Mediju atbildība: kā Ksenija par dziednieci kļuva

Manā dzīvē ir divi svarīgi jautājumi, uz kuriem nespēju rast atbildes. Pirmais – kāpēc masu mediji bez jebkāda filtra tiražē bezjēdzīgus un pat bīstamus uztura padomus. Otrais, daudz mazsvarīgāks – kāda ir dzīves jēga un vai pastāv dzīvība ārpus Saules sistēmas.

Fakts, ka internets ir viena liela miskaste, nevienu vairs nepārsteigs. Nepārbaudīti un neapstiprināti veselības un uztura padomi katru dienu dāsni nonāk ziņu portālos, izgulsnējoties sadaļās "Viņa", "Sieviete" un "Veselība". Tiklīdz nonāk pie veselības un uztura, pat tie kanāli, kas ikdienā iepriecina ar kaut cik kvalitatīvām ziņām par sabiedrību un politiku, pēkšņi kļūst līdz nelabumam dzelteni un stāsta, ka vēzi ārstē ar sodu un ka šokolāde ir efektīvs līdzeklis svara samazināšanai. Taču tas, kas mani interesē, ir nevis pats miskastes saturs, bet veids, kā tajā miskastē var nonākt. Vai tiešām mediju darbiniekiem ir tik ļoti vienalga par satura kvalitāti, ka tie gatavi publicēt jebko? Paeksperimentēsim!

Brīnumainas pārvērtības

Internets iemācīja man, ka es varu kļūt par jebko. Tāpēc es kļuvu par dziednieci. Sertificētu dziednieci, jo, bez šaubām, vārds "sertificēts" piešķir papildu bonuspunktus jebkurai profesijai.

Lai kļūtu par sertificētu dziednieci, nepieciešama virkne sarežģītu procedūru: pietiek sevi nosaukt par tādu. Tā dzima sertificēta dziedniece Laila Ozoliņa. Laila tāpēc, ka uz dullo atvēru plānotāju un trāpīju uz 2. martu. Ilgi nevarēju izšķirties starp Lavīzi, Luīzi un Lailu, līdz saprastu, ka vārda "Laila" vibrācijas atstāj spēcīgāku enerģētisku iespaidu. Lai enerģētisko iespaidu pastiprinātu vēl vairāk, paņēmu klāt spēcīgu, latvisku uzvārdu. Kaut kur biolaukā notika īssavienojums, un sertificētā dziedniece bija gatava sākt rakstīt.

Laila izveidoja sev e-pastu inboxā. Jo tas ir latviski, un Lailai dzīvē noteikti pietrūkst Dormeo matrača reklāmas.

Apkopojot ilgstošu Praksi, Viedumu un Kosmosa sarunu kopsavilkumu, ko jaunizceptā dziedniece ieguva 20 eksistences minūtēs, cienījamā dziedniece Laila sāka rakstīt. Sasmērējot gana daudz sviesta uz papīra, ieguvu rakstu, kas aicināja:

• Neēst ķiplokus un sīpolus, jo tiem ir slikta enerģētika;
• Neēst eksotiskus augļus un produktus, ko latvieši nekad nav ēduši, jo tos nespēj pilnvērtīgi sagremot mūsu "ģenētiskais kods";
• Badoties un detoksificēties;
• Taisīt kafijas klizmu.

Iedevu palasīt savu veikumu cīņu biedrenei Zimbai, kas ar sajūsmas pilnu saucienu "Beidzot man dzīvē noderēs baltu filoloģija!" pielika rakstam klāt mazliet latviskās dzīvesziņas un kafijas klizmas latvisko māsu – kliņģerīšu tējas klizmu.

Protams, visi ieteikumi ir absolūti antizinātniski un aplami.

Pēc pāris stundām Laila nosūtīja savu rakstu visiem interneta medijiem, kas ienāca prātā. Fails "Patiesi-dziedniecisks-uzturs.docx" aizceļoja meklēt savu vietu interneta miskastē.

Laila mēģina izklausīties nekomerciāla.

Rezonanse

Atzīšos godīgi – man ne jausmas, vai interneta portāli vispār publicē informāciju, ko viņiem atsūta nezināmas izcelsmes subjekti. Lielas cerības es neliku un gandrīz jau aizmirsu par savu mazo nerātnību, līdz nākamajā dienā atnācu uz darbu, atvēru delfi.lv un ieraudzīju... ka mans raksts ir nopublicēts (http://www.delfi.lv/vina/veseliba/vesela-un-laimiga/dziednieces-ieteikumi-kapec-latviesiem-nevajadzetu-est-sipolus-kiplokus-un-bananus.d?id=46822149)! Turklāt nevis oriģināls, bet smuki pārfrāzējot.

Labots: 15 minūtes pēc bloga palaišanas delfi.lv ir izdzēsuši rakstu. Bet internets atceras - klikšķini šeit, būs skrīnšots.

Labots #2: Pēc ieraksta publicēšanas pagāja divas nedēļas, ažiotāža norimusies. Bet apollo.tvnet.lv steidza dot Lailai otro dzīvību, publicējot rakstu. Par laimi, kāds operatīvi aizrādīja viņiem, ka ieraksts ir fake.

Neatpalika arī Dievietei.lv (http://dievietei.lv/sertificeta-dziedniece-laila-ozolina-patiesi-dziedniecisks-uzturs/), kas gan ir drusku mazāk pārsteidzoši.

