamēr citi dzīvo maldos! Tu un tavi domubiedri ir tie, kas atkoda sistēmu un redz tai cauri!

Prakse rāda, ka bieži vien antivakcinētāju pārliecība beidzas tad, kad bērns smagi saslimst vai pat nomirst no vakcīnregulējamas saslimšanas. Vai tā nav pārāk augsta cena, ko maksāt?

Mani vienmēr ir pārsteidzis, cik neauglīgas un neproduktīvas ir diskusijas par uzturu pirmsskolas izglītības iestādēs. Visādi gudri ministri un ļaudis uzvalkos bīda nelaimīgo MK noteikumu Nr. 172 pantus, papildinot tos ar populistiskiem jēdzieniem. Ziņu portāli ar prieku bļauj: revolūcija, ar 2016. gada 1. janvāri stājas spēkā jauni noteikumi, draņķus vairs neēdīsim! Bērnu vecākiem, šķiet, tagad vajadzētu sadoties rociņās un dejot prieka dejas pie "Mazās zaļās vardītes", sasniedzot pilnīgu nirvānu. Un pilnīga nirvāna ir. Uz papīra. Praksē ir mazliet, mazliet citādi.

1. Sintētiski jogurtiņi bez ĢMO

Jaunievedumi noteikumos ir visnotaļ Belēvičīgi – tajos tiek iekļauts tik plašs un nedefinējams jēdziens kā "dabīgi".

Belēvičīgi, dabīgi produkti.

Iepazīstieties – definīciju absurds MK noteikumu līmenī. "Dabīgs" ir plašs jēdziens, ko nevar sašaurināt līdz neapstrādātiem ne-ĢMO produktiem. Jo viss, kas dabā sastopams, ir dabīgs. Dabīgs ir arī dabā sastopamo vielu "kokteilis" un tālāka šo vielu apstrāde. Vai tiešām mūsu valsts uzskata, ka piens ir dabīgs, bet siers – nav? Arī reducēšana līdz ĢMO ir nekorekta. Pat atmetot ĢMO (ne)kaitīguma jautājumu. Gēnu modifikācija NEnotiek, dabīgam produktam pievienojot sintētiskas izcelsmes vielu. Protams, var iestāties pret ĢMO un ietvert to aizliegumu noteikumos. Atsevišķā pantā. Bet ne jau definīcijā, zem kuras tas nemaz neiekļaujas!

Dabīga banāna ķīmiskais sastāvs.

Vārds "dabīgs" bieži tiek izmantots nevietā kā antonīms vārdam "ķīmisks". Taču gan mēs paši, gan visi produkti sastāv no ķīmiskiem elementiem. Piemēram, šādi izskatās banāna "ķīmiskā anatomija". Visi savienojumi, kas ir sastopami dabā, ir dabīgi. Kaut cik jēdzīgs antonīms vārdam "dabīgs" ir nevis "ķīmisks", bet "sintētisks" – tās ir vielas, kas tiek sintezētas mākslīgi un dabā nepastāv. Vienīgais veids, kā pareizi nolasīt šo noteikumu pantu, ir tas, ka "bērndārznieku ēdienkartē nedrīkst iekļaut plastmasas kotleti un stikla šķiedras makaronus". Un man ir kauns, ka MK noteikumos ir jēdzieniskas kļūdas, kas liek noģībt 9. klases ķīmijas skolotājai.

2. Kartupeļu sautējums ar kartupeļiem

Vecāki ļoti bieži sūdzas, ka bērnudārza ēdienkartē ir ļoti daudz kartupeļu, un jautā, vai šis nav noteikumu pārkāpums. Izrādās, ka nav.

Ēdienkartē iekļaujamie ogļhidrāti.

Ir ļoti nekorekti mest vienā šķīvī graudaugus bez precizējuma un kartupeļus. Atslēgvārds šeit ir šķiedrvielas, ko Latvijas iedzīvotāji uzņem par maz. Brūnajos rīsos ir nesalīdzināmi vairāk šķiedrvielu nekā baltajos rīsos. Arī rupja maluma pilngraudu "brūnie" makaroni ir labāka izvēle nekā klasiskie makaroni. Dažreiz, lai noteiktu, kas ir veselīgi un kas nav, ir nepieciešami precizējumi.

Kartupeļiem savukārt ir īpaša vieta MK noteikumos.

Kartupeļiem ir īpaša vieta MK noteikumos.

Ir svarīgi atrunāt, cik gaļas , piena un dārzeņu jāsavāc pa nedēļu. Bet man nav ne jausmas, kāpēc šāds gods ir kartupeļiem. Kāpēc nav minēti šķiedrvielām bagātie brūnie rīsi? Vai griķi? Laikam jau tāpēc, ka latvietis bez kartupeļa ir tik liels bēdu stāsts, ka ar MK noteikumiem jānosaka, cik tieši kartupeļu pa nedēļu pienākas.

3. Sāļi saldā epopeja

Noteikumi stingri regulē pievienotā sāls (2 g dienā uz bērnu) un cukura (20 g dienā uz bērnu) daudzumu. Un ar katru te ir nelielas nianses.

20 g ir attiecināmi uz tīru cukuru, ko pievieno, teiksim, tējai vai biezpiena plācenīšiem. Ne Kellog's pārslām, ne Kāruma sieriņiem, ne ievārījumam pie pankūkām, ne saldām bulciņām, ko nav aizliegts pasūtīt no piegādātāja, cukura saturs netiek pieskaitīts klāt uzņemtajam cukuram. Protams, ja ēdienkarte kopumā ir sabalansēta, nevajag uztraukties par cukuru kukurūzas pārslās. Taču esmu redzējusi tādas ēdienkartes, kur katru dienu launagā ir vai nu bulciņas, vai nu pārslas, vai biezpiena sieriņi. Ar šādu ēdienkarti reālais cukura daudzums pamatīgi atšķirsies no tā, kas būs ierakstīts ēdienkartes aprēķinā. Kāpēc netiek runāts par to, ka nevajag pārspīlēt ar šiem produktiem, kuri izceļas ar tā saucamo "slikto" ogļhidrātu saturu?

Un baltmaize? Esmu apciemojusi dārziņu, kurā piedāvā tikai un vienīgi baltmaizi. Un kas sanāk? Noteikumos NAV panta, uz ko balstoties, to varētu aizliegt!

Un kā būtu, ja mēs definētu, kāds tad tieši jogurts ir ieteicams bērnam? Jo cukurots jogurta dzēriens ar krāsvielām nav tas pats, kas klasiskais bio-lakto.

Sāls cīņas savukārt bija plaši atspoguļotas medijos. Atceros raidījumu, kurā uztura speciālistes, čiliņā gatavojot ēdienus ar lielu garšaugu daudzumu, pierādīja, ka ar 2 g uz bērnu var iztikt. Taču pavāri nav uztura speciālisti ar radošām idejām, un garšaugi un garšvielas nav lēts prieks. Turklāt praktiski tiek novērots, ka bērni nedasālītu ēdienu vienkārši neēd. Tāpēc bērnudārzos sāli ber klāt no savas kabatas. Nepārprotiet – tā nedara visi bērnudārzi! Lielāka daļa atbildīgi pieiet sāls jautājumam. Taču es zinu reālus gadījumus, kad tiek pievienots sāls, kas nekur dokumentos neparādās.

4. Aizliegts, bet ne pārāk

Starp aizliegtajiem produktiem ir majonēze. Taču, ja palasām uzmanīgāk, var redzēt, ka majonēzi nedrīkst iekļaut piedevu veidā, bet var izmantot ēdienu pagatavošanā.

Aizliegtā majonēze.

Lieliski. Ja es dotu bērnam rasolu un klāt majonēzes burku – aizliegts. Bet, ja es virtuvē pati majonēzes burku rasolā iemaisu – viss leģitīmi! Tam, kurš man paskaidros, kāpēc majonēze ir vajadzīga bērna organismam, izmaksāšu majonēzes paciņu.

5. Termiskā apstrāde? Nē, neesam dzirdējuši!

Tātad mūsu lieliskie noteikumi ir definējuši, ko drīkst un ko nedrīkst iekļaut bērnudārznieka ēdienkartē. Taču šeit nav nevienā vietā pieminēta tik būtiska lieta kā ēdiena termiskā apstrāde. Jo ar nepareizu termisko apstrādi ēdiens no veselīga var kļūt par pilnīgu draņķi. Ir nepieciešams uzsvērt, ka veselīgi ir vārīt, sautēt un cept cepeškrāsnī ar mazu taukvielu daudzumu, nevis plunčināt eļļā uz nebēdu. Citādi sanāks gluži kā "Kartupeļa brīnumainajās pārvērtībās": vārīts kartupelis mērenos daudzumos ir ieteicams ēdiens, bet vai teiksim to pašu par frī?

6. Virtuves bēdu stāsti

Izrādās, izvēlēties veselīgu termisku apstrādi dažreiz nav iespējams... tehnisku iemeslu dēļ. Jo bērnudārzu virtuves un tehnika ir veca, un virtuvju renovācijas, ko sola valsts, notiek lēnāk par gliemežu maratonu. Cepeškrāsnis ir tik vecas un pussalauztas, ka ēdienu nav iespējams izcept vienmērīgi. Pavisam reāls stāsts – tā vietā, lai izmantotu cepeškrāsni, pavāri bija spiesti gaļas tefteļus cept uz pannas eļļā, jo cepeškrāsns atteicās cept jebko, kas netiek nolikts tai tieši pa vidu. Vai arī cepamvirsma ir tik sasodīti veca, ka kotletēm jālej klāt eļļas tonnas – citādi vecais pārklājums rauj klāt gaļas masu un no 60 g kotletes paliek pāri 30 g.

