"Senču gudrība" kā nekritiskās domāšanas paraugs

Davaj, aiziet - agrāk zāle bija zaļāka, bērni neslimoja, vēža nebija, bet sievietes – ooo, jā – bija Īstās Sievietes, nevis nepaklausīgas, īsmatainas feministes, kas atļaujas pīpēt un ar svārkiem Zemes enerģiju nesmelt. Mūsdienu medicīna kropļo, tehnoloģijas – notrulina, un mēs pavisam drīz mirsim mokpilnā nāvē no visu vēžu vēža. Pazīstami teksti? Jā, visām dzīves jomām cauri velkas ideja par Senču Gudrību: iedomas, ka pagātnes cilvēkiem piederēja unikāls zināšanu kopums, kas ļāva viņiem dzīvot harmoniski un veselīgi - pretstatā mums, kas šīs zināšanas nepielieto. Pat alus pudeli nevar nopirkt bez leģendām par "sentēvu receptēm", kas pat visbomzīgākajai dvuļai piešķir šķietamu kvalitātes auru. Sencisms ir visur. Un man nepatīk sencisms.

Senču receptes kā pretstats medicīnai

Sāksim ar vispopulārāko – nekritisku pārliecību, ka agrāk cilvēce tīri veiksmīgi varēja izārstēt sevi ar dabu, jo dzīvoja saskaņā ar to. Šo mītu paķer alternatīvās medicīnas piekritēji, uztura bagātinātāju ražotāji un citi cilvēku čakarētāji. Tas ir ērti – prātā jau ir izveidojusies apziņa, ka laika pārbaudītās receptes ir pašas labākās. Nepārprotiet – nav ne vainas dzert liepziedu tējas un taisīt kumelīšu kompreses – arī sentēvu receptēs ir daudz lietu, kuru efektivitāti apstiprinājusi mūsdienu farmācija. Problēmas sākas tad, kad neatšķir pierādīto no nepierādītā un sāk to visu pretnostatīt medicīnai. Te ir jāsaprot viena vienkārša lieta – viedie senči, veidojot "tautas medicīnu", savus secinājumus darīja no novērojumiem. Piemēram, ja skuķim beidza sāpēt kāja pēc tam, kad viņa izvārtījās siena kaudzē, sienu sāk uzskatīt par labu līdzekli pret kājas sāpēm. Dažreiz novērojumi trāpa desmitniekā – tiek atrasts līdzeklis ar labu efektivitāti. Bet lielākoties tā ir sakritība – kāja beidza sāpēt pati par sevi, nevis no siena maģijas. Taču ar tādiem smalkumiem kā definīcija neviens neaizraujas - cilvēki jauc tautas medicīnu, dziedniecību, homeopātiju un fitoterapiju, uzskatot, ka tas ir viens un tas pats viedo senču labumiņš no dabas. Iegaumējam reizi par visām reizēm: tautas medicīna ir novērojumos, nevis pierādījumos balstīta ārstēšana, kas pilna ar jaucējfaktoriem. Dziedniecība ir maģijas paveids, un ticēt tam ir pieļaujams tikai tad, ja reāli esi saņēmis vēstuli no Cūkkārpas un tur izmācījies. Homeopātija nav nekāds senču stafs – to 18. gadsimtā vienpersoniski izdomāja Hānemans, kas nedraudzējās ar ķīmiju. Un fitoterapija ir farmācijas apakškategorija ar pierādītu efektivitāti. Atkārtojam kā mantru piecreiz dienā. Āmen.

Agrāk neslimoja, tagad visiem vēzis

"Mēs kļūstam tikai slimāki un slimāki," savos blogos raksta glītas sencisma priesterienes, ar manikīrētiem nadziņiem klikšķinot pa ābolkompi. Tālāk parasti seko stāsts par ajūrvēdu, jo senie indieši gan rubīja fišku un ārstēja visu, vai Ķīnas medicīnu, kas jau toreiz sajēdza daudz vairāk nekā mikrorajona ģimenes ārsts. Es reāli nesaprotu, kas tas ir. Domāšana, kas iegūta no smukām bildītēm ar parakstiem? Protams, ka agrāk ne tikai slimoja, bet arī mira no tā, ar ko tagad var dzīvot.

