Pāris pārdomas par alternatīvās veselības blogiem

Reiz dzīvoja meitene vārdā Anabella. Normāla tāda meitene. Izskatīga skeitbordiste, kurai patika komunicēt internetā un ballītes. Visnotaļ ikdienišķi. Taču ikdienišķums kļuva šokējošs – Anabellai konstatēja neārstējamu smadzeņu vēzi. Medicīna, šķiet, bija bezspēcīga, un meitenei piesolīja nodzīvot 4 mēnešus. Visu šo laiku Anabellas Instagram sekotāji sekoja līdzi viņas ārstēšanās gaitām: dzerot smūtijus, taisot kafijas klizmas un visādi citādi attīrot organismu. Pēc neilga laika šokējošais kļuva par sensacionālu – viņa izārstējās. Līdzjutēju armija prasīja detaļas, un tās bira kā no pārpilnības raga. Līdz ar detaļām bira nauda meitenes kontā – ātri vien tika uzcepta veselīga dzīvesveida aplikācija, kas bija tik veiksmīga, ka Apple gribēja iekļaut to Apple Watch aplikāciju komplektā. Un, protams, izdota grāmata. Pazīstams stāsts? Protams. Tikai viena maza, maza nianse. Anabellai, kas zināma kā Belle Gibson, nekad nav bijis vēzis. Viņa to ir izdomājusi, jo saprata, ka ar to var nopelnīt.

Pelnam, pelnam, neguļam!

Slimība kā slavas atslēga

Uzcept resursu par veselību ir vienkāršāk par vienkāršu. Problēma sākas brīdī, kad resurss jāsāk popularizēt. Un veselība, jāatzīst, ir tāda tēma, kuru vērtē pēc tevis paša. Tava svara, tava izskata, tavas veselības. Tāpēc – esi unikāls, īpašs un interesants vai neesi vispār. Un kas var būt unikālāks par cilvēku ar smagas saslimšanas pieredzi? Un ja šis cilvēks turklāt ir izveseļojies? Un ja ir izveseļojies, ārstējoties ar kumelīšu uzlējumu? Par tādu nu gan gribas dzirdēt. Un tas ir lieliski. Jo citu dalīšanās saslimšanās pieredzē ir vērtīga informācija, ko cilvēks var saņemt, slimojot pats. Domubiedru grupas, kas veidojas pateicoties tam, ka kāds ierunājās, var paveikt darbu, kas nav pa spēkam visiem pasaules psihoterapeitiem. Cilvēki iesaka ārstus, produktus, procedūras un lietas, kas viņiem liek justies labi. Taču daudzi resursi, kas uzsākti ar cēlu mērķi padalīties ar pieredzi, dažreiz izraisa daudz, daudz jautājumu.

Selektīva realitātes atlase

Iespējams, man pārmetīs – vai tad tev žēl, ka cilvēks, daloties ar savu stāstu, var kļūt atpazīstams un nopelnīt? Nē, man nav. Man liekas, ka tas mazliet sagroza reālo bildi: sabiedrībai interesē tikai forši slimnieki. Vai kādam interesē alkoholiķu meita no laukiem, kas vairogdziedzera slimības rezultātā ir aptaukojusies? Nē, mēs par viņu ņirgāsimies un apmētāsim ar govju sūdiem. Vai kādam interesē gatera strādnieks, kas drīz aizies ar prostatas vēzi? Laikam tikai viņa paša sievai. Iespējams, ja viņš sniegs interviju kādai avīzītei, to nošēros pārdesmit cilvēki un aizmirsīs pēc divdesmit sekundēm. Un kā būtu ar izskatīgu, jaunu, fotogēnisku meiteni, kas daudz bildē sevi un savu ēdienu? Ideāli, man, lūdzu, glītu, slimu blondīni! Mēs lasām priviliģētu cilvēku priviliģētu pieredzi. Citi ir neredzami, nedzirdami un, būsim godīgi, nevienam neinteresē. Iespējams, slima, neizskatīga meitene ar lieko svaru arī vēlas sabiedrības atbalstu. Arī vēlas, lai viņu aicina uz pasākumiem. Bet viņu neviens nelasa un nelaiko.

Satura komercializācija

Kad es kā lasītājs lasu slimības pieredzes vai foršas ķermeņa formas iegūšanas blogus, man gribas ticēt, ka cilvēks tiešām iesaka to, ko pats ir izmēģinājis un atzīst par labu esam. To, ko pats atradis, pieredzējis, un viedoklis par to nav ietekmēts un sponsorēts. Taču praktiski visi veselības guru blogi ar laiku pārvēršas par slēptās reklāmas katalogu. Cilvēks apaug ar mirkļbirkām un bildēm, kurās viņš it kā neuzkrītoši tur reklamējamo produktu rokās, it kā neuzkrītoši reklamē sporta klubu, kas viņam iedeva bezmaksas abonementu, un it kā nejauši noliek uz galda konkrētās firmas pārtiku. Kad reklāma ir pavisam acīmredzama, to sauc par sadarbību un drukā tādus tekstus, ka "Select" kataloga autori jūtas pazemoti. Var teikt, ka blogeri izvēlas reklamēt tikai tos produktus un pakalpojumus, kas viņiem pašiem patīk. Bet nē, paldies, mani neinteresē reklāmas katalogs. Es gribu tīru pirmatnējo pieredzi, par kuru netiek piesolīts labums.