Gribi ceļot laikā? Pa bērnudārza virtuves durvīm var nonākt PSRS!

7. Izglītības jautājums

Es ticu tam, ka medicīnas darbinieki un pavāri dara savu darbu no visas sirds, taču dažreiz viņiem gluži vienkārši pietrūkst izpratnes un izglītības par veselīgu uzturu. Pavāru mērķis ir panākt, lai bērni labi ēd. Un sirds sāp, redzot, ka superveselīgs dārzeņu sautējums lido miskastē. Tāpēc bieži vien viņi pakļaujas vilinājumam ielikt ēdienkartē desmaizi. Jo bērniem jau garšo. Būtu nepieciešams rīkot kursus par veselīgu uzturu. Lai kursi ir nevis ķeksīša pēc, bet interesanta, praktiska programma, kas veicinātu patiesu interesi un motivāciju gatavot veselīgāk, radošāk un radināt bērnus pie veselīgām lietām. Renovēt virtuves, lai pavāriem ir vieglāk un patīkamāk strādāt. Un, bez šaubām, palielināt algu. Jauni pavāri un medicīnas darbinieki neiet strādāt uz bērnudārzu, jo alga ir smieklīga, un, nekautrēšos teikt, cilvēka cieņu pazemojoša. Medicīnas darbinieki un pavāri pārsvarā ir pensijas vecuma cilvēki. Viņiem ir grūti gan fiziski, gan zināšanas vietām ir ierūsējušas.

8. Un, pats svarīgākais – nauda!

Kad es biju pēdējā kursa studente, viens bērnudārzs vērsās pie manis ar lūgumu pakoriģēt viņu ēdienkarti. Paskatījos un saķēru galvu – šausmas, cik daudz veselīgu iespēju palaists garām! Dāsni papildināju ēdienkarti ar lašu filejām, visa veida lapu salātiem, avokado, riekstiem. Un, gribēdama būt īpaši oriģināla - kvinoju. Vadītāja, ieraugot rezultātu, mīļi, bet gardi par mani pasmējās. Es nemaz neiedomājos apskatīties, kāds ir tas finansējums, ar ko jārēķinās, bērniem gatavojot brokastis, pusdienas un launagu. Cipari ir mainīgi, bet 1 – 2 gadu vecuma grupai tie ir vidēji 1,80 eiro, 3 – 6 vecuma grupai – 2 eiro. Secinājumus izdariet paši.

Mēs dzīvojam tādā informācijas pārpilnības laikmetā, ka vērtīgākais, ko tu vari iegūt, ir cilvēku uzmanība. Tāpēc, ja neesi zivs uz riteņa, kas žonglē ar piecām bumbiņām, vienlaicīgi spēlējot ģitāru, varbūt nemaz nav vērts cerēt, ka izsitīsies cauri informācijas mūriem un uzreiz nokļūsi cilvēku uzmanības centrā. Un uztura zinātne, diemžēl, nav zivs uz riteņa.

Ja es gribētu uzrakstīt par zinātniski pamatotu veselīgu uzturu, tas būtu neinteresantākais saturs pasaulē. Iedomājies uz brīdi, ka atrodies istabā ar datoru, kur tev gar acīm slīd ziņu virsraksti, un ir ātri jāveic izvēle par labu potenciāli interesantākai ziņai. "Kā rēķināt kalorijas" ir gaužām garlaicīgi, kamēr "Sensacionāli – uzņemtām kalorijām nav saistības ar lieko svaru" ir klikšķa vērts. "Graudaugi vēža profilaksei" varētu būt izvēle, ja vien blakus nestāvētu "Saldēts citrons ārstē vēzi labāk par ķīmijterapiju". Tālāk padota un atražota tiek tikai tā informācija, kas jau ir izgājusi pirmos uzmanības filtrus. Kad es biju maza, man bija makšķerēšanas spēle, kur ar rotaļu makšķeri bija jāizvelk ārā zivtiņas no baseina. Taču būtu naivi uzskatīt, ka zivtiņas tur atpeldēja nejaušības rezultātā. Baseinu izveido tavas iepriekšējās izvēles, laiki, reposti, klikšķi un pieprasījums. Un var gadīties, ka visas zivis baseinā ir visnotaļ sapuvušas. Un, ja vakariņās vēlies kaut ko kvalitatīvu, būs vien jābrauc makšķerēt jūrā.

Naturopātija – alternatīvās medicīnas karaliene

Viena no lielām zivēm, kas šobrīd ar baudu plunčājas mūsu baseinos, ir naturopātija un naturopātisks uzturs, kas par savu pamatpostulātu sludina dabas un paša ķermeņa spēku dziedināt sevi. Naturopātija:

  • Iekļauj sevī praktiski visus alternatīvās medicīnas paveidus: homeopātiju, Baha ziedu terapiju, iridoloģiju (slimību diagnostika pēc acu varavīksnenes – jā, nopietni!) un ķīniešu medicīnu.
  • Uzskata, ka ārstēšanās iespējama bez zālēm un operatīvas iejaukšanās – arī nopietnām saslimšanām. To pamato ar "gluži kā ķermenis spēj pats sadziedēt brūci, ķermenis pats spēj visu". Laikam jau laikos, kad medicīna nebija pieejama, cilvēki bija nemirstīgi.
  • Studijas, ko naturopāti apgūst, neapskata ar medicīnu saistītas tēmas vai apskata tās pavirši un sagrozītā veidā.
  • Uzskata, ka slimības rodas no emocijām un rakstura īpašībām. Runa pat nav par to, ka stress var kalpot par saslimšanas pamatu. Nonāk līdz absurdam – piemēram, uzskats, ka tuberkuloze rodas no egoisma.
  • Izmanto jēdzienus (enerģija, vitalitāte), kas ir pretrunā ar fiziku. Runa nav par emociju lomu saslimšanā un psihosomātiku. Tiek izgudroti jēdzieni, kuriem nav nekādas saistības ar realitāti.
  • Ārstē ar augu un citām dabas izcelsmes vielām, kuru efektivitāte klīniski nav pierādīta. Naturopātiju bieži jauc ar fitoterapiju, taču tā nav ne fitoterapija, ne tautas medicīna.

Jauki un nekaitīgi? Nekā nebija! Šāda pieeja ārstēšanai un uzturam ir bīstama: alternatīvā medicīna ir diversants, kas nepamatoti mazina ticamību medicīnai un farmācijai un par ne mazu naudu tirgo mums brīnumus.

1. Naturopātija pretnostata dabu un farmāciju

Naturopātija ļoti veiksmīgi izmanto "melns – balts" pieeju, apgalvojot, ka viss, kas nāk no dabas, ir "labs", savukārt viss, kas nāk no farmācijas – "ķīmisks" un "slikts". Rezultātā cilvēkiem rodas nekritiskas bailes no zālēm. Nereti ir sastopami gadījumi, kad ticība "dabas spēkam" ir tik liela, ka mātes atsakās dot pretdrudža līdzekļus zīdaiņiem ar temperatūru pāri 40 °C, cerot uz ledus kompresi un liepziedu tēju vien.

Taču praksē farmācija nebūt nenoliedz augu izcelsmes vielas. Vēl jo vairāk, farmācija ražo augu preparātus, kuru sastāvā ir no augiem iegūtas aktīvās vielas. Piemēram, pētījumi parāda, ka asinszāle darbojas kā antidepresants, savukārt sennas tabletes vai tējas ir līdzeklis pret aizcietējumu. Farmācija izskata visādas izcelsmes risinājumus, nevis vardarbīgi vēlas "indēt" cilvēci ar "ķīmiskām" zālēm.

Tikpat nekritisks ir uzskats par to, ka dabas vielas ir 100% nekaitīgas. Te var iepazīties ar augu izcelsmes līdzekļu blakusefektiem. Turklāt, nav korekti pieņemt, ka ārstē jebkāda augu izcelsmes viela.

Jāatzīst – farmaceitiski risinājumi ne vienmēr ir perfekti. Piemēram, ārstiem ir aktuāla problēma ar pārmērīgi lielu antibiotiku izrakstīšanu. Taču ārsti to apzinās un paceļ šo jautājumu pašu mediķu vidē. Taču tas nenozīmē, ka tas ir arguments par labu tiem, kas bļauj, ka spēj izārstēt vēzi ar dabas veltēm vien. Ir jāmāk izvērtēt, kad var iztikt ar zāļu tēju, bet kad ir jāķeras klāt smagai artilērijai – antibiotikām. Nedrīkst nekritiski mest visas zāles vienā maisā, pasludinot par "ļaunumu". Nedrīkst nekritiski lietot arī dabas izcelsmes vielas. Vai zināji, ka asinszāle spēj samazināt hormonālas kontracepcijas efektivitāti?

2. Naturopātija veicina sazvērestības teoriju rašanos

Pretnostatot dabu farmakoloģijai, naturopātija un citas alternatīvās medicīnas nozares kārtīgi piemēslo augsni sazvērestības teoriju uzplaukšanai. "Mediķiem nav izdevīgs vesels cilvēks" – bļauj sazvērestības teoriju piekritēji. Dažreiz aiziet tik tālu, ka par sazvērestību tiek pasludinātas pat onkoloģisko slimību ārstēšanas iespējas. Taču pietiek ar dažiem aprēķiniem, lai saprastu, ka ārstēt cilvēku ilgtermiņā ir finansiāli daudz izdevīgāk… nekā pārdot viņam zāļu iepakojumu. Parēķināsim!