Vēža agrāk nebija? Bija. To vienkārši nediagnosticēja, jo nebija atbilstošo tehnoloģiju. To vienkārši neoperēja, bet, ja operēja, cik, jūsuprāt, veiksmīgi beidzās haotiska audu izņemšana bez narkozes? Un lielākoties bija vienalga – cilvēks vienkārši mira. Kāda starpība, ja nobeidzas kāds random dzimtcilvēks vai zemnieks. Ņemsim tak jaunu.

Bērni mira no vakcīnregulējamām saslimšanām. Difterija ir likvidējusi ārā veselas ģimenes. Ja jūs, sencisma priesteri, mākat nolasīt parakstu no bildes ar meiteni, kas meditē Indijā, palasiet arī literatūru. Par to, ka kuplās ģimenes ar desmit bērniem kļuva par ģimenēm ar vienu bērnu. Par to, ka poliomielīts veselus bērnus pieķēdēja pie ratiņkrēsla. Un tie nebūt nav nekādi viduslaiki, bet 19. un 20. gadsimts. Tālu pēc piemēra nav jāiet – ja nebastojāt latviešu literatūru - atceraties Zentu Mauriņu, kas pārslimoja poliomielītu ar baisām sekām?

Visas pārpriviliģētās mammas, kas atsakās no ultrasonogrāfijas un runā par "dabiskajām dzemdībām pļavās" – jūsu mīļie senči turpat pļavā arī palika. Slimnīcā nevienu nelika. Kā strādāja pļavā, tā dzemdēja pļavā, un turpat mira. Kopā ar visu bērnu. Un neviens tur nešķiroja, kādi tev grūtniecības sarežģījumi. Mira un viss; vecis iet meklēt nākamo sieviņu. Ja kāds sūdzas par to, ka ķeizargrieziens nav "dabisks" – nespiedīšu jūs pat lasīt. Paskatieties "Skārletu", to, kas filmēta pēc Aleksandras Riplijas grāmatas. Tur ir viena vareni iespaidīga aina ar ķeizaru ar nesterilizētu nazi bez narkozes. Jo dzīvot tai sievietei tomēr gribas.

Un kā būtu ar to, ka tuberkuloze bija tik izplatīta, ka trauslās mākslas dvēseles tai piešķīra romantiskas saslimšanas statusu? Sencisma priesterienes, davaj, marš uz mākslas muzejiem – skatīties gleznas ar mirstošām jaunām meitenēm.

Kas vēl – senču zināšanu līmenis bija tik zems, ka viņi nespēja izprast situācijas, kurā brīdī ir jāvēršas pēc palīdzības. Tagad pat dziļajos laukos zina, ka, ja brūcē iekļūst zeme, jāsteidzas uz slimnīcu. Nav kā ar Blaumaņa Ieviņu, kas pāris dienu laikā nobeidzās. Cik skaists instastorijs sanāktu no šī, sencisma priesteri? #gangrēna, #rip?

Agrāk bērni bija veselāki

O, jā – senču bērni gan bija veseli – ĢMO neēda, glutēnu panesa un alerģiski arī nebija. Tagad gan dzimst slimāki un slimāki. Nooope. Bērni bija tikpat slimi un vēl slimāki. Sāksim ar to, ka liela veiksme bija, ka bērns vispār piedzima. Vēl lielāka veiksme bija, ja nav karš un bads, kas nozīmē, ka viņu nenesīs slīcināt vai atstāt nosalt ziemā netālu no mājās. Ja turas pretī vakcīnregulējamai saslimšanai – izcili. Iespējams, bakas izkropļos seju, bet tas jau sīkums – galvenais, ka dzīvs. Un liela daļa nemaz nenodzīvoja līdz vecumam, kurā rodas astma, vēzis, jebkas cits - mira no inficiētās brūces vai citas lietas, kas šodien tāds sīkums vien ir.