Izbaudot uz sevis kognitīvo disonansi no "nezinu, raudāt vai smieties" sērijas, gāju izdarīt secinājumus.

Ko tas nozīmē?

Īsi un kodolīgi – neskatoties uz to, ka rakstu ir nopublicējuši tikai 2 portāli, viens no kuriem ir delfi.lv, tas jau ir daudz, jo publikāciju skaitam būtu jābūt precīzi nullei. Nevar zināt, vai nenopublicēs vēl kāds. Man, tev, tavai māsai – pusaudzei vai vecmāmiņai – pensionārei tikai piespēlēta informācija:

• Informācija, kuras autors ir nezināms cilvēks. Vai tiešām mēs ticēsim kādam tikai tāpēc, ka viņš sauc sevi par sertificētu dziednieku?
• Informācija, kuras autora kvalifikāciju neviens pat nav iedomājies pārbaudīt. Pat ja mēs ticam dziedniekiem, varbūt būtu vērts uzzināt dziednieku reģistrā, vai tāda Laila Ozoliņa vispār pastāv?
• Informācija, kas ir klaji šarlatāniska un vienkārši muļķīga: detoksifikācija ir mīts, kafijas klizma ir bezjēdzīga un bīstama, ēdienam nav enerģētikas un jēdzienu "uztura ģenētiskais kods" es izdomāju pati. Ja cilvēks atteiksies no eksotiskajiem augļiem ziemas periodā, kad vietējais piedāvājums nelutina ar daudzveidību, un ielies sev dibenā kliņģerīšu tēju, kas būs atbildīgs par sekām?

Secinājumi

Mēs dzīvojam laikmetā, kad pagūglēt ir refleksīva atbilde uz smadzeņu "vajag informāciju" kairinājumu. Un praktiski katra cilvēka dzīvē pienāk jautājums, kad smadzenes prasa uzzināt, ko ēst un kā notievēt. Tāpēc jebkuram, kas publicē informāciju par veselību un uzturu, jāpārliecinās, vai informācija nāk no droša un ticama avota. Kas nav DailyMail kārtējais "britu zinātnieki pierādījuši". Un nedrīkst publicēt to, kas izklausās pēc pilnīgām muļķībām. Var kļūdīties un noticēt tam, kas izklausās nopietns – tas ir normāli. Bet publicēt izteiktus murgus nav piedodami. Nenoliegšu – es ļoti labi saprotu portālus, kas negrib publicēt zinātniskus rakstus, jo tie nav adaptēti ar zinātni nesaistītam lasītājam – tos vienkārši neviens nelasīs. Un tikpat labi es saprotu lasītājus, kuri nevēlas pavadīt laiku, meklējot, ko nozīmē kārtējais sarežģītais termins rakstā. Mums ārkārtīgi pietrūkst labu zinātnes žurnālistu, kas varētu tulkot zinātni no zinātniskās valodas uz vieglu uztveramu ikdienas valodu.

Daži padomi raksta kvalitātes izvērtēšanai

1. Izvērtē avotu, kurā raksts ir publicēts. Vai tas ir kvalitatīvu ziņu avots vai "dzeltens" portāls? Vai šī ir medicīnas rakstura lapa vai alternatīvās medicīnas blogs?
2. Apskati, vai rakstam ir autors. Raksti bez autoriem jau norāda uz to, ka par izvietoto informāciju neatbild neviens.
3. Ja autors ir norādīts, izvērtē, vai viņa personība ir īsta. Ja ir, padomā, vai izglītība un kvalifikācija atļauj izteikties par uztura jautājumiem. Ļoti bieži par uzturu izsakās jogas pasniedzēji, astrologi, naturopāti, dziednieki, ezotēriķi. Tie nav uzticami informācijas avoti.
4. Apskati raksta stilu. Ja tekstā redzi frāzes "Brīnumainais atklājums", "Aizmirsti visu, ko līdz šim zināji par X", "Noslēpums, ko tev nekad neizstāstīs ārsti", "Veic brīnumus" — pret rakstīto jāizturas ļoti skeptiski.
5. Atslēgvārdi, kas var norādīt uz raksta pseidozinātniskumu: "paātrina vielmaiņu", "detox", "uztura enerģētika", "brīnumainas molekulas", "revolucionāra formula", "specifisks produkts X ārstē saslimšanu Y".
6. Labam rakstam būtu jābūt pamatotam ar pētījumiem, ko parasti izvieto atsaucēs.
7. Uztura jomā ir daudz argumentācijas kļūdu. Ja redzat, ka raksts pamato kādu diētu vai uztura shēmu ar vārdiem "mūsu senči ēduši un nav slimojuši" , "slavenība X notievēja ar šo diētu, tāpēc tev arī ir jāizmēģina", "dabiski produkti ir labi, nedabiski – inde", pret izlasīto jāizturas ļoti skeptiski. Mūsu senču dzīvildze nebija diez ko gara, jēdziens "dabisks" ir kārtējais mārketinga triks, ar ko pārdot, un slavenības diemžēl ļoti bieži ir pseidozinātnes izplatītāji.
8. Ja nerodas pārliecība – pajautā speciālistam! Vienkārši uzraksti Latvijas Diētas un Uztura Speciālistu Asociācijai vēstuli, un tev atbildēs.