Pieņemsim, ka mums ir slimnieks X. Slimnieks X varētu atveseļoties nedēļas laikā, ja lietotu antibiotikas, kas maksā, pieņemsim, 20 eiro. Taču mūsu slimnieks tic medicīnas sazvērestībai un savus 20 eiro kabatā sazvērniekiem neliks. Slimība ieilgst. Parādās sarežģījumi. Ātrās palīdzības brigāde aizgādā pusbeigtu slimnieku X uz intensīvo terapiju.

Visi, kas ir uzturējušies slimnīcā, zina, ka parasti ir jāmaksā tikai par gultasvietu, kas vidēji ir 15 eiro dienā. Visu pārējo apmaksā vai līdzfinansē valsts – un tas maksā ļoti, ļoti daudz. Te var iepazīties ar pilnām cenām par procedūrām, ko veic slimnīcā. Pieņemsim, ka mūsu pacientam X bija nepieciešama galvas smadzeņu magnētiskā rezonanse – tas vien jau izmaksā pāri 100 eiro. Ja nepieciešams operēt – cena var sasniegt tūkstošus. Tev joprojām liekas, ka sazvērniekiem ir izdevīgi ražot zāles, kas ātri un efektīvi apstādina saslimšanu? Zāļu cenas ir nieks salīdzinājumā ar slimnīcas procedūru izmaksām. Sazvērestība būtu, ja farmaceiti zinātu, kā palīdzēt slimniekam X, taču rūpīgi to slēptu, lai ārstētu vairāk un vairāk viņa saslimšanas sarežģījumu.

Protams, ka farmācija ir bizness. Zāļu ražotājam, gluži kā mums visiem, jāpaēd pašam, jāpabaro ģimene, suns un jāuzbūvē jumts virs galvas. Jaunu zāļu pētniecībai aiziet lielas summas, un neviens nestrādās par brīvu. Jā, tas ir bizness. Bet, nē, tā nav sazvērestība.

Bieži vien gadās dzirdēt, ka ārstus interesē tikai pelņa. Bet vai kāds mēģinājis paskatīties, cik maksā, piemēram, naturopāta vai homeopāta konsultācija? Cenu, kas būtu zemāka par 60 eiro, neatrodu. Un pašas zāles bez maksas arī nedala.

3. Naturopātija norāda uz ārstu viltus nespēju ārstēt

Veči, es tinos. Naturopāts nāk!

Treponēmai neveicas

Klasiskā frāze, ko var dzirdēt no naturopātiem – "ārsti ārstē tikai saslimšanas sekas, nevis cēloni". Šis man vienmēr ir licies īpaši amizanti. Gara acīm redzu, ka dermatovenerologs ceļo pagātnē pie pārīša kluba tualetē, ar viedu skatienu novicina abiem gar degunu prezervatīvu un pasaka: "Izmantojiet! Citādi viens no jums dabūs sifilisu!" Vai ģimenes ārsts kā supervaronis norauj nost cilvēka roku no durvju roktura ar kliedzienu "Nepieskaries! Citādi pēc divām dienām nāksi pie manis ar rotavīrusu!" Tā tiešām būtu cēloņu, nevis seku ārstēšana. Šī visnotaļ lipīgā frāze, ko izmanto naturopāti, norāda uz ārstu viltus nespēju ārstēt, bet pēc būtības nenozīmē neko. Pilnīgi neko. Cēloņus neārstē. Cēloņus nepieļauj ar profilaksi. Attiecīgi…

4. Naturopātija jauc ārstēšanos un profilaksi

Viss darbību kopums, ko iesaka naturopāti, ir klasiskā veselības profilakse ar pasaku elementiem par uzturu. Taču paši "speciālisti" uzņemas arī ārstēšanu. Un ārstē ne tikai iesnas, bet arī vēzi, artrītu, cukura diabētu un citas saslimšanas, piebilstot, ka ārsti nu gan tikai zāles sadod, bet neko vairāk neiesaka. Nepārmetiet ārstiem to, kas viņiem nav jādara - profilakse ir tikai un vienīgi mūsu pašu ziņā. Pie ārsta nāk ar gatavu problēmu, kurai nepieciešams tūlītējs risinājums. Ārsts var ieteikt sakārtot miega stundas, nesmēķēt, sportot, bet to izpildījums ir tikai un vienīgi mūsu ziņā. Naturopātija nosoda ārstus par funkcijām, kuras ārstiem nav jāpilda. Naturopāts var nepamatoti ieteikt stumt sev iekšā kurkumu, lai uzturētu cukura līmeni asinīs normas robežās. Taču, ja cilvēks patiešām ir slims ar cukura diabētu, ar kurkumu vien līdzēts nebūs.

5. Naturopāti ir pseidopsihologi

Nevar noliegt, ka ārsti savā aizņemtībā bieži vien neuzklausa pacientu līdz galam. Aiz kabineta durvīm stāv rinda, pusdienas ir izlaistas, un tam pa virsu vēl jāsakārto dokumentācija un atskaites. Ārstam tu vari būt zem slimību klasifikatora kategorizējams gadījums, savukārt tev tava saslimšana ir liela bēda un pārdzīvojums. Diemžēl ārstam ne vienmēr ir iespēja un laiks tevi uzklausīt. Naturopātam gan tāda būs. Tevi apčubinās un uzklausīs tik ilgi, cik tu vēlies. Tas ir ļoti jauki, bet nekādā gadījumā nav arguments par labu tam, ka jātic visam, ko naturopāti piedāvā. Piemēram, skriet taisīt kafijas klizmu, kas ir bīstama un bezjēdzīga.

6. Naturopāti piedāvā nevis pētījumus, bet liecības

Lai izvērtētu ārstēšanas kursu, ko pacientam piedāvā, nepieciešams apskatīt, vai kurss ir atzīts par efektīvu. Tāpēc ir jāvēršas pie medicīnas pētījumiem. Taču naturopātiem tādu nav, un tāpēc tie izmanto emocionāli daudz iedarbīgāku metodi – stāsta par savu vai citu brīnumizārstēšanās pieredzi no sērijas "izmetu tabletes, ārstējos ar dabu". Tu nezini ne pacienta vēsturi, ne slimības gaitu, pat ne precīzu diagnozi – viss, kas ir tev priekšā, ir tikai cilvēks un viņa stāsts. Un daudzi stāsti ir apbrīnojami līdzīgi: "dzīvoju neveselīgi, saslimu, sāku dzīvot veselīgi, atveseļojos". Vai tu tiešām ticēsi visam, ko lasi internetā? Veselīgs dzīvesveids nav tikai naturopātu prioritāte. To pašu var iegūt, konsultējoties ar uztura speciālistu un sporta treneri. Turklāt visi atveseļošanas stāsti bieži vien ir līdz galam neskaidri:

  • Vai diagnoze vispār bija precīza?
  • Vai nav tā, ka cilvēks izārstējās, lietojot zāles, bet nopelnus pieraksta dabas veltēm?
  • Vai slimība ir tikai atkāpusies vai pazudusi pilnībā?
  • Vai slimība vispār ir eksistējusi? Piemēram, veselīga uztura un dzīvesveida blogere Belle Gibson bija izdomājusi sev vēzi, lai kļūtu slavena.

Nepārprotiet. Es nekādā gadījumā nenoliedzu citu cilvēku saslimšanas pieredzi, īpaši, ja saslimst jauns cilvēks. Pat vairāk – es zinu, kā tas ir. Es zinu izmisuma pilnu iziešanu no kabineta, saprotot, ka ārstam nav bijis laika atbildēt uz taviem jautājumiem. Es zinu vēlmi un gatavību ķerties pie jebkā, kaut vai pusnaktī kailai lēkt no Vanšu tilta Daugavā, jo perspektīva lietot tabletes visu atlikušo mūžu ir biedējoša. Taču šī smalkā un traumatiskā pieredze nenozīmē, ka tā ir jāliek augstāk par zinātni. Pieredze ir subjektīva, un, nebūdami ārsti, bieži vien neapzināmies, ka dabas produkts X nemaz nebija tas, kas mūs izārstēja. Iespējams, atveseļošanos panāca uzturēšanās slimnīcā un zāles, ko ārsts bija paspējis iedot. Iespējams, remisija bija iestājusies spontāni. Iespējams, palīdzēja dzīvesveida maiņa kopumā, kas arī bez naturopātijas būtu visnotaļ iespējama.

Vieglas iesnas tiešām var ārstēt, izmetot ārā visu aptieciņas saturu. Taču dažreiz aizraušanās ar alternatīvo medicīnu un ārsta laicīga neapmeklēšana var beigties letāli – piemēram, ja laicīgi netiek diagnosticēts vēzis.

7. Naturopāti tirgo neefektīvus uztura risinājumus

Es izārstēju mazā pirkstiņa iekaisumu ar saldētu beigta kaķa asti!