To, kāpēc liekas, ka slimo bērnu ir vairāk, var izskaidrot ar 3 vienkāršiem iemesliem.

1. Uzlabojās diagnostikas iespējas. Celiakija, piemēram, ir tikpat sena, cik maizītes cepšana.
2. Palielinājās informētība par saslimšanām – tagad internetā ir domubiedru grupa katrai bērna kaitei, kur mātes intensīvi apmainās ar informāciju. Kas nav mazsvarīgi – par slimību vairs nav kauns runāt. Slimība iet pa priekšu bērna identitātei, mammai ārsta zīmi vicinot visiem gar degunu.
3. Ir daudz vairāk brīvā laika. Kad tev ir 10 bērni, dafiga darba saimniecībā un ģimene mazgājas reizi nedēļā – nav laika pētīt katru alerģisko pumpu. Un, jā, nav arī smārtfona, ar ko to pumpu nobildēt un "Atsaucīgo māmiņu foruma", kur ievietot pumpas bildi ar tekstu "palīgā-kas-tas-varētu-būt".

Ja mūsdienu bērni ar kaut ko slimo vairāk, tad ar aptaukošanos un visu, kas no tās izriet. Un autisms, gadsimta sērga? Mēs tikai nesen sapratām, kas vispār ir autisms un cik plašs ir tā spektrs. Agrāk šādi bērni ubagoja pie baznīcas, jo pie darba likt bija nelietderīgi.

Agrāk sievietes bija Īstas Sievietes

"Pag," – teiks lasītājs. Tikko bija par medicīnu, bet pēkšņi par sievietēm? Jā, tieši tā. Jo sencisma ideoloģija skar arī dāmu lomu sabiedrībā, apgalvojot, ka visām apokalipsēm pie vainas ir tas, ka zudusi sievišķība. Svārkus un kleitas nenēsājam, matus atļaujamies griezt īsus un pašas mākam naglu sienā iedzīt. Senčiem tā, lūk, nebija. Toreiz bija īstas sievietes. Un pret Īsto Sievieti vīrieši izturas labi un paši atplaukst savā vīrišķībā. Beigsim būt tik naivas?

Sievietes strādāja tikpat smagi, cik vīrieši. Un nevienu neinteresēja, kāda tev cikla diena. Ibumentīna, ar ko noņemt menstruālās sāpes, starp citu, arī nebija. Tējiņas? Nesmīdiniet, jums tiešām liekas, ka bija laiks čilot ar tējām? Bet, nu labi, bagātām dāmām bija. Toties tām dāmām bija citas problēmas – tēvi vardarbīgi izprecināja viņas ar izdevīga statusa vīrieti, lai stiprinātu savas dzimtas ietekmi. Jums tiešām liekas, ka senču laikos turīgas dāmas dzīve bija tikai kleitas un balles, bet lauku meitenes visas tādas no rīta iegāja savā ekokūtī savākt olas brokastīm? Pa ceļam uz to kūti viņas vēl piecreiz izvaro. Un es pat nesākšu stāstus par to, kā plosījās sifiliss.

Šim ir tikai attālināta saistība ar raksta tēmu, bet es nevaru neielikt vienu no saviem mīļākajiem jokiem.

Toties svārkos. Īstas Sievietes.

Ja jūs šo visu vēlaties atpakaļ – ejiet pie psihiatra. Nav nekādas senču gudrības. Tas ir priviliģētā pilsētnieka romantiskās iztēles auglis. Starp citu – vai ir kāds normāls alus, uz kura etiķetes nav rakstīts par "sentēvu tradīcijām", bet tā vietā pateikts, ka šī ir moderna recepte? Iemetiet man kādu pudeli.