Ideāluma trends

Patiešām populāri alternatīvās veselības blogi parasti ir ļoti glīti: ideāls ēdiens uz dārgas pannas, iesauļotu kājiņu bildēšana, kokosa sula pa taisno no kokosrieksta, ceļojumi pēc garīguma, EOS lūpu balzāms, rīta skrējiens krāsainajos Nike AirMaxos. Viņi liekas nu tik perfekti, nu tik izlaizīti, ka visā šajā ideāluma orģijā nav pat nekā, kur piesiet aci. Gribas tā viegli iebakstīt ar pirkstu un pārbaudīt, vai šis cilvēkveidojums vispār ir reāls. Dažreiz viņi mēģina parādīt, ka tomēr ir īsti un nepareizi, pastāstot, ka reizi gadā atļaujas apēst šokolādes gabaliņu un, ak, vai, ne-eko maizīti. Nezinu, kā jūs, bet es izmisīgi gribu patiesumu un dzīvus cilvēkus. Kas nebaidās atzīt, ka istabā ir bardaks, cik reizes šodien sanāca izgāzties, ka viņš tomēr apēda vēl vienu kūkas gabaliņu un kā uz treniņu iet slinkums, bet tomēr vajadzētu. Ja tev bija slikti, es gribu dzirdēt tevi īstu: kā tu lamājies un lādēji dzīvi vai kādas labas domas domāji, lai sajustos labāk. Un, tuvāk tautai - receptes ar eksotiskiem ingredientiem, kuri pat Sky nav dabūjami, ir labi, bet dažreiz gribas, lai pastāsta, ko es varu izdarīt ar šo pērnā gada kartupeli. Patiesas emocijas un necenzētas pārdomas, nevis glītu bilžu kaleidoskopu. Jo, ja man gribēsies pravieti, es palasīšu Bībeli.

Izārstēties? Da vienkārši!

Līdzās tiem, kas patiešām piedzīvojuši slimību, parasti ir viszinošo padomdevēju armija. Lasot viņus, liekas, ka ārstēšanās un atlabšana tāda viegla izklaide vien ir. Atsakies no glutēna, ēd tikai ekoloģiski, tīri organismu un še – gatavs. Kas ir zīmīgi, dažreiz cilvēki, kuri ir izārstējušies slimnīcās, sāk aģitēt pret ārstiem un medicīnu. Atceraties Belle, par ko rakstīju sākumā? Viņas iespaidā cilvēki bija atteikušies no ķīmijterapijas par labu suliņām un gandrīz miruši. Viss ir jauki, kamēr cilvēki koķetē un rotaļājas ar alternatīvo medicīnu, papildus tam ārstējoties pie īstajiem ārstiem. Problēmas sākas tad, kad citi ietekmējoties pasaka kategorisku "nē" ārstēšanai. Alternatīvā veselības satura veidotāji un izplatītāji ir sasodīti pārliecināti par piedāvāto produktu, pakalpojumu un procedūru efektivitāti, kamēr ārsti godīgi pasaka, ka iecerētais var arī neizdoties. Piemēri, kad cilvēki, alternatīvās veselības resursu satura iespaidoti, atsakās ārstēties, ir reāli. Un nevajag domāt, ka tā notiek tikai glupiem cilvēkiem – ja Stīvs Džobss sāktu ārstēties uzreiz, nevis ietu pie šarlatāniem, viņš, visticamāk, būtu dzīvs. Ārsti atzīst, ka šādu gadījumu ir gana daudz, bet par tiem mēs nezinām, jo viss paliek ārsta kabinetā un netiek iztirzāts medijos.

"Neko tu nesaproti" – pateiks kāds lasītājs. Wellness blogeri, būdami tādi, kādi viņi ir, motivē, popularizē veselīgu dzīvesveidu, un receptes, ko viņi piedāvā, ir lieliskas. Nevaru noliegt – īpaši jau par receptēm. Tas ir visnotaļ labi, ja cilvēki atrod savu nišu, savus domubiedrus un sponsorus, kas regulāri piedāvā kādu labumiņu. Galvenais, lai lasītāji saglabā skaidru prātu, akli nesekojot kaut kam tikai tāpēc, ka tas ir uzrakstīts uz motivējošas bildītes. Bet es nespēju un negribu to visu nopirkt. Nē, paldies.