Naturopāti ir paņēmuši uzturzinātni un padarījuši to par pasaku. Veselīgs uzturs ir lieliska labas veselības uzturēšana un saslimšanu profilakse, taču uzturs nav un nekad nebūs zāles. Naturopāti savukārt pavisam nopietni sludina, ka produkti ārstē saslimšanas. Piemēram, apgalvo, ka kanēlis palīdz atbrīvoties no liekā svara, palīdz pie reimatoīdā artrīta un cukura diabēta. Tas tā nav. Nevar noliegt – kanēļa labās īpašības tiek pētītas un zinātnieki izsaka pieņēmumus, ka tam varētu būt labvēlīgas īpašības, piemēram, cukura diabēta ārstēšanā, taču tas nav līdz galam apstiprināts un pierādīts, kā arī ir pilnīgi skaidrs – ar kanēli vien diabētu neizārstēsi. Un tas ir tikai viens piemērs. Praktiski katram produktam, ko ir iecienījis naturopāts, tiek pierakstītas zinātniskās fantastikas romāna cienīgas funkcijas. Īpaši nepieciešams izcelt naturopātu apsēstību ar viltus diagnozēm, piemēram, caurumoto zarnu sindromu, kam pieskāros jau iepriekšējā rakstā. Un citāts "gliadīns (glutēns) ir līdzīgs vairogdziedzera šūnām, potenciāli izraisot autoimūnu reakciju pret vairogdziedzeri" vien ir kaut kādas pašpasludinātas prēmijas vērts.

Ne mazāk iecienīts ir detokss – pieņēmums, ka mūsu organismā uzkrājas toksīni, ko nepieciešams izvadīt ārā ar īpaši ieteicamu produktu palīdzību. Uz aicinājumu "nosauc, kādi toksīni uzkrājas" naturopāti samulst un pazūd. Bet viņi skaidri zina, ka uzkrājas. Tas nekas, ka šie diez vai paši ar skalpeli pie līķa un ar audiem pie mikroskopa stāvējuši. Uzkrājas un viss! Nekādi mistiski toksīni neuzkrājas – sensacionālais supeorgāns akna (ja vien tam nav problēmu) izvada visu.

Kopsavilkums

Naturopāts var apgalvot, ka nemaz nenoliedz klasisko medicīnu. Bet tas nemaina faktu, ka pati naturopātijas būtība pasīvi – agresīvā veidā izraisa nekritiskas bailes no ārstiem un zālēm. Naturopāts var apgalvot, ka dara tikai labas lietas, piedāvājot jaukas ēdienu receptes. Bet tas nemaina faktu, ka uzturam tiek pierakstītas neeksistējošas brīnumīpašības, ka uzturs tiek pasniegts kā zāles, kaut patiesībā ir tikai profilakse. Medicīnā ir papilnam problēmu. Ne visi ārsti ir labi ārsti, un arī labi ārsti mēdz kļūdīties. Farmācijā ir papilnam problēmu. Bet tas nenozīmē, ka naturopātu piedāvātie brīnumi strādā. Naturopāts ir tikai dārga izklaide veseliem un relatīvi veseliem cilvēkiem ar psihoterapijas elementiem. Naturopātisks uzturs ir kaut cik veselīgs uzturs un glītas receptes ar pasakainu pamatojumu.

P.S.: Un es gribētu redzēt, kas notiks ar tiem cilvēkiem, kuri izlasīs, ka kurkuma normalizē cukuru asinīs, izmetīs pa logu insulīna pildspalvu un gremos garšvielu. Es vienkārši nu ļoti gribētu to redzēt.

Bezglutēna sāga: I daļa

14:41 23.12.2015

Tā-tā-tadādādā, ne tik senu laiku atpakaļ, ne tik tālā galaktikā pērtiķis nokāpa no koka, paņēma rokās koka nūju un kļuva par cilvēku. Cilvēkam gāja grūti, cilvēkam gāja interesanti. Cilvēks atklāja uguni, cilvēks iemācījās termiski apstrādāt to, kas svaigā veidā nav ēdams. Cilvēks izdzīvoja mēri, cilvēks parādīja vidējo pirkstu vakcīnregulējamām saslimšanām. Cilvēks nosēdināja zondi uz komētas. Tagad cilvēkam viss ir labi. Tik labi, ka jāizdomā, ka cilvēks noteikti ir kļūdījies… ēdot maizi.

Stāsta galvenais varonis

Par to, ka glutēns ir kaitīgs runā visi, kam nav slinkums. Visskaļāk sanāk runāt Gvinetas Paltrovas tipa zvaigznēm. Glutēnam pieraksta spējas izraisīt visu, ko vien spējam iedomāties. Turklāt, izraisīt ne tikai tiem, kas tiešām glutēnu nepanes, bet pilnīgi visiem. Glutēna kaitējums skar katru no mums. Nu, gandrīz katru. Pēc neoficiāliem avotiem, Džordžs Lūkass ir atzinis, ka džedaji var izmantot Spēku tikai tāpēc, ka midihloriāņi viņu asinīs nodrošina dabisku aizsardzību pret glutēna radīto kaitējumu.

Kadrs no jaunās Zvaigžņu Karu filmas. Varonis 'ja-redzēji-zini-kas' iet apmeklēt pirmo starpgalatisko Starbucks.

Kadrs no jaunās Zvaigžņu Karu filmas. Varonis "ja-redzēji-zini-kas" iet apmeklēt pirmo starpgalatisko Starbucks.

Glutēns un celiakija

Glutēnam ir divas definīcijas. Viena – glutēns ir ēdiena dēmons, kas naktīs nāk pie bērniem un pieaugušajiem un izraisa visu, sākot no mazā pirkstiņa iekaisuma un beidzot ar citplanētiešu nolaupīšanu. Otra ir mazāk nopietna – glutēns ir olbaltumvielu grupa, kas atrodama graudzāļu dzimtas graudaugos: kviešos, miežos, rudzos, mazākā daudzumā – auzās, un ko latvietis labāk pazīst ar nosaukumu "lipeklis". Tas pats lipeklis, kas veido patīkamas formas un elastības maizīti. Gadu tūkstošiem cilvēki lietoja uzturā šos produktus, kam pateicoties, ļoti veiksmīgi ēda paši un baroja savus pēcnācējus. Taču ne visiem gāja tik gludi. Cilvēki ar celiakiju nepanesa glutēnu.

Celiakija ir autoimūna saslimšana, kas rodas cilvēkiem ar ģenētisku noslieci uz to. Pēc statistikas datiem ar celiakiju slimo 0,5 – 1% no visiem pasaules iedzīvotājiem. Visbiežāk izplatītie celiakijas simptomi ir caureja, steatoreja (tauku klātbūtne izkārnījumos), svara zudums, vēdera sāpes. 50% no slimniekiem piedzīvo netipiskus simptomus – anēmiju (mazasinību), osteoporozi, dermatītu, neiroloģiskus traucējumus un problēmas ar zobu emalju. Dažiem cilvēkiem ar celiakiju simptomu nemaz nav. Celiakija nebūt nav jauna saslimšana – tā ir tikpat veca, cik maizes patēriņš, un, ja kādam liekas ka "agrāk tādas nebija", der atcerēties, ka agrāk nebija arī moderno diagnostikas iespēju. Celiakija nav ārstējama, un slimniekiem ir pilnībā jāizvairās no glutēnu saturošajiem produktiem. Kaitīgs var būt pat viens miltu puteklītis – un tas nav ne joks, ne pārspīlējums. Taču šis stāsts nav par celiakijas slimniekiem, bet par tiem, kas ļoti vēlas pēc tādiem izskatīties. Bezglutēna trends iet pa planētu, dedzinot aiz sevis rudzu laukus.

No kurienes?

Glutēna kaitīguma sāga sākas no Deivida Perlmutera grāmatas "Grain Brain". Iespējams, ticību varētu radīt tas, ka autors ir ārsts. Taču šī ārsta kolēģi gluži neatbalsta viņa uzskatus par graudaugu kaitīgumu (vairāk lasīt šeit un šeit). Autors ir sensacionālists – rūpīgi izvēloties tikai viņam izdevīgus pētījumus ar vāju dizainu, piedomājot tiem klāt savus secinājumus, viņš rada sensāciju par graudaugu kaitīgumu. Tam papildus viņš rada viltus asociācijas: izmantojot glutēna kaitīguma pierādījumus celiakijas slimniekiem, apgalvo, ka glutēns ir kaitīgs pilnīgi visiem. Piemēram, autors pārliecināti apgalvo, ka glutēns izraisa vecuma demenci, apstiprinot to ar šo pētījumu. Apskatīsim! Izlase ir ļoti maza – tikai 13 cilvēki. Gluži kā studenta bakalaura darbā. Paši pētījuma autori sensāciju nesola – apgalvo, ka pastāv tikai iespējamība, ka glutēns veicina vecuma demences rašanos. Un, jāatzīmē, jau paša pētījuma nosaukumā ir norāde uz to, ka runa ir par celiakiju, nevis par "visiem, pat veseliem cilvēkiem".

Glutēnofobu Bībele. It kā esot rakstīts, ka 8. dienā Dievam iestājās glutēna nepanesamība.

Glutēnofobu Bībele. It kā esot rakstīts, ka 8. dienā Dievam iestājās glutēna nepanesamība.

Varbūt tomēr ir kādi nopietnāki pierādījumi?

Varētu būt, ka būs. Pagaidām ir tikai teorētiskie pieņēmumi. Un katru, pat teorētisku pieņēmumu par glutēna kaitīgumu sensacionālisti uzpūš tik ļoti, ka brīnos, ka tie nepārplīst. Šādi ir ar zinātnieku Alessio Fasano, kas izvirza teoriju par glutēna lomu autoimūnās saslimšanās. Atkārtošos – teoriju, nevis neapgāžamus pierādījumus.

Par Fasano nevajadzētu lasīt glutēnofobu interpretācijas – tās ir ārkārtīgi pārspīlētas. Taču paša pētnieka paveiktais ir ārkārtīgi vērtīgs. Pirmkārt, Fasano ar kolēģiem ir atklājis zonulīnu – olbaltumvielu, kas var ietekmēt zarnu caurlaidību, izraisot tā saucamās "caurumotās zarnas". Skeptiskāks lasītājs, iespējams, ir apjucis – vai tik "caurumoto zarnu sindroms" nav šarlatānisms, ar ko aizraujas vietējie naturopāti? Neļauj sagrozīt sev galvu! Zinātnieku vidē par "caurumotām zarnām" sauc fizioloģiski iespējamu un normālu zarnu caurlaidību. Uz šo brīdi tiek pētīts, vai šī normālā parādība neizraisa autoimūnās saslimšanas. Gala atbildes vēl nav, tiek piedāvāti varianti. Savukārt šarlatāni jau ir pasludinājuši neizpētītu teoriju par patiesību, izdomājot neeksistējošo saslimšanu "caurumoto zarnu sindroms". Nav tāda sindroma. Tiek pētīts, bet nav pierādīts tas, ka šādā veidā rodas autoimūnās saslimšanas. Un, ja tas notiks, par to uzzināsim mēs visi un Nobela prēmijas birs viena pēc otras. "Caurumoto zarnu sindroms" ir murgi pirms Ziemassvētkiem.

"Bet, paga, mēs par glutēnu runājam!" – jūs teiksiet. Tā gan. Fasano pieņem, ka viens no faktoriem, kas varētu veicināt paaugstinātu zarnu caurlaidību, ir glutēns. Tikai tāds "sīkums" – Fasano ņem vērā arī ģenētiku, imunitātes problēmas un vides ietekmi. Taču glutēnofobi šo teoriju jau ir pasludinājuši par absolūtu pierādījumu glutēna kaitīgumam.

Fasano veic nopietnu un apjomīgu izpētes darbu par autoimūnu saslimšanu rašanos un nebļauj par sensācijām. Turklāt, runājot par glutēnu, kategoriski apgalvo – "tikai daži no mums zaudēs šo cīņu [ar glutēnu]" (21:40) un nemaz neiesaka atteikties no glutēna visiem pēc kārtas. Respektīvi, mums ir izvirzīta teorija, kas gaida pierādījumus. Zinātniskā teorija var būt gan pierādīta, gan apgāzta. Taču sensacionālisti jau pasniedz pliku teoriju kā gatavu pierādījumu.

Ko tad saka citi pētījumi?

Esmu tik laimīgs, ka internets pabeidza pētniecību manā vietā

Tests, tests, tests!

Es tā jūtu, dārgais lasītājs jau ir paspējis pāris reizes nožāvāties. Tāpēc piedāvāju nelielu izklaidi. Es zinu, ka tevi kaitina Facebook draugi, kas posto aizraujošus testa rezultātus no sērijas "Uzzini, kāda vienradža izkārnījuma krāsa tu esi", bet patiesībā tu pats tos gribi iziet. Nu, lūk, es gribu būt stilīga, tāpēc piedāvāšu tev šo iespēju. Uzmanību – tests "Kāds bezglutēna Ziemassvētku svinētājs tu esi?"

Celiakijas slimnieki saka paldies glutēnofobiem – dēļ tā, ka jūs sekojat trendiem, mārketings beidzot pievērsies bezglutēna pārtikai!

Celiakijas slimnieki saka paldies glutēnofobiem – dēļ tā, ka jūs sekojat trendiem, mārketings beidzot pievērsies bezglutēna pārtikai!

Testa nosacījumi ir vienkārši. Tev tiks piedāvāti glutēnofobu apgalvojumi un pētījumi, kas tos atspēko. Ja pēc atspēkošanas tu joprojām piekrīti, ka glutēns ir kaitīgs, piešķir sev glutēnpunktus!


1. Glutēns izraisa Alcheimera slimību.

Meklējam pētījumus! Meklējam un atrodam – tas pats pētījums ar 13 cilvēkiem, ko apskatīju augstāk. Tas ne tikai nesavelk kopā Alcheimera saslimšanu ar ne-celiakijas pacientiem, bet līdz galam nesecina pat to, ka glutēns var izraisīt šo saslimšanu celiakijas pacientiem.

Ja tu tomēr uzskati, ka glutēns izraisa Alcheimera saslimšanu pilnīgi visiem, piešķir sev 5 glutēnpunktus.


2. Glutēns izraisa vēzi.

Nekā nebija. Ir pētījumi, kas rāda, ka tieši otrādi – pilngraudu produktiem ir pret vēzi aizsargājoša iedarbība (un vēl arī šeit un šeit). Savukārt celiakijas slimniekiem, ja tie neievēro bezglutēna diētu, vēža rašanās ir iespējama.

Ja tu tomēr uzskati, ka glutēns izraisa vēzi arī ne-celiakijas slimniekiem, piešķir sev vēl 5 glutēnpunktus.


3. Glutēns izraisa neauglību.

Nav atrodami pētījumi par glutēna saistību ar neauglību veseliem cilvēkiem. Taču celiakijas slimniecēm, kā parāda pētījums, tā ir realitāte.

Ja tu joprojām uzskati, ka glutēns izraisa neauglību arī veseliem cilvēkiem, piešķir sev 10 glutēnpunktus.


4. Glutēns izraisa šizofrēniju.

Kaut cik jēdzīgu kopsavilkumu var izlasīt šeit. Īsumā – iespējams, ir saistība starp glutēna uzņemšanu celiakijas slimniekiem un šizofrēnijas rašanos, taču mehānismi nav ne pierādīti, ne izpētīti. Jāuzsver atkal – runa vienmēr ir par celiakijas slimniekiem, nevis veseliem cilvēkiem.

Ja tev tik un tā liekas, ka glutēns rada šizofrēniju pilnīgi visiem – piešķir sev vēl 10 glutēnpunktus.


5. Ar bezglutēna diētu ārstē autismu.

Nav pierādījumu tam, ka bezglutēna diēta palīdz pie autisma.

Ja tev joprojām liekas, ka autismu vispār var izārstēt tikai ar vienu pašu diētu – piešķir sev vēl 5 glutēnpunktus.


Un tagad – saskaiti punktus!

Ja tavs rezultāts ir virs 25 glutēnpunktiem – tu esi vareni aizrautīgs bezglutēna Ziemassvētku svinētājs! Žēl tikai, ka tava ome uzskata, ka glutēna nepanesamība ir mīts, un atnesa tev pilnglutēna kūku. Pirms apēst kūkas gabaliņu, neaizmirsti viņu nolamāt.

Ja tavs rezultāts ir 10 - 25 glutēnpunkti – tu esi mēreni aizrautīgs bezglutēna Ziemassvētku svinētājs! Šogad izvēlies svinēt Ziemassvētku mājās, jo sabiedriskā ēdināšana nekad nepiedāvās tev atbilstošu bezglutēna ēdienkarti. Kamēr īsts celiakijas slimnieks pasūtīs plikus frī kartupeļus un ēdīs tos, tu, lūdzu, nolamā visus, ko vien vari. Un noteikti padalies ar savu sāpi visos sociālajos tīklos.

Ja tavs rezultāts ir līdz 10 glutēnpunktiem – tu esi vāji aizrautīgs bezglutēna Ziemassvētku svinētājs. Iespējams, kādreiz, apmeklējot kafijotavu, tev uznāk bēda par to, ka izpirkti visi bezglutēna mafini. Nepārdzīvo – nobildēt un ielikt Instgaramā var arī glutēna mafinu! Pieliec heštegu #glutenfree un neviens nepamanīs atšķirību.

Ja tavs rezultāts ir 0 vai tu neskaitīji glutēnpunktus vispār – tu esi normāls cilvēks. Bet pagaidi, kurš tad virzīs uz priekšu tirgu? Kam ražos bezglutēna industrija, ja paliks tikai celiakijas slimnieki un tādi kā tu? Ziemassvētki ir pārdomu laiks – aizdomājies!


Neko nezinu! Neēdu glutēnu, palika labāk!

Ir cilvēki, kas atzīmē, ka pēc bezglutēna diētas ievērošanas tie sāka justies labāk. To var izskaidrot ar vairākiem faktoriem:

  • Tie bija cilvēki ar nediagnosticētu celiakiju, iespējams, bez simptomiem.
  • Cilvēks līdz šim ēda neveselīgi, taču, atsakoties no glutēna, pārstrādāja ēdienkarti veselīgā virzienā.
  • Cilvēkam bija nediagnosticēta kviešu alerģija.
  • Cilvēkam bija alerģija uz kādu citu uztura sastāvdaļu, kas tika izslēgta kopā ar glutēnu.
  • Labsajūta ir pašsuģestija – īpaši ņemot vērā to, ka dažs labs glutēnofobs labprāt pagrēko.

Kam es iesaku bezglutēna diētu?

I hope this is gluten free. Don't even know what that means but it seems to be the trend these days.
  • Cilvēkiem, kam dzīvē pietrūkst uzmanības. Paziņojot, ka tu neēd glutēnu, noteikti dabūsi līdzjūtības un labas karmas starus.
  • Cilvēkiem, kam riebjas sabiedriskā ēdināšana. Jo pašpasludinātiem glutēnofobiem uzbļaut oficiantam par vāju bezglutēna izvēli ir goda lieta.
  • Cilvēkiem, kas grib pakaitināt celiakijas slimniekus, stāstot par to, ka viņi neēd glutēnu, nemaz nenojaušot, ka tajā desā, ko viņi tur rokās, arī ir glutēns.
  • Cilvēkiem, kas grib dažādot pārtikas izvēli celiakijas slimniekiem – jo lielāks tracis, jo vairāk mēģinās nopārdot.
  • Cilvēki, kuriem bail ēst lietas ar pamatojumu "a ja nu nākotnē pierādīs, ka kaitīgs". Nez, vai viņus ietekmēja atzinums par to, ka sarkanā gaļa un gaļas izstrādājumi pie pārmērīga patēriņa var būt kancerogēni.
  • Cilvēki, kuri vēlas paeksperimentēt. Bezglutēna diētas ietekme tiek pētīta saistībā ar vairākām saslimšanām, piemēram, endometriozi. Vienotas ainas nav, un, visticamāk, tā ir tā pati pašsuģestija, taču, ja ir vēlme pamēģināt – kāpēc nē? Tikai nedari pārsteidzīgus secinājumus.
  • Un, protams, celiakijas slimniekiem, kuriem gluži vienkārši nav izvēles un kuriem lielākoties riebjas fakts, ka slimību pasniedz kā modes lietu.

Taču ar šo bezglutēna sāga vēl nav beigusies. Otrajā daļā mūs sagaida daudz izsmalcinātākas tēmas – bezglutēna mārketings un ne-celiakijas glutēna sensitivitāte jeb pieņēmums, ka arī veseli cilvēki var būt jūtīgi pret glutēnu. Nelielam ieskatam – cilvēki, kas paši diagnosticē sev glutēna sensitivitāti pētījumos nemaz nespēj identificēt, ar ko viņus baro – pārtiku ar glutēnu vai bez tā.

P.S.: Raksts var saturēt Zvaigžņu Karu spoilerus, tāpēc tiem, kas vēl nav paguvuši noskatīties filmu, vēlams atlikt šo rakstu uz vēlāku laiku. Oh, wait…

Manā dzīvē ir divi svarīgi jautājumi, uz kuriem nespēju rast atbildes. Pirmais – kāpēc masu mediji bez jebkāda filtra tiražē bezjēdzīgus un pat bīstamus uztura padomus. Otrais, daudz mazsvarīgāks – kāda ir dzīves jēga un vai pastāv dzīvība ārpus Saules sistēmas.

Fakts, ka internets ir viena liela miskaste, nevienu vairs nepārsteigs. Nepārbaudīti un neapstiprināti veselības un uztura padomi katru dienu dāsni nonāk ziņu portālos, izgulsnējoties sadaļās "Viņa", "Sieviete" un "Veselība". Tiklīdz nonāk pie veselības un uztura, pat tie kanāli, kas ikdienā iepriecina ar kaut cik kvalitatīvām ziņām par sabiedrību un politiku, pēkšņi kļūst līdz nelabumam dzelteni un stāsta, ka vēzi ārstē ar sodu un ka šokolāde ir efektīvs līdzeklis svara samazināšanai. Taču tas, kas mani interesē, ir nevis pats miskastes saturs, bet veids, kā tajā miskastē var nonākt. Vai tiešām mediju darbiniekiem ir tik ļoti vienalga par satura kvalitāti, ka tie gatavi publicēt jebko? Paeksperimentēsim!

Ļauj man tev paskaidrot, kāpēc šis ir bulšits

Brīnumainas pārvērtības

Internets iemācīja man, ka es varu kļūt par jebko. Tāpēc es kļuvu par dziednieci. Sertificētu dziednieci, jo, bez šaubām, vārds "sertificēts" piešķir papildu bonuspunktus jebkurai profesijai.

Lai kļūtu par sertificētu dziednieci, nepieciešama virkne sarežģītu procedūru: pietiek sevi nosaukt par tādu. Tā dzima sertificēta dziedniece Laila Ozoliņa. Laila tāpēc, ka uz dullo atvēru plānotāju un trāpīju uz 2. martu. Ilgi nevarēju izšķirties starp Lavīzi, Luīzi un Lailu, līdz saprastu, ka vārda "Laila" vibrācijas atstāj spēcīgāku enerģētisku iespaidu. Lai enerģētisko iespaidu pastiprinātu vēl vairāk, paņēmu klāt spēcīgu, latvisku uzvārdu. Kaut kur biolaukā notika īssavienojums, un sertificētā dziedniece bija gatava sākt rakstīt.

Laila izveidoja sev e-pastu inboxā. Jo tas ir latviski, un Lailai dzīvē noteikti pietrūkst Dormeo matrača reklāmas.

Apkopojot ilgstošu Praksi, Viedumu un Kosmosa sarunu kopsavilkumu, ko jaunizceptā dziedniece ieguva 20 eksistences minūtēs, cienījamā dziedniece Laila sāka rakstīt. Sasmērējot gana daudz sviesta uz papīra, ieguvu rakstu, kas aicināja:

  • Neēst ķiplokus un sīpolus, jo tiem ir slikta enerģētika;
  • Neēst eksotiskus augļus un produktus, ko latvieši nekad nav ēduši, jo tos nespēj pilnvērtīgi sagremot mūsu "ģenētiskais kods";
  • Badoties un detoksificēties;
  • Taisīt kafijas klizmu.

Iedevu palasīt savu veikumu cīņu biedrenei Zimbai, kas ar sajūsmas pilnu saucienu "Beidzot man dzīvē noderēs baltu filoloģija!" pielika rakstam klāt mazliet latviskās dzīvesziņas un kafijas klizmas latvisko māsu – kliņģerīšu tējas klizmu.

Protams, visi ieteikumi ir absolūti antizinātniski un aplami.

Pēc pāris stundām Laila nosūtīja savu rakstu visiem interneta medijiem, kas ienāca prātā. Fails "Patiesi-dziedniecisks-uzturs.docx" aizceļoja meklēt savu vietu interneta miskastē.

Laila mēģina izklausīties nekomerciāla.

Laila mēģina izklausīties nekomerciāla.

Rezonanse

Atzīšos godīgi – man ne jausmas, vai interneta portāli vispār publicē informāciju, ko viņiem atsūta nezināmas izcelsmes subjekti. Lielas cerības es neliku un gandrīz jau aizmirsu par savu mazo nerātnību, līdz nākamajā dienā atnācu uz darbu, atvēru delfi.lv un ieraudzīju... ka mans raksts ir nopublicēts (http://www.delfi.lv/vina/veseliba/vesela-un-laimiga/dziednieces-ieteikumi-kapec-latviesiem-nevajadzetu-est-sipolus-kiplokus-un-bananus.d?id=46822149)! Turklāt nevis oriģināls, bet smuki pārfrāzējot.

Labots: 15 minūtes pēc bloga palaišanas delfi.lv ir izdzēsuši rakstu. Bet internets atceras - klikšķini šeit, būs skrīnšots.

Labots #2: Pēc ieraksta publicēšanas pagāja divas nedēļas, ažiotāža norimusies. Bet apollo.tvnet.lv steidza dot Lailai otro dzīvību, publicējot rakstu. Par laimi, kāds operatīvi aizrādīja viņiem, ka ieraksts ir fake.

Neatpalika arī Dievietei.lv (http://dievietei.lv/sertificeta-dziedniece-laila-ozolina-patiesi-dziedniecisks-uzturs/), kas gan ir drusku mazāk pārsteidzoši.

Izbaudot uz sevis kognitīvo disonansi no "nezinu, raudāt vai smieties" sērijas, gāju izdarīt secinājumus.

Ko tas nozīmē?

Īsi un kodolīgi – neskatoties uz to, ka rakstu ir nopublicējuši tikai 2 portāli, viens no kuriem ir delfi.lv, tas jau ir daudz, jo publikāciju skaitam būtu jābūt precīzi nullei. Nevar zināt, vai nenopublicēs vēl kāds. Man, tev, tavai māsai – pusaudzei vai vecmāmiņai – pensionārei tikai piespēlēta informācija:

  • Informācija, kuras autors ir nezināms cilvēks. Vai tiešām mēs ticēsim kādam tikai tāpēc, ka viņš sauc sevi par sertificētu dziednieku?
  • Informācija, kuras autora kvalifikāciju neviens pat nav iedomājies pārbaudīt. Pat ja mēs ticam dziedniekiem, varbūt būtu vērts uzzināt dziednieku reģistrā, vai tāda Laila Ozoliņa vispār pastāv?
  • Informācija, kas ir klaji šarlatāniska un vienkārši muļķīga: detoksifikācija ir mīts, kafijas klizma ir bezjēdzīga un bīstama, ēdienam nav enerģētikas un jēdzienu "uztura ģenētiskais kods" es izdomāju pati. Ja cilvēks atteiksies no eksotiskajiem augļiem ziemas periodā, kad vietējais piedāvājums nelutina ar daudzveidību, un ielies sev dibenā kliņģerīšu tēju, kas būs atbildīgs par sekām?

Secinājumi

Mēs dzīvojam laikmetā, kad pagūglēt ir refleksīva atbilde uz smadzeņu "vajag informāciju" kairinājumu. Un praktiski katra cilvēka dzīvē pienāk jautājums, kad smadzenes prasa uzzināt, ko ēst un kā notievēt. Tāpēc jebkuram, kas publicē informāciju par veselību un uzturu, jāpārliecinās, vai informācija nāk no droša un ticama avota. Kas nav DailyMail kārtējais "britu zinātnieki pierādījuši". Un nedrīkst publicēt to, kas izklausās pēc pilnīgām muļķībām. Var kļūdīties un noticēt tam, kas izklausās nopietns – tas ir normāli. Bet publicēt izteiktus murgus nav piedodami. Nenoliegšu – es ļoti labi saprotu portālus, kas negrib publicēt zinātniskus rakstus, jo tie nav adaptēti ar zinātni nesaistītam lasītājam – tos vienkārši neviens nelasīs. Un tikpat labi es saprotu lasītājus, kuri nevēlas pavadīt laiku, meklējot, ko nozīmē kārtējais sarežģītais termins rakstā. Mums ārkārtīgi pietrūkst labu zinātnes žurnālistu, kas varētu tulkot zinātni no zinātniskās valodas uz vieglu uztveramu ikdienas valodu.

Daži padomi raksta kvalitātes izvērtēšanai

Bulšitometrs - daži padomi.
  1. Izvērtē avotu, kurā raksts ir publicēts. Vai tas ir kvalitatīvu ziņu avots vai "dzeltens" portāls? Vai šī ir medicīnas rakstura lapa vai alternatīvās medicīnas blogs?
  2. Apskati, vai rakstam ir autors. Raksti bez autoriem jau norāda uz to, ka par izvietoto informāciju neatbild neviens.
  3. Ja autors ir norādīts, izvērtē, vai viņa personība ir īsta. Ja ir, padomā, vai izglītība un kvalifikācija atļauj izteikties par uztura jautājumiem. Ļoti bieži par uzturu izsakās jogas pasniedzēji, astrologi, naturopāti, dziednieki, ezotēriķi. Tie nav uzticami informācijas avoti.
  4. Apskati raksta stilu. Ja tekstā redzi frāzes "Brīnumainais atklājums", "Aizmirsti visu, ko līdz šim zināji par X", "Noslēpums, ko tev nekad neizstāstīs ārsti", "Veic brīnumus" — pret rakstīto jāizturas ļoti skeptiski.
  5. Atslēgvārdi, kas var norādīt uz raksta pseidozinātniskumu: "paātrina vielmaiņu", "detox", "uztura enerģētika", "brīnumainas molekulas", "revolucionāra formula", "specifisks produkts X ārstē saslimšanu Y".
  6. Labam rakstam būtu jābūt pamatotam ar pētījumiem, ko parasti izvieto atsaucēs.
  7. Uztura jomā ir daudz argumentācijas kļūdu. Ja redzat, ka raksts pamato kādu diētu vai uztura shēmu ar vārdiem "mūsu senči ēduši un nav slimojuši" , "slavenība X notievēja ar šo diētu, tāpēc tev arī ir jāizmēģina", "dabiski produkti ir labi, nedabiski – inde", pret izlasīto jāizturas ļoti skeptiski. Mūsu senču dzīvildze nebija diez ko gara, jēdziens "dabisks" ir kārtējais mārketinga triks, ar ko pārdot, un slavenības diemžēl ļoti bieži ir pseidozinātnes izplatītāji.
  8. Ja nerodas pārliecība – pajautā speciālistam! Vienkārši uzraksti Latvijas Diētas un Uztura Speciālistu Asociācijai vēstuli, un tev atbildēs.

Es dažreiz aizdomājos par to, kas būtu, ja mūsu orgāni spētu ar mums sarunāties. Sēdi tu tāds bārā ar aizmirsu-kuru-pēc-skaita alus kausu, cerot uz to, ka meitene, ko gribi nocopēt, smejas par taviem jokiem, nevis par tevi. Un pēkšņi – ziņojums no aknas: "Vecīt, vecīt, vairs neturu acetaldehīdu, ņem taksi, Boržomi un liec mūs zem sedziņas". Taču ne vienmēr cilvēka un viņa orgānu komunikācijai vajadzētu būt ar pārmetuma pieskaņu. Tu vari tīri labi sasmīdināt katru sava organisma šūnu... ievērojot pH diētu.

Uzturs? Nopelnīsim!

No malas skatoties, pH uzturs liekas visnotaļ nopietna padarīšana. Neviens sevi cienošs medijs nav izticis bez šīs uztura shēmas pieminēšanas. Neviena sevi cienoša grāmatnīca nepalaidīs garām iespēju notirgot kārtējo pH diētas grāmatu, lepni ievietojot to sadaļā "Veselība". Par mūsu veselību rūpējas arī jaukie ražotāji, piemēram, piedāvājot ūdens jonizatorus sārmainā ūdens iegūšanai… tikai par 399 eiro! Cits, ne mazāk jauks ražotājs, piedāvā sārmainu ūdeni, apgalvojot, ka ar to šūnas dzīvo daudz ilgāk. Piedāvājuma cena – tikai 1,50 eiro par pusotrlitrīgu ūdens pudeli. Nākamais līmenis pēc šī būtu dzert sodu. Jo tev taču galīgi nav žēl naudas priekš savas veselības!

Ko sola pH uzturs?

Lai uzrakstītu šo, esmu veikusi pamatīgu izpēti un iedziļinājusies jautājumā – veselas desmit minūtes gūglēju saturu. Pieejas pamatā ir pavisam reāla lieta – skaitlis, kas apzīmē ūdeņraža jonu koncentrāciju šķīdumā. Par neitrālu pH tiek pieņemts 7, pH zem 7 ir skāba vide, virs 7 – sārmaina. Pieejas doma ir skaidra – uzturā ir ieteicams lietot produktus, kas veicina sārmainu reakciju. Skāba reakcija nav vēlama, jo:

Sārmaina vide organismā savukārt tiek slavēta un uzskatīta par vēlamu. Lai noteiktu, kurš produkts ir skābs, kurš – sārmains, tiek piedāvāti dažādi saraksti un infografikas. Par nevēlamiem atzīst visnotaļ veselīgus produktus – ķiršus, rabarberus, pupiņas, dažādus riekstus, vistas gaļu.

Kā ir patiesībā?

Patiesībā ir tā, ka šī uztura shēma balstās faktos, kas ir absolūtā pretrunā ar cilvēka fizioloģiju. Doma par to, ka organisma šūnām ir vēlams sārmains pH, ir aplama. Pirmkārt, tāpēc, ka organismā nemaz nav vienota pH – kuņģa sulai tas ir 1,25 – 3, asins plazmai – 7,4, aizkuņģa dziedzerim – 7,8 – 8.

Lai mēs varētu runāt par abstraktu "visa organisma pH", būtu nepieciešams paņemt visu organisma iekšējo saturu, samalt un samaisīt līdz viendabīgai konsistencei. Kamēr tas nav izdarīts, katram organisma segmentam pH ir atšķirīgs. Piemēram, kuņģis nemaz nespētu funkcionēt sārmainā vidē, jo tajā esošā sālsskābe nepildītu pārtikas sagremošanas funkciju. pH uztura piekritējiem patīk teikt, ka katras šūnas veselību nodrošina sārmaina vide. Kuņģa parietālās šūnas, kas ražo sālsskābi, izsaka skaļu, skaļu protestu!

Kuņģis protestē

No skābā kuņģa barība ceļo tālāk pa zarnu traktu, kur tiek pakļauta sārmainas vides ietekmei (vairāk par gremošanu saprotamā valodā var izlasīt šeit). Respektīvi, uztura pH mainās līdz ar gremošanas trakta segmentu, un beigu beigās organismam ir pilnīgi vienalga, vai produkts ir bijis skābs vai sārmains.

Skābam uzturam piedēvē spēju mainīt asiņu pH un izraisīt saslimšanas. Te nu nebūs tik vienkārši. Mūsu organisms nav vārgulis, kura asiņu vidi varētu ietekmēt pusdienās apēsta karbonāde. Asiņu pH nepārtraukti tiek turēts diapazonā no 7,35 līdz 7,45, jo pat niecīgākās izmaiņas – gan uz skābo, gan uz sārmaino pusi – izraisa apdraudējumu dzīvībai. Asiņu pH pastāvību nodrošina tā saucamās asins bufersistēmas, ko īsumā varētu raksturot šādi: ja asinīs uzkrājas par daudz pārāk sārmainu vai pārāk skābu vielu, lietā tiek liktas ķīmiskās reakcijas, lai šīs vielas neitralizētu. Par asiņu pH izmaiņām var sākt runāt tad, kad notiek saindēšanās, plaušu mazspēja, nieru mazspēja, dekompensēts cukura diabēts un virkne citu nopietnu saslimšanu un stāvokļu. Taču uzturs nekādā veidā to neietekmē. Pie šādiem stāvokļiem bīstams ir ne tikai pārlieku liels skābums - acidoze, bet arī sārmainums - alkaloze, kas kārtējo reizi parāda, cik nepareizs ir "jo sārmaināk, jo labāk" uzskats.

Ko ietekmē uztura pH? Urīna reakciju, kam uztura kontekstā praktiski nav nekādas nozīmes. Tāpēc, ja tu redzi kārtējo tirgotāju, kas aicina mērīt sava urīna pH, lai noteiktu, cik skābs vai sārmains ir organisms, der atcerēties, ka urīns gluži nav tas, kas cirkulē tavās vēnās.

Kāpēc liekas, ka tas palīdz?

Cilvēkiem ļoti patīk klausīt nevis sausiem zinātnes faktiem, bet uzsūkt citu emocionālās pieredzes. Kā lai nenotic, ka pH uzturs strādā, ja kaimiņu Lienīte ir par 10 kilogramiem vieglāka un staro? Izskaidrojums ir vienkāršs – sistēmas ievērošana.

  • Daudzu pH uztura fanu stāsti sākas ar "Pirms tam neēdu veselīgi, varēju vienā piegājienā apēst vairākas šokolādes tāfeles, un pusdienas burgernīcā bija ikdiena". Protams, kad šādi cilvēki no burgera pāriet uz zaļumu smūtiju, rezultāti ir un tie ir redzami. Bet paveica to nevis pH diēta, bet atteikšanās no draņķiem.
  • Produkti, ko pH diēta paredz kā ieteicamos, ir labi un veselīgi produkti. Līdz ar to sanāk, ka cilvēks vienkārši ēd veselīgi – protams, ka rezultāti būs. Taču rezultātus dod nevis pH diēta, bet vienkārši veselīga uztura ievērošana.
  • Psiholoģisks komforts un sakārtotības sajūta dzīvē. Uzsākot ēst pēc sistēmas, vairs nav jāraizējas. Priekšā ir tabula ar atļauto un aizliegto, un tu tici, ka viss būs labi.

Kam iesaku pH uzturu?

Apkopojot visu iepriekš uzrakstīto, pH uzturu es iesaku:

  • Cilvēkiem, kam patīk pētīt sarakstus un tabulas ar bezjēdzīgu saturu;
  • Cilvēkiem, kas vēlas pievērsties gastronomiskajam mazohismam, bez pamata aizliedzot sev veselīgus produktus;
  • Cilvēkiem, kam nav žēl pārmaksāt par ūdeni.

Vairāk informācijas, tostarp par pH uztura vēsturi lasi šeit.

Un, visbeidzot, prezentēju jums pasaules precīzāko pH uztura infografiku. Jo organismam ir pilnīgi ph par tavu pH diētu.

Organismam ir pilnīgi ph par tavu pH diētu

Kļūt par veselīgā dzīvesveida un uztura blogeri ir diezgan vienkārši. Šādi stāsti parasti sākas ar to, ka Varonis jau no pašas bērnības jutis aicinājumu. Vai piedzīvojis Lielu Traģēdiju, kas likusi uz pasauli paskatīties citādāk. Ja Varonis nav piedzīvojis ne aicinājumu, ne traģēdiju, tad lasītājs piedzīvos Varoņa bagāto Fantāziju – jo, lai pārdotu sevi lasītājam, var izdomāt sev kādas zarnas iekaisumu. Jo pat vismazākais zarnas iekaisums dod tev zinātnisku grādu medicīnā un guru līmeni uztura zinātnē.

"Tikai ne medicīna, tikai ne bērni," – teica Ksenija, vidusskolā aizpildot kārtējo profesionālās piederības testu. Attapās pēc dažiem gadiem, pabeidzot Rīgas Stradiņa Universitātes programmu “Uzturs” un rakstot ēdienkartes bērniem. Bet tāda dzīves ironija man patīk. Ksenijai vispār patīk ironija. Taču tas, kas šobrīd notiek ar veselīgā uztura jēdzienu, nav vairs pat ironiski. Par to arī būs šis pirmais bloga ieraksts – ar laiku katru tēmu paplašinot, ar piemēriem rādot labas un sliktas prakses. Jo šobrīd veselīgs uzturs, tāds, kādu to pasniedz mediji, ir reducēts līdz aplamām praksēm.

Instagram pret realitāti

Instagram pret reālitāti

Veselīgs uzturs no prakses, kurai jābūt pieejamai katram, kļuvis par plakātveida skaistumu izredzētajiem. Tam, kam būtu jāmotivē, kļuvis par demotivatoru. Manā praksē daudzas sievietes ir atzinušas, ka kautrējas iet uz sporta zāli, jo tur ir pilns ar skaistiem, tieviem cilvēkiem, no kuriem izjūt nosodījumu. Manā praksē daudzas sievietes ir atzinušas, ka nespēj gatavot veselīgi, jo nepietiek naudas stilīgiem ingridientiem. Jo, skatoties uz To Meiteni Instagramā, tu jūties nepilnvērtīga. Tu esi resns nekas vecās treniņbiksēs ar burkāniem no Rimi, nevis bezrūpīga, slaida blondīne ar čia sēklu pudiņu.

Tā Meitene ir ļoti harmoniska personība. Katru rītu viņa uzsāk ar meditatīvu jogu, lieliski izskatoties savās pieguļošajās treniņbiksēs. Pēc treniņa viņa sajauc smūtijā jaunā kokosa sulu ar godži ogām, dāsni apberot ar keroba pulveri. Bez šaubām, ekoloģiskas izcelsmes. Tā meitene iet tikai uz Pašu Bioloģiskāko Veikalu un ēd Pašas Veselīgākas Pusdienas.

Taču tā nav reālitāte. Tā meitene atstāj aiz kadra asaras, pārēšanās lēkmes un tās jogas pozas, kurās vēders izskatās ne tik smuki, cik gribētos. Tā meitene aizstāj aiz kadra diagnozi "ēšanas traucējumi". Jo ar neglītumiem sevi nepārdosi… ja nu vienīgi ļoti šaurai un specifiskai auditorijai.

Es gribētu pateikt, ka sports ir domāts tev, neatkarīgi no tā, cik labi tavs dibens izskatās treniņbiksēs. Es gribētu pateikt, ka nav jādzenas pēc eksotiskiem ingredientiem un superfūdiem – jebkurā lielveikalā ir pilns ar izejvielām veselīgām pusdienām. Un liela daļa aug tepat Latvijas mežos – tikai neviens nav iedomājies piespraust tām birku "superfood" un tirgot par neiedomājamu cenu.

Ekoloģiski vai mirsti

Ekoloģiski vai mirsti

Ekoloģiskās pārtikas mārketings ir tik agresīvs, ka gribās saukt to par ekofašismu. Pirmsākumos eko pārtikas ideja ir lieliska. Zemnieks izliek savu sirdi un dvēseli, lai izaudzētu produkciju pēc pašam tīkamiem standartiem. Taču tālāk to izkropļo sabiedrības viedoklis un pārdevēji, kas balstās patērētāja iebiedēšanā. Rodas iespaids, ka viss, kas nav eko, tevi nogalina.

Droši vien, noteikti esi dzirdējis kādu no šim replikām:

  • Tagad pārtikā nav nekā laba, viss ir inde;
  • Augļos un dārzeņos, kas ir veikalā, nav nekādu vitamīnu;
  • Produkti vairs nav īsti;
  • Viss ir saindēts ar pesticīdiem;
  • ĢMO, bez šaubām, ir kaitīgs;
  • Pastāv tomāti ar zivs gēnu, kas naktī pārvēršas par vampīriem un apēd mazus bērnus.

Es gribētu teikt, ka tā tas gluži nav. Ekoloģiskā pārtika uzturvērtības ziņā praktiski neatšķiras no konvencionālās. Nav savākta pierādījumu bāze tam, ka ĢMO ir kaitīgs. Un dažreiz birka EKO/BIO ir tikai veids kā notirgot produktu par trīskāršu cenu. Vairāk informācijas – tuvākajā nākotnē.

Uz tevis pelna

Veselīgs uzturs tagad ir bizness. Piemēram, ASV organiskās pārtikas lielveikals "Whole Foods" tirgo ūdeni, kurā ielikti sparģeļi par… 6$. Sparģeļu klātbūtne ūdenī nepadara to ūdeni veselīgāku – taču pārdod cilvēkam cerību un vīziju par veselīgu būšanu. Sāls no nātrija hlorīda, kura ietekme uz veselību nebūt nav pati labākā, kļuva par absurdi "veselīgu sāli". Tik nokrāso rozā, nosauc par Himalaju sāli un tirgo pēc iespējas dārgāk, apgalvojot, ka šis sāls uzlabo veselību. Es gribētu pateikt, ka tā tas gluži nav. Cieta pat ūdens. Nosaucot ūdeni par "strukturētu" un piedēvējot tam īpašības, kas iederas kārtīgā zinātniskās fantastikas romānā, ražotājs uzpelnas. Es gribētu pateikt, ka strukturētais ūdens ir maldi. Vairāk informācijas – tuvākajā nākotnē.

Nepērc brīnumu

Nepērc brīnumu

"Gribēju studēt uztura zinātni, bet viss likās pārāk sauss" – izlasīju es intervijā ar vienu naturopāti. Un tas tā ir. Zinātne ir sausa un garlaicīga. Uztura zinātne nav gudri spriedelējumi par enerģijām, tās ir negulētās naktis pie uzturvērtības tabulām, kad tavam hipotētiskam pacientam ar nieru mazspēju nu nekā nevar savilkt kopā pareizus olbaltumvielu daudzumus. Taču tas nav aizraujoši. Tāpēc homeopāti, naturopāti, ajūrvēda un citas alternatīvās uztura teorijas sola brīnumārstēšanos, lietojot uzturā produktu X. Vai arī detoksificēt organismu, lietojot uzturā produktu Y. Es gribētu pateikt, ka uzturā brīnumu nav. Un akna ir mūsu organisma patiesais brīnums, kas detoksificē, tāpēc nebūt nav vajadzības pirkt dārgus preparātus "organisma tīrīšanai". Uzturs nav brīnums, kas atceļ visas pasaules tabletes un ārstē saslimšanas tapāt vien. Uzturs ir saslimšanu profilakse un veselības uzturēšana, nevis ārstēšana. Vairāk, pamatotāk, latviski - tuvākajā nākotnē.

Par to es arī gribētu rakstīt. Par to, kā neiekrist uz brīnuma solījumiem. Par zinātniski pamatotu uzturu, nevis no gaisa parautām teorijām. Par absurdu, ko redzu sev apkārt. Priecāšos, ja sekosi līdzi!

Sazināties:

jauta.ksenijai@gmail.com

Raksti: