Raksts publicēts izdevumā "Sporta Avīze", 2020. gada jūnija numurā. Tur es regulāri rakstu viskautko par uzturu. Abonē. :)

Novērsīs muskuļu, locītavu un muguras sāpes. Samazinās iekaisuma procesus organismā. Uzlabos miegu. Noņems trauksmi. Palīdzēs tikt galā ar depresiju. Skan vilinoši? Visas šīs īpašības piedēvē CBD eļļai, turklāt to reklamē pasaules un Latvijas mēroga zvaigznes. Tomēr viens aspekts vienmēr bijis maz apskatīts – ko par CBD eļļu saka zinātnieki.

Boksa leģenda Maiks Taisons, ko mediji joka pēc sauc par legālu narkobaronu, jau kādu laiku tirgo premium kvalitātes marihuānas produktus, tostarp CBD eļļu. Viens no UFC sīkstākajiem vīriem Neits Diazs pirms cīņām bieži manīts, šo modīgo brīnumu pīpējot. Kā viņš pats apgalvo, tas palīdzot "muskuļiem, iekaisumiem un tamlīdzīgām lietām", un kopā ar brāli dibinājis CBD produktu uzņēmumu, tāpēc tagad nekautrējas uzvilkt dūmu arī preses konferenču laikā. Nevar pat izskaitīt visas Nacionālās hokeja līgas (NHL) zvaigznes, kuras, noslēdzot sporta karjeru, kauliņus ārstē ar šo legālo marihuānas izvilkumu, neaizmirstot to pārdot arī saviem tvitera un Instagram sekotājiem. Pie mums ir līdzīgi. Kaspars Kambala par CBD eļļu iestājas ar visu savu muskuļu masu. Viņam piebalso izskatīgās sporta treneres Nika Linde un Annija Roga. Taču tā nav tikai sportistu aizraušanās, arī dziedātāji, slavenības un sociālo tīklu zvaigznes kopkorī sludina – šī viela esot mainījusi dzīvi.

Kas ir CBD eļļa?

CBD, pilnā vārdā godājama kā kanabidiols, ir augu izcelsmes viela, ko iegūst no sējas kaņepes jeb Cannabis sativa. Lai arī var likties, ka šī ir narkotiska viela un tāpēc ir pamats, lai izsauktu Valsts policiju, tā nav. Sējas kaņepe ir ļoti interesants augs, no kura var izvilkt daudz dažādu ķīmisko savienojumu un daļa no tiem nemaz nav izpētīta. Tā kā auga latīniskais nosaukums ir cannabis, vielas, ko no tā var iegūt, dēvē par kanabinoīdiem. Starp tiem ir arī slavenais tetrahidrokanabinols jeb THC, t. i., marihuānas aktīvā viela. Savukārt kanabidiolam jeb CBD psihoaktīvie efekti nepiemīt. Lai arī sākotnēji vielu uzlūkoja ar aizdomām, šobrīd netiek uzskatīts, ka tā var veicināt atkarību. Arī sportā CBD ir atļauts – 2018. gadā Pasaules antidopinga aģentūra to izslēdza no aizliegto vielu saraksta. Kopumā ir zināms aptuveni 113 kanabinoīdu.

Lai arī liekas, ka CBD vēsmas ir jaunas, patiesībā tas ir labi aizmirsts vecais – šis savienojums aprakstīts jau 1940. gadā. Taču kanabidiola veiksmes gājiens sācies samērā nesen – šķiet, cilvēce vēl nekad nav piedzīvojusi tādu depresiju, trauksmi un miega traucējumus kā šobrīd, tāpēc visi steidz glābiņu meklēt eļļas pilienos. Mērķauditorija esam mēs visi – sportisti, studenti, izdegušie ofisu darbinieki, stresaini uzņēmēji, jaunās māmiņas, tie, kuru ķermeņi sāp no fiziska darba, un sievietes, kurām ar specifiskām sāpēm jāsadzīvo visnotaļ regulāri. Kā to lieto? Vispopulārākais formāts ir eļļa, kad CBD ekstrakts sajaukts ar kādu augu eļļu, piemēram, olīveļļu. To uzņem pilienu veidā, un pieejami produkti ar dažādu vielas koncentrāciju. Atkarībā no koncentrācijas svārstās arī cena – no 30 līdz pat vairāk nekā 100 eiro. Pieejams arī plašs CBD saturošu produktu klāsts – zobu pastas, konfektes, cepumi, ūdens un e-cigaretes ar CBD šķīdumu.

Kādām kaitēm pārdevēji iesaka lietot CBD eļļu? Gandrīz jebkam. Ādas problēmas, autisms, Parkinsona slimība, šizofrēnija, epilepsijas lēkmes, trauksme, depresija, sāpes, posttraumatiskā stresa sindroms, miega traucējumi, vēzis, Krona slimība un čūlainais kolīts ir populārākās kaites, ko eļļiņa sola izdziedināt, un šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi. Taču ne viss, kas tiek solīts, ir pamatots. Un ne viss, kas ir pamatots, ir pamatots labi.

Kā CBD ietekmē organismu?

Pirms turpināt iztirzāt, kas no CBD tirgoņu faktu klāsta ir meli un kas pretendē uz patiesību, sapratīsim, kā kanabidiols uzvedas organismā. Lai pierādītu, vai kāda viela ir efektīva, nepieciešams izprast procesus, sākot no brīža, kad tā nonāk organismā, līdz pat brīdim, kad tiek izvadīta ārā. Tas arī izskaidros marihuānas psihoaktīvos efektus.

Zinātnieki atklājuši, ka ķermenī mums ir pašiem savs kaņepju lauks – endokanabinoīdu sistēma (no latīņu val. endo – iekšējais), proti, iekšējā kanabinoīdu sistēma. Tai ir svarīga loma apetītes, sāpju, noskaņojuma un atmiņas procesu regulācijā. Kā tā izskatās? Pa visu ķermeni izvietoti kanabinoīdu receptori, kas gaida, kad organisms tiem saražos sevis paša kanabinoīdus. Kad receptors šo vielu iegūst, iekšējais kaņepju lauks aug un organisms strādā saskaņoti. Taču brīdī, kad smēķējam marihuānu vai lietojam CBD eļļu, iekšējie receptori saskaras ar jaunumu – no auga uzņemtiem kanabinoīdiem. Receptori uzķer organismā ievadīto vielu un strādā ar to, līdz ar to marihuāna var izraisīt tai raksturīgos efektus. Pie receptoriem piesaistās arī CBD, taču te uz pierādījumiem balstītais stāsts arī apraujas. Teorētiski varētu būt tā, ka receptori, ieraugot CBD, sāk uzlabot miegu, noskaņojumu, mazināt sāpes un dejot prieka dejas, tomēr praksē zinātnieki par to nav droši. Lai arī ir milzu potenciāls terapeitiskajam efektam, ne vienmēr ir tik skaisti un rožaini, vēl jo vairāk – ar blakusefektiem.

Šobrīd tiek veikts aptuveni 190 pētījumu par CBD produktu ietekmi, tomēr reklāma tiem skrien pa priekšu.

Solījumi un pierādījumi 

Iespējams, kāds CBD entuziasts tagad pretim liks pētījumus, sacīdams, ka to ir daudz, tomēr āķis tāds, ka milzīga daļa no šiem pētījumiem veikta uz… pelēm. Teiksiet, ja jau pelēm labs miegs, mazāk trauksmes un pāriet sāpes, varbūt cilvēkiem arī? Taču nevienas normālas zāles nekad nevirzīs tirgū, ja pētījumi veikti tikai uz pelēm, jo tas ir vien pirmais solis garajā pētniecības ceļā. Teikt, ka kaut kas ir efektīvs, jo testēts uz grauzējiem, ir domāt, ka bērnudārznieku var nosūtīt uz mēnesi tikai tāpēc, ka viņš paturējis rokās bērnu grāmatu par kosmosu. Pierādījumu meklēšana ir kā piramīda – vispirms jautājumu pētām uz dzīvniekiem, tad dažiem cilvēkiem, vēlāk uz desmitiem cilvēku, bet tālāk jau uz simtiem un tūkstošiem. Sperot šos soļus, arī pētījumu dizains kļūst arvien sarežģītāks – no vienkāršas anketas līdz dalībnieku ieslēgšanai laboratorijā uz vairākām nedēļām. Lai arī mūsdienās saka, ka vari būt, kas vien vēlies, padomā rūpīgi – vai tiešām vēlies būt pele?

Jā, ir arī pētījumi uz cilvēkiem, tāpēc visiem apgalvojumiem iziesim cauri pēc kārtas un apskatīsimies, vai tie ir zinātniski pierādīti. Sāksim ar vienkāršāko – ādas problēmām. Tomēr literatūrā neatrodam nevienu labu pētījumu.

Tālāk – sāpes jeb tēma, kas īpaši aktuāla cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām un sporta traumām. Atrodam divus vidēji labas kvalitātes pētījumus, ka tiešām nelielām slimnieku grupām CBD daļēji vai mazliet atvieglojis slimību izraisītas sāpes. Dalībnieku skaits pētījumos bijis mazs, un tie nav veikti atkārtoti, lai pārbaudītu, vai viņi nav piedzīvojuši placebo efektu. Par sportistiem nekādi dati pašlaik nav pieejami.

Kas ar gadsimta sērgu – trauksmi? Šajā jautājumā ir mazliet labāk. Kādā pētījumā 72 psihiatriskās slimnīcas pacienti saņēmuši 25 mg CBD dienā, un 80% no tiem trauksme mazinājusies. Taču nepieciešams ne tikai lielāks pētījuma dalībnieku skaits, bet arī testa grupa, lai saprastu, vai gadījumā trauksmes mazinātājs nav bijis kaut kas cits.

Par miegu. Atceramies tos 72 psihiatriskās slimnīcas pacientus! Viņi anketā nav atzīmējuši, ka CBD būtu palīdzējis uzlabot miega kvalitāti.

Vēzis? Pētījumu ar cilvēkiem nav. Ir tikai dažu gadījumu apraksti par to, ka pacienti lietojoši CBD un labi reaģējuši uz ārstēšanu. Bet tam līdz īstam pierādījumam vēl tālu.

Nelāgas zarnu trakta saslimšanas – čūlainas kolīts un Krona slimība? Pētījums, kura laikā pacienti uzņēma 10 mg CBD dienā, neuzrādīja absolūti nekādu ietekmi uz slimības gaitu.

Posttraumatiskā stresa sindroms (PTSD), ko cilvēki piedzīvo pēc kara un traģēdijām? Mazā pētījumā desmit cilvēkiem no 11 CBD mazināja šī sindroma izpausmes. Bet atkal dalībnieku skaits ir niecīgs un varēja būt daudz jaucējfaktoru. Pacienti gāja pie psihoterapeita, un tas, iespējams, bija īstais iemesls, kāpēc viņiem kļuva labāk.

Tālāk sarežģītāk – autisms. Šo bērnu vecāki ir ļoti jūtīga auditorija, kas gatava iegādāties jebkādu līdzekli, lai palīdzētu savām atvasēm. Pētījumi apliecina, ka CBD var mazliet uzlabot bērnu uzvedību, taču tie ir tik mazi un naivi, ka tirgot šo eļļu slimo bērnu vecākiem ir noziedzīgi.

Vai tiešām nekā pārliecinoša? Sportistiem un depresijas skartajiem tiešām ne, bet atklāts, ka CBD ir liels potenciāls ar epilepsiju slimu bērnu ārstēšanā. Diemžēl ne bez blakusefektiem. Pētījumi uzrādīja ļoti spēcīgus rezultātus, un 2018. gadā ASV tirgū kļuva pieejams legāls recepšu kanabidiola preparāts "Epidoleks". Zāles paredzētas, lai mazinātu epilepsijas lēkmju biežumu divām specifiskām epilepsijas formām. Tomēr pievērsiet uzmanību – tā lietošanas devu noteikuši ārsti, nevis kārtējais brīnuma tirgonis.

Pētījumi notiek, un, iespējams, drīz uzzināsim kaut ko jaunu. Taču par to mūs lai informē pētnieki, nevis pārdevēji.

Blakusefekti

Reklāmā viss, protams, ir skaisti, un par CBD blakusefektiem tiek runāts maz vai netiek runāts vispār. Taču tie eksistē, un veseliem cilvēkiem blakusefekti ir nenozīmīgi, tomēr jāatceras, ka dažs labs CBD dod arī saviem bērniem un pat mājdzīvniekiem. Kāpēc? Nudien nezinu, bet tepat Latvijas interneta veikalos var atrast ieteicamās devas, ko iebarot savam sunim vai kaķītim. Populārākie CBD blakusefekti ir miegainība, šķidra vēdera izeja, nogurums, vemšana un drudzis. Dažiem cilvēkiem konstatētas arī izmaiņas asins ainā. Vēl ir svarīgi, ka CBD var mijiedarboties ar zālēm, piemēram, epilepsijas zālēm vai medikamentiem, ko lieto pie gastrīta vai kuņģa čūlas. Novērots, ka dažas pretsēnīšu zāles paaugstina CBD līmeni asinīs. Tāpēc, lietojot šo brīnumu kopā ar zālēm, jādomā divreiz.

Daži pacienti pēc CBD lietošanas novēro eiforijas sajūtu, kas nedaudz atgādina marihuānas izraisītos narkotiskos efektus. Tas ir iespējams, ja produkts, kas ticis lietots, saturējis ne tikai CBD, bet arī savu narkotisko brālēnu THC. Tas mūs noved pie nākamā jautājuma – kas un kā regulē šī produkta apriti?

Šrēdingera statuss

Noteikti esat dzirdējuši jēdzienu "Šrēdingera kaķis" – tas ir domu eksperiments par kvantu superpozīciju, kura rezultātā kaķis ir dzīvs un miris vienlaikus. Šāds ir arī CBD produktu statuss Latvijas tirgū – nelegāls un legāls vienlaikus. Likumā CBD definē kā jauno pārtiku jeb pārtiku ar uzlabotām īpašībām. Kā liecina Eiropas Savienības Jaunās pārtikas katalogā apkopotā informācija par augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktiem, kā arī citām vielām, kuru statuss ir izskatīts jaunās pārtikas regulējuma ietvaros, Eiropas Savienībā nav zināma kanabidiola drošas izmantošanas vēsture pārtikā, tostarp uztura bagātinātājos. CBD un pārtikas produkti, kuri šo vielu satur koncentrētā veidā, šobrīd Eiropas Savienībā tiek uzskatīti par neatļautu jauno pārtiku. Taču praksē to tirgo un nebūt ne zem letes – pārsvarā tiek izmantotas interneta platformas, pārdots kopā ar nikotīna šķidrumiem e-cigarešu veikalos un dažos veselības veikaliņos. Aizliegt taču nevar – CBD nav psihotropa viela un var tikt uzskatīta par tādu pašu produktu kā gardais kaņepju sviests. Tomēr atceramies, ka kaņepju sviestam nepiedēvē brīnumus, bet CBD eļļai ir daudz nepamatotu veselības solījumu. Tā ir pelēkā zona. CBD saturošus produktus patlaban nav atļauts virzīt Eiropas Savienības, tostarp Latvijas tirgū kā pārtikas produktu, tā sastāvdaļu vai uztura bagātinātāju. Tāpēc nekad nevar būt drošs, vai produktā, ko lieto, tiešām ir CBD, vai iekšā nav kādi nevēlami piemaisījumi, kā arī nav zināms, kas šo produktu ražojis un kādos apstākļos.

Atverot kāda Latvijas tirgotāja mājaslapu, redzams, ka tiek ieteiktas dažādas CBD eļļas devas. Vieglām sāpēm – tik un tik pilienu, smagām sāpēm – tik un tik gramu. Izskatās nopietni, taču, ja patinam lapu uz leju, redzam mulsinošu atrunu: "Tas ir balstīts uz mūsu pieredzi, mēs nesniedzam nekādus medicīniskus ieteikumus." Rodas likumsakarīgs jautājums – kas nosaka ieteicamo CBD devu un kā var zināt, ka nelietojam bezjēdzīgi maz pilienu par milzu naudu vai, tieši otrādi, patērējam tādus apjomus, kas var kaitēt?

Atbilde ir – nekā. Visas devas ir izdomātas, labākajā gadījumā notestētas mājas apstākļos uz dažiem cilvēkiem. Daudzi arī aicina – lieto un pēti pats sevi, izproti, kas tev der un kas ne. Vienīgais preparāts, kam atrodam zinātniski pārbaudītas un ieteiktas devas, ir recepšu CBD zāles bērniem ar epilepsiju. Tas arī viss. Visas devas, daudzums, lietošanas laiks, kā arī paņēmieni absolūti nav zinātniski pamatoti.

Kopsavilkums

Neliegsimies – kārdinājums pamēģināt CBD ir liels, jo visi vēlamies atrast drošu, dabīgu augu izcelsmes alternatīvu trankvilizatoriem, antidepresantiem un pretsāpju līdzekļiem. Pētījumi rāda, ka CBD visdrīzāk ir drošs lietošanai. Taču lielākā daļa solījumu paliek vai nu neizpildīta vispār, vai pieejamā pierādījumu bāze ir vāja – kā ar sāpju mazināšanu, trauksmes un PTSD novēršanu. Ja tu ciet no šīm problēmām, izmēģināt var. Taču atceramies par to, ka devas nosaka pārdevēji, nevis speciālisti.

Tomēr nevar noliegt, ka šim produktam ir potenciāls. Ne velti top daudz pētījumu, ar kuru rezultātiem iepazīsimies tuvāko gadu laikā. Tad, iespējams, CBD varēsim iegādāties aptiekās ar ārstu ieteiktām devām un noteiktu lietošanas ilgumu. Tomēr varbūt būs tieši pretēji – izrādīsies, ka tas viss ir viens liels mīts. Pagaidām neskrienam zinātnei pa priekšu. Ir labi šai tēmai pieiet ar atvērtu prātu, bet vēlams neatvērt to tik ļoti, ka ārā izkrīt smadzenes.

Laba diena, mani karantīnainie! Interesantas lietas notiek — saistībā ar jauno koronvīrusu COVID-19 ir izsludināta pandēmija, un daudzas valstis nosaka stingru karantīnu iedzīvotājiem. Arī Latvija nav izņēmums, un situācija mainās ik dienu. Uz šo brīdi ir kategoriski nepieciešama pašizolācija, ja esi ieceļojis no COVID-19 skartas teritorijas, esi bijis ciešā kontaktā ar slimnieku vai apmeklējis veselības aprūpes iestādi, kur šie slimnieki tika ārstēti. Mājās jāpaliek arī jebkurai personai ar akūtu elpceļu infekciju, neatkarīgi no smaguma pakāpes.

Cilvēki reaģē dažādi. Kamēr vieni domā, ka apokalipses valūta būs griķi un tualetes papīrs, citi uzskata, ka likumi uz viņiem neattiecas un nadziņu salons pēc slēpošanas Itālijā ir pamatvērtība viņu privātajā cilvēktiesību deklarācijā. Taču stāsts, kā vienmēr, ir par pārtiku. Un šoreiz es vēlos pastāstīt par to, kādus produktus iegādāties, ja pēkšņi draud pilnīga izolācija.

Uzmanību — krīzes pārtika ne vienmēr nozīmē, ka tā ir superveselīga pārtika! Krīzes pārtika ir tādi produkti, ko tu vari iegādāties, kamēr esi vesels un drīksti iet ārā, un tādi, ko var ilgstoši uzglabāt, jo tu nekad nezini, kurā brīdī tev palūgs nogriezt sakarus ar ārpasauli. Protams, tagad ir visādi stilīgi varianti — ēdienu piegādes serviss pie durvīm atstās čia sēklu smūtiju, lielveikalu piegāde strādā, arī radi un draugi nav atcelti. Skatos, arī uztura padomus izplata, iesakot ēst svaigus dārzeņus un augļus. Tas ir lieliski, taču, hei, augļi un dārzeņi ir produkti ar īsu derīguma termiņu. Piegāde tavā pilsētā, iespējams, nav pieejama. Un radi darīs neko, jo ģimenes pasākumā tu aizvainoji sievasmāti, pasakot, ka viņa ir vecs valis. Un, būsim godīgi, ne visiem ir naudas resursi, lai krīzes laikā ņemtos ar fifīgām receptēm. Tāpēc te jums, lūk, ātri, brutāli un īsi — ko tādu iegādāties, ja visi gali trūkst, kas ilgstoši glabāsies un nemaksās kosmiski dārgi?

Vai var izārstēt koronvīrusu ar uzturu?

Nē. Lai arī dažs labs influeseris jau mēģina notirgot C vitamīna uztura bagātinātāju vai brīnumūdeni, uz šo brīdi mums nav nekādu pierādījumu, ka ar uzturu var ietekmēt COVID-19 gaitu. Protams, jācenšas ēst veselīgi, neizslēdzot no ēdienkartes nevienu uzturvielu. Taču, esot krīzes situācijā, to var diezgan vienkārši izdarīt, pašam i nemanot.

Pirmkārt, ogļhidrātu avoti

Ogļhidrāti ir uzturvielu grupa, kas organismam sniedz enerģiju. Tā tiek izmantota gan visu organisma procesu uzturēšanai, gan fiziskajām, gan mentālajām aktivitātēm. Nosacīti ogļhidrātus varam iedalīt divās grupās. Pirmā ir vienkāršie ogļhidrāti — tie sniedz ātru enerģiju, kas tikpat ātri arī iztērējas. Šādu ogļhidrātu avoti ir cukurs, baltie milti, visi saldumi un konditorejas izstrādājumi. Otrā grupa ir saliktie ogļhidrāti — tie nodrošina mūs ar lēnāku enerģijas pieplūdi, kas tikpat lēni arī tērējas, nodrošinot ilgstošu sāta sajūtu. Tie atrodami rupjmaizē un pilngraudu produktos — auzu pārslās, brūnajos rīsos, pilngraudu makaronos, griķos. Kā jūs jau nojaušat, uzsvars jāliek uz saliktajiem ogļhidrātiem.

Ko iegādāties? Pirmkārt, pilngraudu putras! Auzu, kviešu, miežu, vairāku graudu putras — kādu vien sirds kāro. Nav svarīgs ne zīmols, ne iepakojums — tikai saturs. Putra ir izcilas, veselīgas brokastis ar garu derīguma termiņu. Tās vāri vai nu ūdenī, vai laikus iegādājies UHT pienu, kas aizvērtā iepakojumā glabājas pat 6 mēnešus. Bail, ka šāds piens nav īsts? Muļķības. Ultrasterilizācijas procesā šo pienu uz dažām sekundēm uzsilda līdz temperatūrai, kas pārsniedz 135 °C, un ielej iepakojumā, kura iekšpuse ir izklāta ar foliju – tā nelaiž cauri Saules starus. Tas arī nodrošina tik garu derīguma termiņu.

Nākamais ir graudaugi, ko ēst pusdienās. Nevajag mesties virsū tikai griķiem, ja eksistē arī rīsi, pilngraudu makaroni un grūbas! Šis būtu īstais laiks ļaut grūbām pārdzimt — lielisks, lēts produkts, kas izglābs gan otro ēdienu, gan zupu. Graudaugus gatavojam pusdienās kopā ar kādu no olbaltumvielu avotiem.

Otrkārt, olbaltumvielas

Olbaltumvielas ir uzturvielas, kas burtiski veido mūs visus. Tās ir vajadzīgas augšanai, visu organisma šūnu veidošanai un atjaunošanai, ir fermentu un hormonu struktūrkomponenti. Kur tās atrodamas? Gaļā, zivīs, pienā un piena produktos, olās, kā arī pākšaugos.

Diemžēl te jau paliek nedaudz sarežģītāk. Desa un pusfabrikāti nav veselīgi, bet cik tad ilgi ledusskapī gaļu glabāsi? Risinājumi ir vairāki. Pirmkārt, nopirkt masīvu gaļas gabalu un sasaldēt to. To var glabāt saldētavā aptuveni pusgadu. Malto gaļu nedaudz mazāk — kādus 3 mēnešus. Savukārt treknu zivi var uzglabāt aptuveni 4 mēnešus. Labā ziņa ir tāda, ka saldēšana neietekmē olbaltumvielu saturu, un atkausējot produkts ir tikpat labs, cik pirms tam.

Taču esi godīgs pret sevi. Ja nekāds dižais kulinārs neesi, vai sieva tevi pameta īsi pirms epidēmijas, tev nebūs prasmes ņemties ar gaļas atkausēšanu. Te nu ir jāņem talkā cita artilērija — gaļas un zivju konservi. Kā tos izvēlēties? Skaties, lai tajos būtu augsts gaļas saturs un iekšā ir lielākoties tikai gaļa, nevis cūku ādu sakasnīši. Šis nudien nav īstais laiks, lai stigmatizētu konservus — sociālās izolācijas brīdī tas ir zelta produkts!

Vēl viena lieliska ziņa ir tāda, ka gaļa un zivis nav vienīgie olbaltumvielu avoti! Daži gan teiks, ka labāk pārslimos koronu, nekā neēdīs gaļu, bet pataupiet jokus brīdim, kad jums būs plaušu tilpums par tiem pasmieties. Alternatīva ir pākšaugi, kas, par laimi, arī var glabāties līdz pat pastardienai. Atkal — ieteikt es varu daudz ko, taču slimniekam, iespējams, nav spēka ņemties ar pākšaugiem. Risinājums? Pākšaugu konservi — konservētas pupiņas, zaļie zirnīši, turku zirņi, lēcas! Tie saglabā visas labās pākšaugu īpašības un ir ēdami jau sekundi pēc bundžas atvēršanas. Vegāni un veģetārieši noteikti novērtēs arī tādu produktu kā sausās sojas granulas. Tās nepieciešams izmērcēt ūdenī, tad var taisīt kotletes un mērces! Tas nav nekāds mākslīgs produkts — īsta soja, bet izkaltēta!

Treškārt, veselīgie tauki

Tauki nav tikai katastrofa uz taviem gurniem. Tie veido hormonus, ir nepieciešami, lai organismā uzsūktos taukos šķīstošais A, D, E un K vitamīns, kā arī A vitamīna provitamīns ß-karotīns. Tauki vajadzīgi normālai smadzeņu darbībai, ādas un matu veselībai. Un haosā ir vienkārši aizmirst, kur dabūt tā saucamos labos taukus. Iegādājies riekstu-sēklu maisījumu vai izveido to pats! Principā vienalga, kādu. Tas būs ilgi derīgs produkts, kas nodrošinās labo tauku padevi. Neliela sauja riekstu un sēklu katru dienu būtu pavisam forši! Otrs labo tauku laifhaks izolācijā ir mencu aknu konservi. Tas ir vēl viens jaudīgs produkts, kas satur arī daudz A un D vitamīna. Ar ko tādas mencu aknas ēst? Nopērc galetes (maizei ir īss derīguma termiņš) un aiziet! Uz tām pašām galetēm vari likt kaņepju sviestu, kas arī ir labo tauku avots.

Vācam vitamīnus un antioksidantus!

Te mums mums sākas īstā problēma — gan augļiem, gan dārzeņiem ir skumīgi īss mūžs. Tie nav produkti, ko nopirksi ar domu, ka šie gaidīs savu zvaigžņu stundu. Taču vitamīni jāsaņem, un epidēmijas laikā tas ir īpaši svarīgi. Ko darīt? Pirmkārt, žāvēti augļi — izveido krājumus jau laikus! Tie koncentrē sevī visu labumu no augļa. Izvēlies tādus, kas nesatur papildus pievienoto cukuru. Ko darīt ar dārzeņiem? Laiks iepazīt saldētos dārzeņu maisījumus! Lai arī cilvēkiem mēdz likties, ka tie ir miruši dārzeņi bez uzturvērtības, jāsaka, ka tas ir kārtējais mīts. Modernās sasaldēšanas tehnoloģijas nodrošina ļoti augstu vitamīnu un minerālvielu uzglabāšanos šādos produktos. Jā, tieši tā. Saldētais dārzenis ir gandrīz kā svaigs, kas sastindzis laikā un telpā un gaida brīdi, kad tevi apgādāt ar labumiem. Pievērs īpašu uzmanību saldētajiem spinātiem. Un, gluži kā bērnībā, iestādi uz palodzes sīpolus, lai aug svaigi, zaļi lociņi. Priecēs ne tikai šķīvi, bet arī acis.

Vēl viens padārgs, bet interesants risinājums ir 100% augļu sulas, kas ilgstoši uzglabājas. Ar tām ir pilni eko veikali un vietējo zemnieku produktu plaukti, un parasti tās ir stikla iepakojumos. Zīmolus saukt negribu, tāpēc apskaties, kas piedāvājumā!

Noslēgumā — pienskābās baktērijas

Slimības vai vienkārši izolācijas laikā pie labas veselības jāuztur arī zarnu trakts, jo bieži vien tas ir pirmais, kas reaģē uz stresu, izraisot purkšķus un burkšķus. Kā zināms, tam labi palīdz skābpiena produkti un probiotiskie jogurti. Bet, atkal, šie produkti neiepriecinās ar ilgu uzglabāšanas laiku. Ko darīt? Jau iepriekš iegādāties uztura bagātinātājus ar probiotiskām jeb labvēlīgām baktērijām. Tos tavām vēlmēm un makam pielāgos farmaceits.

Sveicieni un visādi citādi jauki apskāvieni tiem, kam pietrūka kāda jauna dumja trenda! Viss notiek — kopš vairāki mobilie operatori uzstādīja 5G stacijas, Latvijas iedzīvotāji aktīvi uztraucas par 5G interneta ietekmi uz veselību. Pat viena vietējā dziedātāja tā vietā, lai virinātu muti dziesmai, muti virina dezinformācijai. Sašutuši te daži ne pa jokam, un pie manis blogā arī joki mazi — trakumu ar un ap 5G komentēju es un LU Fizikas nodaļas pētnieks, ārējās komunikācijas speciālists Kristaps Bergfelds. Raksta tapšanā konsultējis LU Teorētiskās fizikas katedras vadošais pētnieks, profesors Vjačeslavs Kaščejevs un vadošā pētniece Dr. Tija Sīle. Nu tad — aiziet!

Kas vispār ir 5G?

Tehnoloģiju guru, iespējams, apmētās mani ar elektroskūteriem par primitivizēšanu, bet es mēģināšu. 5G — fifth generation — ir piektās paaudzes mobilo sakaru tehnoloģija, kas likumsakarīgi izauga līdz ar progresu. “G” šajā abreviatūrā nav ne “genocīds”, ne “grādi” un pat ne “gribu dzert no bēdām”, bet “generation” jeb, valsts valodā runājot, paaudze.

0G ir mobilais radio telefons jeb mobilā telefona opītis. 1G ir analogas telekomunikācijas — tādas, kas nepiedāvā datu apmaiņu un ļauj tikai piezvanīt vai uzpīkstināt savai simpātijai. 2G iepriecināja ar SMS un MMS un bija patiess prieks visiem, kas gribēja sūtīt savus kailfoto pa telefonu. 3G un 4G piedāvāja jau ātrāku un ātrāku internetu telefonā. Savukārt 5G tavā telefonā nodrošina to, ka kaķu un pliko meiteņu bildes un video ielādējas vēl ātrāk un efektīvāk. Un tas vēl nav viss — šis ir liels un straujš solis mākslīgā intelekta attīstībā. Attālinātas operācijas, medicīnas roboti, bezpilota auto, sensori, kas fiksē industriālo iekārtu darbību, satiksmes plūsmas un vēl visādas absolūti fantastiskas lietas. Šķiet, varētu doties tālāk dzert aliņu, ja vien nebūtu cilvēku, kas apgalvo, ka 5G viļņi izraisa vēzi, iznīcina cilvēka šūnas un vibrē tik nepareizi, ka mēs visi drīz kļūsim par mutantiem.

Viņi saka, citēju, ka 5G esot “globālās elites cilvēces iznīcināšanas projekts”, “izjauc normālu sirds un galvas smadzeņu darbību un pat ietekmē DNS” un ir “mutagēns, kas izsauc tādas mutācijas, kuras tiks nodotas ģenētiski”. Goda vārds, liekas, ka pats Hitlers tos radījis Antarktīdā! Apskatīsim dažus argumentus.

Vai tiešām 5G izstaro RADIĀCIJU?

Jēdziens “radiācija” nudien rada daudz apmulsuma un nepatikas, un tas notiek tāpēc, ka tam tiek piešķirtas dažādas nozīmes. Patiesībā ar šo vārdu apzīmē neko citu kā “starojumu” (no angļu valodas radiation), un visiem, kas vēlas runāt skaistā latviešu valodā, ir jāizmanto tikai un vienīgi “starojuma” jēdziens. Par starojumu sauc daudz un dažādas fizikālas parādības, kuru izplatīšanos var aprakstīt ar “stariem” — gan elektromagnētisko viļņu izplatīšanos (gaisma, siltumstarojums, radio viļņi), gan skaņas viļņu izplatīšanos, gan daļiņu plūsmu (alfa un beta starojums).

Tagad, kad esam noskaidrojuši, ka ar šausmīgo vārdu RADIĀCIJA apzīmē visu kas patīk un nepatīk — gan tetovēto divdesmitgadnieku repa grupas skaņas no automašīnas loga, gan Černobiļas kodolreaktora avārijas izdalītās daļiņu plūsmas — mums jāsaprot, par ko īsti runājam tieši 5G apraides kontekstā. Un te runa ir tieši par elektromagnētisko starojumu — viļņiem, kas rodas elektriskā un magnētiskā lauka svārstību rezultātā, un pateicoties kuriem mums ir pieejams radio, dators, internets, mikroviļņu krāsns un citi tehnoloģiski sarežģīti risinājumi.

Elektromagnētiskais starojums ietver sevī dažādas parādības: radioviļņus, mikroviļņus, redzamo gaismu, saules gaismu, rentgena starojumu un gamma starus. Vai visi elektromagnētiskie stari ir vienlīdzīgi? Nav gan.

Elektromagnētiskais starojums sastopams daudz un dažādos veidos. Tie atšķiras tikai ar viļņa garumu — radioviļņu garums ir vairāki kilometri, bet Rentgena un gamma starojumam viļņa garums ir mazāks par atoma izmēru. Kaut arī šo atšķirību ir tik vienkārši raksturot, ir apbrīnojami, cik dažāda ir starojuma mijiedarbība ar vielām un ķermeņiem! Siltuma starojums sasilda, ultravioletais starojums izbalina drēbes, redzamā gaisma (kā jau nosaukums saka) rada mūsu acīm redzes sajūtu un tā tālāk.

Elektromagnētisko starojumu var iedalīt jonizējošajā un nejonizējošajā starojumā. Radio, mobilais telefons, mikroviļņi ir nejonizējošais starojums, kas pie adekvātas ierīču lietošanas nav spējīgs bojāt organisma šūnas un izraisīt pārmaiņas DNS struktūrā.

Taču ultravioletā gaisma, rentgena stari un gamma starojums ir jonizējošais starojums. Tas spēj izjaukt ķīmiskās saites dažādās vielās, tādā veidā bojājot šūnu uzbūvi un darbību. Tieši tāpēc saules stari var izraisīt ādas vēzi. Tieši tāpēc rentgenu nedrīkst taisīt bez vajadzības. Tieši tāpēc Černobiļā pie atvērtā atomreaktora (sirsnīgi sveicieni seriāla faniem!) tika sabojātas ne tikai cilvēku dzīvības, bet pat vācu policijas robota elektronika.

Apskaties attēlu! Dažādie starojumu veidi sakārtoti pēc frekvences. Lielāka frekvence nozīmē lielāku enerģiju, un tikai viļņi ar augstāko frekvenci ir spējīgi lietas jonizēt. Tieši tāpēc šajā attēlā ir svarīgi, ka 5G ir ar zemāku frekvenci nekā… dienas gaisma. Vai kādam ir bail no dienas gaismas? Vai klausoties mašīnā Radio Skonto, arī bail no vēža? Un Wi-Fi — vai jau esi paguvis izmest ārā rūteri?

Secinājums tāds — 5G torņi tik tiešām izstaro elektromagnētisko starojumu, taču tas nav jonizējošs, tātad, 5G stacijas nav nekādas miničernobiļas.

Vai 5G uzvārīs mums smadzenes?

Vērīgāks lasītājs būs pamanījis, ka 5G dzīvojas turpat, kur radio un mikroviļņu krāsns, un visus tos draudziņus mēs varam nosaukt par radioviļņiem. Līdz ar to var rasties loģisks jautājums — ja mikroviļņu krāsns var uzsildīt produktus, vai to pašu nevar izdarīt 5G ar mūsu ķermeni?

Nav pamata bažām, ka 5G uzvārīs cilvēka ķermeni, jo tas gluži vienkārši nav iespējams pie tām starojuma intensitātēm, kādas tiek lietotas mobilo sakaru apraidē. 5G neuzsildīs mūs, lai apēstu pusdienās. Vai zināji, ka satelīti mums visu laiku staro virsū mikroviļņus, lai mērītu laika apstākļus? Nudien neredzu, ka mēs esam kļuvši par staigājošām karbonādēm.

Vienīgais veids kā šis starojums mijiedarbojas ar mums — tas tiek absorbēts ādā un rada īslaicīgu, neizmērāmi mazu un neievērojamu šo audu temperatūras paaugstināšanos. Līdz šim brīdim vienīgā novērotā lieljaudas radio starojuma avotu ietekme uz cilvēka ķermeni ir neliela ķermeņa temperatūras paaugstināšanās (apmēram viena celsija grāda robežās). Taču šādu efektu iespējams iegūt atrodoties ļoti tuvu īpaši augstas intensitātes antenām, izlaužoties cauri visiem norobežojumiem un pielienot pie pašas antenas! Tikai šo antenu apkalpojošajam personālam šī varētu būt problēma. Pat daudzdzīvokļu māju augšējo stāvu iedzīvotāji, virs kuru galvām ir uzstādītas šīs antenas, var nesatraukties. Vēl jo vairāk tādēļ, ka uzstādītās iekārtas ir virziena antenas — tās apraida uz sāniem, nevis uz leju.

Vai tiešām nav pētījumu par 5G tehnoloģijas drošību?

Daudzi 5G oponenti mēģina pārliecināt, ka mums nav pētījumu par mobilo ierīču ietekmi uz veselību. Taču pētījumi par to potenciālu kaitīgumu notiek, un nav nekādu pārliecinošu pierādījumu tam, ka mums būtu jābaidās. Reaģējot uz sabiedrības bažām, Pasaules Veselības Organizācija izstrādājusi lielisku materiālu, ar ko var iepazīties šeit.

Ir veikti un tiek turpināti daudzi pētījumi par mobilo sakaru iekārtu ietekmi uz veselību, bet nav neviena, kas pārliecinoši apstiprinātu, ka šo starojuma avotu klātbūtne jebkādā veidā to pasliktinātu. Turklāt jāatceras fundamentāls filosofisks ierobežojums — zinātne nevar noliedzoši atbildēt uz jautājumiem, pat uz izteikti stulbiem. Ja jūs sakāt, ka “azartspēles izraisa bagātību”, pat veicot virkni ar dažādiem pētījumiem, es nekad nespēšu jums pilnībā pierādīt, ka nekad, nekādos apstākļos tā nenotiks. Tas pats jāatceras par šo problēmu — tas, ka zinātnieki “līdz šim nav atklājuši ietekmi” nenozīmē, ka tā tūlīt, varbūt atklāsies. Tas principā ir visstriktākais iespējamais veids kā vispār var noliedzoši atbildēt uz kādu jautājumu. NĒ, IETEKMES UZ VESELĪBU NAV — kliedzoši vēsta zinātne par sakaru iekārtu radīto starojumu.

Es redzēju pētījumus par mobilo ierīču kaitīgumu! Ko man tagad domāt?

Lai arī daži eksperimenti ar žurkām izraisīja bažas par telefonu starojuma ietekmi, cilvēks nav žurka. Pētījumus ar žurkām nekad nedrīkst attiecināt uz cilvēkiem — tie kalpo tikai kā virziena radītāji tālākai izpētei, nevis kā gatavi rezultāti, uz ko balstīt savus secinājumus. Pētījumi par radioviļņu ietekmi uz cilvēka organismu arī ir veikti, un tie nedod gana daudz informācijas, lai apliecinātu to bīstamību. 5G iespēja izraisīt, piemēram, vēzi, ir tāda pati kā kafijai. Reālāks risks ir apdegumi, kas rodas, nepareizi ekspluatējot tehniku. Vairāk informācijas te.

Bieži vien, lasot par 5G internetā, var saskarties ar pētījumiem, kas šķietami apliecina radioviļņu kaitīgo ietekmi. Pret šādiem pētījumiem jāizturas ar skepsi, rūpīgi izpētot, vai tas ir īsts pētījums, kas ir tā autors, ko tieši un kā viņš izpētīja un kādus secinājumus autors dara. Nedrīkst neko “izraut” no kopainas, un kopaina liecina — radioviļņi ir droši cilvēka veselībai.

Nav pamata bažām, ka tie uzsildīs cilvēka organismu. Taču tas nenozīmē, ka var bāzt galvu mikroviļņu krāsnī vai iet laizīt 5G staciju.

Vai 100% drošs?

Runājot par tehnoloģiju drošību, publika vienmēr pieprasa “100% drošs” atbildi. Taču dzīvē viss nebūt nav tik vienkārši. Absolūti drošs nav nekas — ne brauciens ar auto, ne gājiens pa ielu, ne gaiss, ko elpojam. Taču pētījumu tehnoloģijas attīstās un neesam gluži akli kucēni, kas bakstās ap jaunumu, nezinot, ko no tā sagaidīt. Ja Marija Kirī eksperimentēja ar rentgena stariem nenojaušot, ko tie nodara veselībai, mums ir pieejams izcils risku izvērtējums, kas apliecina, ka 5G izteiktu un nepārprotamu risku nav. Un, kas ir svarīgi, jautājums ir ļoti, ļoti karsts. Pasaules Veselības Organizācija tur roku uz pulsa, jo sabiedrības bažas ir lielas, ko veiksmīgi uzkurina sazvērestību teoriju piekritēji.

Kas veicina dezinformāciju?

Kamēr vadošās veselības organizācijas nesteidzas kliegt par radioviļņu kaitīgumu, sazvērestības teoriju piekritēji un informācijas kara karavīri darbojas pilnā sparā. Te ir vērts iepazīties ar diviem gadījumiem, kas veicināja 5G demonizēšanu.

Pirmais gadījums ir pētnieks Bill Curry, kurš savos spriedumos par mobilo ierīču ietekmi uz veselību pieļāva acīmredzamas kļūdas, izraisot sabiedrībā daudz panikas, un par spīti tam joprojām tiek citēts.

Otrs ievērojams gadījums ir vesela dezinformācijas kampaņa no Krievijas — RT America (bijušie Russia Today) veidojusi veselu sižetu sēriju par 5G kaitīgumu, īpašu uzsvaru liekot uz bērnu veselību un nāvēm. Tas, protams, veicināja to, ka šo viltus ziņu kā karstus pīradziņus paķēra blogi un dabiskās veselības mājaslapas. Sižetiem tika izvēlēti arī eksperti - sensacionālisti, kuri bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem dalījās ar absolūti nezinātniskajiem skatījumiem uz mobilo telefonu ietekmi uz veselību. Viens no tiem ir Dr. Carpenter, ko šobrīd arī aktīvi citē kā zinātnieku, kas iestājas pret 5G. Lielisku izklāstu par šo gadījumu lasi te.

Modernā sabiedrībā pastāvošā kārtība un likumdošana ļoti cieši regulē patērētājiem pieejamo preču, pārtikas produktu tīrību un drošību. Arī ieviestie infrastruktūras risinājumi (elektrolīnijas, sakaru iekārtas) ir pakļauti tikpat skrupulozai uzraudzībai. Tādēļ iespēja, ka mums apkārt esošie produkti un iekārtas varētu radīt kādu bīstamību (ja tos pielieto paredzētajā veidā), ir nenozīmīgi maza. Tai pat laikā ir vesela virkne cilvēku, kas ļaunprātīgi izmanto sabiedrības neziņu un labo gribu, baidot līdzcilvēkus ar nez kādu ezotērisku, mistisku, nepierādītu tehnoloģijas kaitīgumu lai: 1) Reklamētu savu produktu un veiksmīgāk pārdotu savus elektromagnētiskā starojuma attīrīšanas vitamīnus un citas muļķības, 2) Reklamētu paši sevi un kārtīgi izbļaustītos publiskajā telpā, 3) Iegūtu sirdsmieru, ka atraduši kaut kādu izskaidrojumu savām ikdienas problēmām (teiksim, "Mani pameta sieva, jo viņu apstaroja mobilais telefons!"). Lūdzu neuzķerties uz šādām tenkām, būt izglītotiem un loģiski domājošiem!

Tā nu mums iet. Tāpēc, lūdzu, dziļi ieelpojam un mierīgi paskatāmies kaķu video. Baigi ātri lādējas, es jums teikšu!

Visādi forši sveicieni tev, lasītāj! Lai arī likās, ka man aptrūkās tēmas, par ko cepties, un būtu laiks pacepties pludmalē, šodien uzradās kaut kas, kam garām paiet nevaru: pēc tam, kad paudu faktu, ka produktus ar pelējumu ēst nedrīkst, uzzināju, ka neko es, naivs, jauns pilsētas bērns, nejēdzu. Pelējumu var noņemt nost un turpināt likt mutē ņammiņu, jo tā darīja visi senči un mēs paši; un nekas, nu pavisam nekas nav noticis. Liekas, ka ēst bojātu ievārījumu ir daļa no latviskās dzīvesdziņas. Nogriežam sapelējušo garoziņu, noņemam nost zaptes virskārtiņu un, davaj, štopējam tik iekšā. Taisnība? Nē, nav.

Kas ir pelējums?

Pelējums pēc būtības ir aizmāršīgo cilvēku pūkainais mājdzīvnieks — mikroskopiska sēnīte, kas bez uzaicinājuma ieperinās gan mājās, gan pārtikas produktos. Tā veidu ir tik daudz, ka visi nemaz nav izpētīti, un literatūrā atrodams, ka šādu te nejauku draugu var būt pat 300 000 un vairāk.

Pelējums ir vesela dzīvības sistēma. Tā bojātajam produktam iziet viscauri. Tas, ko tu ieraugi, ir tikai pati virskārtiņa, un produktā iekšā vēl aug pelējuma astītes, kājiņas un mikroskopiskas sporas, ko ar aci neredzi, ja vien tev acu vietā nav jaudīgs mikroskops.

Pelējums produktā ieperinās dziļi un pārņem to visu, līdz ar to var secināt uzreiz — nekāda virskārtas noņemšana nelīdzēs. Turklāt pelējuma omulīgajā mājā bieži vien draudzīgi saskrien arī citas baktērijas, kas nepiedāvā tādu unikālu pakalpojumu kā ieraudzīt tās ar aci.

Vai pelējums ir kaitīgs?

Pastāv daudz dažādu pelējuma sēnīšu, un daļa no tām ir kaitīgas veselībai, jo var izraisīt alerģiskas reakcijas un apgrūtināt elpošanu, taču tas vēl nav viss. Pelējuma sēnītes veido toksīnus — mikotoksīnus, populārākie no kuriem ir aflatoksīni.

Mikotoksīni ir indīgo vielu kopums, kas rodas sapelējušos graudos un riekstos, taču var ieperināties arī selerijās, vīnogu sulās, ābolos un jebkurā citā pārtikā. Tie var izraisīt saindēšanos, nopietnus aknu un nieru bojājumus, vēzi un virkni citu problēmu. Aflatoksīniem, kas ir mikotoksīnu "paveids", ir kancerogēnā jeb vēzi izraisošā iedarbība, tie var sabojāt arī aknas un novājināt imunitāti. Aflatoksīni bieži vien atrodas uz kukurūzas, zemesriekstiem, žāvētiem augļiem, rīsiem un to izstrādājumiem. Šie toksīni var izraisīt nāvi. Turklāt, uz viena pārtikas produkta var veidoties arī vairāku pelējuma sēnīšu sugu kolonijas, kas ražo dažādus toksīnus, līdz ar to neviens sapelējis produkts nekad nav simtprocentīgi drošs.

Paga, ko, pelējuma sieru nevar ēst?

Lai arī liekas, ka tas ir joks, daži šo izvirza kā nopietnu argumentu — skat, sapelējušo sieru arī veikalos tirgo. Ir sēnītes, ko var droši izmantot pārtikā, piemēram, Rokforas siera burvību nodrošina pelējuma sēnīte Penicillium roqueforti. Pārtikas ražošanā izmanto tikai un vienīgi nekaitīgas pelējuma sēnītes. Dažas no tām izmanto arī farmācijā. Esi taču latvietis un saproti elementāru lietu — pelējums ir sēnīte. Un tad iedomājies, ka esi mežā. Indīga sēne grozā nenāk, ēdama nonāk gan grozā, gan Instagramā, gan Delfu ziņās. Tieši tik vienkārši.

Visu laiku ēdām un nekādu problēmu!

Te visbeidzot sākas visjautrākā daļa. Tiklīdz tu pasaki, ka ievārījumu ar pelējumu ēst nedrīkst pat tad, ja tas tiek noņemts, sākas lauku anekdotes — mana vecmāmiņa ēda un nenomira, mans vectēvs ēda un nenomira, suns ēda un nenomira, kuršu vikingi ēda un nenomira, Ūsiņš jāja un nenomira.

Šī ir klasiskā domāšanas kļūda — uzskatīt, ka nekas slikts nenotiks tāpēc, ka nekas slikts nav noticis tavā ģimenē un ģimenēs, kas dzīvo trīs mājas tālāk. Iespējams, jums ir paveicies, taču literatūrā ir aprakstīts ļoti daudz saindēšanās gadījumu, piemēram, palasi te par aflatoksīnu bīstamību. Un klikšķini te, lai papildus palasītu, ko Pasaules Veselības Organizācija stāsta par mikotoksīniem.

Nākamais arguments ir uzskatīt, ka "sliktas" lietas var notikt tikai ar veikalu produktiem, taču laukos varītā zapte vai pašcepta maizīte ir pasargātas, jo uz tiem veidojas tikai "labs" pelējums, ko pietiek tikai nogriezt nost. Tipiskā dabiskuma kļūda — domāt, ka pašu gatavotais ir drošāks par rūpnieciski gatavoto. Diemžēl ir tieši otrādi. Jā, mājas gatavotais ir garšīgāks un sirdij tuvāks, taču gatavots bieži vien ir nesterilos apstākļos, bez profesionālām sterilizācijas iekārtām un paraugu kontroles laboratorijā. Arī tik ļoti nīstie konservati, ko pievieno rūpniecībā, pasargā no liekas dzīvības ieperināšanās produktā.

Ko ēst, ko mest?

Sapelēja gaļa vai cīsiņi? Metam ārā. Produktos, kas satur daudz ūdens, pelējums izaug viscauri.

Pelējums uz salami vai vītinātās gaļas? Nogriez nost labu gabalu, met to ārā un ēd atlikušo. Tālāk pelējums nav ticis, jo šie produkti praktiski nesatur ūdeni.

Pelējums uz ļoti cieta siera? Nomēri 2.5 cm katrā virzienā no pelējuma perēkļa un izgriez to gabalu ārā. Citus, mīkstus sierus droši svied miskastē, īpaši tā saucamos pelējuma sierus. Es vienreiz tik tiešām saskāros ar ideālu pirmās pasaules problēmu — stāvēju pie misenes un netiku skaidrībā, vai mans pelējuma siers tiešām ir sapelējis.

Jogurti un piena produkti? Bez šaubām — miskastē!

Ievārījums? Atceramies par augstu ūdens saturu! Metam ārā. Iesaka gan ārzemju mikrobiologi, gan mūsu pašu Pārtikas un Veterinārais dienests.

Maize un maizes izstrādājumi? Atā, atā, žēl, ka neesi paguvis apēst laikus.

Un nekādā, nekādā gadījumā neēd sapelējušus riekstus. Tas ir dzīvībai bīstami.

Vairāk informācijas meklē te.

Arī es esmu no laukiem un atceros, ka no pagraba izvilktajam ievārījumam noņēma virskārtiņu, atkārtoti pavārīja un ēda uz nebēdu. Arī man nekas nav noticis. Taču mums nav ne kara, ne bada, ne deficīta laiki, lai riskētu ar savu veselību. Lūdzu, atceramies — pelējums ir ne tikai virskārtā, bet arī ar aci neredzams — visā produktā (ar dažiem izņēmumiem). Laba garša un vizuālais izskats nav indikators produkta drošībai.

Nē.

Tas arī viss, kas par šo tēmu būtu jāzina. Taču, ja vēlies uzzināt, kas, ko, un kāpēc — lasi vien tālāk.

Par ko ir stāsts

Jāatzīst, man vajadzēja laiku, lai saņemtos par šo uzrakstīt, jo tēma ir tik smaga, ka mana aptaukojusies kaimiņiene uz tās fona kļūst par Cosmo vāka meiteni. Kādu brīdi es nezināju, vai sākt šo ķidāt, jo ne jau prieka pēc pievēršas alternatīvajai vēža ārstēšanai — tas ir tīrs, nerafinēts izmisums. Bet pavisam nesen, kad pirmo reizi iegāju Gaiļezera onkoloģijas stacionārā, ar trīcošu roku turot maisiņu ar pārtiku, un ieraudzīju, ka aicinājumi novērsties no tradicionālās ārstēšanas gāžas no visurienes, sapratu — ir jārunā. Ir jārunā, jo tie var paķert līdzi kādu, kas rūp man. Un tev.

Sabiedrībā cirkulē tonna ar sazvērestībām par vēža ārstēšanu. Ķīmijterapija esot masu iznīcināšanas ierocis, kamēr ārsti slēpjot īsto, lēto ārstēšanas līdzekli. Vēzi varot izārstēt ar svaigi spiestām sulām. Ar sodu. Veicot kafijas klizmu. Ēdot tikai tīru pārtiku. Kad cilvēks saslimst ar vēzi, laba vēlētāji brūk virsū ar ieteikumiem — ēd to, neēd to, neklausi ārstu, brauc pie tantes-dziednieces laukos. To var novērot jebkur — gan dzīvē, gan komentāros sociālajos tīklos, ja cilvēks nolēmis padalīties ar savu dzīvesstāstu. Ir gadījumi, kad šie ieteikumi ir tikai fona troksnis. Un ir gadījumi, kad cilvēks atsakās no ārstēšanas, steidz dzert zaļo smūtiju un iekavē slimību tiktāl, ka nelīdzēs vairs nekas.

Par ko nav stāsts

Šis nav stāsts par uzturu kā līdzekli, kas palīdz novērst vai attālina vēža rašanos. Ir vairākkārt pierādīts, ka veselīgs uzturs palīdz pasargāt no onkoloģiskām saslimšanām, un — nekādu pārsteigumu — jāēd daudz dārzeņu (īpaši visa veida kāpostus), mazāk sarkanās gaļas, nevajag neaizmirst par omega-3 taukskābēm un antioksidantiem bagātu pārtiku [1]. Par to, ka veselīgs uzturs ir štelle, šaubu nav. Taču tad, kad slimība jau ir iestājusies, nevar izārstēties ar pārtiku vien.

Maldi nr. 1: vēzis rodas no cukura

Kādu laiku pa internetiem klīda raksts, kura saturs bija apmēram šāds: vēža šūnas ir vienīgās šūnas, kas pārtiek no glikozes, tāpēc, izņemot cukuru no ēdienkartes, vēža šūnas tiek turētas badā. Ar šo rakstu ir padalījušies apbrīnojami daudzi šķietami sakarīgi cilvēki un pat viena fitnesa trenere. Kā tas bieži vien notiek, mīts balstīts puspatiesībā — pārmērīgi liels cukura patēriņš var novest pie otrā tipa cukura diabēta, kas savukārt var veicināt vairāku vēžu rašanos [2]. Taču pieņēmums, ka tikai vēža šūnas pārtiek no glikozes, ir šausminošs, jo ir pretrunā ar sestās klases dabaszinībām — ikviena organisma šūna pārtiek no glikozes, un vēža šūnām tur nav nekādu privilēģiju. Ikviens ogļhidrāts sadalās līdz glikozei, un tā tiek izmantota, lai visas organisma šūnas gūtu enerģiju. Jā, tu nepārklausījies. Vai tu ēd šokolādi, vai ābolu, vai griķus — iegūtie ogļhidrāti tik un tā sadalīsies līdz glikozei. Ļaundabīgas šūnas izmanto to pašu enerģijas avotu, ko veselās, taču dalās ātrāk un aktīvāk. Taču ogļhidrātu izņemšana no ēdienkartes jau sākušos slimību neapstādinās [3]. Arī keto diēta, ko tās atbalstītāji piedāvā kā ārstniecības līdzekli, vēzi neizārstēs [4].

Maldi nr. 2: vēzi var izārstēt ar svaigi spiestām sulām un kokteiļiem

Ir gadījumi, kad cilvēki atsakās no ķīmijterapijas un staru terapijas, cerot, ka izārstēsies, dzerot svaigi spiestas sulas. Angliski to procesu sauc par juicing, kaut patiesībā labāk derētu kāds too late. Redziet, ja svaigi spiestas sulas var būt labs papildu profilakses līdzeklis daudzām onkoloģiskām saslimšanām, tad ārstēšana ar tām vien iespējama nav. Literatūrā nav aprakstīts neviens gadījums, kad sulas izārstētu vēzi, un, ja kāds apgalvo, ka tā ir noticis, jāskatās, vai tas tiešām bija tikai sulas. Piemēram, slavens ASV juicing guru Chris Wark apgalvo, ka izārstēja sevi ar sulām, kaut patiesībā viņa ļaundabīgais audzējs tika izgriezts operācijas laikā. Un vēl lepojas ar atteikšanos no ķīmijterapijas, kas viņam tika piedāvāta ar mērķi samazināt iespēju atkārtoti saslimt nākotnē.

Maldi nr. 3: vēzi var izārstēt ar sodu

Jā, jā, šo bieži gadās dzirdēt. Es gribētu, lai šīs tēzes aplamība ir tik pašsaprotama, ka man nevajadzētu to komentēt. Taču vajadzēs. Metodes autors ir Tullio Simonchini — caurkritis itāļu ārsts, kas uzrakstīja grāmatu par to, ka vēzis ir sēnīte, kuru nogalina visparastākā dzeramā soda. Man ir grūti saprast, kā var noticēt kaut kam tādam. Gadsimtiem ilgi pētnieki pēta audzējus un palaiduši garām faktu, ka vēzis ir sēnīte, līdzīgi tai, kas iedzīvojas kāju pirkstos? Tiešām? Par laimi, "ārsts" jau divreiz sēdējis cietumā par divu pacientu nogalināšanu ar savu metodi, taču viņa idejas turpina dzīvot un šēroties. Lūdzu, nevajag!

Maldi nr. 4: vēzi var izārstēt ar kafijas klizmu

Šī ir viena no amizantākajām metodēm, ar ko man jebkad gadījies saskarties. Doma ir vienkārša — paņem eko-bio kafiju un klizmē sev iekšā līdz pašām aknām, lai iztīra ārā visus toksīnus. Lai arī izklausās smieklīgi, šī ir daļa no šarlatānu industrijas, ko lepni sauc par Gērsona terapiju [5]. To piedāvā daudzas alternatīvās medicīnas klīnikas. Kafijas klizma ne tikai neārstē vēzi, bet var būt arī bīstama un radīt zarnu plīsumus [6]. Ir konstatēti arī vairāki nāves gadījumi šīs procedūras dēļ [7].

Maldi nr. 5: marihuāna ārstē vēzi

Vēl viens līdzeklis, ko steidz ieteikt vēža slimniekiem, ir marihuāna. Pīpē, iecep cepumos, lieto kaņepju eļļu — un vēzis pazudis kā nebijis! Šis ir tipisks piemērs nekorektai pētījumu nolasīšanai — lai arī notiek pētījumi, kas meklē marihuānas potenciālu vēža ārstēšanā, uz šo brīdi veikt secinājums ir pāragri. Pretvēža iedarbība ir novērojama tikai dažos pētījumos ar dzīvniekiem un, iespējams, pacientiem ar glioblastomu, taču, lai izteiktu konkrētus apgalvojumus, jautājums jāpēta tālāk [8]. Literatūrā gan ir aprakstīts, ka marihuānas lietošana palīdz novērst sliktu dūšu pēc ķīmijterapijas un mazina audzēja radītās sāpes [9].

Maldi nr. 6: ķīmijterapija ir farmācijas industrijas sazvērestība

Šis, manuprāt, ir lielākais un bīstamākais mīts, kas novērš slimniekus no ārstu ieteiktā ārstēšanas plāna. Cilvēki tic, ka ķīmijterapija ir speciāli izveidota, lai sagrautu cilvēku veselību, un nogalina, nevis atveseļo. Tikmēr īstās zāles ir dabiskas, lētas un vienkāršas, taču farmācijas industrija tās slēpj, lai gūtu naudu no neefektīvām metodēm. Mēģināšu īsi un pa punktiem.

Jā, ķīmijterapija ne vienmēr ir efektīva. Vēzis nav viena, vienota slimība, un katram vēža veidam ir sava specifika, ārstēšanas prognozes un iespējas.

Jā, ķīmijterapija var būt sasodīti smaga ar neciešami daudz blakusefektiem.

Jā, līdz perfekcijai visu vēžu ārstēšanā vēl ir tālu, taču zinātnieki nepadodas un iet uz priekšu.

Jā, farmācija ir bizness, kas, kā jau visi biznesi, vēlas peļņu, taču tā mērķis ir cilvēka veselība, nevis nāve.

Bet atcerieties — kamēr ķīmijterapija ir izglābusi daudzus, klizmas, sulas un soda — nevienu pašu slimnieku.

Kāpēc cilvēki atsakās no ķīmijterapijas un pāriet uz alternatīvo ārstēšanos?

Iemesli ir daudzi — izmisums, ievainojamība, slikta pašsajūta pēc ķīmijterapijas, nespēja izprast ārsta nozīmētu ārstēšanos, un, protams, vilšanās veselības aprūpes sistēmā. Alternatīvas metodes ir vienkāršas un sola nesāpīgu risinājumu, kura darbības veids tiek izskaidrots slimniekam izprotamā valodā. Pamanījāt, ka visi brīnumlīdzekļi sola izārstēties no vēža, neprecizējot, kas tas ir par vēzi? Ir viegli mest visu vienā katlā, taču patiesībā vēzis ir sarežģīta, multifaktoriāla slimība, un visi vēži nav vienādi — kamēr no viena veida tiek vaļā salīdzinoši vienkārši, cits var būt nāves spriedums. Katram vēža veidam nepieciešama sava terapija, pētījumi un inovācijas, un nekad, nekad tos nedrīkst vispārināt.

…bet es zinu cilvēkus, kas ir izārstējušies ar dabas līdzekļiem!

Katrā diskusijā par vēža ārstēšanas mītiem parādās kāds, kas apgalvo — es zinu kādu, kas tapis vesels ar uzturu vien. Šādi paziņojumi vienmēr jāuztver skeptiski un jāprecizē:

1. Vai cilvēks izārstējies tikai ar uzturu vai kombinējis to ar tradicionālu ārstēšanos? Bieži vien slimnieki iziet cauri operācijai un ārstēšanas ellei, bet uzvaras laurus piešķir smūtijam.
2. Vai diagnoze bija pareiza?
3. Vai cilvēks tiešām ir vesels, vai to apliecina arī ārsti?
4. Vai viņš nemelo? Prakse rāda, ka ir gadījumi, kad melo par slimību, lai gūtu uzmanību vai ienākumus. Tā Austrālijas blogere Belle Gibson [10] izdomāja sev smadzeņu vēzi, ko it kā izārstēja ar veselīgu uzturu, ar mērķi gūt atpazīstamību.

Tātad.

Vai veselīgs uzturs un dabas veltes ir vēža profilakses līdzeklis? Jā. Pēc pētījumu datiem, labs uzturs un dzīvesveids var palīdzēt novērst 30-40% no visu veidu vēžiem [11].

Vai veselīgs uzturs un dabas veltes vienas pašas bez kombinācijas ar tradicionālo ārstēšanos var izārstēt vēzi? Nē.

Čau, čau, dārgie lasītāji! Šo, visticamāk, būsiet dzirdējuši: zemi – zemniekiem, rūpnīcas – strādniekiem, govs pienu – teliņam. Uzskats par to, ka govs piens nav piemērots cilvēka organismam, soļo pa pasauli. No sākuma šis sauklis bija tikai dzīvnieku tiesību jautājums – skat, nav labi vardarbīgi izmantot govis kā piena kombinātu – bet tagad šis uzskats ir apaudzis ar viltus veselības faktiem. Ik pa laikam uzrodas kāds, kas sludina, ka piens kaitē, izraisa kaulu trauslumu, vēzi, banku krīzes un nav labs kalcija avots. Es esmu šeit, lai pierādītu, ka tā nav taisnība. Lai saniknoti taisnības cīnītāji nemestu manā virzienā brīvo vistu olas, atrunāšu uzreiz, ka šī nav diskusija par dzīvnieku tiesībām un ētiku – tam meklējiet citu kara lauku. Es apskatīšu tikai un vienīgi piena piemērotību cilvēka organismam.

Arguments Nr. 1: piens nestiprina kaulus

"Atveram acis, tizlās aitas – piena industrija mums melo," saka cilvēki, kas nav ieinteresēti, lai citi dzer pienu. Piena heiteri apgalvo, ka uzskats par to, ka piens stiprina kaulus, tika radīts reklāmas nolūkiem, bet patiesība, protams, ir baisa un nelāga – piens izraisa kaulu trauslumu. Lai arī tas izklausās pēc sazvērestības teorijas, uzskatam ir pamats – tā kājas aug no 2014. gada zviedru pētījuma, kurā atklāts, ka cilvēki, kuri izdzer vairāk par trim glāzēm piena dienā, mirst agrāk un viņiem biežāk lūst kauli [1]. Kā tas bieži mēdz notikt – paši zinātnieki brīdina, ka rezultāti jāinterpretē uzmanīgi, bet tauta jau krīt panikā un bļauj. Kas jāzina par šo pētījumu?

Pirmkārt, ir grūti saprast, vai tiešām piens ir tas, kas bijis pie vainas. Ir izvirzīti pieņēmumi, ka osteoporozi veicina pārāk liels dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu īpatsvars uzturā, nevis viens pats nabaga piens. Tiek pētīts, vai pie vainas nav arī piena cukurs galaktoze, bet pārliecinošu rezultātu mums vēl nav. Otrkārt, zviedru pētījums tika veikts, ignorējot pilnu uztura ainu - kas zina, varbūt papildus tam, ka šie dzēra pienu, bija arī pīpējuši un buhājuši uz nebēdu. Treškārt, ir virkne pētījumu, kas apgāž iepriekš minētos rezultātus: pienam ir tikai pozitīva ietekme uz kauliem, kas turklāt ir īpaši izteikta vietās, kur biežāk novēro kalcija deficītu. Arī centieni apstiprināt zviedru iegūtos datus nav bijuši veiksmīgi – 12 gadu ilgs pētījums parāda, ka piens neveicina kaulu trauslumu. [2] [3] [4] [5] [6].

Taisnības labad gan būtu jāpiebilst, ka piens nav nekāds svētais ūdens, kas vienīgais nodrošina labu kaulu veselību, taču ir ļoti būtisks kalcija avots. Kas mūs vedina uz nākamo argumentu…

Arguments Nr. 2: piens nav labs kalcija avots

Pret cipariem cīnīties ir grūti, tāpēc bieži vien uzpeld tabulas, kas pierāda, cik pienā patiesībā maz ir kalcija. Govs piens satur 125 mg kalcija uz 100 g produkta, magoņu sēklas – 1438 mg, sezama sēklas – 975 mg, bet kaltētas dilles – afigeķ – 1784 mg kalcija uz 100 g produkta! Liekas, ka piens zaudē un var iet uzpīpēt stūrī? Ne gluži. Pirmkārt, padomāsim par apjomiem. 100 ml piena var izdzert vienā rāvienā, bet sakiet, lūdzu, cik daudz būs trako, kas vēsā mierā apēdīs 100 g magoņu sēklu vai kaltētu diļļu? Otrkārt, no augu izcelsmes avotiem kalcijs uzsūcas daudz sliktāk: labi tas uzsūcas D3 vitamīna klātbūtnē, kas ir pienā, bet nav augos. Turklāt, augu izcelsmes produkti var saturēt arī fitātus un oksalātus, kas bloķē kalcija uzsūkšanos. To, cik daudz kalcija uzsūcas no dažādiem produktiem, noskaidro šeit. Bet tas pat nav svarīgi. Kāpēc vispār ir radies kaut kāds absurds karš, kurā par katru cenu jāuzvar vai nu pienam, vai nu augu kalcijam? Ir superforšiņi, ka pastāv dažādi avoti kalcija uzņemšanai. Vegāns to uzņems no augiem, visēdājs – kombinējot pienu ar citiem avotiem. Kur, lūdzu, problēma?

Arguments Nr. 3: piens izraisa vēzi

Apgalvojums "piens izraisa vēzi" ir ļoti nenopietns, jo vēzis nav viena vienota slimība. Turklāt, vēzis ir multifaktoriāls, kas nozīmē, ka viens pats pārtikas produkts diez vai būs vienīgais slimības iemesls. Ir jārunā par konkrētiem vēža paveidiem, tāpēc ieskatīsimies pētījumos. Īsumā – čau, nekas īsti nav skaidrs. Pētījumi liecina, ka piens, iespējams, pasargā no zarnu, krūts un urīnpūšļa vēža, bet var būt saistīts ar prostatas vēzi, taču pierādījumu bāze ir tik vāja, ka neviens zinātnieks vēl nesteidzas neko skaļi paziņot [7] [8] [9]. Arī par prostatas vēzi nav skaidrības – vai pie vainas ir pats piens, vai fakts, ka tajā ir daudz tauku un kalcija [10].

Arguments Nr. 4: bet pienu nepanes!

Kopš runas par savām un savu bērnu nebūšanām ar pārtiku ir teju modes lieta, var sākt likties, ka visi pēkšņi nepanes pienu un tā ir zīme tam, ka piens ir kaitīgs. Nē, tā ir zīme, ka dažiem nav paveicies. Spēja šķelt piena cukura laktozi ir milzīga dabas dāvana, kas dota cilvēcei. Daži dzīves laikā šādu iespēju zaudē, un novērots, ka uz vecumdienām paliek grūtāk tolerēt ne tikai paģiras, bet arī pienu. Taču tā ir un paliek tikai alerģisko un nepanesošo cilvēku bēda, kura nav arguments piena kaitīgumam. Jo, nu vai ziniet, ir alerģija arī uz selerijām. Vai kāds gribēs piekaut nabaga seleriju?

Arguments Nr. 5: īsta piena vairs nav

Lai arī cik reizes pārtikas tehnologi nebūtu skaidrojuši, neticīgie joprojām netic, uzskatot, ka piens veikalu plauktos ir neīsts. Te nu ir jāsaprot, ka, ja gribas nodrošināt pasauli ar pienu, pieslēgt ikvienu pie govs pupa nav laba ideja – ir jāmeklē risinājumi, lai piens ir drošs, patīkams lietošanā, viegli transportējams un kaut cik uzglabājams. Tieši tāpēc pienu pasterizē, homogenizē jeb izlīdzina konsistenci un iepako. Šo procesu ietvaros galvenais, kāpēc dzeram pienu – kalcijs un olbaltumvielas – nezūd. Vairāk par pienu veikala plauktos rakstīju šeit.

Vai bez piena var iztikt?

Jā, bez piena var iztikt – gan bērni, gan pieaugušie, jo piens ir efektīvākais, bet ne vienīgais kalcija un olbaltumvielu avots. Ir muļķīgi pielūgt piena glāzi, cerot, ka tā atrisinās visas tavas veselības problēmas. Atslēga (atkal, nu cik var) slēpjas mērenībā. Nedrīkst aizmirst, ka piens tomēr ir dzīvnieku izcelsmes produkts ar lielu piesātināto tauku daudzumu, tātad litriem to dzert nedrīkst. Cik daudz drīkst? 200 – 300 ml dienā ir pavisam OK [11].

Čau! Šodien es izstāstīšu par dažām lietām uztura jomā, kas man ārkārtīgi krīt uz nerviem. Stāstīt var daudz, taču maksimāli centīšos satilpināt visu īsā un kodolīgā izklāstā, kura galvenā doma ir – uz pierādījumiem balstītajai uzturzinātnei nav teju nekā kopīga ar to, ko par veselīgu uzturu runā mediji, visāda kalibra guru un brīžiem pat citi uztura speciālisti. Cilvēki nesaprot, kam ticēt, un krīt panikā, kas rezultējas jocīgās diētās, veselu produktu grupu izslēgšanā no ēdienkartes un maka iztukšošanā superpārtikas vārdā. Nu tad - aiziet!

Veselīgs uzturs nav nekāda Lielā Māksla

Veselīgs uzturs ir kļuvis par plakātveida parādību – liekas, tas domāts tikai izredzētajiem, kas spēj to saprast un atļauties, kamēr tu, cilvēks parastais ar desmit pumpām uz sejas, vari tikai šausmināties, redzot, cik maksā čia sēklas. Veselīgs uzturs ir kļuvis par trendu, preci, mārketinga rīku – jebko, tikai ne to, kam tam jābūt – ikvienam cilvēkam pieejamu un saprotamu ideju kopumu. Kad ieraugi, kādas receptes piedāvā veselīgie ēdāji, mati ceļas stāvus – bezglutēna fiņķifļuškas ar agaves sīrupu un karoba pulveri – bet tu esi no laukiem un abas rokas kreisās. Nu lūk, šis man ir apnicis. Veselīgs uzturs nav nekāda fantastika! Tas ir arī neveikli izvārīti griķi, nesmuki sagriezts gurķis, vājpiena biezpiena pļeka uz neglīta šķīvja un liesa putna gaļa, nopirkta ar atlaidi. Iespējams, tu jau ēd veselīgi, tikai par to nezini. Iespējams, tu vari ēst veselīgi, tikai līdz šim likās, ka nebiji uz to spējīgs, jo veselīga pārtika izskatās tāla un nesasniedzama.

Matu skaldīšana ir neproduktīva

Bieži vien man uzdod vareni jocīgus jautājumus. Cik gurķus dienā drīkst apēst? Vai var ēst produktu X kopā ar produktu Y? Tad medijos parādās dīvaini raksti: "Mellene – ogu karaliene", "Ar ko rācenis ir labāks par kāli" un tā tālāk. Protams, ir interesanti šo zināt, bet vai tev, cilvēkam parastajam, tam praksē ir nozīme? Visi augļi un dārzeņi ir sasodīti veselīgi! Ēd daudz, dažādus, dažādās kombinācijās – nav ko rīkot sacensības augstvērtīgu produktu vidū. Arī vecais mīts par to, ka tievētājas nedrīkst ēst banānus un vīnogas, ir mīts – svarīgi ir ēst veselīgus produktus un pareizi tos iekļaut dienas ēdienkartē, nevis izslēgt kādu no veselīgajiem produktiem un domāt, ka rīkojies baigi pareizi.

Arī par to, ka daži produkti savā starpā karo, nav vērts iespringt. Saka, ka nevarot dzert kafiju ar pienu, jo kofeīns traucē kalcija uzsūkšanos. Jā, tā ir taisnība. Taču lūk, kur fīča: praksē tam nav nozīmes, kofeīna negatīvais efekts ir niecīgs [1]. Vai, piemēram, ir uztraukums par to, ka fitīnskābe, kas ir pākšaugos un pilngraudu produktos, traucē dzelzs uzsūkšanos. Taisnība [2]! Taču apskatīsim bildi plašāk – vai tiešām tagad neēdīsim griķus ar gaļu? Protams, ka ēdīsim. Vērts uztraukties ir tiem, kas tiešām ēd daudz pākšaugu, graudaugu un ir dzelzs deficīta riska grupā – vegāniem. Un arī tikai tad, ja ir problēmas ar dzelzs trūkumu. Visi citi atslābst un ēd.

Nevajag skaldīt matus par sīkumiem. Organisms ir liels, gudrs un māk dabūt to, kas viņam nepieciešams, ja vien dodam viņam izejvielas.

Nav viena pārtikas vaininieka un viena glābēja

Brīžiem nāk smiekli, skatoties, kā žurnālisti un dažādu uzskatu pārstāvji meklē vienu īsto vaininieku, kas, lūk, mūs ir novedis līdz liekajam svaram un sliktai veselībai. Smieklīgākais ir tas, ka nežēlastībā krīt nevis fāstfūdi un pusfabrikāti, bet augstvērtīgi produkti – graudaugi, liesa gaļa un svaigi piena produkti. Vieni bļauj, ka glutēns ir slikts. Citi izdomā paši savu bioķīmiju un apgalvo, ka katrs grams cukura ir inde, aicinot pārtikt no gaļas, olām un biezpiena. Augu uztura fani bļauj, ka gaļas kriksītis izrasot vēzi.

Ideja par to, ka eksistē viens vainīgais, ir absurda. Pačukstēšu priekšā, kas tad izraisa resnumu un slimības – tas, kas nemākam laicīgi aizvērt mutīti pie galda un nekustinām savu dibentiņu tik daudz, cik daba mums ir paredzējusi. Vainīgs ir viss, kas ir pārmērīgs – ij tauki, ij cukurs. Tieši tāpēc nebūs arī viena glābēja – tā saucamie superfūdi ir tikai pārtika (ļoti laba un ieteicama), bet ne brīnums. Nav naudas? Ielien mežā pēc mellenēm un dzērvenēm, būs tev superfūdi tautiskā izpildījumā. Vai arī vispār izmet šo jēdzienu no savas galvas. Katrs labais produkts ir varonis savā jomā.

Zinātniski pierādītās likumsakarības

Lūk, arī dažas zinātniski pamatotas atziņas par to, kā savu uzturu padarīt veselīgāku. Garlaicīgas un kaut kur jau dzirdētas, bet joprojām patiesas. Tā jau ir, ka mums te nekādu interesantu sensāciju nav.

1. Pārliecinošs daudzums pētījumu liecina, ka augu izcelsmes uzturs ir taisnākais ceļš uz veselību. Graudaugiem arī pasargā no vēža [3]. Ikvienam būtu ieteicams samazināt dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu un maksimāli daudz patērēt augļus, dārzeņus, graudaugus, pākšaugus. Neskaldot matus – visus, dažādus, dažādās kombinācijās! Graudaugus latvietis ēd gana, bet ar augļiem un dārzeņiem mums ir bēda. Kāds ir to minimums? 4 augļu un dārzeņu porcijas dienā, kas ir, piemēram, 1 vidēja izmēra tomāts, 1 vidēja izmēra ābols, sauja ogu un puse garā gurķa. Nav traki daudz, pareizi? Sāc vismaz ar šo!

2. Visu dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu būtu nepieciešams samazināt. Nesit man, karbonāžu cienītāj un šašlika pielūdzēj – ir pierādīts, ka sarkanajai gaļai ir saistība ar zarnu vēža rašanos. Sarkanā gaļa un tās izstrādājumi (cīsiņi, desas, kūpinājumi) ir vaininieki 21% no visiem zarnu vēžiem [4]. Bet tas nebūt nenozīmē, ka no gaļas jāatsakās pilnībā un veģetārisms/vegānisms ir vienīgais pareizais ceļš. Samazini gaļas patēriņu zem 70 g dienā (jā, jā, tik maz), un labāk liec uz šķīvja liesu putnu gaļu. Par proteīniem vari neuztraukties – ar to trūkumu mums problēmu nebūs arī ar mazu gaļas daudzumu vai pat bez tās. No sarkanās gaļas izstrādājumiem gan izvairies maksimāli, taču no tā, ka vasarā pie opīša kūpinātavas pāris reizes pažļembāsi šķiņķi, nekas nenotiks.

3. Zivis joprojām ir štelle augsta omega-3 taukskābes satura dēļ. Zivju porciju (80-100 g) iesaka ēst vismaz 2 reizes nedēļā, bet arī ne pārāk bieži (netiek definēts, cik), jo zivis ir piesārņotas ar dioksīnu [5].

4. Lai arī palaikam izskan viedoklis, ka piens nav labākais kalcija avots, ir kaitīgs kauliem un izraisa vēzi, nav nopietnu pētījumu, kas to apliecinātu. Vairāki pētījumi tika arī atspēkoti – par šo apsolos uzrakstīt plašāk. Dzīve bez piena produktiem ir iespējama, taču, ja necieš no alerģijas, laktozes nepanesības vai negribas darīt pāri dzīvniekiem, nav vajadzības izmest tos no ēdienkartes.

5. Pērc svaigu pārtiku un gatavo pats! Tikai svaigi augļi un dārzeņi, tikai pilngraudu produkti un pilngraudu milti, liesa vistas un tītara fileja, olas, netrekni piena produkti (nav taisnība, ka attaukoti piena produkti ir nevērtīgi un pilni ar E-vielām), augstvērtīgas augu eļļas. Nost ar pusfabrikātiem, rūpnieciski ražoto kulināriju un konditoreju, fastfūdiem un cukurotām lietām. Gatavo bez stresa, vēlams, sautējot, vārot vai cepot cepeškrāsnī. Un viss, miers mājās! Un nevajag te uztraukties par sīkumiem: ka augļos ir fruktoze (augļos esošā organismam pāri nedara), ka maizē ir glutēns (ja vien neesi jutīgs uz glutēnu). Atslābsti un ēd.

6. Ieteikums dzert 2 litrus ūdens dienā ir neprecīzs. 2 litri ir attiecināmi uz kopējo šķidruma uzņemšanu, un, kaut ir ieteicams dzert tīru ūdeni, skaitās arī zupa, tēja, kafija un pat ūdens augļos un dārzeņos [6]. Un kafijai, ko mēdz svītrot ārā no veselīgā uztura plāna, nav nekādas vainas, ja vien regulāri nedzer vairāk par 4 tasēm dienā. Pretēji izplatītam uzskatam, tā neveicina arī organisma atūdeņošanos. [7].

Čau! Zini to sajūtu – brauc omulīgi mašīnā, viss forši, bet te pēkšņi pa radio atskan debils džingls, un vai nu sieviete mātišķā balsī ar viegli erotiskām notīm, vai sīkais ar uzspīlētu bērna balstiņu sāk stāstīt, ka puņķu ļaiks ir kļāt, tāpēc jālieto uztura bagātinātājs imunitātes paaugstināšanai. Kas, protams, satur C vitamīnu, jo mēs visi zinām, ka C vitamīns ir tas, kas rudenī jāsteidz liet sev iekšā pa visiem caurumiem. Vai arī… nē. Nu tad izskatīsim visu secīgi

I daļa – mīts par imunitātes paaugstināšanu

Imunitātes paaugstināšana ir jēdziens, kas uz palikšanu iedzīvojies tautas valodā. Lai arī no sākuma var likties, ka tas ir veids, kā vienkāršā valodā aprakstīt sarežģītus bioķīmiskus procesus – tas tā nemaz nav. Tas ne tikai ir aplami, bet arī veicina primitivizētu izpratni par imunitāti, kas dod iespēju brīnumlīdzekļu izplatītājiem izvilināt eirīšus no cilvēku kabatām. Vienkāršota imunitātes izpratne liek domāt, ka imunitāte ir kā pudele, kurā mainās ūdens līmenis. Apēdi vitamīnus – ūdens līmenis pieaudzis, pabiji kunga prātā – krities, apēdi bezglutēna kale kāpostus čia sēklu mērcē – audzis pāri robežām un sasniedzis Jēzu debesīs. Nē.

Kas ir imunitāte?

"Visu mūžu mācos par imunitāti un joprojām nezinu, kas tā ir," iesāka ārste mūsu pirmo imunoloģijas lekciju, un, ticiet man, viņa tā neteica tāpēc, ka ir dumja un neattapīga.

Imunitāte ir daudzpakāpju mehānismu un procesu sistēma. Sistēmas daļas ir gan redzamas – mūsu āda, gļotāda, elpošana, urīna izvadsistēma, gan neredzamas. Acij neredzamā imunitāte ietver antivielas – visi tie IgG, IgE un citi, ko redzi analīžu izrakstā. Tajā ietilpst megasarežģīts proteīnu komplekss, kas atbild par konkrētā saslimšanas izraisītāja likvidēšanu. Dažādu veidu leikocīti, monocīti, makrofāgi, kas visādi mijiedarbojas atkarībā no tā, vai tevī ir iekļuvis vīruss, baktērija vai parazīts. Un tad, vaimandieniņas, proteīni un to receptori, kas regulē imūnreakciju – interferoni, interleikīni un tonnas ar dīvainām abreviatūrām. Un vēl tā prātam neaptveramā imūnšūnu atmiņa, kas atceras ikvienu nelūgto ciemiņu, kas mūsos kādreiz ielīdis. Bet pietiek bārstīt gudrus terminus, jūs sapratāt – tas ir tāds kosmoss, ka atliek tikai atkarināt žokli. Mēģināšu vienkāršāk.

Tad nu iedomājies, ka tev uz pilskalna ir riktīgi feina pils, kurā par katru cenu grib ielīst ienaidnieks. No sākuma viņam būtu jāšķērso ūdens grāvis, tad jāizlaužas cauri sienām, no kuru augšas veikli apšauda ar bultām. Ja tas ir izdevies un pils vārti ir krituši, tas vēl nav viss – vajadzētu arī pieveikt vietējos tuvcīņā, kas nemaz nav viegli, jo viņi ir trenēti un nežēlīgi. Turklāt, ja iepriekš ar tādu ienaidnieku jau saskārušies, zina viņa vājās vietas un močī uz nāvi jau no pirmās sekundes. Un tas nekas, ka daži aizstāvji ievainoti – atlabs un dzīvos.

Iespējams, tu pat nemanīsi, ka pilij kāds uzbrucis – imunitāte būs ātri un veikli izpildījusi savu darbu. Iespējams, tiksi ievainots un saslimsi. Bet slimot ir pavisam normāli, un tieši tas, ka mēs atveseļojamies, parāda, ka imunitāte strādā. Ja tā nenotiek – kā, piemēram, AIDS slimniekiem – ikviena saslimšana var kļūt nāvējoša. AIDS, starp citu, atšifrējas kā "iegūts imūndeficīta sindroms". Lūk, kas ir zema imunitāte – nevis puņķi četrreiz gadā.

Gribi vienkāršu un jauku video par imunitāti? Spied te.

Vai imunitāti var paaugstināt?

Imunitāti nevar paaugstināt, un, ja kāds apgalvo, ka kāda konkrēta viela to dara, būtu jāpajautā – ko tieši no sarežģītā procesu kopuma viela uzlabo? Visdrīzāk, atbildes nebūs. Bet vai tas nozīmē, ka var dzīvot pofigā un neko nedarīt? Nekā nebija – imunitāti ietekmē nevis konkrēta viela, bet dzīvesveids kopumā. Tās funkcionēšanai nepieciešama sabalansētu uzturvielu, minerālvielu un vitamīnu uzņemšana ar pārtiku, pietiekams miegs, fiziskās aktivitātes, rūpes par sevi, laikapstākļiem atbilstošs apģērbs un kaitīgu ieradumu neesamība. Jā, jā – atkal tās vecās, labās patiesības par veselību, kas ir vispārzināmas, bet grūti izpildāmas. Ļoti bieži mammas tic brīnumam, ko paveica kāds superlīdzeklis, taču nepamana, ka pa šo laiku bērnu īpaši aprūpēja, labi ēdināja un saudzēja.

Imunitāti paaugstinošo vielu tirgoņi pārdod sapni par paaugstinātu imunitāti. Un, lai arī cik komiski tas nebūtu – tāda ir iespējama. Dažreiz imunitāte uz visparastāko vielu, kas ir visnotaļ nekaitīga, mēdz noreaģēt tik spēcīgi, it kā būtu iestājusies apokalipse – un šo, dārgo lasītāj, mēs saucam par alerģiju. Kāds vēl grib paaugstinātu imunitāti? Lūdzu, saņemiet – alerģija pēc jūsu izvēles!

II daļa – C vitamīns un saaukstēšanās

Kāpēc esmu pieķērusies C vitamīnam? Tāpēc, ka tieši šo vitamīnu tradicionāli uzskata par tādu, kas palīdz nesaaukstēties.

Ideja par to, ka C vitamīns veic augstākminētās funkcijas, pieder Lainusam Polingam – molekulārās bioloģijas pamatlicējam, divu Nobela prēmiju laureātam, sava gadsimta ietekmīgākajam ķīmiķim. Gluži kā daudziem ģēnijiem, dažas no viņa idejām laika gaitā tika atzītas par izcilām, taču dažas, īpaši tās, kas tika paustas dzīves beigās – apšaubītas un atspēkotas. Diemžēl tā arī notika ar uzskatiem par C vitamīnu. Pētījumi skaidri un gaiši parāda, ka C vitamīns nesamazina iespēju saslimt ar saaukstēšanos (lasi arī šeit). Tā efekts uz saaukstēšanās ilgumu vispār ir niecīgs: 200 mg C vitamīna dienā samazina saaukstēšanas ilgumu tikai par 8% pieaugušajiem un par 14% bērniem, turklāt šie dati nav gūti labas kvalitātes pētījumos. Megadevas savukārt nav jēgas dzert. Jo vairāk to uzņem, jo vairāk krītas uzsūkšanās, un beigu beigās nolaižam to podā kā ļoti dārgu urīnu. Viena lieta gan ir iespējama – armijnieki, maratonisti un citi zvēri, kas pakļauti pārmērīgi lielai fiziskai slodzei, mēdz slimot retāk, lietojot C vitamīnu ikdienā. Taču pierādījumu bāze tam joprojām švaka.

Lai arī C vitamīnam nav brīnumaina efekta uz imunitāti, tā ir un paliek supersvarīga štelle – antioksidants ar neskaitāmām funkcijām. Protams, tas ir nepieciešams imūnsistēmai, gluži kā virkne citu elementu, taču pats par sevi tas nekļūst par vairogu slimību atvairīšanai un imunitātes paaugstināšanai. Tāpēc visus, kas sola, ka lieta X paaugstinās imunitāti, sūti vien prom. Labāk izgulies, pastaigā un apēd zaļbarību.

Zini to drausmīgo sajūtu: visi saka, ka ir jāēd brokastis, bet vienīgais, ko no rīta gribas izdarīt ar auzu putru, ir iesmērēt to kādam sejā? Es arī nezinu – kad pamostos, sajūta tāda, ka esmu Hitlers un ledusskapis – Polija. Taču ir daļa cilvēku, kuriem jebkāda saskarsme ar ēdienu agri no rīta izraisa nelabumu un vēl lielāku nelabumu uzdzen veselības ekspertu koris, kas saldsērīgi dzied par to, ka brokastiņas ir dieniņas svarīgākā ēdienreize. Pētījumi parāda, ka 10-30% ASV un Eiropas iedzīvotāju regulāri izlaiž brokastis [1]. Vai ir jēga par katru cenu likt sev iekšā paiku tad, kad tā vēlas nākt atpakaļ, stāsta pētījumi.

Apgalvojums 1: Brokastu neēšana izraisa lieko svaru, ēšana – palīdz to samazināt

Pirms uzsāku stāstu par brokastīm, taisnības labad jāpasaka, ka pētījumu apjoms par šo jautājumu ir tik liels, ka datos var noslīkt. Un tik tiešām ir pētījumi, kas parāda: tiem, kas izlaiž brokastis, ir lielāka iespēja attapties, raudot drēbju veikala pielaikošanas kabīnē [2]. Taču ilglaicīgs bezkompromisa apgalvojums "jāēd brokastis" daudziem pētniekiem licis aizdomāties. Lūk, kas ir konstatēts, izpētot pētījumu kvalitāti [3].

1. Zinātnieki joprojām nav spējuši vienoties par brokastu definīciju, līdz ar to dažreiz nav skaidrs, ko katra pētnieku grupa sauc par brokastīm. Vidējais aritmētiskais ir "pirmā dienas ēdienreize, ko ietur pirms ikdienas aktivitāšu uzsākšanas, ne vēlāk kā divas stundas pēc pamošanās un ne vēlāk kā 10:00, kas turklāt dod 20-35% enerģijas". Praksē sanāk, ka pat es – fanātisks ēdienreižu regularitātes ievērotājs – neēdu brokastis, jo brokastoju pēc tam, kad jau atbraucu uz darbu, kas ir mazliet vēlāk par 10:00. Kamēr nav skaidras definīcijas, grūti runāt par nepārprotamiem pētījumu rezultātiem.
2. Mums ārkārtīgi pietrūkst tādu pētījumu, kur cilvēku uztura paradumi tiek novēroti uz vietas, nevis iegūti no aptaujas datiem. Tie, kas apgalvo, ka izlaiž vai neizlaiž brokastis, var nepareizi novērtēt sevi – aizmirst, ka brokastis tomēr tiek izlaistas, vai, tieši otrādi – izlaist brokastis retu reizi, taču spilgti atcerēties katru gaidījumu un domāt, ka nekādi brokastu ēdāji nemaz nav. Jo, nu, būsim godīgi - es dažreiz brīnos, ka atceros, kā mani sauc, kur nu vēl to, ko no rīta ieliku mutē.
3. Ir daudz jaucējfaktoru. Iespējams, tie, kas ēd brokastis, ir atbildīgāki un disciplinētāki kopumā. Iespējams, ka tie, kas ēd brokastis, gluži vienkārši kopumā ēd veselīgāk, un ne jau brokastis sekmē svara zudumu, bet tievētāja, kas ēd arī brokastis, disciplīna un gribasspēks. Atšķiras arī dati dažādās valstīs – ASV, Anglijas un Ķīnas pētnieki stāsta, ka brokastu neēšana var novest pie liekā svara, bet Austrālijā, Portugālē un Saūda Arābijā viņi apgalvo, ka šāds secinājums var iet ieskrieties. Un japāņi vispār ziņo, ka tie, kas neēd brokastis, izceļas ar labāku veselību. Lai arī cik komiski tas nebūtu, ir pat pētījums par to, cik pētījumi par brokastu ietekmi uz lieko svaru ir nekorekti – tā, šķiet, ir tāda ticība, ko paši zinātnieki vēlas atražot un atražot [4].

Rekur, piemēram, gana augstas kvalitātes pētījums pasaka: pētot cilvēkus svara samazināšanas procesā, nebija nekādas starpības, vai viņi ēda, vai neēda brokastis [5]. Un vēl – izlaistās brokastis nebūt neietekmē kopējo enerģijas patēriņu dienas laikā un vielmaiņu [6]. Klīst vēl baumas par to, ka ilgāka pauze starp miegu un pirmo ēdienreizi ir pat ieteicama, jo tai ir visas pārtrauktās gavēšanas priekšrocības – taču šī ir cita tēma, ko varētu apskatīt citā reizē.

Apgalvojums 2: brokastu neēšana veicina neveselīgu našķēšanos

Atkal labrīt – dati ir tik dažādi, ka nav saprotams, kāpēc viedoklis par brokastīm sliecas uz vienu, nepārprotamu "jāēd" pusi. Kamēr daži autori saka, ka brokastu neēdāji vēlāk kavēto kompensē ar uzviju, citi močī pretī – dienas laikā var būt stiprāka bada sajūta, bet kopējo enerģijas daudzumu, kas apēsts pa dienu, izlaistās brokastis neietekmē [7]. Turklāt arī bērni, kas neēd brokastis, vēlāk neskrien pierīties līdz sivēna stāvoklim [8] Un vispār par brokastīm nevar runāt abstrakti, jo eksistē tādas brokastis, kuras labāk nemaz neēst. Saldās brokastu pārslas, "maizīte ar Nutellu" (lai piedod man Nutellas dievi, rakstu šo ar sāpēm sirdī), švakas kvalitātes desa uz baltmaizes un citi brīnumi – tā arī gribas ieņemt Sašutušās Māmiņas pozu un bļaut "izglāb bērnu – nedod brokastis". Svarīgi ir nevis ēst brokastis par katru cenu, bet domāt, ko tajās ēd.

Apgalvojums 3: brokastu neēšana pazemina kognitīvās spējas

Tātad kognitīvas spējas: spēja uztvert un apstrādāt informāciju, mācīties, atcerēties, risināt un viss cits, ko tev besīja darīt 12 gadus skolā. Arī šeit dati nav viennozīmīgi. Piemēram, pētījumi, ko veica no 1950. līdz 2008. gadam, parāda: bērni, kas regulāri ēd brokastis, uzrāda labākus rezultātus dažādu mācību uzdevumu izpildīšanā. Īpaši spilgti to novēro tiem, kas neēd pilnvērtīgi [9]. Izklausās lieliski? Šādi pētījumi tiek arī kritizēti: tie, lūk, pēta tikai brokastu īstermiņa efektu, neskatot bildi ilgtermiņā. Turklāt, pētot bērnus skolās ar bezmaksas brokastīm, tika secināts, ka bērnu panākumus skolā brokastis īsti neietekmē. [10] Kopsavilkums varētu būt šāds: ir tendence, ka brokastis veicina bērnu kognitīvās spējas, taču te būtu jāskata situācija konkrētāk – ko tieši bērns ir ēdis, kādus uzdevumus veicis, kāds ir bērna IQ, talanti un citas lietas, jo nedrīkst aizmirst, ka brokastis vien nebūs brīnumrecepte panākumiem mācībās. Nav vērts par katru cenu barot bērnu uzreiz pēc pamošanās, taču jāgādā, lai kaut kas tiek paņemtas līdzi, lai sīkais paēd tad, kad jūt gatavību. Dzīvot pusbadā, protams, nav ieteicams nevienam un nekad.

Secinājums? Brokastis ir sociāls konstrukts. Tām ir vēsturiska, sociokulturāla un ievieto-vēl-kādu-gudru-vārdu vērtība. Protams, veselīgu brokastu uzņemšana ir un paliek laba un atbalstāma. Ja gribas disciplīnu, var radināt sevi pie tām jauki un pakāpeniski. Var ēst nevis no rīta, bet tad, kad jau esi gana atmodies. Bet kopumā, pārfrāzējot krievu sakāmvārdu, brokastis vari arī atdot ienaidniekam. Īpaši tad, ja tavas brokastis ir bulkas, Maķītis vai čipsu paka pa ceļam uz skolu – vai nav forši skatīties, kā ienaidnieks lēnām audzē sev infarktu un otrā tipa cukura diabētu?

Ja kaut kas mani biedē vairāk par to, ka starp mums ir cilvēki, kas atsakās vakcinēt savus bērnus, tad tas ir ātrums, ar kādu iet laiks. Ikdienā to pat nepamani, tikai ik pa laikam piefiksē, ka kaimiņu sīkie nu jau bučo draudzenes un izmētā benčikus zem logiem, bet tu aizej ar draudzenēm pasēdēt bārā un pēc otrā dzēriena atvadies, un lien zem segas ar perfekti notīrītu kosmētiku. Nu jau pavisam drīz manam blogam būs divi gadi, pa kuriem esmu atklausījusies, ka zinātne nekam neder, ārsti savus pētījumus var iebāzt tur, kur pacientam bāž endoskopu, un ka vispār zinātne kā buldozers sagrauj jaukas lietas tikai tāpēc, ka tām, lūk, neesot pētījumu. Par šo, dārgo lasītāj, arī apkopoju pa šiem diviem gadiem dzirdēto.

Arguments 1: liec mani mierā, neesmu zinātniskajā konferencē

Kas to saka: cilvēki, kas bastoja dabaszinības, bet ieguva doktora grādu Dievietei.lv bildīšu šērošanā.

Kā tas izskatās: daži uzskata, ka viņi par uzturu vai medicīnu var domāt, kā viņi vēlas, savas domas nepamatojot. Viņiem vienkārši liekas, ka tas tā ir un ar to arī pilnībā pietiek. Katru reizi, kad tu lūdz pamatot, kāpēc viņi uzskata, ka, piemēram, palmu eļļa pielīp pie kuņģa sienām, viņi nosauc tevi par pārgudru un pasūta veikt procesu, kam labi palīdz šķiedrvielas. Šī ir intuitīva domāšana – cilvēks sasmeļas informāciju dažādos avotos to nefiltrējot, un, visticamāk, aizmirst 99% no izlasītā pēc dažām sekundēm, bet doma ir izkristalizējusies un tālāk analizēta netiek.

Ko darīt? Pirms smejies par pārgudrajiem speciālistiem, kas te vārās par tādu štruntu kā tavas pusdienas, der saprast, ka tieši viņi – speciālisti – to ir mācījušies un/vai pētījuši. Ne tu, ne tava intuīcija, ne sieviešu mājaslapele, kur sagrābstījies fake news, bet speciālisti. Negribi iedziļināties pats – atstāj to ekspertu rokās. Čau.

Arguments 2: viedokļi ir dažādi, katram sava taisnība

Kas to saka: miermīlīgi un jauki cilvēki, kas nav gatavi izaicināt savus uzskatus un jauc viedokli ar faktiem.

Kā tas izskatās: cilvēks absolūti nesaprot atšķirību starp viedokli un pētījuma faktiem, liekot starp tiem vienādības zīmi. Viedoklis ir subjektīvs un balstīts vai nu paša pieredzē, vai emocijās. Labas kvalitātes pētījums savukārt pēc iespējas vairāk cenšas tuvoties objektīvajai realitātei, procesā izpētot daudz cilvēku. Viedokļi var atšķirties – ir pavisam OK piekrist vai nepiekrist tam, vai zaļā krāsa ir skaistākā krāsa pasaulē un vai Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem automātiski jāpiešķir pilsonība. Taču nav OK likt vienādības zīmi starp debati, kur viena puse uzrāda labus pētījumus par to, ka vakcīnas neizraisa autismu, bet cita saka, ka viņu viedoklis ir atšķirīgs, bet netiek pamatots ar pētījumiem.

Ko darīt? Apskatīties šo bildīti:

Arguments 3: pētījumi visu laiku mainās un tos var piemeklēt jebkādam viedoklim

Kas to saka: cilvēki, kas pavirši seko tam, kas notiek, piemēram, uzturzinātnē.

Kā tas izskatās: ha, ha, saņem – vēl pirms 50 gadiem teica, ka dzīvnieku tauki ir lielais ļaunums un margarīns ir augšāmcēlis Jēzu, bet tagad? Margarīnā ir kaitīgie trans-tauki, bet dzīvnieku tauki, šķiet, drīz tiks reabilitēti! Un, ziniet, šiem cilvēkiem ir pilnīga taisnība! Pētījumi mēdz noslēgties ar dažādiem rezultātiem, un tiem ir tiesības pastāvēt, jo gluži vienkārši neesam vēl tikuši pie kopsaucēja. Kas vēl svarīgi – kamēr zinātnieki čiliņā pēta un nesteidzas sludināt Vienīgo Patiesību, mediji jau steidz uzpūst sensacionālus virsrakstus, kas vēl vairāk apgrūtina uztveri. Tāpēc arī sāk likties, ka vienu dienu bietes nogalina, bet pēc nedēļas ārstē visas kaites.

Kur, jautāsiet, problēma? Tajā, ka šī argumenta paudēji savu domu iesāk un noslēdz ar to, ka pētījumi visu laiku mainās, uzskatot, ka ar to vien pietiek, lai atspēkotu kādu faktu. ĢMO ir drošs? Pētījumi mainās! Vistām nedur hormonus? Pētījumi mainās! Mikroviļņu krāsns nav kaitīga? Savam viedoklim var piemeklēt jebkādus pētījumus, tu, suņu mātītes atvase!

Ko darīt? Aicināt diskutēt, argumentējot ar pētījumiem. Liekas, ka jomā briest pārmaiņas? Parādi, lūdzu, iestrādes, zinātnieku viedokļus, bažas, atziņas, pirmos solīšus, pētot kontroversiālu problēmu. Jā, viss plūst un mainās, bet, uzskatīt, ka nekam nevar ticēt šī iemesla dēļ, ir neveselīga paranoja. Ja nu rītdien pierādīs, ka elpošana izraisa nāvi, vai ne?

Arguments 4: zinātnei nav cilvēka sejas

Kas to saka: cilvēki, kas, piedzīvojot smagas savas vai tuvinieku veselības problēmas, vīlušies medicīnas aprūpē.

Kā tas izskatās: izskatās tas diezgan sāpīgi, cilvēcīgi un saprotami. Visur tiek kladzināts par zinātnisko progresu, un, liekas, drīz apturēsim novecošanos, taču brīžiem nonākam pie sāpīgām diagnozēm, no kā nespēj glābt nekas. Un tu vai tev mīļš cilvēks esat vieni neomulīgajā veselības aprūpes sistēmā, novesti tādā izmisumā, ka gribas ķerties klāt jebkuram salmiņam – pat tad, ja šo salmiņu tev pasviež kāds šarlatāns. Situāciju pasliktina fakts, ka var trāpīt uz neiejūtīgu, nekompetentu ārstu – aizstāvot uz pierādījumiem balstītu medicīnu, skaidri apzinos, ka visi ārsti nav labi ārsti. Liekas, ka visi tie pētījumi neņem vērā tevi, tavu īpašo gadījumu, tava organisma īpatnības. Nav vairs ticības tam, ka zinātniskā pieeja un pētījumi ir nepieciešami.

Ko darīt? Apzināties, ka, visi ārsti nav labi ārsti, un, lai arī uz pierādījumiem balstītā medicīna ne tuvu nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem, šī pieeja ir labākais un objektīvākais, kas mums ir. Saprast, ka – manuprāt, tas tiešām ir mega svarīgi, lūdzu, lūdzu, paklausies – pētījumi nepēta abstraktus cilvēkus un citplanētiešus. Tie pēta tādus pašus kā tu – slimniekus, izmisušos, daudzus ar dažādām diagnozēm un niansēm. Pētījumi ir domāti tam, lai tev nebūtu tikai tava individuālā pieredze, bet arī daudzu citu cilvēku pieredze. Šī ir kā viena liela nelaimes biedru ballīte, ko pētnieki kā pasākuma vadītāji ir novadījuši un iepakojuši secinājumos. Un tie, kas prasa pierādījumus, vēlas, lai brīdī, kad jāglābj sava vai sev mīļa cilvēka dzīvība, viņu rokās būtu līdzeklis, kas drīzāk palīdzēs nekā nepalīdzēs. Savukārt, ja esi vīlies ārstā, nesteidz norakstīt visu jomu kopumā – meklē savu speciālistu.

Arguments 5: zinātne daudz ko neizskaidro

Kas to saka: tie, kas vai nu tic pārdabiskajam, vai nesaņem atbildes uz saviem jautājumiem.

Kā tas izskatās: cilvēki, saskaroties ar kādu, kas pārstāv uz pierādījumiem balstīto pieeju, nez kāpēc domā, ka viņi šo formulu uzspiež kā rīcības plānu visām dzīves jomām. Protams, ka ne! Zinātne ne tuvu nespēj izskaidrot visu, taču smagi pie tā strādā. Un zinātniskās pieejas atbalstītāji nav nekādi stīvi, bezemocionāli roboti, kas pamostoties veic dubultaklo placebo kontrolēto pētījumu par to, kādā leņķī ar dibenu pieskarties pie poda.

Ko darīt? Apzināties, ka pasauli var izzināt visādi. Meditē, ej uz jogu, apmeklē dažādu garīgo prakšu seminārus, lieto sēnes un apdolbies ar ajavasku – tu esi savas dzīves saimnieks. Strīdies par jebko, manis pēc, ej LGBT praidā vai sludini, ka ģimene ir tikai precējušies vīrietis un sieviete. Viedokļi ir dažādi. Taču brīdī, kad paceļas jautājumi par veselību, nesteidzies savus uzskatus un savu pieredzi ieteikt kā panaceju visai pasaulei. Te uz skatuves iznāk fakti, un tavs viedoklis var iet stūrī uzpīpēt. Tava pieredze ir tava, tā var būt ne līdz galam izanalizēta, dažādas detaļas pazaudējusi un nepareizi apzinājusi cēloņu un seku sakarības. Nu kaut vai tad, kad liekas, ka glutēns tev darīja pāri, bet patiesībā kļuvi veselāks, jo gluži vienkārši vairs neēd bulkas.

Mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā: jo vairāk pieaug labklājība, jo lielāka ir neuzticība pārtikas industrijai. Pirmkārt, tāpēc, ka ir stilīgi meklēt vienu lielu vaininieku vispasaules aptaukošanās problēmai – un vainīgs ir jebkas, tikai ne sēdēšana uz savas omulīgās pakaļas un burgera stūķēšana siekalainā mutē. Otrkārt, gaisā vienmēr virmo sazvērestību teoriju līmeņa uzskati par to, ka industriāli ražota pārtika nevar būt veselīga, ka tiekam indēti ar visa veida pārtikas piedevām un, protams, senču šķībais tomāts ir liela štelle, kamēr veikalā esošais ir bez vitamīniem un veidots no plastmasas, toksīniem un Hitlera. Mums vajag garšas "kā bērnībā pie omes" un "kā no mazdārziņa", un ir gana grūti saprast, ka ome paiku gatavo ekskluzīvi tev, bet ražotājs pabaro miljoniem cilvēku, kas turklāt vēlas paēst lēti. Taču šī ir neliela atkāpe, jo šodienas stāsts būs par Nelaimīgajām Vistām. Jā, tām pašām, ko ļaunais, ļaunais ražotājs piepičkā ar antibiotikām, hormoniem un citiem sliktumiem. Nu tad aiziet!

I daļa – vistas un hormoni

Doma par to, ka vistu audzēšanā tiek izmantoti augšanas hormoni, ir iesakņojusies galvā daudziem. Šo mītu atražo pat paši ārsti, un, pat ja kāds drosmīgs cilvēks var vaļā muti un pasaka "vistas ar hormoniem nepičkā", viņš ātri vien dabū pa muti. Taču es gribētu piedāvāt nevis vienkārši apgalvojumu "hormonu nav", bet mazliet apkopot argumentus un pretargumentus. Sāksim ar vienkāršo:

1. Vistu audzēšanā tiek izmantoti augšanas hormoni

Nē. No. Ņet. Vistu audzēšanā ne tikai neizmanto augšanas hormonus, bet tas ir arī aizliegts ar likumu. No kurienes tad aug kājas šādam uzskatam? No tā, ka fabrikās vistas pieaug neiedomājami ātri – kamēr pie tavas omes cālīši vēl čiep-čiep-čiepst, fermā skraida milzīgas topošās filejas, kas no mīlīga cālīša pārvēršas par ievērojamu gaļas masu 36 dienu laikā.

2. Tas, ka vistas aug tik ātri, liecina par to, ka hormoni tomēr tiek izmantoti

Vistas aug ātri divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tās ir cītīgi selekcionētas, kas nozīmē, ka tiek atlasītas tikai tādas šķirnes, kas ir tendētas izaugt ātri. Atceros skatu no saviem laukiem – kamēr tie cāļi, kas rodas no parastajiem gaiļiem un vistām, knapi paaugušies, iepirktie broileri jau skraida ar milzīgām ļažkām un uz citu fona izskatās pēc dinozauriem. Otrkārt, tie tiek turēti īpašos apstākļos – vajadzīgajā siltumā, mitrumā un gaismas daudzumā, ko nespēj nodrošināt parasta kūts un mainīgi laikapstākļi. Arī barība tiem tiek aprēķināta līdz pēdējai uzturvielai. Ir jauki, ja lauku cāļi knibina zāli un dažas reizes dienā tiem iemet prosu vai kombikormu, bet tas nav aprēķins datorprogrammā, kas izsniedz optimālās barības recepti.

3. Veikala vistu gaļa garšo citādi, kaut ko tur liek

Taisnība, omes lauku vistiņa garšo pilnmiesīgāk. Bet iemesls tam ir nevis hormoni, bet vecums, kurā putni tiek nokauti. Ome laukos nogaida un nokauj jau pieaugušu vistu, savukārt tie, kas tiek nokauti fabrikā, skaitās vēl cāļi, tāpēc korekti būtu teikt – cāļa, nevis vistas gaļa. Un cāļa gaļai vēl nav izteikti vistainas garšas, kas ir raksturīga jau nobriedušām vistām.

4. Noteikumi ir radīti, lai tos pārkāptu, nakts tumsā darbinieki vistām pičkā hormonus

Un te mēs nonākam pie paša skaistākā – kā tas vispār izskatītos, ja vistas tomēr audzētu ar augšanas hormoniem? Lai ievadītu hormonus, kas var stimulēt augšanu, nepietiktu ar to, ka tos pievieno barībai. Tie būtu jādur iekšā, un veterināram vajadzētu ar šļirci skraidīt pakaļ katrai vistai. Pat ja tas tiktu izdarīts, šāda iejaukšanās vistas organismā var izraisīt blakusefektus, un tā var būt arī neefektīva. Šis vienkārši ir neracionāli un finansiāli neizdevīgi.

Vēl kas – ja Pārtikas un veterinārais dienests atklās, ka ražotājs lieto hormonus, uzņēmums var atvadīties no valsts tirgus un savas reputācijas. Šis risks ir tik liels, ka lietot čakarīgu un ne tik efektīvu metodi, kad ir pieejama selekcija, optimāli apstākļi un barība, ir vienkārši stulbi.

5. Mārketings

Daudzi ražotāji, gribēdami uzpelnīties uz cilvēku bailēm, ar prieku precei uzliek bļembu "nesatur hormonus". Tikpat veiksmīgi var apgalvot, ka šī vista nesatur auzu pārslas, līmi un pokemonus. Tas ir absurds. Un vista, protams, hormonus satur – tikai ne tos, kas tiek pievienoti audzēšanā, bet savējos vistas hormonus – kā jebkura dzīva būtne. Jēdziens "hormoni" diemžēl no parasta medicīnas termina kļuvis par norādi uz kaut kādu lielu ļaunumu.

II daļa – vistas un antibiotikas

Otrā lieta, no kā baidās pircēji, ir antibiotiku klātbūtne gaļā. Pamats uztraukties viennozīmīgi ir – antibiotiku rezistence nav nekāda joka lieta. Baktērijas, kas izraisa saslimšanas, nebūt nav nejēgas – saskaroties ar antibiotikām, tām ātri vien pielec, kā kļūt pret tām noturīgām. Tāpēc, ja lietojam antibiotikas bez pamata un nekorekti ārstējam ar tām dzīvniekus, ko vēlāk lietojam uzturā, var gadīties, ka brīdī, kad ar antibiotikām jāapkaro nopietna saslimšana, tās vienkārši neiedarbosies.

1. Vai antibiotiku lietošana ir atļauta?

Šobrīd vistu audzēšanā ir atļauts lietot antibiotikas, taču to lietošana tiek rūpīgi kontrolēta ar Eiropas Savienības regulām un PVD uzraudzību. Antibiotikas nekādā gadījumā nedrīkst izmantot saslimšanu profilaksei (ko, cik man zināms, piekopj lopkopībā, kur situācija ir daudz traģiskāka) un drīkst dot tikai tad, ja putns tiešām ir saslimis. Pirms putnu nokauj, ir nepieciešams nogaidīt, līdz antibiotikas izvadās no tā organisma. Vistu gaļā ir pieļaujamas antibiotiku paliekas, taču stingri noteiktās devās, kas neapdraud cilvēka veselību.

2. Vai var audzēt vistas bez antibiotiku lietošanas?

Jā, un daži ražotāji, piemēram, Ķekava, ir sākuši audzēt vistas bez antibiotikām. Ir ieviesta arī atbilstoša norāde uz produkta – "Audzēts bez antibiotikām". Tas nozīmē, ka tā vietā, lai putnus ārstētu ar zālēm, tiek veidoti tādi augšanas apstākļi, kur tiem ir minimāla iespēja saķert slimību. Vai tas nozīmē, ka citādi audzēta gaļa ir nedroša? Absolūti ne – uzņēmums, kas legāli darbojas ES tirgū, likuma ietvaros ir spiests nodrošināt atbilstību ES regulām – gaļā, kas nonāk veikalos, nedrīkst būt antibiotiku paliekas tādos daudzumos, kas apdraud patērētāja veselību. Taču antibiotiku jautājums pamatoti tiek aktualizēts aizvien vairāk un vairāk, un ražotāji ir sarosījušies, lai problēmu atrisinātu saknē, kas ir ļoti labi. Galvenais ir likt korektas norādes, neļaujot pārprast, ka visa citādi audzētā gaļa ir slikta un nedroša. Tā var viegli iešaut sev kājā, veicinot vēl lielāku neuzticību produktam kopumā.

Visi ir nopirkti!!!11 Neviens NEKO neievēro!

Protams, ka visi pasaules ķirzakcilvēki regulāri nodarbojas ar grupveida sazvērestībām, lai mūs, pircējus, noindētu. Jo miris pircējs, bez šaubām, ir tieši tas, par ko sapņo ikviens ražotājs. Nav uzticības arī kontrolējošām institūcijām, kas tikai vairāk veicina paniku un bailes. Risinājums patiesībā ir vienkāršs – ikviens var nopirkt gaļu un aiznest uz laboratorijas pārbaudēm. Laboratorijai nav jānorāda pat ražotājs – safasē gaļu ar norādi "Paraugs 1", "Paraugs 2" un "Paraugs 3" un uz priekšu!

Laba raksta struktūras prakse saka, ka te vajag noslēgumu, bet man, šķiet, nav, ko teikt. Izņemot to, ka, nerunā, lūdzu, vairs sviestu par ļaunajiem hormoniem un nelieto antibiotikas bez vajadzības. Čiep-čiep, motherfuckers, lai jums jauka diena!

Nu, čau, dārgo lasītāj! Iespējams, būsi pamanījis, ka, gluži kā nokūstot sniegam, lien ārā dabā izmestās alus pudeles, uztura jomā saulītē pēkšņi izlien visādas sviesta lietas. Keto diēta, kokosriekstu eļļa, sviesta kafija un vēl virkne ar Latvijā zināmām un mazāk zināmām lietām. Kaut arī pirmajā brīdī šķiet, ka tām nav nekādas saistības, ja iedziļinās, redz, ka jumtiņš tam ir viens. Un jumtiņš deg. Par to arī parunāsim.

Lielā tauku revolūcija

Šķiet, ka visi jau kā āmen baznīcā zina, ka taukus var iedalīt divos veidos: "sliktajos" un "labajos". "Sliktos" ķīmijas valodā sauc par piesātinātajiem, un tie paaugstina nevajadzīgā holesterīna līmeni asinīs, veicina aptaukošanos un sirds–asinsvadu saslimšanas. "Labie" ir nepiesātinātie (mono- un polinepiesātinātie), kas ir liels labumiņš vairākiem organisma procesiem, sākot no šūnu uzbūves un beidzot ar depresijas profilaksi. Šis nav gluži no gaisa parauts pamatojums – pētījumi rāda, ka piesātināto tauku lietošana uzturā palielina sirds–asinsvadu saslimšanu risku, bet, ja tos aizvieto ar labajiem taukiem, risks tiek samazināts (šeit, šeit un šeit). Vairāk teorijas atradīsi mūsu neveiklajā uztura spečuku asociācijas lapā, bet mums jāiet tālāk.

Kādu laiku šķita, ka šis nu ir pavisam pašsaprotami, bet citi pētnieki nāca klajā ar pilnīgi pretēju viedokli – opā, veči, tik vienkārši nebūs. Ir pētījumi, kas parāda, ka piesātinātie tauki nebūt nav saistīti ar sirds–asinsvadu saslimšanām (šeit, šeit un šeit).

Un te rodas jautrība.

Ko saka zinātnieki? "Hei, mēs reāli neko vēl nesaprotam. Tas, ka piesātinātie tauki nav slikti, vēl nenozīmē, ka uz tiem savā ēdienkartē jāliek īpašs uzsvars un tie padara par supercilvēku. Un vispār mums vajadzētu labi padomāt, ar kādām metodēm mēs tos pētām. Tāpēc pagaidām teiksim, ka nevajag fanātiski baidīties no piesātinātajiem taukiem, bet jāēd tie ar mēru. Metiet malā margarīnus, ēdiet mazliet sviesta. Arī jocīgus low- fat produktus kratiet ārā no plaukta."

Kā to uztvēra daži labi žurnālisti un sensacionālisti? Viss tika pārprasts un uzpūsts. Un viņi bļauj: "Ak, dievs! Pasaules līmeņa sazvērestība pret piesātinātajiem taukiem! Uztura speciālisti neko nejēdz! Patiesībā visa ļaunuma sakne ir ogļhidrāti! Un vispār jāēd tikai tauki! Ketodiēta über alles!"

Uz šī auglīgā pamata popularitāti ieguva keto diēta un sviesta kafija, un tas nospēlēja arī zināmu lomu kokosriekstu eļļas popularitātes pieaugumā. Par keto diētu es jau rakstīju, bet atlikušos divus apskatīsim gan.

Kokosriekstu eļļa

Kokosriekstu eļļa sevi ir pieteikusi kā veselības produktu, kas izdaiļo gan aptaukotu aknu, gan neglītu ģīmi. Par ģīmi – kokosriekstu eļļas lietojumu kosmetoloģijā – es nerunāšu, par šo lai izsakās kāds dermatologs. Taču arī uzturā netrūkst apgalvojumu bez jebkāda zinātniska pamatojuma. Par Latviju man nekādu datu nav, taču veseli 72% ASV iedzīvotāju nešaubās, ka šī eļļa ir veselību veicinošs produkts.

Ko apgalvo wellness blogeri un alternatīvās veselības guru? Izskatīsim pa punktiem.

1. Kokosriekstu eļļa veicina sirds–asinsvadu veselību

Gara teksta vietā labāk apskatīsim bilžuku, kas parāda, cik piesātināto tauku satur dažāda veida eļļas un sviesti.

Kā redzams, slavenajā kokosriekstu eļļā ir ārkārtīgi daudz piesātināto taukskābju – vairāk nekā dzīvnieku izcelsmes taukos. Pat bēdīgi slavenajā palmu eļļa to ir mazāk. Ņemot vērā jaunākos pētījumus, nedrīkst bļaut, ka tas ir pārākais ļaunums, bet jāpatur prātā, ka neadekvāta lietošana (ko veiksmīgi uzspiež mārketings) ir ceļš uz paaugstinātu holesterīnu un sirds–asinsvadu saslimšanām. Jo, ja skatāmies nevis ekskluzīvi uz kokosriekstu eļļu, bet globāli, var redzēt: kokosriekstu eļļa var aizdambēt asinsvadus ar holesterīnu tikpat veikli, cik citas eļļas ar augstu piesātināto tauku saturu. Labāk likt uzsvaru uz olīvu, saulespuķu, rapšu, avokado, sezama eļļu.

2. Kokosriekstu eļļa paaugstina imunitāti

Visiem, kas saka, ka imunitāti var paaugstināt, derētu paaugstināt ko citu - iespējams, savu izglītības līmeni. Imunitāte ir vienā teikumā nedefinējams un komplicēts mehānismu kopums, kura funkcionēšanai nepieciešamas visa veida uzturvielas, vitamīni un minerālvielas. Un paaugstināt imunitāti jūs nemaz nevēlaties, jo paaugstināta imunitāte pēc būtības ir alerģiska reakcija. Vairāk lasi šeit.

Un tagad paskatīsimies, cik daudz vitamīnu un minerālvielu satur kokosriesktu eļļa.

Šitik daudz nulles es nevēlos redzēt tikai divos gadījumos – savā bankas kontā un pārtikas produkta sastāvā. 100% tauki. 862 kilokalorijas simts gramos produkta. Un tagad skaļi aplaudējam mārketinga spējai iesmērēt šo visai pasaulei kā brīnumlīdzekli.

3. Kokosriekstu eļļa palīdz pret Alcheimera slimību

Nav neviena nopietna pētījuma, kas to apliecinātu. Ir atrodams tikai viens gadījuma apraksts, kad vienam Alcheimera slimniekam pēc kokosriekstu eļļas lietošanas uzturā uzlabojās sīkā motorika zīmējot. Un tas vēl nepierāda pilnīgi neko.

4. Kokosriekstu eļļa palīdz samazināt svaru

Šim apgalvojumam varētu būt neliela saikne ar realitāti. Kokosriekstu eļļā ir atrodamas tādas štellītes kā vidējo ķēžu tauskābes (medium-chain fatty acids). Tas nav nekāds dabas brīnums – pēc savas ķīmiskās uzbūves taukskābe ir virtenīte, un eksistē dažāda garuma virtenītes. Pateicoties tam, ka tās ir īsas, tās ļoti ātri uzsūcas organismā. Zinātniskajā literatūrā var atrast pētījumus, kas apgalvo, ka kokosriekstu eļļas lietošana uzturā veicina ātrāku ķermeņa masas samazināšanos un tās ietekme uz holesterīna līmeni ir labāka nekā dzīvnieku izcelsmes sviestam. Taču arī te ir jāatceras, ka ir jādefinē konkrētas devas un uzņemšanas biežums, kas pagaidām nav izdarīts. Turklāt, svara samazināšana ir un paliek komplekss pasākums, nevis viena konkrēta pārtikas produkta sasniegums.

5. Kokosriekstu eļļa darbojas kā SPF filtrs

Pētījumi mēģenē (ko nevar attiecināt uz sarežģīti funkcionējošo cilvēka organismu) liecina, ka kokosriekstu eļļai tiešām piemīt aizsardzība pret UV starojumu. Vesels SPF 8, kas praksē nedod pilnīgi neko. Nepasargās ne no apdegumiem, ne no melanomas. Labā ziņa gan ir tāda, kas tas ir labāk nekā nekas.

Kas tad sanāk? Kokosriekstu eļļa ir bez brīnumīpašībām. Garšo? Nu, lieto. Nav nekādas vajadzības to lietot speciāli un cerēt, ka kļūsi par starojošu laumiņu, kas, saulei lecot, apgaro savu prānu caur mutes čakru. Un par kokosriekstu eļļu sejai, matiem, nagiem un visām citām vietām, kur to iesaka smērēt, lai tev pastāsta dermatologs.

Sviesta kafija

Sviesta kafija jeb Bulletproof Coffee ir uzņēmēja Deiva Aspreja ideja par to, kā iegūt daudz naudas, izmantojot lielo tauku haipu. Viņš pašrocīgi ir radījis ideju, ka kafijai jāpievieno sviests - tas palielinās enerģijas līmeni, uzlabos vielmaiņu, samazinās svaru un padarīs par superlohucilvēku. Viņam ir izdevies ideju iestumt tiktāl, ka uz to pavilkusies visa pasaule. Arī pie mums to aktīvi iesaka vietējā naturopāte un var dabūt Raw Garden tipa iestādēs. Nu ko, visu cieņu. Es arī tā gribētu. Gribi vairāk par šo tēmu? Iemet aci šeit.

Lai arī cik ļoti tas nesāpinātu tavas garšas kārpiņas, visādas teorijas nāk un iet, bet visvairāk veselību veicinošo efektu joprojām ir augu izcelsmes uzturam. Tāpēc saliec vien uz savas maizītes ar kokosriekstu sviestu biezas tomātu un gurķu šķēlītes un esi apgarots no tā, ka šitādā superproduktu, superdiētu un super-naudas-izkrāpšanas virpulī spēj bez stresa ieturēt pusdienas.

Labdien, mani sauc K., un man ir liels prieks pievienoties Anonīmo Mizantropu Sadraudzībai. Šeit esmu nonākusi, jo katru mīļu dienu dusmojos par to, ka mani uzskata par muļķi, kurai galvas vietā ir miskaste. Un, kā jau pienākas, miskastē tiek samesti vienreizēji atkritumi. Tā arī gribas mest atpakaļ autoram sejā ar skaļu "Nē, tā nav". Lūk, par ko runa.

1. Palmu eļļa ir kaitīga

Šis, izskatās, ir viens no noturīgākajiem uztura mītiem. Redzu apgrozībā vismaz reizi dienā, un cilvēki, lasot sastāvu, šausmās met prom produktu ar palmu eļļu tā, it kā viņiem ar pātadziņu uzsistu kāds uztura pseidoguru.

Palmu eļļai pieraksta, ka:

1. Organismā tā līdz galam nesagremojas un nosēžas uz asinsvadiem.
2. Tā salīp kopā zarnu traktā, veidojot aizsprostojumus.
3. Tā izraisa sirds-asinsvadu saslimšanas.
4. Atmodina Hitleru, Sātanu un omes uz soliņa.

Kā ir patiesībā?

Pirmkārt, ja mūsu organisms varētu atļauties kaut ko nešķelt, bet uzkrāt sevī, jau pēc dažām nedēļām mēs sajustu, ka kaut kas īsti nav labi. Kuņģa-zarnu trakts ar visiem fermentiem ir nenormāli jaudīga ķīmisko savienojumu maļamā mašīna, kas cilvēkēdienu pa saitītēm sarauj līdz elementāriem savienojumiem. Un palmu eļļa ir tikai kārtējais ķīmiskais savienojums, kura sašķelšana organismam ir tikpat smags uzdevums, cik saskaitīt 2 plus 2.

Otrkārt, palmu eļļa tiek bieži jaukta ar daļēji hidrogenētiem jeb trans-taukiem. Nu nē, tie ir divi dažādi stāsti. Trans-tauki ir kaitīgi, taču palmu eļļa nav sinonīms trans-taukiem.

Treškārt, palmu eļļas ietekme uz organismu tika pētīta – saistība ar sirds-asinsvadu saslimšanām netika atrasta. Neaizmirsīsim, ka tā ir augu eļļa. Gluži kā olīveļļa, rapšu eļļa un visu citu veidu eksotiskās un mazāk eksotiskās augu eļļas. Tikai ar vienu "bet" – ja pieņemsim, ka visas augu eļļas ir viena liela ģimene, tad palmu eļļa ir neglītā māsa ar zobu breketēm. Eļļas vērtību nosaka piesātināto un nepiesātināto taukskābju attiecība tajā, kur piesātinātās taukskābes tiek uzskatītas par nevērtīgām un pārmērīgos daudzumos nav ieteicamas, kamēr nepiesātinātās ir vērtīgas. Un palmu eļļa uz citu fona izceļas ar augstu piesātināto taukskābju saturu.

Tieši tāpēc olīveļļa ir štelle, kamēr palmu eļļa – nu tā. Palmu eļļa ir lēta un ne ar pārāk dižu sastāvu. Taču tā nav ne bīstama, ne neveselīga. Tik un tā tās sastāvs no nepiesātināto un piesātināto tauskābju viedokļa ir labāks par dzīvnieku sviestu.

Kur tad ir problēma? Tajā, ka palmu eļļa ir lēta un to attiecīgi pievieno visādiem lētiem draņķiem. Friškas, pusfabrikāti, čipsīši, burgerīši un viss, ko tavs fast food izvirtuļa prāts spēj iedomāties. Un, ja tu ēd to visu, padomā divreiz, ko vainot pie veselības problēmām – vai tiešām palmu eļļu?

2. Piens plauktos nav īsts

Plauktos vairs nav normāla piena, viss ir neīsts, jo tiek ražots no piena pulvera. Nu, jūs zināt. Galvenās tēzes ir:

1. Pienu ražo no piena pulvera.
2. Piens nevar būt ar zemu tauku saturu, tam noteikti kaut ko pievieno.
3. Piens nevar stāvēt pusgadu un nebojāties.

Tiem, kas uzskata, ka vietējo pienu ražo no piena pulvera, iztrūkst loģikas. Un tas valstī, kur gotiņas ganās acu priekšā! Padomāsim loģiski. Lai iegūtu piena pulveri, vispirms ir jāveic kaudze tehnoloģisko procesu ar īstu govs pienu. Izdabūt ārā ūdeni, izkaltēt līdz pulverim, iepakot. Lai no piena pulvera atkal iegūtu pienu, tas ir jāatšķaida ar ūdeni. Un priekš kam Latvijas uzņēmumam tērēt laiku, resursus un naudu, lai vispirms iegūtu piena pulveri un tad no tā atpakaļ – pienu, ja vienmēr ir pieejams svaigs govs piens pa tiešo no zemniekiem?

Arī skepse pret vājpienu nav pamatota. Īpaši pārsteidz to dzirdēt no tiem cilvēkiem, kas bērnību pavadīja laukos. Atceraties tādu iekārtu, ko ome darbināja vai nu ar elektrību, vai nu ar savu nenogurdināmo rociņu? To, kur iekšā salej pienu, bet pa vienu galu ārā tek piens, pa otru – svaigais krējums? Piena separators – pilnīgā uzvara, kas no piena atdala piena taukus. Tieši pēc tāda paša principa to dara rūpnieciski, un piens no tā nekļūst neīsts, neveselīgs vai citādi kaitīgs. Un, nē, vājpienam nav jāpievieno E- vielas, lai uzturētu to dzeramā kondīcijā.

Sāgas noslēgumā vienmēr seko naids pret pienu, kas var atļauties stāvēt pusgadu un nebojāties. Tāds nu noteikti ir mākslīgs. Padomāsim loģiski. Kāpēc piens bojājas? To izdara baktērijas. Bet kā būtu, ja baktērijas, kas bojā pienu, pašas ietu bojā? Tad pienu nebūtu, kam sabojāt. Šādi strādā ultrasterilizācija jeb UHT – pienu uz dažām sekundēm uzsilda līdz temperatūrai, kas pārsniedz 135 °C. Tad pienu jautri ielej iepakojumā, kura iekšpuse ir izklāta ar foliju – tā nelaiž cauri saules starus un citas štelles. Voilā – piens stāv pusgadu. Un bojājoties paliek rūgts – jo, atkal, nav jau baktēriju, kas no tā izveidos rūgušpienu. Un iemesls, kāpēc cilvēki dzer pienu – olbaltumvielas un kalcijs? Tie nezūd. Ir iespējams vitamīnu zudums, taču, kamon, piens jau primāri nav vitamīnu avots.

Ja šeit saskrien svaigpiena fani pastalās, kas gatavi likt muti zem govs pupa – bet, lūdzu, dzeriet, cik uziet, svaigpienu, man prieks, ka jums tas pieejams, un, cerams, ka nedabūsiet listeriozi. Taču nevajag nosodīt to cilvēku izvēli, kam pļavas vietā ir lielveikals.

3. Cukurs izraisa hiperaktivitāti/uzmanības deficīta sindromu bērniem

"Sarijas te saldumus un skrien kā traki" – dzirdēts? Dzirdēts. Šī pārliecība ir iesakņojusies dziļi jo dziļi. Un, izskatās, cilvēkiem nav lielas vēlmes noskaidrot faktus, jo cukurs taču ir tik slikts, ka kārtējā apsūdzība neko nemaina – tapāt ietupināts uz mūža ieslodzījumu. Ir diezgan skaidrs, ka cukurs ir liela bēda un nelaime mums, sabiedrībai, kas nemāk laicīgi aizvērt savu muti un noved sevi līdz endokrīnām un sirds-asinsvadu saslimšanām. Taču pieņēmums par to, ka cukurs izraisa hiperaktivitāti bērniem, ir apgāzts pētījumos (viens, divi un trīs).

Jo bērni, ziniet, pat nesarijoties saldumus, skraida kā traki. Nejauciet sava bērna veselīgu aktivitāti ar nopietnām diagnozēm, kas jāizrunā ar psihiatru. Un, nē, tas nenozīmē, ka bērniem var sākt dot saldumus neierobežotos daudzumos. Taču, ja kādā jubilejā sīkais apēda konču – absolūti nav, par ko stresot.

Vienreiz interneta plašumos es pamanīju kādu dāmu. Dāma neatzinīgi izteicās par manu blogu, un es, ziņkārības mākta, izdomāju izpētīt, ar ko tad dāma pati nodarbojas. Tā es uzzināju, ka viņa esot ļoti gaiša būtne. Ne tāda kā mēs, laicīgās pasaules aliņa iedzērāji, bet apgarota. Un interesējas viņa nevis par visādām Kardašjanu māsām, bet par eksistenciālismu. "Kolosāli" – nodomāju es un jau sāku gaidīt pārdomas par Bovuāras darbiem, taču izrādījās, ka eksistenciālisms ir tas, kas ir eksistenciāli svarīgs – smalkais ķermenis, auras krāsa un spēja sazināties ar gariem. Par to arī būs šis stāsts.

Kur paika? Kur medicīna?

Ja kādu pārsteidz tas, ka es pēkšņi skatu tēmu, kas nav saistīta ne ar uzturu, ne ar medicīnu, paskaidrošu – tas, ko vēlos aprakstīt, ir tiešā veidā saistīts ar kritiskās domāšanas neesamību. Tā ir liela jo liela puzles detaļa, kas veido bildi ar sviestainām idejām, precēm un pakalpojumiem, kas aizpilda informācijas telpu ar viegli sagremojamu materiālu un pseidoekspertiem.

Kas ir garīgā izaugsme un par ko cepiens?

Man nav ne mazākās nojausmas, kas ir garīgā izaugsme. Ja es sāktu par to spriest, domāju, ka no manas diletantiskās vāvuļošanas no kapa uzceltos simtiem filozofijas dižgaru un aizlīmētu man muti ar skoču. Toties es varu pastāstīt par to, kas ir tā garīgā izaugsme, kas kalpo kā pārdošanas rīks.

"Garīgā izaugsme" ir ideju, pasākumu, pakalpojumu un preču kopums, kas tiek pasniegts ar mērķi uzlabot savas ne-fiziskās dzīves kvalitāti. Uzlabot attiecības ar vīru garīgā līmenī, apzināties savu sievišķo enerģiju, parunāt ar savu sargeņģeli, noteikt savas auras krāsu, izprast slimību iemeslus caur smalko ķermeni – tā var turpināt bezgalīgi. Tie ir semināri, kursi, nodarbības, retrīti, grāmatas, vebināri, neskaitāmas mājaslapeles un blogi, kurus vieno sekojošās pazīmes:

1. Tie vienkāršā, viegli sagremojamā valodā piedāvā izskaidrojumu visu dzīves problēmu cēloņiem.
2. Tie piedāvā nopirkt tikpat vienkārši saprotamus risinājumus.
3. Tie sola padarīt tevi par labāku cilvēku – tajā skaitā labāku par citiem.
4. Tie piedāvā ātru garīgumu, ko pēc tam var demonstrēt citiem.
5. Tie raisa unikalitātes un protesta sajūtu pret sistēmu (kur visi ir sekli, pie telefoniem pielipuši egoisti).
6. Tie sola atbildes uz eksistences jautājumiem.
7. Tas viss ir bullšits.

Ko mēs iegūstam?

Iegūstam mēs to, ka garīgums kļūst nopērkams ātrāk par burgeri Maķītī un jaunizceptas priesterienes, savelkot garus svārkus un pielipinot sev punktiņus trešās acs vietā, sāk uzskatīt sevi par emocionāli pārākām tikai tāpēc, ka noklausījās apšaubāmas kvalitātes semināru. Jo viņa, lūk, ir sasniegusi zen, nevienu nedžadžo, ir ar atstrādātu karmu, kamēr tu, nejēga tāda, atļaujies izteikt nesaudzīgus viedokļus, lai tev jauka diena! Masās tiek pārdotas muļķību tonnas, kas tiek pasniegtas kā pretreakcija uz patēriņa kultūru, kaut pašas pēc būtības ir patēriņa kultūras sastāvdaļa. Cilvēkam tiek iestumti padomi un sagrozītas idejas, kurām lielākoties nav izsekojama izcelsme, autori, un, protams, neviens netaisās uzņemties atbildību par to, kas notiks, ja pielietosi to visu praksē.

Dažas atļaušos izņirgt iztirzāt.

Vēdas un Uģakuģisms

Vēdas ir tāda dikti sena mācība, ko šobrīd katrs var droši interpretēt pa savam. Pamata ideja, kas tiek piedāvāta – visas vainas pasaulē nāk no tā, ka sievietes pārstāja būt sievietes. Atļaujas te nēsāt džinsus, ar gariem svārkiem zemes enerģiju nesmelt un matus – smalkā ķermeņa antenas – griezt īsus. Tāpēc rodas saslimšanas, geji, zemestrīces, draņķīgi politiķi un bads Āfrikā. Nu ko, tad steidzami jāsavāc tās sievietes, kuras vēlas glābt pasauli, un jānokasa no viņām nauda, pusotru stundu parunājot kādu augstākās raudzes sviestu. Viens no Latvijas veiksmes stāstiem, protams, ir Uģis Kuģis – krišnaītu čalis, kura veidotās bildes ar "viediem" citātiem laiko un šēro tūkstošiem cilvēku. Auditorija gatava – un nu jau var saukt uz semināriem, kas nebūt nav par brīvu. Nododam savu attiecību problēmu risinājumu cilvēkam, kam nav pat psihologa izglītības.

Ezotērika

Ezotērika ir plašs lauks ar rituāliem, grāmatām, amuletiem, semināriem, procedūrām un citiem naudas nokasīšanas paņēmieniem, kura pamatā ir ticība mistikai, gara pārdzimšanai, vairāku pasauļu eksistencei un nezināmajiem spēkiem, kas atstāj ietekmi uz tavu fizisko ķermeni. Preces un pakalpojumi, ko tev piedāvā iegādāties, palīdz rast ar visiem šiem gariem līdzsvaru, pasargā no ļaunā un atklāj rituālus, ar kuru palīdzību šos spēkus izmantot savā labā. Šis ir lauciņš, kuram līdzi velkas arī pseidomedicīna – reiki, dziedniecība, ekstrasensi un citādi šarlatānisma paveidi.

Īpaši labi tirgojas ezotēriska satura grāmatas. Smalkie ķermeņi, citas dzīves, šamanismi – to ir ļoti iecienījušas jaunas meitenes, kurām patīk domāt, ka viņas ir īpašas un atšķirīgas, un mājsaimnieces, kuras tik ļoti sagurušās ar savu stulbo vīru un nekam nederīgo darbu, ka vēlas aizmirsties, pieskaroties kaut kam Patiesi Svarīgam.

Pašapmierināšanās uz Indiju

Indija, Indija, Indija, īstā garīguma valsts. Apgarotas lēdijas saģērbjas indiešu tradicionālajās drēbēs, sasprauž pierē punktiņus, klausās mantras un posto selfijus no sava jaunāka āboltelefona, kamēr pašas indiešu sievietes ne tuvu nebauda pirmās pasaules privilēģijas. Tas ir kaut kas radniecīgs cultural appropriation fenomenam, un indieši, redzot baltās fejas indiešu drānās, labākajā gadījumā sirsnīgi pasmejas. Sliktākajā – atzīst par labu esam un notirgo kādu savu pakalpojumu.

Apgarotajām, kā izskatās, šķiet, ka Indija ir tāda pūkaina valsts, kur visi no rīta jogo saules gaismā, sievietes, visas tādas sievišķīgas, ver vaļā pareizās čakras, lai saplūstu ar mīļoto visās kamasutras pozās, garīgums gaisā lidinās un ienāk tevī, tiklīdz pasaki "Om".

Protams, ceļojot ar savu tūristu grupu, diez vai nonāc pie skatiem, kad garīguma valsts padotie nokārto dabiskās vajadzības ceļā vidū, rupji izturas pret vājāko dzimumu, met atkritumus pa logu uz ielas un, ja nav naudas, par ko apglabāt mirušo tuvinieku, izmet viņu pa taisno svētupītē Gangā. Tāda garīguma valsts, ka maz neliekas. Protams, ir labi interesēties par kultūru un studēt valsts vēsturi, bet, domāju, tiklīdz tu patiešām to dari, no galvas dzēšas muļķīgas bildes un priekšstati.

Popkorna joga un fastfūda meditācija

Joga un meditācija ir izcilas štellītes – ar zinātniski pierādītu labumu ķermenim un psihei.

Taču kuram tur interesē iedziļināties – jogas sertifikātiņu var dabūt, pabeidzot kādu skoliņu pie Om-Arjadnas-Džī-Bullšī, kas patiesībā ir Lienīte no Rēzeknes, kurai viņas vārds ir pārāk piezemēts un prasts. Lienīte no Rēzeknes ražo tikai jogas traumas, taču tas netraucē viņai uzskatīt sevi par guru un blogeri. Tā rodas Skolotāji, kas māca tev ne tikai suņa pozu ar purnu uz leju, bet arī visu par homoseksuālismu.

Un kas no tā? Ziniet, principā nekas. Gan jau, ka tas viss ir tikai nogurušā prāta centieni nepazaudēt sevi modernās pasaules apjukumā. Lai jau darbojas, kā saka, whatever makes you happy. Problēmas sākas tad, kad apgarotie sāk uzmākties ar to visu kā nepieciešamību, birdinot naudiņu attiecīgu pakalpojumu sniedzēju kabatiņās. Problēmas sākas tad, kad Uģi Kuģi tas paceļ līdz sieviešu psiholoģijas eksperta statusam, bet Ragaciema Agnesi visā nopietnībā lūdz komentēt politiskās norises. Kad grāmata "Latvietes Karma" ir vispārdotākā, bet jaunas meitenes neinteresējas par zinātni. Kad absolūti trulas vēdiskās astroloģes aicina uz raidījumiem, jo viņu idejas var pārdot un klikšķi birst. Un kad pašas sievietes, redzot citas iniciatīvas pilnas un ar savu viedokli, noniecina tās kā nesievišķīgas un draud ar sliktu karmu. Un ka iegūstam virkni ar paštaisniem Patiesību Zinošajiem cilvēkiem, kuri savu apgarotību mēģina iesmērēt visiem pierē tik ļoti, ka izurbj ar to trešo aci. Un tas ir vienkārši skumji, ka garīgums ir kļuvis par pašnovērtējuma pārdošanas rīku.

Viens kungs vārdā Valters Fišers teica, ka cilvēks pēc dabas ir stāstu stāstītājs un klausītājs, tāpēc ikvienu ir daudz vieglāk pārliecināt, izstāstot skaistu stāstu, nevis piedāvājot racionālu argumentāciju. Proti, ja vēlies, lai tev tic – dari to, kas nav tas pats, kas cirst malku. Šo rakstu es varētu piesātināt ar gudriem terminiem, uzvārdiem un eksperimentu aprakstiem, bet ziniet – gudru spriedelēšanu var palasīt arī citos avotos. Tā vietā es labāk pastāstīšu par sevi.

Kādu laiku atpakaļ es absolūti neko nebiju zinājusi par ĢMO. Trends izvairīties vēl nebija iegājies hipstermammu aprindās, un, ja atmiņa neviļ, hipsteri vēl bija par jaunu, lai varētu atļauties divu latu kafiju kofīšopā. Aiz loga bija kārtējais depresīvais rudens, es kārtējo reizi depresīvi sastrīdējos ar visu pasauli un mani kārtējo reizi uzaicināja uz konferenci. Ne depresīvu gan – pats Žils Ēriks Seralini, lielais ĢMO pretinieks un atmaskotājs, lasīs lekciju par kaitīgumu. Tad nu jāiet.

Lekcijā es neesmu guvusi nekādu priekšstatu par to, kas tad īsti ir ģenētiskā modifikācija un kā to veic. Netika arī lāga izskaidrots mehānisms, kāpēc ĢMO var būt kaitīgs – Seralini prezentēja tikai savu pētījumu ar baisiem rezultātiem, kas lika izbolīt acis un pašausmināties. Vēl viņš pāris reizes pajokoja par nacistiem, un es izkusu – tu nevari neticēt vīrietim uzvalkā, kas gaumīgi pajoko par nacistiem. Noslēgumā kādas jaunas meitenes dalīja bukletus un vāca kontaktus no klātesošajiem ar mērķi piesaistīt aktīvistam. Ar čupu citu cilvēku iedevu telefonu un e-pastu – nav jau nekāda joka lieta tas ĢMO. Bijām visi tādi ar vienādām mapēm, kaudzīti bukletu, degošām acīm un pozitīvi-agresīvu vēlmi izkliegties pasaulei par to, ka mūs indē. Bija labi būt šeit, tagad un piederēt šai grupai. Likās, mēs pat varētu kļūt par draugiem.

Jo "ģenētiski modificēti organismi" – tas jau pēc definīcijas nevar būt nekas labs. Absolūti aplami, nepieņemami un neiedomājami. Visas iekšas, intuīcijas, juškas un citas nojautas saka – tas ir kaitīgi. Vai nē?

Nē.

Kas pirmais saka, tam pirmajam notic

Tagad, kad dzīvojam ar informāciju pārblīvētā laikā, ir ļoti svarīgi, kas ir pirmais avots, kas to informāciju sniedz. Tiem, kas neanalizē un nefiltrē, ko viņiem saka, pirmā dzirdēšana par kādu lietu vai parādību ir kā kalibrēšana, kas tālāk tiks izmantota, lai noteiktu uzvedību. Un, diemžēl, tieši uzturā un medicīnā pirmavots ir nevis kompetents ārsts vai uztura speciālists, bet cilvēki, kas zina, ka ĢMO ir kaitīgs, palmu eļļa nesagremojas, nātrija glutamāts izraisa atkarību un cukurs baro vēža šūnas. Šī ir informācija, ko viņi nodod saviem draugiem, bērniem un paziņām, kultivējot vidi, kurā atziņa par lietas kaitīgumu un nekaitīgumu ir nevis analizējama, bet pašsaprotama, jo "visi taču zina".

Autoritātes faktors

Šķiet, ka ir visnotaļ labi, ka cilvēki ieklausās autoritāšu viedokļos. Taču prakse rāda, ka arī autoritātes mēdz pievērsties idejām, kurām nav nekā kopīgā ar uz pierādījumiem balstītu medicīnu un zinātni. Toreiz es nebiju zinājusi, ka Seralini pētījuma rezultāti bija neobjektīvi un izveidoti tā, lai apstiprinātu viņa izvirzīto ideju. Nezināju arī, ka daži labi zinātnieki vilto pētījumu rezultātus – kā Veikfīlds, kas šķietami pierādīja autisma saistību ar vakcināciju. Līdz ar to ticība autoritātēm, nepārbaudot viņa teikto, veicina nekritisku domāšanu.

Intuitīvas un kontrintuitīvās idejas

Zinātne ir sarežģīta. Jēdzieni, no kuriem sprāgst galva, gari teksti, kas prasa iedziļināšanos un idejas, kas var likties absolūti trakas. Šādas idejas ir jāanalizē ar vēsu prātu, tās nepieļauj "es jūtu" un "man liekas". Taču cilvēks, kas no zinātnes ir patālu, šādas idejas izvērtē intuitīvi. Tieši tāpēc liekas, ka ĢMO ir ļauns bubulis un piekrišana tā kaitīgumam – laba, pareiza lieta, ko darīt. Jo tie ĢMO zinātnieki laboratorijā taču izvelk daļu no viena organisma, lai ievietotu to citā! Tas var likties ne tikai neiedomājami, bet arī pretīgi. Gluži kā ideja par to, ka novājinātā saslimšanas izraisītāja ievadīšana mazmazītiņa zīdaiņa organismā nākotnē pasargās viņu no tās pašas saslimšanas – tas liekas absolūti neloģiski, ja vien neesi bioloģijas stundās iemācījies par imūnsistēmas darbību. Savukārt ideja par to, ka viss, kas ir dabisks, ir labs, liekas intuitīvi ticama un sirdi sildoša – daba taču kaitēt nevar. Tāpēc daudziem kā pārsteigums nāk tas, ka arī dabas preparātiem var būt blakusefekti.

Pamatot muļķības ir daudz vieglāk nekā tās atspēkot

Dažreiz antizinātnisku ideju pieņem ar lielāku patiku tikai tāpēc, ka tā ir vienkāršāk aprakstīta. Antzinātniskās idejas runā vienkārša valodā, skaidri parādot šķietamās cēloņu – seku sakarības un ieviešot bailes. "Palmu eļļai ir augsta kušanas temperatūra, tāpēc organismā tā nekūst un uzkrājas uz asinsvadiem" – šādu tekstu var izlasīt praktiski jebkurā rakstā par palmu eļļu. Izklausās loģiski? Diezgan. Taču, ja vēlies šo atspēkot, jārunā gari: vispirms par to, ka cilvēka gremošana ir šķelšana, nevis kausēšana, par enzīmiem, kas veiksmīgi apstrādā barības kumosu, par zarnu kustībām jeb peristaltiku, kas uz sienām neatstāj neko, taču veido paprāvu izkārnījumu masu, tad sameklēt pētījumus par palmu eļļu, izskaidrot piesātināto un nepiesātināto taukskābju uzbūvi... Tam vajag spēku, laiku un pacietību. Īpaši pēdējo – ir grūti skaidrot, skaidrot un skaidrot, kad iekšā viss vārās un gribas vienkārši iemest ar enciklopēdiju. Tikmēr kāda miskastes kvalitātes sieviešu portāla darbiniece sadrukā vēl simts jaunas, aplamas idejas.

Uzskata, ka pastāv vairākas taisnības

Problēmas rodas arī no tā, ka daļa cilvēku nesaprot, kas ir uz pierādījumiem balstītā domāšana. "Visam var piemeklēt pētījumus, visu var apstiprināt" – tā saka viņi, uzskatot, ka tradicionāla medicīna ir līdzvērtīga alternatīvajai un ir tikai gaumes vai izvēles jautājums. Tiesa, ir diezgan grūti saprast, kas ir labs pētījums un kas nav. Taču, ja vienas idejas efektivitāti pierāda pētījumi, kas atrodas zinātniskajās datubāzēs, bet otras – informācija kreisās mājas lapās, situācijai ir jābūt diezgan skaidrai. Ir aplami vispirms izdarīt intuitīvu izvēli un tad meklēt tai pamatojumus. Vispirms ir jāizvērtē fakti un tad jādara secinājumi par to, kas ir efektīvs, un kas nav.

Sensacionāla informācija izplatās ātri

Tieši tāpēc, ka tā ir sensacionāla. Šis ir attiecināms uz visu, ne tikai uzturu un medicīnu – ieraugot kaut ko, kas var kaitēt tev, taviem radiem, draugiem, un, pasargdies, bērniem, gribas bļaut. Tas ir, šērot. Patiesībā, tam pamatā nav nekas slikts – tikai vēlme brīdināt un pasargāt. Taču efekts, kas tiek sasniegts, ir graujošs – zūd uzticība labām, drošām idejām. Šādu taktiku izmanto arī tie, kas ir ieinteresēti pārdot preci vai pakalpojumu – laikā, ka visi izplata informāciju par E- vielu kaitīgumu, ir gana pievilcīgi uz sulas iepakojuma uzrakstīt "nesatur E-vielas", vai ne? Ja gribas vākt klikšķus savai viltus ziņu lapai – kas var būt labāks par šokējošas ziņas palaišanu masās, ko visi izplātīs, lai brīdinātu un pasargātu?

Tieksme izveidot pilnu ainu

Raksta sākumā pavīdēja uzskats, ka cilvēks ir tāda stāstu mīloša mašīnā. Iedod viņam sākumu, iedod viņam beigas – to, kas pa vidu, izdomās pats. Iespējams, tāpēc rodas viltus korelācijas – savelkot kopā divus notikumus, liekas, ka redzi pilno ainu. Tipiskās vaimanas izklausās šādi "Ja jau lieta X ir tik nekaitīga, kāpēc vairāk un vairāk cilvēku slimo ar vēzi?" Un pilnīgi vienalga, ka ar vēzi slimojam vairāk, jo gluži vienkārši dzīvojam ilgāk un vēzim ir, kur izpausties, kā arī diagnostika ir uzlabojusies.

Nez, ko teiktu par šo? Nav aizdomīgi?

Sabojāta informācijas apstrāde

Cilvēki, kuru mērķis ir nevis izzināt faktus, bet pierādīt savu taisnību citiem un sev pašiem, analizē informāciju ačgārni. Viņi nevis dara secinājumus no argumentiem, bet piemeklē argumentus sev tīkamam secinājumam, nešķirojot argumentu kvalitāti. Viņi ir tie, kas nesaprot, kāpēc tevis sniegtais pētījums ir pārāks par youtube video, kura runātājs ir nekompetents. Viņi ir tie, kas, izlasot tekstu, atlasīs no tā tikai to informāciju, kas apstiprina viņa skatpunktu un ignorēs visu pārējo. Lai pārliecinātu šos cilvēkus, ir jāliek informācija viņam tīkamā iepakojumā un jādanco apkārt kā palīgskolas auklei. "Pusaudze iegāja uzticamā informācijas avotā un izlasīja pētījumu… tu neticēsi, kas notika pēc tam!"

Pieredze > pētījums

Cilvēki ar lielāku patiku ieklausās cita pieredzē, nevis pētījumos. Iespējams, tāpēc, ka pētījumi ir abstrakti, kamēr reālas personas pieredze – redzama, taustāma, novērojama ar paša acīm. Te ir vērtīgi atgādināt, ka pētnieki pēta tos pašus cilvēkus, nevis citplanētiešus. Daudzus jo daudzus cilvēkus. Varētu pat teikt, ka izskata nevis vienu, bet tūkstošu pieredzi, maksimāli cenšoties nepieļaut kļūdas to pieredžu interpretācijā.

Atzīt kļūdu ir kauns un zaudējums

Un, visbeidzot – cilvēks ar sparu aizstāvēs savu uzskatu un negribēs iedziļināties argumentos tāpēc, ka gluži vienkārši ir kauns atzīt, ka viņam nav bijusi taisnība. Goda vārds, liekas, tas no mazotnes jāmāca – savu kļūdu atzīšana ir drosmīgs solis, tu esi varonis un esi pelnījis kūku. Vai alu. Vai abus - atkarībā no vecuma un liekā svara daudzuma.

Kā tad palika ar ĢMO? Universitātē iepazinos ar ģenētiskās modifikācijas būtību tuvāk, palasīju nopietnus pētījumus ar labu metodoloģiju, noskaidroju, kādi bija Seralini pētījuma trūkumi un izdarīju jaunus secinājumus.

Lauzt iepriekšējos uzskatus ir grūti. Nesen biju radio, un raidījuma vadītāja pajautāja man – vai tu, redzot, ka produkts ir ģenētiski modificēts, to pirktu un ēstu? "Protams" – atbildēju es. Taču noklusēju, ka šis ir mans racionālais secinājumus. Kaut kur iekšā dažreiz dīc atmiņas no konferences, harizmātiski lektori un jaunas meitenes, kas dala bukletus un mapes. Intuīcija var ņemt virsroku. Stāsts, ko savulaik nopirki un noticēji, un ko pēc tam izmeti, var rikošetēt par pieri.

Ir grūti domāt par informācijas analīzi, kad daudz patīkamāk ir lasīt, kas mugurā Kardašjanu māsām un ar ko ir pārgulējusi kāda Latvijas slavenība. Lai nav tik smagi, varbūt dažreiz der iedomāties, ka ar informāciju ir kā ar seksu. Ja dari to pirmo reizi, tad, varbūt, izvēlies ko jēdzīgu, nevis šaubīgu. Un arī tālāk – neņem pa pilnu jebko, ar ko iepazīsties internetā. Lai izvairītos no pārsteiguma, kurā būs jāiegulda dzīve un nauda – izsargājies un filtrē, kas notiek.

Disklaimeris, lai aizvainojas tikai tie, kam patiešām jāaizvainojas: pilnīgi skaidrs, ka jebkādu interešu grupu veido dažādi cilvēki ar dažādiem viedokļiem, spējām un tēliem. Taču, ja grupas identitāte ir tik stipra, ka savu "-ismu" liek gandrīz vai pirms sava vārda un uzvārda – katrs grupas dalībnieks kļūst par visas kustības mērauklu. Šis ir stāsts par publisko tēlu un tiem, kas to grauj. Jo tie, kas nav ieinteresēti kustībā, neanalizēs, kas tur ir pajoliņš, kas – adekvāts. Un, ja grupas mērķis ir ieinteresēt – toč ir paranoidāli jāpiedomā pie katra sava vārda, kas tiek publiski pausts.

Tātad, vegāni. Tie, kuru dēļ noliec malā savu darbu un ieposto viņu diskusijās sulīga steika bildi. Tie, kas ģenerē nebeidzamu laiku skaitu taviem jokiem un kārtējo reizi pārliecina par to, cik laba bijusi tava izvēle ēst gaļu. "Jocīgie", "sekta", "besī"," "idioti". Un jau kādu laiku daļu no manas pelēkās vielas nodarbina jautājums – veči, a kāpēc tā? Jo, ja tā kārtīgi padomā, ideja par to, ka tu atsakies no savas baudas par labu dzīvnieka dzīvībai, neskatoties uz to, ka dzīvnieki ir garšīgi – tas taču ir riktīgi kruta. Nu gandrīz vai kā tie viedie, kas brauc uz kaut kādiem Himalajiem meditēt, pārtikt no rīsu saujas dienā. Cilvēks, kad neēd neko dzīvu – tas teorijā varēja būt kaut kas cēls, apbrīnojams, gaisīgs un tāds, ko tu cieni. Kāpēc vegāni izraisa tik daudz naida? Vēroju, ko raksta vegāni Latvijā, Krievijā un angliski runājošie.

1. Jo dzīvnieku tiesībās iepin pseidozinātni

Vegānisms pēc savas būtības ir stāsts par ētiku un dzīvnieku tiesībām – tā ir izvēle nelietot uzturā produktus, kas iegūti, vardarbīgi izturoties pret dzīvu radību. Ja jautāsiet man – lielisks pamatojums. Taču izskatās, ka ar to vien nepietiek, tāpēc, uzsverot vegānisma priekšrocības, talkā nāk pseidozinātniskā artilērija.

1.1. Pārspīlē augu uztura veselīgumu

"Pārdomāts augu valsts uzturs veselībai nāks tikai par labu" – šis ir īsi, garlaicīgi, neiespaidīgi. Tāpēc daudzi vegānisma piekritēji labprāt saražo un izplata pārspīlētus uzskatus par to, ka augu valsts uzturs dziedina un ārstē visu uz pasaules. Jā, augu valsts uzturs var palīdzēt samazināt svaru, nodzīt uz leju slikto holesterīnu, atvieglo artrīta simptomus, profilaktiski darbojas pret vēzi un tam ir virkne citu labu īpašību. Bet, nē, pēkšņi pārejot uz keilu, vēzi neizārstēsi. Organisma vibrācijas "šūnu līmenī" nesakārtos. Auru no "slepkavības enerģijas" neattīrīs. Un pH diēta joprojām ir maldi.

1.2. Dēmonizē dzīvnieku izcelsmes produktus

Gribi, lai citi neēd gaļu un nedzer pienu? Iebiedē! Aktīvi tiek izplatīti maldinoši raksti par to, ka gaļa nesagremojas un aizdambē zarnas, visa gaļa jebkādā daudzumā izraisa vēzi (par gaļu un vēzi pamatoti lasi šeit), paskābina organismu un visādi citādi kaitē. Tiek palaistas pavisam nopietnas pretpiena kampaņas, kas, nebalstoties zinātnē, vaino pienu pie vairākām saslimšanām. Par katru cenu jāpierāda, ka piens ir draņķīgs kalcija avots, it kā nevar vienkārši vienoties, ka pienam ir iespējamas alternatīvas. Par piena "kaitīgumu", kad nāks iedvesma, uzrakstīšu atsevšķi.

1.3. Pievelk līdzi ezotēriku un "dabīgumu"

Vegānisms dažreiz ir kā vecums – nenāk viens. Tas apaug ar pārspīlēti veselīgu ēšanu, dabiskumu, ĢMO noniecināšanu, E-vielu vajāšanu, muldēšanu par čakrām, aurām un ajurvēdām. Rodas iespaids, ka vegāns obligāti ir superveselīgs ēdājs, viss tāds apgarots, dabisks, ekoloģisks un meditējošs. To tēlu aktīvi paķer arī pārtikas un kosmētikas ražotāji, kur vegan iet roku rokā ar natural. Tik ļoti, ka tas sāk kaitināt zinātniski domājošos vegānus. Starp citu, viena no manām mīļākajām pro-science videoblogerēm sauc sevi par Unnatural Vegan. Riktīgi daudz pasaka tāda lietotājvārda izvēle, jo, kamon, vegānisks uzturs var būt vareni neveselīgs. Vegānisms primāri nav par veselīgumu. Vegānisms ir par ētiku.

Daudzas vegānu internetkomūnas kalpo ka rupors medicīnas noliedzējiem un antivakcinētājiem. Piemēram, Krievijas sociālā tīkla vkontakte.com "Веган Мама" ("Mamma - vegāne") grupa aicina nevakcinēt, neiet pie ārstiem un izplata sazvērestības teorijas par to, ka HIV/AIDS neeksistē. Cik es zinu, Latvijā tā nav, un es ceru, ka pareizi zinu.

Protams, protams, bez sensacionālisma izreklamēties ir grūti. Bet man bail, ka pseidozinātniska aura ir iemesls, kāpēc ārsti stūrgalvīgi atsakās iedziļināties vegānisma jautājumos. Paskatās pavirši, ierauga bulšitu un neredz īsto potenciālu augu izcelsmes uzturam.

2. Jo mīl dzīvniekus, nemīl cilvēkus

Vegānu – visēdāju strīdos abas puses ir malači, taču fakts, ka daži vegāni uzbrūk pirmie, neglābjami maitā vegānisma tēlu. Apsaukāšana par līķēdājiem, kliedzieni par to, ka gaļas ēdāji smird, iedomīgas beibes, kas stāsta, ka ar gaļēdāju pat iepazīties nesadomās. Un es pat nerunāšu par tiem, kas nāk protestēt uz restorāniem, kamēr citi mierīgi ēd, vai lej virsū dāmu kažokiem spaiņus ar krāsu. Vai šādi uzvedas cilvēki, kuri vēlas, lai viņus saprot un pieņem? Nooope. Vegānisms, liekas, ir liels, skaidrojošs darbs, kas prasa pacietību. Ja kāds kompānijā ēd vistas fileju un tu, to redzot, rausti degunu un norādi uz to, ka viņš ēd līķi, nevajag brīnīties, ka pretī sēdošais vēlas, lai par līķi kļūtu tu. Cilvēki, kuru mērķis pēc būtības ir iemācīt līdzjūtību pret visām dzīvām radībām, paši emocionāli noēd "gaļēdāju".

No daudziem pa gabalu staro iedomīgi apgarota aura. Mēs te visi tādi sakārtoti, pareizi, čakras kārtībā, kamēr tu, vardarbības ēdājs, esi sūds uz kociņa, lai tev jauka diena. Liekas, ka vegānisms šādiem ir kārtējā birka, kas ļauj justies pārākam par citiem. Šādi guru cer, ka visi kritīs viņu vieduma priekšā, un no sirds brīnās, ka viņus pasūta uz gaļas cīsiņa. Par ko, protams, pašausminās savos sociālajos tīklos.

Nav, ko brīnīties, ka tevi neklausās, jo nostādi sevi pārāku par citiem.

3. Jo perfekts vegāns vai nekas

Esmu manījusi, ka daudzi vegāni ir ieslīguši perfekcionismā. Nāk kāds jauniņais, kas apgalvo, ka Sibīrijā bez gaļas tomēr grūti? Ak, tu, nelietis, ziemā gaterī strādāt var, iztiekot ar kartupeli un marinējumiem! Un šis ir reāla cilvēka teiktais, nevis mans kārtējais joks ar pretenzijām uz stilu. Varbūt tomēr pietiek ar to, ka esmu veģetārietis? Nē, nepietiek, nemīli dzīvniekus pārāk stipri. Proti, tie, kuri svārstās, interesējas un, iespējams, ir potenciāli vegāni, dabū pa seju un bēg. Un, pasargdies', ja esi resns un mēģini diskutēt. Nosauks par karbonādseju un iemetīs ar kādas raw-vegan-bigboobs-sešpakas-guru bildi.

4. Jo mēs tādi rebel as fuck

Kad man bija 14, es ar draudzeni sāku klausīties metālu. Ziniet, kāda bija mūsu mīļākā nodarbe? Speciāli meklēt un uzprasīties uz neizpratni no cilvēkiem, kas nosauc tevi par sīko sātanistu, tavu mūziku – par kaķu kliedzieniem, un diskutēt par to, ka šie sistēmas vergi neko nesaprot. Sēdi tāds ar aizvainotu seju, bet sirsniņā izbaudi – ooo, cik es atšķirīgs, ooo, cik es pret sistēmu. Nu, jūs sapratāt - pilns ar vegāniem, kuriem "līķēdāju" aizvainojumi sagādā prieku. Tādi gatavi līst kašķēties, barā mesties aizvainot vienu pašu cilvēku, sataisīt skrīnšotus no diskusijas un teatrāli pašausmināties. Ilgus gadus vērojot vegānu komūnas Latvijā, Krievijā un ārzemēs, esmu manījusi, ka to vidū ir gana daudz saprātīgu, adekvātu cilvēku, kas patiesi vēlas, lai vegānisma vārds iegūst pozitīvu nozīmi. Viņi komunicē zinātniski, mierīgi, korekti, pacietīgi un bez bullšita. Diemžēl viņi ir mazākumā.

5. Nu grūti, nu

"Bet kā? Par mums vismaz dzird!" būtu diezgan loģiska doma, attaisnojot manis augstāk minētos sliktas komunikācijas piemērus. Jājautā vien ir – kas sadzird? Esmu diezgan pārliecināta, ka tas uzrunā tikai savējos un tos, kuriem vegānisms jau ir simpātisks. Tas uzrunā tikai tos, kas jau uzrunāti vai ar potenciālu uzrunāties. Savukārt līdz tiem, kurus jūs patiesi vēlaties uzrunāt, tas neaiziet. Gluži kā mans blogs atbaida tos, kuri jau 100% nolēmuši ticēt alternatīvajai medicīnai un visādas maigās dvēseles.

Sabiedrība netaisās bez ierunām pieņemt atšķirīgos – pie tā jāpastrādā. Bet sabiedrība nu pavisam noteikti netaisās pieņemt atšķirīgos, kas sludina, ka esot pārāki par citiem. Un no tā cieš arī tie atšķirīgie, kas nebūt nesludina sevi par unikālu pasaules nabu.

Diemžēl liekas, ka vegānu publisko tēlu ir ļoti, ļoti grūti reabilitēt. Jo vegāni ir dažādi, un tas ir tikai normāli. Tikai problēma tajā, ka ikkatrs vegāns reprezentē visu vegānismu. Esi iedomīgais pseidoguru, kas apsaukājas? Visi vegāni ir tādi. Esi adekvāts, spēj mierīgi diskutēt? Lieliski, prieks bija parunāt. Ja gribi pārliecināt, ir jādejo apkārt cilvēkam, ko vēlies pārliecināt. Ir jāuzklausa tas, kuru vēlies pārliecināt. Jāauklējas. Pašam pretīgi, bet jādara. Un caur to visu jāpārdod sava ideja.

Davaj, aiziet - agrāk zāle bija zaļāka, bērni neslimoja, vēža nebija, bet sievietes – ooo, jā – bija Īstās Sievietes, nevis nepaklausīgas, īsmatainas feministes, kas atļaujas pīpēt un ar svārkiem Zemes enerģiju nesmelt. Mūsdienu medicīna kropļo, tehnoloģijas – notrulina, un mēs pavisam drīz mirsim mokpilnā nāvē no visu vēžu vēža. Pazīstami teksti? Jā, visām dzīves jomām cauri velkas ideja par Senču Gudrību: iedomas, ka pagātnes cilvēkiem piederēja unikāls zināšanu kopums, kas ļāva viņiem dzīvot harmoniski un veselīgi - pretstatā mums, kas šīs zināšanas nepielieto. Pat alus pudeli nevar nopirkt bez leģendām par "sentēvu receptēm", kas pat visbomzīgākajai dvuļai piešķir šķietamu kvalitātes auru. Sencisms ir visur. Un man nepatīk sencisms.

Senču receptes kā pretstats medicīnai

Sāksim ar vispopulārāko – nekritisku pārliecību, ka agrāk cilvēce tīri veiksmīgi varēja izārstēt sevi ar dabu, jo dzīvoja saskaņā ar to. Šo mītu paķer alternatīvās medicīnas piekritēji, uztura bagātinātāju ražotāji un citi cilvēku čakarētāji. Tas ir ērti – prātā jau ir izveidojusies apziņa, ka laika pārbaudītās receptes ir pašas labākās. Nepārprotiet – nav ne vainas dzert liepziedu tējas un taisīt kumelīšu kompreses – arī sentēvu receptēs ir daudz lietu, kuru efektivitāti apstiprinājusi mūsdienu farmācija. Problēmas sākas tad, kad neatšķir pierādīto no nepierādītā un sāk to visu pretnostatīt medicīnai. Te ir jāsaprot viena vienkārša lieta – viedie senči, veidojot "tautas medicīnu", savus secinājumus darīja no novērojumiem. Piemēram, ja skuķim beidza sāpēt kāja pēc tam, kad viņa izvārtījās siena kaudzē, sienu sāk uzskatīt par labu līdzekli pret kājas sāpēm. Dažreiz novērojumi trāpa desmitniekā – tiek atrasts līdzeklis ar labu efektivitāti. Bet lielākoties tā ir sakritība – kāja beidza sāpēt pati par sevi, nevis no siena maģijas. Taču ar tādiem smalkumiem kā definīcija neviens neaizraujas - cilvēki jauc tautas medicīnu, dziedniecību, homeopātiju un fitoterapiju, uzskatot, ka tas ir viens un tas pats viedo senču labumiņš no dabas. Iegaumējam reizi par visām reizēm: tautas medicīna ir novērojumos, nevis pierādījumos balstīta ārstēšana, kas pilna ar jaucējfaktoriem. Dziedniecība ir maģijas paveids, un ticēt tam ir pieļaujams tikai tad, ja reāli esi saņēmis vēstuli no Cūkkārpas un tur izmācījies. Homeopātija nav nekāds senču stafs – to 18. gadsimtā vienpersoniski izdomāja Hānemans, kas nedraudzējās ar ķīmiju. Un fitoterapija ir farmācijas apakškategorija ar pierādītu efektivitāti. Atkārtojam kā mantru piecreiz dienā. Āmen.

Agrāk neslimoja, tagad visiem vēzis

"Mēs kļūstam tikai slimāki un slimāki," savos blogos raksta glītas sencisma priesterienes, ar manikīrētiem nadziņiem klikšķinot pa ābolkompi. Tālāk parasti seko stāsts par ajūrvēdu, jo senie indieši gan rubīja fišku un ārstēja visu, vai Ķīnas medicīnu, kas jau toreiz sajēdza daudz vairāk nekā mikrorajona ģimenes ārsts. Es reāli nesaprotu, kas tas ir. Domāšana, kas iegūta no smukām bildītēm ar parakstiem? Protams, ka agrāk ne tikai slimoja, bet arī mira no tā, ar ko tagad var dzīvot.

Vēža agrāk nebija? Bija. To vienkārši nediagnosticēja, jo nebija atbilstošo tehnoloģiju. To vienkārši neoperēja, bet, ja operēja, cik, jūsuprāt, veiksmīgi beidzās haotiska audu izņemšana bez narkozes? Un lielākoties bija vienalga – cilvēks vienkārši mira. Kāda starpība, ja nobeidzas kāds random dzimtcilvēks vai zemnieks. Ņemsim tak jaunu.

Bērni mira no vakcīnregulējamām saslimšanām. Difterija ir likvidējusi ārā veselas ģimenes. Ja jūs, sencisma priesteri, mākat nolasīt parakstu no bildes ar meiteni, kas meditē Indijā, palasiet arī literatūru. Par to, ka kuplās ģimenes ar desmit bērniem kļuva par ģimenēm ar vienu bērnu. Par to, ka poliomielīts veselus bērnus pieķēdēja pie ratiņkrēsla. Un tie nebūt nav nekādi viduslaiki, bet 19. un 20. gadsimts. Tālu pēc piemēra nav jāiet – ja nebastojāt latviešu literatūru - atceraties Zentu Mauriņu, kas pārslimoja poliomielītu ar baisām sekām?

Visas pārpriviliģētās mammas, kas atsakās no ultrasonogrāfijas un runā par "dabiskajām dzemdībām pļavās" – jūsu mīļie senči turpat pļavā arī palika. Slimnīcā nevienu nelika. Kā strādāja pļavā, tā dzemdēja pļavā, un turpat mira. Kopā ar visu bērnu. Un neviens tur nešķiroja, kādi tev grūtniecības sarežģījumi. Mira un viss; vecis iet meklēt nākamo sieviņu. Ja kāds sūdzas par to, ka ķeizargrieziens nav "dabisks" – nespiedīšu jūs pat lasīt. Paskatieties "Skārletu", to, kas filmēta pēc Aleksandras Riplijas grāmatas. Tur ir viena vareni iespaidīga aina ar ķeizaru ar nesterilizētu nazi bez narkozes. Jo dzīvot tai sievietei tomēr gribas.

Un kā būtu ar to, ka tuberkuloze bija tik izplatīta, ka trauslās mākslas dvēseles tai piešķīra romantiskas saslimšanas statusu? Sencisma priesterienes, davaj, marš uz mākslas muzejiem – skatīties gleznas ar mirstošām jaunām meitenēm.

Kas vēl – senču zināšanu līmenis bija tik zems, ka viņi nespēja izprast situācijas, kurā brīdī ir jāvēršas pēc palīdzības. Tagad pat dziļajos laukos zina, ka, ja brūcē iekļūst zeme, jāsteidzas uz slimnīcu. Nav kā ar Blaumaņa Ieviņu, kas pāris dienu laikā nobeidzās. Cik skaists instastorijs sanāktu no šī, sencisma priesteri? #gangrēna, #rip?

Agrāk bērni bija veselāki

O, jā – senču bērni gan bija veseli – ĢMO neēda, glutēnu panesa un alerģiski arī nebija. Tagad gan dzimst slimāki un slimāki. Nooope. Bērni bija tikpat slimi un vēl slimāki. Sāksim ar to, ka liela veiksme bija, ka bērns vispār piedzima. Vēl lielāka veiksme bija, ja nav karš un bads, kas nozīmē, ka viņu nenesīs slīcināt vai atstāt nosalt ziemā netālu no mājās. Ja turas pretī vakcīnregulējamai saslimšanai – izcili. Iespējams, bakas izkropļos seju, bet tas jau sīkums – galvenais, ka dzīvs. Un liela daļa nemaz nenodzīvoja līdz vecumam, kurā rodas astma, vēzis, jebkas cits - mira no inficiētās brūces vai citas lietas, kas šodien tāds sīkums vien ir.

To, kāpēc liekas, ka slimo bērnu ir vairāk, var izskaidrot ar 3 vienkāršiem iemesliem.

1. Uzlabojās diagnostikas iespējas. Celiakija, piemēram, ir tikpat sena, cik maizītes cepšana.
2. Palielinājās informētība par saslimšanām – tagad internetā ir domubiedru grupa katrai bērna kaitei, kur mātes intensīvi apmainās ar informāciju. Kas nav mazsvarīgi – par slimību vairs nav kauns runāt. Slimība iet pa priekšu bērna identitātei, mammai ārsta zīmi vicinot visiem gar degunu.
3. Ir daudz vairāk brīvā laika. Kad tev ir 10 bērni, dafiga darba saimniecībā un ģimene mazgājas reizi nedēļā – nav laika pētīt katru alerģisko pumpu. Un, jā, nav arī smārtfona, ar ko to pumpu nobildēt un "Atsaucīgo māmiņu foruma", kur ievietot pumpas bildi ar tekstu "palīgā-kas-tas-varētu-būt".

Ja mūsdienu bērni ar kaut ko slimo vairāk, tad ar aptaukošanos un visu, kas no tās izriet. Un autisms, gadsimta sērga? Mēs tikai nesen sapratām, kas vispār ir autisms un cik plašs ir tā spektrs. Agrāk šādi bērni ubagoja pie baznīcas, jo pie darba likt bija nelietderīgi.

Agrāk sievietes bija Īstas Sievietes

"Pag," – teiks lasītājs. Tikko bija par medicīnu, bet pēkšņi par sievietēm? Jā, tieši tā. Jo sencisma ideoloģija skar arī dāmu lomu sabiedrībā, apgalvojot, ka visām apokalipsēm pie vainas ir tas, ka zudusi sievišķība. Svārkus un kleitas nenēsājam, matus atļaujamies griezt īsus un pašas mākam naglu sienā iedzīt. Senčiem tā, lūk, nebija. Toreiz bija īstas sievietes. Un pret Īsto Sievieti vīrieši izturas labi un paši atplaukst savā vīrišķībā. Beigsim būt tik naivas?

Sievietes strādāja tikpat smagi, cik vīrieši. Un nevienu neinteresēja, kāda tev cikla diena. Ibumentīna, ar ko noņemt menstruālās sāpes, starp citu, arī nebija. Tējiņas? Nesmīdiniet, jums tiešām liekas, ka bija laiks čilot ar tējām? Bet, nu labi, bagātām dāmām bija. Toties tām dāmām bija citas problēmas – tēvi vardarbīgi izprecināja viņas ar izdevīga statusa vīrieti, lai stiprinātu savas dzimtas ietekmi. Jums tiešām liekas, ka senču laikos turīgas dāmas dzīve bija tikai kleitas un balles, bet lauku meitenes visas tādas no rīta iegāja savā ekokūtī savākt olas brokastīm? Pa ceļam uz to kūti viņas vēl piecreiz izvaro. Un es pat nesākšu stāstus par to, kā plosījās sifiliss.

Toties svārkos. Īstas Sievietes.

Ja jūs šo visu vēlaties atpakaļ – ejiet pie psihiatra. Nav nekādas senču gudrības. Tas ir priviliģētā pilsētnieka romantiskās iztēles auglis. Starp citu – vai ir kāds normāls alus, uz kura etiķetes nav rakstīts par "sentēvu tradīcijām", bet tā vietā pateikts, ka šī ir moderna recepte? Iemetiet man kādu pudeli.

Jūs zināt to veco joku, kad cilvēkiem izstāstīja par vielu ar baisu nosaukumu "dihidrogēnmonoksīds" un visi aiz bailēm pieņēma lēmumu to aizliegt, nezinot, ka tas ir ūdens? Nav joks.

"Bez E-vielām, tikai dabīgas sastāvdaļas, bez ķīmijas" – šādas bļembas uz savas preces liek katrs ražotājs, kas pretendē uz veselīgumu un naudas ievākšanu no lētticīga pircēja. No vienas, puses varētu likties, ka šī ir visnotaļ moderna vēsma. Bet es teiktu, ka tā nav. Bailes no ķīmijas – abstrakta bubuļa, ko neviens nekad nedefinē, vazājas man līdzi, kopš es sevi atceros. Un nebūt ne tikai izlutinātam pilsētniekam, kas dzīvo savā priviliģētajā pasaulē un uzskata, ka Āfrikas badacietējs pārceļas uz pili katru reizi, kad viņš iegādājas ar "fairtrade" marķētu dušas želeju. Kad es biju maza, atceros, ka manos dziļajos laukos kaimiņiene apzināti mazgāja traukus ar sodu – "lai nav kaut kāda ķīmija". "Ķīmija" ir dziļi, jo dziļi iesakņojusies smadzenēs – visi zina, ka tas ir neprecizētu vielu kopums, kas dara tev pāri un ko ļauni ražotāji bāž visos iespējamos līdzekļos. Ķīmija ir fakin arhetips.

Baiļu mārketings

Dažreiz man ļoti pietrūkst laiku, kad blondīne ar perfekti piegludinātiem matiem un izriestām krūtīm reklamēja trauku mazgāšanas līdzekli ar piparmētru smaržu. Saka, ka sekss tik labi vairs netirgojas – esot vulgāri un smieklīgi. Toties bailes tirgojas gan. Bailes, kas ir nomaskētas zem rūpēm par savu organismu. Panika no tā, ka kosmētikā, mājas uzkopšanas līdzekļos un pārtikā ir "ķīmija", veicina to, ka patērētājam piedāvā pseidopaaugstinātās drošības produktus. Kopumā, visa organiskās kosmētikas industrija ir uzbūvēta uz tā rēķina, ka tika dēmonizētas pavisam drošas ziepju, šampūnu un krēmu sastāvdaļas. Un pircējs noticēja. Jo "nātrija laurilsulfāts" izklausās baisi, bet "organiskais Nārnijas vienradžu varavīksnes ekstrakts" izklausās pēc kaut kā, ar ko vajag piekrāmēt savu dabai draudzīgo auduma iepirkuma maisiņu. Un nevienam neinteresē, ka nātrija laurīlsulfāts tur ir pievienots minimālā un drošā daudzumā. Dažs labs dod padomus par to kā iztīrīt māju "bez ķīmijas" – lai bērniem droši. Ziniet, kā viņi tīra māju "bez ķīmijas"? Ar citronu, etiķi, sodu, sāli un ūdeni. Citiem vārdiem sakot, viņi tīra māju ar 2-hidroksipropān - 1,2,3 - trikarbonskābi, etiķskābi (bezgala droša bērniem!), nātrija hidrokarbonātu, nātrija hlorīdu un dihidrogēna monoksīdu. Jo šī arī ir ķīmija. Jo viss mums apkārt ir viena vienīga ķīmija, mūs pašus ieskaitot. Īpaši asprātīgi pretķīmijas karavīri kā "ļaunās ķīmijas etalonu" mēdz piesaukt Mendeļejeva tabulu, aizmirstot, ka viss pasaulē ir Mendeļeveja tabula, sapinusies un sagrozījusies dažādās formās un kombinācijās.

Nav ne vainas mazgāt māju ar iepriekšminētajiem līdzekļiem. Taču nedrīkst to pasludināt par nekaitīgu "ne-ķīmiju" un netiešā veidā norādīt, ka viss cits nu gan ir kaitīgs.

Dumjas bļembas

Tagad veikalu plauktos ir pilns ar pseidopaaugstinātās drošības produktiem, kas, savukārt, vēl vairāk nostiprina apziņā mistiskās ķīmijas kaitīgumu. Atsevišķa kategorija ir E-vielas. Šī ir liela tēma, taču kopsummā var pateikt, ka visas E-vielas nedrīkst mest vienā maisā. Lielākā daļa E-vielu ir absolūti drošas. Produkti, kuros nepieciešams bāzt klāt daudz E-vielu – vot, tie ir sūdi.

Rekur svaigi spiestas burkānu sulas reklāmas bļemba. Dodiet desmit – tik dabīga, tik droša! Ražotāja mērķis, protams, ir labs, cēls un ienākumiem bagāts, bet mesidžs uzslāņojas zemapziņā – sulas ar E-vielām un krāsvielām gan ir sūds. Ko darīsiet nākamreiz, ieraugot kādu citu sulu ar uzrakstu: "krāsviela E160"? Liksiet atpakaļ plauktā, jo draņķis? Un kā būtu ar to, ka krāsviela E160 ir beta-karotīns jeb A vitamīna provitamīns, ko satur visi burkāni pasaulē? Ražotājs nonāk pretrunās ar sevi: jā, var apgalvot, ka netika pievienotas E-vielas, jo papildus neviens neko nav pievienojis. Taču burkānu sula pati par sevi satur mātes dabas doto vielu, kas tiek izmantota kā E-viela. Burkānu sulā "bez E-vielām, bez krāsvielām" plunčājas E-viela un krāsviela. Un tā ir absolūti droša un nekaitīga.

Labi vien ir, ka uz augļiem un dārzeņiem nav jānorāda sastāvs – ķīmijfobi dabūtu sirdslēkmi.

Nē, tas nebūt nenozīmē, ka pilnīgi visas E-vielas ir atrodamas dabā. Bet, jā, tas gan nozīmē, ka šādas dumjas bļembas dara pāri drošām E-vielām. Drošas, starp citu, lielākoties ir arī tās, ko sintezē mākslīgi – bet par to citu reizi.

Rekur vēl viens ģēnijs sola, ka hennā nav ķīmisko pigmentu. Lol, labrīt – sveicinam 2-hidroksi-1,4 – naftahinonu, kas nokrāso matus. Henna, starp citu, gluži kā parastā matu krāsa, mēdz izraisīt ārkārtīgi spēcīgu alerģiju. Ja taviem matiem tā liekas saudzīgāka – lieto uz nebēdu! Bet nevajag izdomāt savai izvēlei aplamu pamatojumu.

Interesanti – kā "bez ķīmijas" iet kopā ar poliesteru, polipropilēnu un citiem draugiem?

Vai tad tu metaforas nesaproti?

Kāds noteikti padomās – vai, nu ko tur cepties, skaidrs taču – par "ķīmiju" sauc tikai slikto ķīmiju, vienkārši apzīmējums tāds. Un tagad visas pasaules mārketologi sadodas rokās, dejo prieka dejas un sacer stāstu par Alpu jaunavām, kas pilnmēnesī ar plikām rokām vāc sniegbaltu kokvilnu, upurējot Dabas mātei vegānisku sojas āzi. Nav "labas" un "sliktas" ķīmijas. Ir tikai deva, kas var būt nekaitīga vai, ja to pārsniedz, kaitīga. Ūdens ir dzīvības pamats, bet, ja izdzer pārdesmit litrus vienā piegājienā, var atstiept kājas.

Tas, par ko mums jārunā, ir konkrētas vielas un konkrētas devas. Saucot visu bez šķirošanas par "ķīmiju", tiek dēmonizētas arī tās vielas, kas ir nekaitīgas vispār vai ir nekaitīgas regulētos daudzumos. Gan sadzīves ķīmija, gan pārtika, gan kosmētika tiek pakļauta stingrai kvalitātes kontrolei. Ir jāizceļ atsevišķi tās vielas, kuru klātbūtne ir diskutabla, nevis jāpalaiž "ķīmija" kā ceļarullis, kas zem sevis nolīdzina pilnīgi visu. Tā vietā, lai norakstītu visas pārtikas krāsvielas, jārunā par tām, kas reāli var kaitēt – E129, E133, E104, E123 bērniem var izsaukt hiperaktivitāti. Tā vietā, lai bruktu virsū nekaitīgajiem parabēniem šampūnos (kas nez kāpēc tiek vajāti kā noziedznieki pret cilvēci), būtu vēlams pievērsties šampūna iepakojumam, kas var saturēt potenciāli kaitīgus ftalātus – šī tēma gan nav tik populāra kā bļemba "nesatur parabēnus". Situāciju apgrūtina tas, ka katra “dabīgās veselības” lapele šo informāciju izplata un sagroza tā, ka nu vairs nevar saprast, kam ticēt. Vispārināšana un "dabīgs vs. mākslīgs" atieksme noved pie tā, ka patērētājs domā reklāmu bļembas kategorijās, kamēr patiešām būtiski un konkrēti fakti netiek pacelti populārā līmenī. Pārsteidz arī nekritisks uzskats par to, ka viss, kas ir "dabīgs", ir pēc noklusējuma labs. Tā arī prāsās savākt latvāņu sulu, ielikt smukā pudelītē ar latvju zīmēm un tirgot kā līdzekli sejas ādai. Dabīgi taču!

Kur ir problēma?

Ja jautāsiet man – liekas, ka mēs visu lietojam par daudz. Nevajag katru dienu fanātiski berzt virsmas ar sadzīves ķīmiju un sākt dzīvot hipersterilā realitātē, kas var veicināt alerģijas. Matiem pietiek ar šampūna kripatiņu. Nevajag liet podā dezinfektantu tonnu un dabūt viņu tik tīru, ka iekšā var pusdienas servēt. Nav jēgas liet virsū dzīvoklim simts līdzekļus ar dažādiem aromātiem – aromātu der atstāt brīdim, ja ciemiņi nāk, bet pēc kaut kā smird. Ja ir laiks gaidīt – labāk vienkārši atvērt logu. Nevajag ēst sūdus. Krāsainas končas, pusfabrikāti – izmetot no ēdienkartes šos, dabū ārā daudzu E- vielu avotus. Ne jau E-vielas ir vainīgais, ja tu ēd nagetus ar friškām, pa virsū uzkožot paciņu ar krāsainām ledenēm.

Viss ir labs ar mēru un pēc pielietojuma. Un, dārgie ražotāji - ar šo jūs paši sev rokat bedri. Haips pāries, bailes paliks.

Pirms kāda laika sociālajos medijos notika rosība: sāka klīst baumas, ka mūsu veiksmes stāsts RigVir – jauna vēža ārstēšanas metode - nav tik tīrs, cik sevi pasniedz. Privātpersona, kas nevēlas publicitāti, ir uzņēmusies iniciatīvu, ievākusi pāris interesantas lietas un nosūtījusi sūdzību Veselības inspekcijai. Materiālus piegādāja arī medijiem. Šie paši materiāli tika izmantoti arī mana raksta tapšanas procesā. Iepazīstoties ar iesniegto informāciju, tika saņemta reakcija no ziņu portāla Delfi puses, savukārt detalizēto izklāstu nopublicēja Procesi Latvijā. Pašlaik top raksti arī citiem medijiem.

Lasot komentārus par notiekošo, es skaidri redzu – liela daļa cilvēku nemaz nesaprot, par ko te ir cepiens, un no sirds brīnās, kāpēc kāds mēģina nodarīt pāri mūsu valsts izlolotajam medikamentam. Šajā rakstā es mēģināšu visu salikt pa plauktiņiem maksimāli vienkāršā valodā. Tēma gan ir nopietna, tāpēc te nebūs ne ironijas, ne sarkasma, ne jautru bildīšu ar kaķiem. Nu, labi, labi – tikai viena.

1. Kas ir RigVir un viroterapija?

Viroterapija ir vēža ārstēšanas metode, ko pēta jau sen un daudzās valstīs. Ideja ir vienkārša – vēža slimniekam ievada vīrusu, kas atrod un "apēd" audzēja šūnas, tajā pašā laikā neapdraudot saimnieka organismu. Mūsu pašu zinātniece Aina Muceniece šajā jomā veicināja milzīgu progresu, aktīvi meklējot tos vīrusus, kas patiešām ir efektīvi. Tā tika atrasts vīruss, ko nosauca par godu Rīgai – RigVir. Vīruss uzrādīja ārkārtīgi lielu potenciālu iznīcināt ādas vēža – melanomas – šūnas.

2. Kāds bija tālākais RigVir liktenis?

RigVir tika pētīts, un tā efektivitātei ir savākta neliela pierādījumu bāze – proti, preparātam ir liels potenciāls ārstēt melanomu, taču galīgas skaidrības par tā efektivitāti nav. Ar šo pierādījumu bāzi Zāļu valsts aģentūra apstiprināja RigVir kā oficiālu medikamentu 2004. gada 29. aprīlī. Un šeit, lūdzu, pievēršam uzmanību datumam. Pēc dažām dienām, 2004. gada 1. maijā Latvija iestājās Eiropas Savienībā, kuras noteikumi paredz daudz stingrākus nosacījumus zāļu reģistrācijai.

Vai Zāļu valsts aģentūra reģistrēja zāles bez pierādījumiem? Nē, pierādījumi bija, taču, lai tie būtu nepārprotami, zāles vēl vajadzēja pētīt.

Vai ar šo pašu pierādījumu līmeni izdotos reģistrēt RigVir pēc iestāšanās ES? Nē, neizdotos.

3. Latvijas veiksmes stāsts un pirmie zvaniņi

Nu ko, dzelzs jākaļ, kamēr karsta. 2008. gadā tika atvērts Starptautiskais Viroterapijas centrs, 2016. gadā – liela klīnika Jūrmalā. Priecājās visi, tajā skaitā es. Haips bija vārdos neizsakāms – mēs, latvieši, esam uztaisījuši revolūciju vēža ārstēšanā! Es lepojos, es cerēju. Taču tas, kas notika tālāk, lika man saprast, ka pasākums aizgāja pa šarlatānu taciņu aiz oficiālās medicīnas aizsega. Latvijas zinātnieces mantojums, kas varēja kļūt par revolūciju un Nobela prēmiju un kas Latvijas vārdu ar trekniem burtiem ierakstītu pasaules medicīnas vēsturē, tika pārvērsts par alternatīvo medicīnu. Tas notika lēni un nemanāmi, taču pirmie zvaniņi bija saklausāmi skaidri.

Pirmais zvaniņš – pozicionēšanās uz ķīmijterapijas un staru terapijas rēķina

RigVir sāka strauji pozicionēt sevi tirgū. Liktos loģiski, ja jaunā vēža ārstēšanas metode tikai papildinātu jau esošo metožu saimi. Taču nē – RigVir pretnostatīja sevi ķīmijterapijai un staru terapijai, zīmējot sevi kā nekaitīgu preparātu, kamēr "ķīmijai" un "stariem" esot daudz blakņu. Taisnība – RigVir nav toksisks pacientam, kamēr citām vēža ārstēšanās metodēm ir smagas blaknes. Bet kāpēc šāda polarizācija? Atceramies, ka RigVir ir tikai melanomas zāles, nevis zāles pret visiem pasaules vēžiem. Šī nav tā revolūcija, kas noslauka no zemes virsas veco iekārtu. Šādus apgalvojumus izvirzīt varētu tad, ja RigVir būtu 100% efektīvs pret visa veida vēžiem, tikai tad ne "ķīmija", ne "stari" vairs nebūtu nepieciešamas metodes. Viss ir aizgājis tik tālu, ka Viroterapijas centra ārsti ir piedalījušies šarlatānu filmā "TruthAboutCancer", kas stāsta, ka visas klasiskās vēža ārstēšanas metodes ir neefektīvas – tās ir sazvērestība, lai no slimniekiem iegūtu daudz naudas! Ko, lūdzu? Kas notiek?

Otrais zvaniņš – tagad ārstē ne tikai melanomu!

Graujoši bija uzzināt, ka zāles, kas ir pētītas un reģistrētas melanomai, tagad piedāvā pret daudziem citiem vēžiem: kuņģa, zarnu, urīnpūšļa, prostatas. Saraksts ir liels un apskatāms viņu mājaslapā (update - info no viņu lapas izņemta, te skrīnšots). Jūs saprotat? Viņi, iegūstot atzinību no valsts un izmantojot oficiāla medikamenta radīto iespaidu, pašrocīgi paplašināja indikāciju sarakstu no melanomas uz citiem vēžiem!

Trešais zvaniņš – ar ko sadarbojas?

Liktos loģiski, ja ārsti, kas strādā ar tik progresīvu līdzekli, sadarbotos ar pasaules lielākajām onkoloģijas klīnikām. Taču nē – sadarbība notiek ar šarlatānu klīniku "Hope4Cancer" Meksikā, kas vēzi ārstē ar suliņām, kafijas klizmām... un tagad arī ar RigVir. Savu izloloto melanomas revolūciju nodevām krāpnieku rokās – un šī nebūt nav kļūda, bet apzināts gājiens. Gribat vēl? Latvijā ieradās naturopāte bez medicīniskās izglītības, kurai ASV tika apturēta prakses licence par vēža slimnieku ārstēšanu ar neatbilstošām metodēm, un te viņu nosertificēja darbam ar RigVir!

Ceturtais zvaniņš – kas tur strādā?

Viroterapijas Centrā tiek nodarbināta naturopāte Ance Šternberga bez ārstniecības personas sertifikāta un onkoloģe Linda Brokāne, kas publiski atzīst, ka uzskata Gērsona terapiju (sulas + kafijas klizmas) par līdzekli vēža ārstēšanai. Man bail jautāt, kas vēl tur notiek.

4. Kas no tā visa iznāk?

Iznāk, ka:

• RigVir ir sākumpierādījumi efektivitātei pret melanomu, kas būtu jāattīsta un jāpēta tālāk.
• Ar RigVir tiek nepamatoti ārstēti slimnieki ar citiem vēžiem.
• Tas viss notiek aiz oficiālās, valsts atzītās klīnikas izkārtnes. Šis punkts ir ļoti svarīgs – tas ir iemesls, kāpēc uz Latviju brauc ārstēties cerību pilni ārzemju pacienti. Viņi redz, ka šis ir valsts atzīts preparāts, saprot, ka nav nekāds kreisais kantoris un gaida palīdzību. Reāli piemēri šeit.

5. Kāds ir mūsu mērķis?

Gan pats Viroterapijas Centrs, gan atbalstītāji bļauj – visi, kam rodas jautājumi par centra darbību, ir nomelnotāji no farmācijas kampaņām, kurām nav izdevīgi, ka RigVir iekaro tirgu. Šis uzskats ir ļoti naivs – ja RigVir tiešām būtu tāds brīnumlīdzeklis pret visiem vēžiem, visa pasaule rindā stātos, lai ar mums draudzētos, mūs finansētu un piešķirtu Nobela prēmijas. Un farmācijas giganti nevis tviterī nomelnotu RigVir, bet tagad naktīs negulētu, jo gudrotu savu versiju. Taču realitāte tik spoža nav – RigVir ir tikai nelieli efektivitātes pierādījumi pret vienu pašu melanomu. Šāda pozīcija skaidri parādīja, ka RigVir tika nolaists līdz alternatīvajai medicīnai. Šeit es vēlētos atspēkot dažus argumentus, kas nāk gan no paša Viroterapijas Centra, gan no vairākiem alternatīvās medicīnas pārstāvjiem, gan no komentētājiem.

1. arguments – anonīmā sūdzības iesniedzēja ir trollis

Nē, sūdzības iesniedzēja izvēlējās palikt anonīma publikai, jo nevēlas publicitāti. Taču viņa nav anonīma avotiem, kam nodeva savus materiālus - Veselības inspekcijai un medijiem ir zināma viņas identitāte. No sevis es varu pačukstēt – tas ir cilvēks, kas rūpējas par to, lai ksenijakomente.lv atgriežas izlaistās garumzīmes un netiek pieļauta man tik ļoti raksturīgā kļūda noteiktajās un nenoteiktajās galotnēs.

2. arguments – mēs esam skauģi

Nē, mēs neesam skauģi. Viss, ko mēs vēlamies, ir pierādījumi – labas kvalitātes pētījumi par to, ka RigVir ir efektīvs pret visu, pret ko to pasludina kā efektīvu. Līdz šim Viroterapijas centrs nav sniedzis šādus pierādījumus. Rezultātā tiek maldināti vēža slimnieki – viņiem liekas, ka viņi nāk ārstēties ar pierādītu metodi, bet praksē sanāk, ka nekas pierādīts nav.

3. arguments – noniecinām latviešu zinātnieci un viņas sasniegumus

Mēs ļoti cienām Mucenieces sasniegumus un no sirds vēlamies, kaut šis pasākums būtu aizgājis pareizo ceļu.

4. arguments – kāpēc jāaizliedz? A ja nu palīdz?

Šis jautājums jāceļ gaisā tāpēc, ka zāles, ko jau tā aiz ausīm pievilka pie vienas diagnozes, nelegāli izmanto citām diagnozēm un vēl bez kauna to reklamē, pārkāpjot zāļu reklāmas noteikumus. Fakts, ka šīs ir valsts atzītas zāles un klīnika, piešķir šim pasākumam lielu ticamību. Rezultātā cilvēkam tiek atņemta izvēles iespēja – kad ir kategoriski sadalīts, kas ir alternatīvā medicīna un kas – tradicionālā, cilvēks pats veic savu izvēli, pie kā iet un ar ko ārstēties. Kad aiz tradicionālās medicīnas aizsega darbojas alternatīvā medicīna – pacients tiek maldināts un izvēles iespēja tiek atņemta. Jūs tiešām gribat, lai jūs, jūsu radi, draugi, paziņas iet ārstēties uz šādu iestādi, domājot, ka saņem zinātni, bet patiesībā saņemot šarlatānismu?

Secinājumu vietā

Šo rakstu es gribētu noslēgt ar uzrunu Viroterapijas centram. Jums nepieciešams nopozicionēties. Ja jūs vēlaties strādāt kā valsts atzīta klīnika, uzvedieties attiecīgi – pētiet preparātu tālāk un neņemiet nekādus citus pacientus, izņemot melanomas slimniekus. Ja jūs vēlaties sadarboties ar Meksikas kafijas klizmotājiem, sertificēt personas ar apturētu praksi un ārstēt visu, kas nav melanoma – nāciet ārā no valsts aizsega un esiet alternatīvās medicīnas klīnika. Jo pašlaik sanāk, ka izskatāties pēc pīles, peldat kā pīle, pēkšķat kā pīle, bet esat hiēna. Jūs maldināt onkoloģiskos pacientus.

Reiz dzīvoja meitene vārdā Anabella. Normāla tāda meitene. Izskatīga skeitbordiste, kurai patika komunicēt internetā un ballītes. Visnotaļ ikdienišķi. Taču ikdienišķums kļuva šokējošs – Anabellai konstatēja neārstējamu smadzeņu vēzi. Medicīna, šķiet, bija bezspēcīga, un meitenei piesolīja nodzīvot 4 mēnešus. Visu šo laiku Anabellas Instagram sekotāji sekoja līdzi viņas ārstēšanās gaitām: dzerot smūtijus, taisot kafijas klizmas un visādi citādi attīrot organismu. Pēc neilga laika šokējošais kļuva par sensacionālu – viņa izārstējās. Līdzjutēju armija prasīja detaļas, un tās bira kā no pārpilnības raga. Līdz ar detaļām bira nauda meitenes kontā – ātri vien tika uzcepta veselīga dzīvesveida aplikācija, kas bija tik veiksmīga, ka Apple gribēja iekļaut to Apple Watch aplikāciju komplektā. Un, protams, izdota grāmata. Pazīstams stāsts? Protams. Tikai viena maza, maza nianse. Anabellai, kas zināma kā Belle Gibson, nekad nav bijis vēzis. Viņa to ir izdomājusi, jo saprata, ka ar to var nopelnīt.

Jo mēs dzīvojam laikā, kad slimība labi tirgojas.

Slimība kā slavas atslēga

Uzcept resursu par veselību ir vienkāršāk par vienkāršu. Problēma sākas brīdī, kad resurss jāsāk popularizēt. Un veselība, jāatzīst, ir tāda tēma, kuru vērtē pēc tevis paša. Tava svara, tava izskata, tavas veselības. Tāpēc – esi unikāls, īpašs un interesants vai neesi vispār. Un kas var būt unikālāks par cilvēku ar smagas saslimšanas pieredzi? Un ja šis cilvēks turklāt ir izveseļojies? Un ja ir izveseļojies, ārstējoties ar kumelīšu uzlējumu? Par tādu nu gan gribas dzirdēt. Un tas ir lieliski. Jo citu dalīšanās saslimšanās pieredzē ir vērtīga informācija, ko cilvēks var saņemt, slimojot pats. Domubiedru grupas, kas veidojas pateicoties tam, ka kāds ierunājās, var paveikt darbu, kas nav pa spēkam visiem pasaules psihoterapeitiem. Cilvēki iesaka ārstus, produktus, procedūras un lietas, kas viņiem liek justies labi. Taču daudzi resursi, kas uzsākti ar cēlu mērķi padalīties ar pieredzi, dažreiz izraisa daudz, daudz jautājumu.

Selektīva realitātes atlase

Iespējams, man pārmetīs – vai tad tev žēl, ka cilvēks, daloties ar savu stāstu, var kļūt atpazīstams un nopelnīt? Nē, man nav. Man liekas, ka tas mazliet sagroza reālo bildi: sabiedrībai interesē tikai forši slimnieki. Vai kādam interesē alkoholiķu meita no laukiem, kas vairogdziedzera slimības rezultātā ir aptaukojusies? Nē, mēs par viņu ņirgāsimies un apmētāsim ar govju sūdiem. Vai kādam interesē gatera strādnieks, kas drīz aizies ar prostatas vēzi? Laikam tikai viņa paša sievai. Iespējams, ja viņš sniegs interviju kādai avīzītei, to nošēros pārdesmit cilvēki un aizmirsīs pēc divdesmit sekundēm. Un kā būtu ar izskatīgu, jaunu, fotogēnisku meiteni, kas daudz bildē sevi un savu ēdienu? Ideāli, man, lūdzu, glītu, slimu blondīni! Mēs lasām priviliģētu cilvēku priviliģētu pieredzi. Citi ir neredzami, nedzirdami un, būsim godīgi, nevienam neinteresē. Iespējams, slima, neizskatīga meitene ar lieko svaru arī vēlas sabiedrības atbalstu. Arī vēlas, lai viņu aicina uz pasākumiem. Bet viņu neviens nelasa un nelaiko.

Satura komercializācija

Kad es kā lasītājs lasu slimības pieredzes vai foršas ķermeņa formas iegūšanas blogus, man gribas ticēt, ka cilvēks tiešām iesaka to, ko pats ir izmēģinājis un atzīst par labu esam. To, ko pats atradis, pieredzējis, un viedoklis par to nav ietekmēts un sponsorēts. Taču praktiski visi veselības guru blogi ar laiku pārvēršas par slēptās reklāmas katalogu. Cilvēks apaug ar mirkļbirkām un bildēm, kurās viņš it kā neuzkrītoši tur reklamējamo produktu rokās, it kā neuzkrītoši reklamē sporta klubu, kas viņam iedeva bezmaksas abonementu, un it kā nejauši noliek uz galda konkrētās firmas pārtiku. Kad reklāma ir pavisam acīmredzama, to sauc par sadarbību un drukā tādus tekstus, ka "Select" kataloga autori jūtas pazemoti. Var teikt, ka blogeri izvēlas reklamēt tikai tos produktus un pakalpojumus, kas viņiem pašiem patīk. Bet nē, paldies, mani neinteresē reklāmas katalogs. Es gribu tīru pirmatnējo pieredzi, par kuru netiek piesolīts labums.

Ideāluma trends

Patiešām populāri alternatīvās veselības blogi parasti ir ļoti glīti: ideāls ēdiens uz dārgas pannas, iesauļotu kājiņu bildēšana, kokosa sula pa taisno no kokosrieksta, ceļojumi pēc garīguma, EOS lūpu balzāms, rīta skrējiens krāsainajos Nike AirMaxos. Viņi liekas nu tik perfekti, nu tik izlaizīti, ka visā šajā ideāluma orģijā nav pat nekā, kur piesiet aci. Gribas tā viegli iebakstīt ar pirkstu un pārbaudīt, vai šis cilvēkveidojums vispār ir reāls. Dažreiz viņi mēģina parādīt, ka tomēr ir īsti un nepareizi, pastāstot, ka reizi gadā atļaujas apēst šokolādes gabaliņu un, ak, vai, ne-eko maizīti. Nezinu, kā jūs, bet es izmisīgi gribu patiesumu un dzīvus cilvēkus. Kas nebaidās atzīt, ka istabā ir bardaks, cik reizes šodien sanāca izgāzties, ka viņš tomēr apēda vēl vienu kūkas gabaliņu un kā uz treniņu iet slinkums, bet tomēr vajadzētu. Ja tev bija slikti, es gribu dzirdēt tevi īstu: kā tu lamājies un lādēji dzīvi vai kādas labas domas domāji, lai sajustos labāk. Un, tuvāk tautai - receptes ar eksotiskiem ingredientiem, kuri pat Sky nav dabūjami, ir labi, bet dažreiz gribas, lai pastāsta, ko es varu izdarīt ar šo pērnā gada kartupeli. Patiesas emocijas un necenzētas pārdomas, nevis glītu bilžu kaleidoskopu. Jo, ja man gribēsies pravieti, es palasīšu Bībeli.

Izārstēties? Da vienkārši!

Līdzās tiem, kas patiešām piedzīvojuši slimību, parasti ir viszinošo padomdevēju armija. Lasot viņus, liekas, ka ārstēšanās un atlabšana tāda viegla izklaide vien ir. Atsakies no glutēna, ēd tikai ekoloģiski, tīri organismu un še – gatavs. Kas ir zīmīgi, dažreiz cilvēki, kuri ir izārstējušies slimnīcās, sāk aģitēt pret ārstiem un medicīnu. Atceraties Belle, par ko rakstīju sākumā? Viņas iespaidā cilvēki bija atteikušies no ķīmijterapijas par labu suliņām un gandrīz miruši. Viss ir jauki, kamēr cilvēki koķetē un rotaļājas ar alternatīvo medicīnu, papildus tam ārstējoties pie īstajiem ārstiem. Problēmas sākas tad, kad citi ietekmējoties pasaka kategorisku "nē" ārstēšanai. Alternatīvā veselības satura veidotāji un izplatītāji ir sasodīti pārliecināti par piedāvāto produktu, pakalpojumu un procedūru efektivitāti, kamēr ārsti godīgi pasaka, ka iecerētais var arī neizdoties. Piemēri, kad cilvēki, alternatīvās veselības resursu satura iespaidoti, atsakās ārstēties, ir reāli. Un nevajag domāt, ka tā notiek tikai glupiem cilvēkiem – ja Stīvs Džobss sāktu ārstēties uzreiz, nevis ietu pie šarlatāniem, viņš, visticamāk, būtu dzīvs. Ārsti atzīst, ka šādu gadījumu ir gana daudz, bet par tiem mēs nezinām, jo viss paliek ārsta kabinetā un netiek iztirzāts medijos.

"Neko tu nesaproti" – pateiks kāds lasītājs. Wellness blogeri, būdami tādi, kādi viņi ir, motivē, popularizē veselīgu dzīvesveidu, un receptes, ko viņi piedāvā, ir lieliskas. Nevaru noliegt – īpaši jau par receptēm. Tas ir visnotaļ labi, ja cilvēki atrod savu nišu, savus domubiedrus un sponsorus, kas regulāri piedāvā kādu labumiņu. Galvenais, lai lasītāji saglabā skaidru prātu, akli nesekojot kaut kam tikai tāpēc, ka tas ir uzrakstīts uz motivējošas bildītes. Bet es nespēju un negribu to visu nopirkt. Nē, paldies.

Esat redzējuši visāda veida fantastikas filmas ar sižetu, kur varoņi izmūk ārā no kāda psihes manipulācijas eksperimenta un dzīvo laimīgu dzīvi? Un tad uzrodas kāds ļaunais, pasaka triggerphrase, un labais varonis momentā kļūst par pakļāvīgu slepkavošanas mašīnu ar aptumšotu prātu? Tikai pāris vārdi noteiktā secībā – un atslēdzas visas spējas pašam kontrolēt savas izvēles. Fantastika? Ne gluži. Reālajā pasaulē arī ir viena vareni iedarbīga "aktivētājfrāze". Vai, būsim precīzāki, abreviatūra. ĢMO jeb ģenētiski modificēti organismi.

Par ko es tagad runāšu?

ĢMO paver iespējas plašām diskusijām. Taču mans mērķis ir apskatīt pētījumus tikai un vienīgi par ĢMO ietekmi uz veselību. Mans mērķis nav runāt par to, ka ĢMO var veicināt negodīgu konkurenci, neļaujot izpausties mazām zemnieku saimniecībām – tas nebūt nav manā kompetencē. Mans mērķis nav celt augšā pesticīdu jautājumu – ar pesticīdiem apstrādā gan ĢMO, gan ne-ĢMO pārtiku. Mans mērķis nav runāt par to, kādu ietekmi ĢMO atstāj uz vidi – par to lai spriež vides zinātnieki. Tāpēc šis ir tikai un vienīgi par ģenētiskās modifikācijas ietekmi uz veselību un uzskatiem par to.

Kas tad ir ģenētiskā modifikācija?

Cilvēki vienmēr ir gribējuši, lai pārtika, ko viņi audzē, pēc iespējas mazāk iet bojā un dod pēc iespējas kvalitatīvāku ražu. Viena no tādām metodēm ir selekcija: cilvēks ātri vien saprata, ka, krustojot labas kvalitātes dārzeni ar citu labas kvalitātes dārzeni, sanāk superīga raža. Taču zinātnes sasniegumi nestāv uz vietas, un aptuveni 1973. gadā pasaule tika iepazīstināta ar ģenētisko modifikāciju. Tās ideja ir pavisam vienkārša: ja organismam A ir kāda laba īpašība, slēdzīti, kas to īpašību palaiž, var izolēt un pārcelt uz organismu B, kas arī tam palaidīs to pašu labo īpašību. Piemēram, kukurūza. Iedomājies, iestādīji tu kukurūzu, gaidi ražu un naudu, par ko barot ģimeni, bet kukurūzai uzbrūk kāpuri un apēd pusi no ražas. Cik labi būtu, ja kāpuri kukurūzu neēstu! Ģenētiskā modifikācija piedāvā risinājumu: turpat augsnē dzīvojas baktērija vārdā Bacillus thuringiensis. Baktērijai ir gēns, kas veicina tādu vielu izstrādi, kas kāpurus nogalina. Šo gēnu var izolēt no baktērijas un ievietot kukurūzas sēklā. Tagad arī kukurūza, kas no tādas sēklas izaugs, izstrādā vielas, kas kāpurus nogalina. Viela aktivizējas tikai tad, kad nonāk kāpura gremošanas sistēmā un nogalina to, cilvēka organismam nekādi nekaitējot. Cilvēks neapēd izdalīto vielu, bet tikai gēnu, kas nosaka tās izdalīšanos. Un kas ir gēns? Gēns ir DNS daļa. Kas ir DNS? Makromolekula, kas veiksmīgi sagremojas. Jo absolūti viss, ko mēs apēdam, satur gēnus.

Kukurūza ir tikai viens piemērs. Šajā video, piemēram, var noskatīties, kā ģenētiski modificēta papaija kļuva izturīga pret augu vīrusu.

Anti-ĢMO aktīvistiem ļoti patīk ilustrēt savu rakstu ar baisām bildītēm, kurās augli piešpricē ar "ķīmiju". Tam gan nav nekādas saistības ar gēnu modifikāciju.

Kāpēc pārtika tiek ģenētiski modificēta?

Lai arī pastāv uzskats, ka ģenētiskā modifikācija tiek realizēta, lai palielinātu augļu un dārzeņu izmērus, veicinātu ilgu uzglabāšanos vai paspilgtinātu krāsu un garšu – tas nav ĢM mērķis. Uz šo brīdi ĢM tiek veikta ar mērķi:

• paaugstināt labības izturību pret vīrusu vai kukaiņu izraisītām saslimšanām;
• veidot rezistenci pret herbicīdiem – kamēr nezāles, ko apstrādā ar herbicīdiem, mirst, pats augs paliek sveiks un vesels.

Tiek eksperimentēts arī, veidojot produktus ar paaugstinātu uzturvērtību, piemēram, rīsus ar paaugstinātu beta-karotīna saturu.

Uzskats Nr. 1: Organisms nespēj sagremot ĢMO, jo tie neeksistē dabā

Bieži vien tiek pausts uzskats, ka ĢMO ir monstri – pa pusei augi, pa pusei dzīvnieki. Taču tā nav – augs paliek augs. Ir jāsaprot, ka uz augu tiek pārcelts nevis fiziski sataustāms gabals no, piemēram, baktērijas, bet tikai izolēts gēns, kas atbild par kādu noderīgu funkciju. Dabaszinātniekiem tagad izdegs acis no vienkāršošanas, bet es vienkāršošu – gēns ir strikti noteiktu vielu secīga kombinācija. Kombinācijas ir iespējamas neskaitāmi daudz, taču paši pamati, uz kā būvējas gēni, ir vienādi visiem organismiem. Ģenētiskās modifikācijas laikā unikālai vielu kombinācijai tiek pievienota klāt vēl viena vielu kombinācija. Līdz ar to ģenētiski modificēts organisms nav nekāds ķep-ļep no divām nesavienojamām vienībām. Kukurūza paliek kukurūza, tikai tai klāt nāk gēns ar noderīgu funkciju, kas tajā ļoti smuki ierakstās un nekaitē. Viens gēns neraksturo visu dzīvo organismu – organisms ir daudzu, dažādu gēnu savienojums.

Pastāv mīts, ka gēni netiek sagremoti. Tas ir ļoti aplami, jo viss, ko mēs apēdam, ir sveša ģenētiska informācija. Apēdot cūkgaļas karbonādi ar kartupeļiem un tomātiem, mēs sagremojam cūkas, kartupeļu un tomātu ģenētisko informāciju. Visi gēni tiek sagremoti vienādi, lai arī no kurienes tie nenāktu. Gremošanas trakts izstrādā enzīmus, kas visu, ko mēs apēdam, sašķeļ līdz taukskābēm, aminoskābēm un glikozei. Gēns, kas pievienots klāt, ne ar ko nav īpašs. Tas tiek uzņemts un pārstrādāts līdzīgi kā jebkura cita viela. Ko vēl vajag atcerēties? To, ka nav svarīgi, vai dabā eksistē tāda kukurūza vai neeksistē. Organisms negremo kukurūzu kā vienotu vienību. Organisms sašķel katru vielu atsevišķi. Un, pat ja gēni netiek sašķelti gremošanas traktā, tie nenonāk tālāk par plazmu. Nekāda tālāka mijiedarbība ar cilvēka DNS nenotiek.

Gēni sagremojas. Ja tas nenotiktu, mēs vairs nebūtu cilvēki, bet tas, ko mēs ēdam – šoreiz ne metaforiski. Vairāk par to pašu ĢMO kukurūzu – šeit.

Uzskats Nr. 2: Eksistē tomāts ar zivs gēnu

Cilvēki mēdz novelt uz ĢMO jebko – to, ka ābolam apkārt ir vaska kārtiņa (kas, starp citu, rodas pavisam dabīgi ziemas ābolu šķirnēm), to, ka hamburgers ilgi nebojājas (kam ir pavisam racionāls izskaidrojums), to, ka auglim vai dārzenim ir liels izmērs (ko var mierīgi panākt ar selekciju). Es, goda vārds, esmu dzirdējusi viedokli, ka daži tomāti ož pēc zivīm, jo tomātos ir zivju gēni. ĢMO ir daudz mazāk, nekā varētu likties. Ir veikti dažādi eksperimenti, tajā skaitā arī zivs gēna pievienošana tomātam, lai padarītu to izturīgu pret aukstumu un salu, taču šāds tomāts nekad netika palaists pārdošanā.

ASV uz šo brīdi komerciāli ir pieejami tikai 9 GMO produkti:

• Sojas pupiņas
• Kukurūza
• Papaija
• Kartupeļi
• Rapsis
• Kokvilna
• Lucerna
• Cukurbiete
• Sviesta ķirbis

Uzskats Nr. 3: Bez ĢMO var mierīgi iztikt

Vai esat kādreiz redzējuši ar I tipa cukura diabētu slimu cilvēku, kas varētu iztikt bez insulīna? Ja ģenētiskā modifikācija neeksistētu, slimnieki joprojām būtu spiesti injicēt insulīnu, kas iegūts no cūkas vai liellopa aizkuņģa dziedzera, kas bija dārgs un varēja izraisīt alerģiskās reakcijas. Tagad insulīnu ražo ĢM baktērijas ar cilvēka insulīna izstrādes gēnu. Vienkārša un saprotama animācija par procesu ir pieejama šeit.

Uzskats Nr. 4: Franču zinātnieks Seralini ir pierādījis, ka ĢMO izraisa vēzi

2012. gadā pasauli nošokēja molekulārā biologa Žila Ērika Seralini pierādījumi tam, ka ĢMO izraisa vēzi. Taču pētījums saņēma lielu kritikas devu no citu zinātnieku puses, un publikācija tika atsaukta, ko vēlāk gan atkārtoti publicēja cits apšaubāmas kvalitātes žurnāls. Pētījuma rezultāti bija šķietami nepārprotami: ĢMO izraisa vēzi un virkni bojājumu žurku iekšējiem orgāniem. Šoks, panika, anti-ĢMO kustības rindas vairojas kā laboratorijas žurkas. Redzot tik šokējošus rezultātus, citi pētnieki pieprasīja Seralini pētniecības datus, ko viņš vispirms atteicās dot. Kad tie beidzot tika iegūti, tika noskaidrots:

• Seralini ir paņēmis pētījumiem neatbilstošu žurku sugu - Sprague-Dawley žurkām ir tendence uz spontānu audzēju veidošanos neatkarīgi no citiem apstākļiem. Proti, ilgstoši uzturot žurkas dzīvas, vairs nevar noteikt, vai audzējs rodas no uztura vai spontāni. Žurkas tika pētītas, būdamas jau ļoti vecas, kad orgānu bojājumi rodas paši no sevis.
• Nepareiza datu statistiskā analīze, piemēram, nav skaidrības par to, cik ilgi nodzīvoja žurkas no abām grupām: tās, kas ēda, un tās, kas neēda ĢMO.
• Pārāk maza žurku izlase.

Pētījumu atsauca, un, līdzīgi kā Endrjū Veikfīlds ar vakcīnu-autisma kontroversiju, Seralini ir kļuvis par anti-ĢMO kustības elku, un viņa vārds ir apaudzis ar sazvērestības teorijām un viltus ziņām, kas regulāri uzpeld anti-ĢMO aktīvistu mājaslapās. Piemēram, par to, ka tiesa atzina Seralini pētījumu leģitimitāti. Patiesība, kā tas bieži notiek, ir citāda – tiesa nav pierādījusi pētījumu leģitimitāti, bet to vien, ka pētījuma rezultāti nav viltojums. Un tie tiešām nav viltojums, jo, atkārtošos, pie vainas bija nepareizi pielietota statistika un fakts, ka tika paņemtas tādas žurkas, kurām ir nosliece uz vēža rašanos.

Es esmu redzējusi Seralini uzstāšanos. Viņš ir harizmātisks, pārliecinošs un ar aktīvu pozīciju. Tajā vakarā pa zāles durvīm es izgāju kā pārliecināta viņa fane. Par laimi, tas ātri pārgāja.

Uzskats Nr. 5: ĢMO izraisīs jaunas alerģijas

Alerģijas var izraisīt jebkas, un alerģija rodas arī uz pašu veselīgāko pārtiku, piemēram, selerijām vai riekstiem. Jā, pastāv risks, ka ĢM pārtika var būt alerģiska, tāpēc tai piemēro drošības izvērtējumu. Ja ĢM pārtika veicina alerģijas, to nedrīkst laist pārdošanā. Piemēram, testējot soju ar Brazīlijas rieksta gēnu, tika atklāts, ka produkts var izraisīt alerģiju. Vai kāds redzējis kaut ko tādu pārdošanā? Nē.

Uzskats Nr. 6: ĢMO drošību ir pierādījuši tikai paši ĢMO ražotāji

Šis ir viens no izplatītākajiem uzskatiem, kura pamatā ir doma, ka ĢMO pēta tikai paši ražotāji, neļaujot to darīt citiem. Padomājiet – kā ir iespējams aizliegt pētīt... ēdienu? Protams, neviens sevi cienošs ražotājs nemētāsies ar tehnoloģijas noslēpumiem, bet paņemt gatavu produkciju un pētīt nevar aizliegt neviens. Tas ir absurds. Ir pieejams daudz neatkarīgu pētījumu par ĢMO nekaitīgumu gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Šeit var iepazīties ar pētījumu sarakstu, kas apliecina, ka dzīvnieku, kurus baro ar ĢM pārtiku, veselības stāvoklis nemainās. Ja efekti no ĢM pārtikas uz dzīvnieku veselību būtu jūtami, lauksaimnieki beigtu barot dzīvniekus ar šāda veida pārtiku – jo slimi dzīvnieki nav finansiāli izdevīgi. Vairāk par šo vienkāršā valodā var izlasīt Forbes rakstā.

Šeit ir pieejams saraksts ar starptautisko zinātnisko organizāciju atziņām par ĢMO drošību. Šeit uz drošības jautājumiem atbild Pasaules Veselības organizācija.

Vairāk informācijas par to, ka ĢMO pārtika ir tikpat droša cilvēkam kā ne-ĢMO pārtika un tās pētniecības nianses, var atrast šeit, šeit un šeit.

ĢM pārtika ir vispētītākā pārtika pasaulē, ko aktīvi turpina pētīt. Gan neatkarīgas organizācijas, gan pats ražotājs. Jā, ražotājs mēdz sponsorēt pētījumus, un, ja šāds pētījums ir publicēts labā žurnāla, ir obligāti jānorāda pētījuma sponsors.

Jebkurai ĢM pārtikai, kas ir nonākusi tirgū, ir izpētīts:

• toksiskums;
• alerģiskums;
• ievadītā gēna stabilitāte (kas notiek ar gēnu, nonākot cilvēka vai dzīvnieka organismā);
• citas organisma reakcijas uz apēsto pārtiku.

Un, visbeidzot, šeit ir 1783 dažāda dizaina un tēmu pētījumi par ĢM pārtiku, kas skar ne tikai drošību, bet arī citus jautājumus. Daudz lasāmvielas!

Uzskats Nr. 7: Netiek pētīti cilvēki ilgtermiņā, tāpēc neko vēl nevaram zināt

Pētījumi, ko veic saistībā ar ĢMO, eksistē tieši tik ilgi, cik eksistē ĢMO. Ir ļoti grūti pētīt cilvēkus ilgtermiņā: lai to realizētu, būtu nepieciešams iesēdināt dalībniekus laboratorijcietumā uz kādiem 70 gadiem, kur viņi saņems vienādu vidi, vienādu uzturu, un būtu vēlams arī savākt cilvēkus ar vienādu visa veida saslimšanu risku. Vieglāk būtu, ja kāds piedāvātu mehānismu, kā ĢM pārtika var izraisīt bojājumus, bet, kopš pierādīts, ka pārtikas DNS neietekmē cilvēka DNS, diskusija notiek tikai saistībā ar pesticīdiem un herbicīdiem. Bet, kā jau teicu ievadā, pesticīdi un herbicīdi ir globāla lauksaimniecības, nevis ekskluzīvi ĢMO tēma. Citas tēmas – ētiku, vidi un godīgas konkurences jautājumus – es atstāšu atbilstošās jomam kompetentajiem cilvēkiem.

Labas pārdomas par šo tēmu lasi šeit un šeit.

ĢMO ir kontrintuitīvs

Šis ir burvīgs gabals, kas īsumā izskaidro, kāpēc cilvēkiem ir tik grūti pieņemt ideju par to, ka ĢM pārtika ir droša. ĢMO ideja ir ārkārtīgi kontrintuitīva un izraisa bailes. Bailes par to, ka cilvēks pēkšņi sācis tēlot dievu un graut dabas objektu stabilitāti. Jo, kamon, mēs izvelkam gēnu no baktērijas, lai ieliktu to kukurūzā, lai kukurūza neietu bojā. Padomājiet par to vēlreiz. Gēnu. No. Baktērijas. Ieliekam. Kukurūzā. Tas ir tikpat fantastiski neticami, cik reāli.

Dažreiz es domāju par to, kas būtu, ja jau no paša pirmsākuma pie ĢMO komunikācijas strādātu zinošs PR cilvēks, kas laicīgi saprastu, ka jēdziens "ģenētiski modificēts" izraisa bailes, nevis izpratni. Interesanti, kas būtu, ja to nosauktu, teiksim, par "funkcionāli uzlaboto pārtiku" un pasniegtu atbilstošā mērcītē. Iespējams, publika šo ideju apēstu kā karstu pīrādziņu.

Ārsta rīts sākas agri. Tas gan netraucē rindai pie kabineta izveidoties garai. Ja visas rindas omes sadotos rokās, pieņemot, ka katra ome ir vismaz 1,65 m gara, viņas varētu divarpus reizes aptīties apkārt zemeslodei. Vai arī drusku mazāk, jo daļa omju jau ir kritušas cīņā par iespēju ieņemt pirmo vietu rindā. Tas nekas, ka pēc pieraksta. Cerams, iebildumu nevienam nav, jo citādi nāksies runāt ar Rindas Pavēlnieci. Viņai ir baklažānvioleti mati, smagnējas smaržas, pietūkušas rokas, no kurām vairs nekad nevarēs noņemt gredzenus, leoparda raksta lakats ap kaklu un mazdēls mājās, kuram nav piedāvāts ēdiens jau veselas 45 minūtes. Rindas Pavēlniece visu zina labāk. Labāk par ārstu.

Līdz ar tehnoloģiju attīstību palielinās cilvēku pieeja informācijai, un bieži, lai iegūtu veselības padomu, nemaz nav nepieciešams iet pie ārsta. Agrāk varēja uzrakstīt vēstuli avīzei vai aiziet uz bibliotēku paņemt kādu grāmatu par uzturu vai veselību. Drusku vēlāk to pašu informāciju varēja iegūt neveikli veidotās mājaslapās. Mūsdienas ir īpašas ar to, ka šo informāciju vari veidot un izplatīt tu pats. Tev vairs nevajag savu avīzi vai savu grāmatu izdevniecību. Pietiek tikai ar pāris klikšķiem, lai izveidotu kaut ko blogveidīgu un sāktu rakstīt. Ko tagad dara cilvēks, ja ir slims? Iegūglē savus simptomus. Var, protams, jokot par vīrieti, kas sagūglēja sev dzemdību drudzi. Bet var sākt lēnā garā ticēt tam, ka ir ļoti, ļoti daudz cilvēku, kas akli notic tam, ko izlasa šaubīga satura lapā. Un vēl nošēro. Un mums, dārgie kolēģi, ir jāstrādā, lai veicinātu šādu cilvēku kritisko domāšanu.

Cilvēku uzmanību notvert ir ļoti grūti

Apkārt ir tik daudz informācijas, ka lielākā daļa vienkārši paiet garām. Un labi, ka tā, citādi jau tā nogurušās smadzenes vienkārši nojūgtos, mēģinot apstrādāt visu, kas līdz tām nonāk. Pateicoties internetam, šobrīd cilvēks pāris stundu laikā uzzina vairāk nekā 19. gadsimta zemnieks visa mūža garumā. Taču tas rada citu problēmu – uzmanību iegūt ir grūti. Jābūt atšķirīgam, spilgtam, sensacionālam. Vai tas izklausās pēc Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapas? Šaubos. Bet kā būtu ar homeopātes blogu, kas stāsta par to, ka var izārstēt vēzi bez ķīmijterapijas? Dodiet desmit!

Ārstu viedokļu vakuums

Tā kā sociālajos medijos ir pārāk maz ārstu viedokļu, veidojas informācijas vakuums. Īpaši aktuāls šis vakuums ir vakcīnu jautājumā – ja ziņu portālos ik pa laikam parādās ziņas par vakcinācijas grafiku, diez vai ārsts veltīs savu brīvo laiku, lai atmaskotu antivakcinētāju propagandu, kur nu vēl sociālajos tīklos iesaistīsies karstā diskusijā. Jo muļķību atspēkošana prasa daudz lielāku piepūli nekā to ģenerēšana. Toties šī niša nepaliek neaizpildīta – alternatīvās medicīnas pārstāvji jestri cep augšā savus blogus, kas uzrunā cilvēkus – jo šis ir vienīgais veids, kā internetā palasīt par veselību. Gūglējot par slimību, tu vispirms atrodi simts tautas medicīnas metodes, tad uzzini, ka saslimi, jo tevi nemīlēja māte un dzīvē esi skops, un tikai trešajā lapā būs ārsta viedoklis.

Informācija ir, bet ne būtiska

Mediji ir ļoti sekli ierāmējuši veselības tēmas. Kas ir tas, ko mēs redzam ziņu portālos no ārstiem un uztura speciālistiem? "5 veselīgākās pavasara odziņas, visas no kurām ir veselīgas"? "Kādus vitamīnus satur ēdiens, ko Latvijā neviens netaisīs"? "Kā labāk krist panikā par gripu"? "Kaunies, jo būsi resna pludmalē"? "Bezjēdzīgi ieteikumi diētiskajiem Ziemassvētkiem"? Vai, sūtot sveicienu vienam no ziņu portāliem, līst slavenību ledusskapjos un saukt to par "pētniecisko rakstu"? Jūs nopietni? Visiem jau ir apnikuši šie vienveidīgie un seklie raksti. Pietiks malt vienu un to pašu uz riņķi. Tauta grib skaidrā valodā lasāmvielu par to, kāpēc vakcīnas neizraisa autismu. Tauta grib zināt, vai un kāpēc ĢMO ir kaitīgs vai nekaitīgs. Tauta grib atbildes uz sāpīgiem jautājumiem. Un šīs atbildes dod tie, kam ārsta kvalifikācijas nav.

Alternatīvā medicīna runā draudzīgā un saprotamā valodā

Ārsts nav ne rakstnieks, ne aktieris, ne izklaidētājs. Un tas ir tikai normāli. Taču brīžiem ārsti izsakās tā, ka domu uztvert ir grūti. Savukārt alternatīvās medicīnas informācijas avoti cenšas uz nebēdu un aplamības izskaidro tā, ka viss ir skaidrs pat jaundzimušajam. Metaforas, krāsainas bildītes – un cilvēki, kuri alkst saprotamas informācijas, seko viņiem.

Alternatīvā medicīna apčubina simtprocentīgi

Ārsta konsultācijām ir atvēlēts īss laika brīdis. Parasti tās notiek stresa pārpilnā vidē – poliklīnikā, slimnīcā vai veselības aprūpes centrā, kur gaisā virmo saslimšanas un bēdas. Homeopāti un naturopāti savukārt konsultē relaksēti, atvēlot konsultācijai līdz pat divām stundām. Viņu konsultācijas pēc būtības ir psihoterapijas seanss, jo izrunājies par visu – sākot no tā, ka mamma bērnībā pa dibenu sadeva, beidzot ar to, ka vīram divlitrene svarīgāka par dāvanu 8. martā. Tas izraisa uzticību un spēcīgu emocionālu saikni ar "speciālistu", un uz tā fona var likties, ka ārsti neieklausās un neiedziļinās. Eļļu ugunij pielej tas, ka ne visi ārsti ir perfekti labi ārsti. Kamēr viens īsajās 20 minūtēs izliek sevi visu, cits tik tiešām pieiet pavirši.

Alternatīvā medicīna piedāvā gatavus risinājumus

Ārsti nebaidās teikt "es nezinu". Īpaši, ja cilvēks nāk ar nespecifiskiem simptomiem – te galva pasāp, te miegainība, te uz poda aiziet pagrūti. Bieži vien pacients ir neapmierināts. Analīzes kārtībā, bet jūtas taču slikti! Alternatīvā medicīna vienmēr atrod risinājumus un iedod precīzu rīcības shēmu. Lūk, zarnās caurumi un ir parazīti, ko neuzrāda nevienas analīzes! Atsakies no cukura, meditē un dzer pienu ar kurkumu – būs labi. Un reizēm tiešām var kļūt labāk. Kāpēc? Jo cilvēks vienkārši atteicās no kūkām un bulkām un izmantoja meditāciju kā pretstresa līdzekli. Un, ja šādi universāli padomi ir atrodami internetā – laikojam, šērojam. Tikai ne caurumi, ne parazīti nav bijuši. Pacients beidza pārēsties un iemācījās relaksēties.

Alternatīvā medicīna ir kontrkultūra, kas rada unikalitātes sajūtu

Alternatīvās ārstēšanas piekritēji bieži vien apvienojas virtuālajās komūnās. Un atrod, "pret ko draudzēties". Ārsti, farmācija un vakcīnas, uztura speciālisti, kas neko nesajēdz – iešana pret sistēmu dod baudu un gandarījumu. Jūties unikāls, un, salasoties aplamu informāciju, sāk likties, ka tavā rīcībā ir unikālas zināšanas, kas nav citiem. Vai nav vilinoši atrast šādus domubiedrus? Kamēr viņi apvienojas jautrā bariņā, cilvēki, kas viņiem nepiekrīt, atsevišķas komūnas neveido. Nav neviena, kas argumentētu viņiem pretī. Tāpēc šie vārās savā sulā, izplatot melīgus tekstus.

Šo es gribētu noslēgt ar pamudinājumu kolēģiem un citiem, kam nav vienalga.

1. Veidojiet savus blogus, rakstiet savus rakstus! Nepieļaujam to, ka veselības informācijas vakuumu aizpilda šarlatāni. Mums ir ļoti, ļoti maz kvalitatīvas veselības informācijas latviešu valodā. Tas gan nenozīmē, ka tagad jāpamet viss un jāblogo. Viens ieraksts 3 mēnešos - un informācijas telpa jau būs papildināta ar labu informāciju saprotamā valodā.
2. Rakstiet par būtisko, izraujoties no mediju stereotipu rāmjiem! Atkārtošos – man nāk dusmas par to, cik sekli mediji ir ierāmējuši veselības tēmas. TOP 5 vērtīgās vielas zemenēs? Kāpēc jāgrauž salātlapa? Kā pasargāt sevi no gripas? Pietiek – tas jau visiem ir apnicis. Rakstiet par būtisko. Par to, ka ar citronu neārstē vēzi. Par to ka pretholesterīna zāles nav tik ļaunas, kā alternatīviķi tās mālē. Par to, ka vakcīnas neizraisa autismu. Vērojiet savus pacientus un rakstiet par to, kas satrauc viņus, nevis par to, ko lūdz uzrakstīt "Labdien, mani sauc Santa un es zvanu jums no portāla padomi-dumjam-damam.lv".
3. Skaidrojiet! Ja redzat aplamību – atbildiet. Tas nebūt nenozīmē, ka tam ir jāvelta visa sava dzīve. Ja redzat, ka Facebook komentāros kāds raksta aplamības par veselību, un ja jums ir trīs minūtes laika – izskaidrojiet patieso ainu. Kaut vienu komentāru nedēļā.

Virsrakstā es uzdevumu jautājumu par to, kam pieder veselības komunikācija internetā. Ne mums, kolēģi. Ne mums.

- Zaķīt, vai tu esi dzirdējis, ka Japāņi ir visveselākā ilgdzīvotāju nācija?
- Protams, mīļā, nav jālasa sadaļa "Sievietei", lai to zinātu!
- Un, zaķīt, vai tu zini, ka nātrija glutamāts ir kaitīgs?
- Mīļā, bet kā? Ilgdzīvotāji japāņi to patērē ļoti lielos daudzumos!
- Mēs šķiramies.

"Salūzusī loģika", Ksenijas nepublicēta luga divos cēlienos, 2016. gads

Vai jūs esat kādreiz aizdomājušies, ka mēs dzīvojam laikā, kad izreklamēt produktu var nevis ar labām lietām, kas tajā ir, bet ar šķietami sliktām lietām, kas tajā nav? Izcils piemērs ir garšas pastiprinātajs, E- viela nātrija glutamāts. Cīsiņi sivēnrozīgā krāsā aicina sevi nopirkt, uz iepakojuma izvietojot milzīgu uzrakstu "nesatur E621" vai "nesatur nātrija glutamātu". Un sajūta tāda, ka šie cīsiņi ir nu pamatīgi veselīgāki par tiem, kuros ļaunais ražotājs – indētājs liek klāt indīgu, baltu pulverīti. Nātrija glutamāts dabū bietē tik ļoti, ka maz neliekas. Cik daudz no tā ir pamatotas bažas, un cik daudz – interneta leģendas bez jebkādas saistības ar zinātni?

Vēsture

Leģendas vēsta, ka pie nātrija glutamāta (varam sarunāt saukt to par NG?) atklāšanas ir vainīga sieviete, kas nu ļoti apzinīgi pildīja savus pienākumus virtuvē. Dāma gatavoja tik izcilas dashi zupiņas, ka viņas vīrs, ķīmiķis Kikunae Ikeda (tikai nespiediet mani to izrunāt) nelikās mierā, kamēr nebija izpētījis, kas tā tāda par vielu, kas liek garšas kārpiņām jukt prātā un ēdienam garšot specifiski. Jo garša ir jūtama, bet nav ne salda, ne sāļa, ne rūgta, ne skāba. Domāts? Darīts. Pavadot dienas un naktis laboratorijā ar roltoniem kā uzticīgu pavadoni, zinātnieks secinājis – glutamīnskābe ir tā, kas liek ēdienam garšot superlabi. NG, savukārt, ir glutamīnskābes nātrija sāls. Definējot to kā piekto garšu – umami, ķīmiķis izdomāja padarīt visas pasaules paiku garšīgāku un jau 1909. gadā sāka tirgot NG masveidā. Un trāpīja desmitnieciņā. Ajinomoto Group mūsdienās iet pavisam neslikti. Taču pati viela, bez piesaistes ēdiena garšai, tika identificēta jau 1866. gadā.

Tā arī zināju, ka sieviete virtuvē ir uz nelaimi. Patriarhāts vainīgs.

Paga, ko? NG ir… dabīgs?

Interneta leģendas bieži vien pasniedz NG kā sintētisku vielu, ko ļauni zinātnieki ar maniakāliem smiekliem sintezē pagrīdes laboratorijās. Nekā nebija. Visas trīs glutamāta ķīmiskās formas ir dabīgas līdz nelabumam. Glutamīnskābe ir sastopama lielos daudzumos mūsu pašu ķermeņos – tā ir aminoskābe, ko organisms izmanto, lai būvētu olbaltumvielas. Glutamāti nodrošina normālu nervu impulsu pārvadīšanu. Un, visbeidzot, pats labumiņš – glutamīnskābe ir sastopama ikdienas produktos, ko ēdam.

Jā, 100 g tomātu ir 246 mg glutamīnskābes. Vai kādam ienāk prātā sludināt tomātu par ļaunumu? Jāatceras arī, ka tā ir krūts pienā. Spriežot pēc NG panikas cēlāju loģikas, ir jāaizliedz krūts barošana. Nav, absolūti nav iespējams izslēgt glutamātu esamību organismā. Un, ja mēs teorētiski pieņemsim, ka tas ir noticis, tad mūsu eksperimenta objekts ir… miris. Organisms vairs nespēj funkcionēt.

Kā iegūst to NG, ko papildus pievieno ēdienam kā E-vielu? Ar bakteriālās fermentācijas metodi. Ar procesiem, kas pēc būtības ir identiski vīna vai jogurta iegūšanai: pakļaujot baktēriju iedarbībai cieti, cukurniedres, cukurbietes un melasi (cukura ražošanas blakusprodukts). Baktērijas gardi apņammā cukurus un saražo glutamīnskābi. Ja interesē vairāk – te ir ne pārāk moderns, bet informatīvs video no paša ražotāja.

Kā var redzēt, NG ir absolūti dabīgs un atrodams gan dabīgajā pārtikā, gan mūsu pašu organismā. Nākamais cēliens ir jautājums par to, kā pārtikas produktiem pievienotais NG ietekmē veselību. Iziesim cauri katram punktam.

1. "Ķīniešu restorāna sindroms"

Viena no populārākajām veselības problēmām, ko saista ar NG, ir tā saucamais "ķīniešu restorāna sindroms". Ideja ir vienkārša – ņemot vērā to, ka austrumu virtuvēs NG ir cieņā, daži cilvēki pēc attiecīgo ēdienu patēriņa sūdzas par galvassāpēm, vājumu, reiboņiem, dedzinošu sajūtu ķermenī, sāpēm krūtīs un citiem ļoti dažādiem simptomiem. Taču zinātne nebūt nesteidzas atzīt, ka pie vainas ir NG. Veicot dubultaklus, placebo kontrolētus pētījumus, zinātnieki nenovēro nepārprotamu NG saistību ar šiem simptomiem. Problēma, visticamāk, ir citos ēdiena komponentos, piemēram, eiropietim nepierastās garšvielās. Cilvēki, kuri apgalvo, ka NG liek viņiem justies slikti, nemaz nesūdzas, kad nezina, ko viņiem dod – placebo vai NG saturošo ēdienu. Kas ir interesanti – nav nemaz jāiet uz austrumu restorānu, lai uzēstu ar NG bagātu ēdienu. Makaroni ar tomātiem, sēnēm un parmezāna sieru – un tu jau esi saēdies gana daudz NG, pat nenojaušot par to. Raksts cilvēku valodā pieejams šeit.

Ja cilvēks ir tiešām pārliecināts, ka NG liek viņam justies nelabi – var taču vienkārši no tā maksimāli izvairīties. Nepanest var pat visveselīgākās lietas – riekstus, selerijas un zivis.

2. Astma un alerģijas

Astma un visa veida alerģijas ir NG visbiežāk pierakstītais veselības risks. Apskatot pētījumus (šeit, šeit, šeit, šeit, šeit un šeit), var redzēt, ka šis apgalvojums nav zinātniski pamatots. Taču arī šeit jārunā par devu. Uzņemot vienā ēdienreizē vairāk kā 3 g NG, novēro īstermiņa apsārtumu, tirpšanu, sirdsklauves un galvassāpes. Šeit ir jāsaprot, ka 3 g ir ārkārtīgi liels NG daudzums, ko ir iespējams uzņemt, tikai brutāli stumjot to sev mutē tīrā veidā, nevis ar ierasto ēdienu. Atkārtojoties jau simto reizi – pārmērīgās devās kaitīgs ir viss.

3. Aptaukošanās

Pētot NG saistību ar aptaukošanos, ir veikts gana daudz pētījumu ar pelēm. Jāuzsver atkal – cilvēks nav pele. Pētījumi ar pelēm ir tikai pirmā pakāpīte jautājuma izpētei un nenozīmē neapgāžamu gala rezultātu. Pētījumos ar cilvēkiem netiek konstatēta NG saistība ar aptaukošanos. Viena nianse gan ir – ēdiens ar NG piedevu garšo sasodīti labi, ne velti šī viela ir garšas pastiprinātājs. Šeit ir divas problēmas:

1. Cilvēks apēd daudz, jo garšīgi, un pārmērīga uzturvielu uzņemšana var novest pie aptaukošanās. Taču kas ir jāvaino – NG vai gribasspēka trūkums? Ja kaimiņš nošauj citu kaimiņu ar medību bisi, cietumā liek slepkavu, nevis ietupina aiz restēm izrūsējošu stobru.
2. NG garšas pastiprinātāja īpašības aktīvi izmanto ražotāji, lai padarītu baudāmus visādus draņķēdienus un pusfabrikātus – cīsiņus, nagetus, zivju pirkstiņus. Patērējot šādus ēdienus, ir risks ne tikai aptaukoties, bet dabūt veselu virkni ar citām veselības problēmām. Taču vainīgi ir draņķēdieni, nevis NG.

Nav arī vienotas ainas par to, ko NG dara ar sāta sajūtu. Ejot cauri pētījumiem par šo tēmu, var atrast pavisam interesantas lietas: neskatoties uz to, ka NG uzlabo apetīti, tas vienlaicīgi veicina arī ātru un ilgstošu sāta sajūtu! Taču ir arī pavisam pretējs viedoklis. Skaidrs ir viens – nerij un būs miers.

4. Migrēna

Tas pats ar migrēnu – netiek atrasta saistība starp NG un migrēnu. Taču, ņemot vērā to, ka migrēnas palaidējmehānismi ir ļoti individuāli, nevar izslēgt, ka NG tomēr var "palaist" migrēnas lēkmi. Taču tas ir aktuāli tikai migrēnas slimniekiem. Veselam cilvēkam nav jāuztraucas par to, ka tiks dabūtas galvassāpes pēc nūdelēm ar vistu sojas mērcē.

Atkal aktuāls ir devu jautājums: lielas devas (150 mg uz 1 kg ķermeņa svara) var izraisīt galvassāpes. Bet šīs devas ir milzīgas un ir radītas laboratorijas apstākļos, nevis sastopamas ikdienas ēdienos.

4. Nervu impulsu izjaukšana

Augstāk rakstīju, ka glutamāts piedalās nervu impulsu pārvaldē, proti, ir neiromediators. Tiek pieņemts, ka papildus uzņemtais NG var iedarboties toksiski – sabojāt vai iznīcināt smadzeņu šūnas. Bez šaubām, tīri teorētiski tas ir iespējams. Bet kā tas izskatās praksē? Praksē tas ir maz ticams – NG nevar šķērsot hematoencefālisko barjeru (norobežo smadzeņu šķidrumu no asinīm). Cauri šai barjerai iet, piemēram, alkohols un narkotikas, bet nav pierādījumu, ka to darītu NG. Ja vien peles nesašpricē pilnas ar NG megadevām, bet tas jau ir drusku cits stāsts.

Kā izvērtēt pētījumus?

Ir gana daudz rakstu, kas stāsta par NG destruktīvo ietekmi uz smadzeņu šūnām un saistību ar aptaukošanos. Te vienmēr ir jāskatās, kādos pētījumos šis raksts balstās. Pirmkārt, ja mēs runājam par cilvēkiem, pētījumiem jābūt uz cilvēkiem. Ja vien tu sevi neuzskati par peli, jūrascūciņu vai cāli. Ir viegli nodarīt kaitējumu, piešpricējot pilnu peli ar puskilo glutamāta. Ja pēta cilvēkus, tad jautājums ir par devu. Laboratorijas apstākļos var radīt ēdienus ar jebkādām devām, taču korekti ir, ja pētījums atbilst tam, cik tad NG cilvēki reāli patērē ikdienā. Ja mākslīgi dos lielas devas – jebkura uzturviela būs kaitīga. Pēc Amerikas datiem, cilvēki patērē vidēji 0.55 g ēdienam pievienota NG dienā.

A ko darīt?

Ļoti vienkārši. Droši ēd austrumu ēdienus. Nekrīti panikā, ja, esot ciemos pie japāņiem vai ķīniešiem, saimnieks sālstrauka vietā piedāvā trauciņu ar NG. Bet nestūķē to pašu iekšā ar lielo karoti. Neēd pusfabrikātus un draņķēdienu, bet, ja ēd, vaino produktus, nevis NG. That's all, folks.

1. Nodaļa. Jānis.

Rīts šoreiz bija padevies īpaši svaigs un uzmundrinošs. Saule vēl nebija uzlēkusi, bet paši agrākie putniņi, uzsākuši savas darba gaitas, jau gāzās ārā no 15. trolejbusa, atbrīvojot vietu pūcēm, kas jau pavisam drīz piepildīs transporta telpu ar alus un rumkolu izelpām. Mikriņi raiti slīd pa bezsastrēgumu ielām, zināšanas sāk raiti slīdēt pa bezsastrēguma Raiņbulvāra ēkas studentu smadzenēm. Viss kā parasti. Izņemot Jāni. Jānim ir depresija. Jānis ir apēdis par daudz ogļhidrātu.

Jānis vienmēr ir jutis, ka ir īpašs bērns. Un ne tikai tāpēc, ka mamma joprojām nezina, kas ir Jāņa tēvs un kā Jānis paguva izdzīvot mātes alkohola aprites sistēmā. Piecu gadu vecumā Jānis dabūja savas pirmās hanteles. Divdesmit gadu vecumā Jānis ar hantelēm dabūja pa galvu. Tagad Jānis ievēro keto diētu.

2. Nodaļa. Keto diēta.

Ketogēnā jeb keto diēta pēdējā laikā tiek apspriesta diezgan bieži. Kaut kur nesen lasīju, ka tā, tā teikt, piedzīvo renesansi. Es gan teiktu, ka tā ir zombiju apokalipse, jo keto fani uzvedas atbilstoši. Taču par visu pēc kārtas. Vispirms – definīcija un vēsture.

Keto diēta ir zema ogļhidrātu satura diēta, kas paredz normāla olbaltumvielu un paaugstināta tauku daudzuma uzņemšanu. Par ienaidniekiem kļūst maize, graudaugi, pākšaugi, saldi augļi un ogas, visa veida saldumi un medus, saldināti dzērieni un augļu sulas, kamēr sviests, augu eļļas, trekna gaļa un zivis, olas, trekns piens un piena produkti iet uz urrā. Lai ilgi nav jārunā – zemāk ideālā uztura piramīda keto gaumē.

Aizraušanās ar taukiem ir nopietna: ogļhidrāti uzturā tiek samazināti līdz minimumam, atstājot tiem aptuveni 5% no ēdienkartes. Daži tēmē pat uz 0%. Atsaucot atmiņā bioloģijas stundas, var atcerēties, ka ogļhidrāti ir galvenais organisma enerģijas avots. Kas tad notiek bez ogļhidrātu klātbūtnes? Nekas īpašs. Mūsu organisms, kas ir uz izdzīvošanu tendēta bioloģiska mašīna, sāk viltīgi ražot enerģiju no taukiem. Parastais enerģijas iegūšanas veids ir sarežģītu ogļhidrātu sašķelšana līdz vienkāršai glikozei, kas tālāk baro visu organismu, dodot tam enerģiju. Ja ogļhidrātu padeves nav, aknas sašķeļ taukus taukskābju ketonvielās (no kuriem tad arī ir radies diētas nosaukums). Un tieši ketonvielas – tauku vielmaiņas starpprodukts – tiek izmantotas kā enerģijas avots glikozes vietā. Cilvēks var ilgstoši un pilnvērtīgi funkcionēt, pārtiekot no taukiem vien. Chill.

3. Nodaļa. Bērni ar epilepsiju.

Līdzīgi kā glutēna neēdāji ir pārņēmuši celiakijas slimnieku uzturu, arī keto diēta pamatā ir ārstnieciska diēta, kura nemaz nav domāta veseliem cilvēkiem. Keto diēta tika eksperimentāli radīta bērniem, kuri slimo ar epilepsiju, ar mērķi atrast tādu uztura shēmu, kas veicinās epilepsijas lēkmju biežuma samazināšanos. Un ap 1920. gadu diēta kļuva par hītu, jo tiešām palīdzēja mazināt lēkmju biežumu. Taču ātri vien aizgāja nebūtībā, jo ļaunā farmācijas industrija izveidoja zāles, kas lēkmes mazināja krietni efektīvāk par uzturu. Šobrīd diētu piemēro ļoti, ļoti reti – tikai tad, ja slimnieks nereaģē uz zāļu terapiju. Un, jāatzīst, šis ir visnotaļ attaisnojams keto diētas pielietojums.

Daži keto atbalstītāji labprāt "uzsēdina" uz keto savus veselos bērnus. Rezultāts? Novērojot ar epilepsiju slimus bērnus, kas lietoja keto diētu ārstēšanas procesā no 1995. līdz 2001. gadam, pētnieki atklāja, ka tās izplatītākie blakusefekti ir organisma atūdeņošanās, slikta dūša un vemšana, aizcietējumi, kuņģa gļotādas iekaisumi, aizkuņģa dziedzera iekaisums, nierakmeņu veidošanās un tauku vielmaiņas traucējumi. Šī diēta ieteicama tikai tad, kad ieguvums atsver riskus. Un bērniem bez epilepsijas šis pasākums nav vajadzīgs.

Dažs labs lasītājs, iespējams, vairs nesaprot, kur te fīča un jautrība. Vēl mazliet un būs. Es apsolu.

4. Renesanse Zombiju apokalipse

Kā vispār varēja gadīties, ka epilepsijas slimnieku diēta ar augstu tauku daudzumu kādam likās laba ideja? Te vajag nedaudz ienirt jaunākajās uztura zinātnes vēsmās. Klasiskā uztura zinātnes paradigma uzskata, ka tauki ir iedalāmi divās kategorijās – piesātinātie un nepiesātinātie. Savā starpā tie atšķiras ar ķīmisko formulu – nepiesātinātajos ir tāda dubultsaite, ko tu cītīgi zīmēji ķīmijas stundās. Īsumā, nepiesātinātie tauki ir labi veselībai, īpaši omega-3, kas ir jāpielūdz no rīta līdz vakaram, dejojot rituālās dejas ap laša sacepumu, riekstiem, avokado un augstas kvalitātes augu eļļām. Piesātinātie savukārt veicina sirds-asinsvadu saslimšanas un pārsvarā atrodami dzīvnieku izcelsmes produktos: sviestā, speķī, sierā, gaļā, subproduktos. Šie tauki ir jālieto ar mēru, bet tas nebūt nenozīmē, ka nav jālieto nemaz.

Uzturzinātne ir mainīga. Ir pētnieki, kas apgalvo, ka piesātināto jeb slikto tauku dēmonizēšana ir bijusi kļūda un piedāvā pētījumus, kas apgalvo, ka piesātinātie tauki nav saistīti ar sirds-asinsvadu saslimšanām. Un tad citi zinātnieki protestē – kā tad, mēs taču esam pierādījuši pretējo – tiklīdz cilvēki, īpaši vīrieši, slikto tauku vietā ēd labos taukus, risks mazinās! Situācija šobrīd? Pingpongs. Zinātnieki cieņpilni apmētā viens otru ar pretējā rezultāta pētījumiem.

Vai mēs varam apgalvot, ka piesātinātie tauki patiesībā ir veselīgi un esam nepamatoti tiem darījuši pāri? Nē, vēl nevaram, bet, iespējams, kādreiz varēsim.

Kā lai es saprotu tos pētījumu rezultātus, kas apgalvo, ka šie tauki nav kaitīgi? Tā, ka ar mēru, citējot Danilānu, speķītim nav ne vainas. Nav jābaidās ēst gaļa, trekns piens un piena produkti. Nav par katru cenu jāmeklē pasaules liesākā cūka un biezpiens ar 0,00005% tauku saturu. Bet, nē, tas nenozīmē, ka piesātinātos taukus var ēst bez mēra. To nevarēs arī tajā gadījumā, ja tie tiks atzīsti par veselībai nekaitīgiem. Bez mēra kaitīgs var būt pat ūdens.

Taču keto fani domā citādi. Šo zinātnes kontroversiju viņi nolasa kā... JĀĒD TIKAI TAUKI UN OGĻHIDRĀTI IR KAITĪGI. Un te sākas jautrība.

5. Keto piekritēju domāšanas kļūdas

Saistībā ar jaunākajiem pētījumiem par piesātinātajiem taukiem keto diēta ir ieinteresējusi ārstus. Un, jāatzīst, lielākā daļa tai pieiet korekti un bez sensacionālisma. Atšķirībā no tiem, kas medicīnas izglītībai pat tuvu nav stāvējuši un taisa sensācijas, pie visa vainojot... ārstus un uztura zinātniekus. Atceries Jāni? Šeit Jāņa portrets.

5.1. Jančuks saka, ka labi ir tikai tie zinātnieki, kas pauž viņam vēlamo viedokli

Keto piekritēji ļoti agresīvi apvaino ārstus un uzturzinātniekus, apgalvojot, ka mēs neko nesajēdzam un visu mums māca nepareizi. Toties visi viedokļi, kas viņiem ir tīkami un iekļaujas viņu pasaules skatījumā, tiek atzīti par labu esam. Parādi pētījumu? Pateiks, ka industrijas sponsorēts. Pastāsti faktu? Teiks, ka universitāte nepareizi māca. Šo īpatnību sauc par cherry picking – no liela ķiršu daudzuma, kas ir pētījumu bāzes metafora, atlasa tikai pašus garšīgākos un smukākos. Un, to darot, divkosīgi pārmet šo ķiršu lasīšanu klasiskās medicīnas pārstāvjiem. Kad to pārmeta man, dabūju smieklu lēkmi, no kuras cietu diezgan ilgi.

5.2. Jančukam ir supersecinājumi

Tātad keto fani ir secinājuši, ka jāēd tikai tauki. Un no absolūti tukša gaisa, bez jebkādiem pierādījumiem sāka runāt, ka ogļhidrāti ir Galvenais Ļaunums. Arī tie, kas nāk no veselīgiem graudaugiem, izraisa visu, īpaši diabētu un vēzi. Nepareizi izprotot bioķīmiju, viņi uzskata, ka II tipa cukura diabēts rodas no tā, ka ogļhidrāti izraisa insulīna (hormons, kas samazina cukura koncentrāciju asinīs) svārstības. Tas, lūk aizkuņģa dziedzeri notrulinot. Nēbūt nē, šis ir normāls, nevis patoloģisks process. Šis ir aplami un bez jebkādiem pierādījumiem – II tipa diabētam nav saistības tikai un vienīgi ar ogļhidrātiem, bet ar uztura pārmērībām kā tādām. Un, par vēzi runājot, pētījumi, tieši otrādi, uzrāda, ka graudaugiem ir pret vēzi pasargājoša iedarbība.

5.3. Jančuks māk lasīt un uzskata to par superspēju

Keto atbalstītāji ļoti lepojas ar to, ka patiesi iedziļinās materiālā. Kā tas izskatās praksē? Čaļi bioķīmiju palasījuši. Pāris nodaļas. To, ko mediķiem māca vienā lekcijā no pāris desmitiem lekciju kursā. Izlasot par insulīnu, paši piedomā klāt, ka insulīns notrulina aizkuņģa dziedzeri. Palasot par to, ka enerģija var rasties no taukiem, uzskata to par vispasaules atklājumu, domājot, ka students vai mediķis šādu info nekad nav redzējis. Kas vienam pāris lekcijas un kontroldarbs, citam sakrālais dzīves atklājums.

5.4. Jančuks sludina keto kā panaceju

Keto diēta tiek izsludināta par labu līdzekli svara samazināšanai. Un te, jāsaka, beidzot ir kāds racionāls pamats. Diezgan daudzi pētījumi parāda, ka keto diēta svara samazināšanos no sākuma veicina efektīvāk un ātrāk, nekā diēta ar normālu ogļhidrātu daudzumu. Komplektā nāk visas ekstras, ko veicina svara samazināšana – piemēram, kopējā holesterīna līmeņa pazemināšanās. Šādu diētu ir viegli ievērot – tā atļauj patērēt gaļu, zivis, piena produktus un lielu dārzeņu daudzumu, turklāt tā veicina noturīgu sāta sajūtu. Ēd vien gaļu ar dārzeņu salātiem un esi laimīgs. Taču nedrīkst teikt, ka keto ir labāka par diētām ar ogļhidrātiem, jo ātrāks svara zudums ir tikai sākumā. Pētījumi parāda, ka ilgtermiņā vienādi svaru zaudē gan tie, kas ēd keto, gan tie, kas ēd klasiski ar samazinātu kaloriju daudzumu.

Viņi saka, ka keto palīdz pret vēzi un diabētu. Un pētījumi par to tiešām notiek, bet nekādu paziņojamu rezultātu vēl nav. Tas ir, zinātniekiem nav – keto faniem jau viss ir!

5.5. Jančuks tic sazvērestības teorijām

Ja jau uzturzinātnieki apgalvo, ka, iespējams, piesātinātie tauki neizraisa sirds saslimšanas, jākonspirējas pa pilno. Cerams, dārgo lasītāj, esi uzvilcis folijas cepurīti – šajā labi mēslotajā augsnē izauga teorija par to, ka paaugstināts holesterīns neveicina sirds saslimšanas. Neizgulsnējas asinsvados un neklapē tos ciet. Un statīni – holesterīnu samazinošās zāles – nepalīdz un ir Ļaunās Farmācijas izgudrojums. Eļļu ugunij pielej raksti par to, ka statīnus izraksta par daudz. Tas, protams, tiek nolasīts nevis kā "izraksta par daudz", bet "nestrādā un nepalīdz". Gribi vairāk? Laipni lūdzam — The International Network of Cholesterol Skeptics. Viņi netic absolūti redzamām un taustāmām lietām, ko ārsti redz katru dienu.

6. Epilogs

Vai keto diēta ir slikta? Galīgi nav, bet tā ir jāpielāgo individuāli ar skaidru mērķi. Tā neder bērniem bez specifiskas vajadzības, grūtniecēm, cilvēkiem ar neaktīvu dzīvesveidu un tiem, kam jau ir paaugstināts holesterīns. Cilvēkiem ar artrītu, podagru un nierakmeņiem arī īsti nē. Turklāt īstais epilepsijas keto paredz īpašus maisījumus un produktus, ko nav nemaz tik viegli dabūt.

Vai tauki ir Vienīgais Pareizais enerģijas avots? Nē, nav.

Vai ogļhidrātu vielmaiņa ir kaitīga organismam? Nē, nav, ja ogļhidrātus lieto ar mēru.

Vai pārdomāta keto diēta veicina svara samazināšanos? Jā.

Vai pārdomāta keto diēta veicina svara samazināšanos labāk nekā diēta ar ogļhidrātiem? Īstermiņā – jā, ilgtermiņā – nē.

Un Jančuks? Jančuks lai turpina eksperimentēt, nebļaujot, ka viņa keto ir panaceja, un visi, kas viņam neseko, ir lohi.

"Ksenija, Ksenija" – saka man cilvēki – "kāpēc tu tikai kritizē citu veikumu un nekad neparādi lasītājam neko no sevis?" Jāatzīst, ka šis lika man aizdomāties. Man taču ir tik daudz, ar ko dalīties. Mans stils žilbina tā, ka izdeg acis. Mani vārdi iedvesmo tik ļoti, ka gribas lidot – ārā pa logu. Turklāt manu šī brīža dzīves periodu iezīmē skaistas pārmaiņas – esmu uzsākusi vizītes pie personības attīstības kouča Auroras Frīdas Pastalnieces. Viņa ir ļoti apgarota sieviete, kas savā ikdienā īsteno visus vēdiskās astroloģijas principus. Vienu dienu es viņu satiku Džastiņā ar draudzeni, mēģinot trāpīt pa tualetes durvju rokturi un stāstot, ka cilvēkiem, kas nāk pie personības attīstības kouča, tā īsti nav personības, ko attīstīt. Man prieks, ka arī tik garīgs cilvēks dažreiz ļaujas laicīgām izklaidēm un ir ar labu humora izjūtu. Līdz tualetei, starp citu, viņa netika – vēma turpat.

Viņas iedvesmota, es dalos ar 5 soļiem no savas ikdienas. Aiziet!

1. Apzinātība un jēgpilnums uz katra soļa

Lai diena būtu veiksmīga, uz to nepieciešams noskaņoties no paša rīta. Tāpēc jau no brīža, kad es atveru acis, es praktizēju apzinātību. Man, starp citu, nav ne jausmas, ko tas nozīmē, bet tas ir moderni un visi, kas rūpējas par savu veselību, to dara. Divas mana rīta neatņemamas sastāvdaļas – joga un līdzsvarojošais brokastu kokteilis.

No rīta es ļaujos šķībā lotosa pozai, pirkstus saliekot atshujies – mudrā, kas no sanskrita tulkojas kā "es neielaižu tevi savā esībā - ej savu ceļu, gājēj". Šī mudra aizsargā pret nelabvēļiem, nomierina nervu sistēmu un veicina organisma līdzsvaru šūnu līmenī.

Mans līdzsvarojošais brokastu kokteilis Cēsu Light, kā var noprast no nosaukuma, apgaismo, turklāt atsevišķa stāsta vērts. Tā sastāvā ir no mūsu pašu zemes nākuši mieži, kas izsenis zināmi kā graudaugs, kas veicina labu prātu un noskaņojumu. Brokastu kokteilis Cēsu Light:

• Veicina laimes hormonu izdalīšanos
• Atslābina muskulatūru, paplašina asinsvadus, noņem stresu
• Uzlabo kognitīvās spējas
• Palīdz tik vaļā no kompleksiem un sastrēgumiem psihiskās enerģijas plūsmā

Vai nav lielisks veids, kā iesākt rītu?

2. Bildē savu ēdienu tā, it kā no tā būtu atkarīga tava dzīvība!

Ikdienas ēdiena bildes ir pamata nosacījums tam, lai visi saprastu, cik veselīgs tu esi. Ja jautāsiet man, es teiktu, ka uztura speciālistiem būtu nepieciešams atsevišķs studiju kurss "Ēdiena fotogrāfijas un pareiza Instagram filtru izvēle" vismaz 4 kredītpunktu apjomā. Ņemot vērā to, ka es jau otro nedēļu tīru savu ar toksīniem piesārņoto organismu ar jaunkāposta smūtijiem, uz bildes redzamas manas nedēļai paredzētās brokastis, pusdienas un vakariņas. Efekts ir jūtams jau pēc 3 dienām –pārtiekot no kāpostlapas, es beidzot piedzīvoju to, ko aktīvi praktizē meitenes, kas ēd dārzeņu salātus – kāposts sāka stāstīt smieklīgus jokus un mana seja atplauka skaistā smaidā!

3. Seko jaunajiem uztura trendiem!

Vai esi lasījis, ka naturopāti iesaka katra orgāna veselībai meklēt pārtikas produktu tam atbilstošā formā? Piemēram, ja valrieksts izskatās pēc smadzenēm, tad attiecīgi ir veselīgs smadzenēm. Man divreiz nav jāsaka – ticu visam, ko raksta internetā! Brilles, kā zināms, ir neatņemama mana stila iezīme gluži fizioloģisku iemeslu dēļ – man ir slikta redze. Šeit var redzēt manu ikdienas procedūru –šos bezglutēna virtuļus ar karoba pārklājumu izmantoju redzes uzlabošanai!

4. Izvēlies papildu vielas veselības stimulācijai!

Mans Garīgais Skolotājs saka, ka ķermenis var sadziedēt sevi pats bez ārstu iejaukšanās. Un tam es ticu – viņa paša vectēvs, kara laikā atsakoties no hospitalizācijas, ar šautu brūci sadziedēja sevi uz veselām trīs dienām. Taču ir vielas, kas, atšķirībā no visādas ķīmijas, ķermenim palīdz saudzīgi un maigi. Garīgais Skolotājs vienmēr piegādā man tikai dabisko – ārstnieciskās sēnes, kokas lapu pulveri un ekoloģisko magoņu ekstraktu. Šoreiz viņš sagādājis man īpašu pārsteigumu, atvedot kaut ko nebijušu, grūti dabūjamu, un, cik zināms, brīžiem arī aizliegtu. Aizliegums vilina, un man... man patīk dzīvot bīstami!

Paldies par uzmanību!

Par Ksenijas stilu rūpējās:

• Luksusa modes boutique "Primark"
• Augstas klases kosmētika "Random no Drogu Atlaidēm" (eko, vegan, fairtrade)
• Elitārā meikapa studija "Trīcošā roka uz paģirām"
• Bildēja un noturēt atshujies mudru palīdzēja Annija Pumpure
• Cēsu Light nemaksāja par reklāmu. Es to daru aiz žēluma.

Vērīgāks lasītājs, iespējams, pamanīja, ka es solīju 5 punktus, bet uzrakstīju tikai 4. Tātad:

5. Spēj pasmieties par citiem un sevi pašu

"Un kā man tālāk dzīvot?" – pacients jautā un noliek uz galda analīžu lapu. Es vēl neko nesaku, bet nojaušu, par ko ir runa. Kāds, gribēdams noskaidrot, kāpēc vēders burkšķ skaļāk nekā parasti, ir iztērējis pārsimts eiro modernām analīzēm. Shēma vienkārša: kantoris paņem asinis un sola notestēt tavu saderību ar simtiem produktu. Rezultāti ir pārsteidzoši – ir konstatēta "alerģija" uz desmitiem ikdienas produktu. Pienu, glutēnu, zemenēm, banāniem, olām, selerijām un pat uz Marsa audzētiem kartupeļiem. Izskatās, ka tagad uzturā var lietot tikai pliku ūdeni. Un, ja paveiksies, kļūt īpaši apgarotam un pārtikt no prānas. Man, starp citu, nav ne jausmas, kas ir prāna. Toties vienu es gan skaidri zinu – tos pārsimts eiro labāk būtu iztērējis alkoholam un meitenēm. Tad rastos citas problēmas, kas liktu aizmirst par pārtikas alerģijām. Žēl tikai, ka modernā medicīna neatzīst šo lielisko ārstēšanās līdzekli. Ja jautāsiet man, es to iekļautu valsts kompensējamo zāļu sarakstā.

Šī raksta varonis – IgG4 pārtikas nepanesības tests. Jā, tas pats, ko piedāvā gan kreisie kantori, gan nopietnas laboratorijas. Tas pats, kas ir sajaucis prātu māmiņām, kas vairs nezina, ar ko barot savus bērnus. Vai cilvēkiem, kuri, meklējot specifiskas problēmas risinājumus, pēkšņi ir uzzinājuši, ka ir "alerģiski" pret lielu produktu klāstu. Pirms ķerties klāt, ir divas definīcijas, kas izskaidro ēdiena nelāgās reakcijas cilvēka organismā. Un tās nu noteikti nebūtu vēlams jaukt.

Pārtikas alerģija

Ir divu veidu pārtikas alerģijas – īstās un pašizdomātās. Pašizdomātā pārtikas alerģija pēc definīcijas ir viens no sava svarīguma apzināšanas veidiem un sabiedriskās ēdināšanas iestāžu personāla nokaitināšanas paņēmiens, izvirzot viņiem prasības no sērijas "esmu alerģisks pret to, uz ko alerģija nepastāv". Pašizdomātā alerģija ir moderna un, bez šaubām, padara tevi par īpašu cilvēku. Katram pašizdomātas alerģijas cietējam noteikti pienākas par ziedojumu naudu apmaksāts blogs, kurā dalīties ar savām dižajām ciešanām.

Paralēli šīm īpašajām personībām eksistē pavisam vienkārši un neinteresanti cilvēki, kuriem saskaršanās ar alergēnu izraisa ārkārtīgi lielu diskomfortu un var beigties letāli. Jo īstā, nevis pašu izdomātā pārtikas alerģija ir nopietna reakcija. To parasti novēro uzreiz pēc alergēnu saturošā produkta apēšanas, un simptomi ir dažādi: elpas trūkums, asarojošas acis, apsārtumi un nātrene, caureja, vemšana, tūskas. Ļoti spēcīga reakcija uz alergēnu ir anafilaktiskais šoks, kas var novest līdz pat nāvei. Ir alerģiskas reakcijas, kas neizpaužas tūlītēji, un to simptomi rodas vēlāk – piemēram, ekzēmas. Svarīgākais, kas jāatceras – tās ir imunitātes reakcijas. Alerģisku cilvēku imunitāte reaģē uz absolūti nekaitīgu pārtiku, piemēram, riekstiem, olām, zivīm, selerijām un daudziem citiem produktiem. Ja, apēdot produktu X, tava imunitāte to uztver kā ienaidnieku un tu kļūsti par pumpainu zemeni ar apsārtušām acīm – alerģija ir klāt. Lai noteiktu alerģiju, pieejami vairāku veidu testi, kas ir atzīti par efektīviem un labiem.

Pārtikas nepanesība jeb intolerance

Pārtikas nepanesība nav pārtikas alerģija, jo tajā nav iesaistīta imunitātes reakcija. Mehānismi ir citi – piemēram, pie laktozes intolerances organismā gluži vienkārši trūkst vielas, kas šķeļ laktozi. Nepanesība nav tik viegli nosakāma, jo simptomi nav tūlītēji. Tie ir ļoti dažādi un var būt līdzīgi alerģijas simptomiem – vēdera izejas traucējumi, ādas reakcijas, iesnas, klepus, astma – bet vienotas ainas nav. Neskatoties uz to, ka pārtikas nepanesība nav vienkārši uzķerama, pastāv testi, kas nosaka, piemēram, laktozes vai glutēna problēmas - celiakiju. Taču pēdējā laikā aktīvi reklamējas tādi testi, kas piedāvā noteikt nepanesību uz simtiem produktu. Samaksā naudu – un tev priekšā noliks izdrukas ar produktiem, ko tavs organisms it kā nepanes. Un, kas ir pats sliktākais – šo testu veicēji veicina maldinošās informācijas tālāku izplatīšanos, jaucot kopā alerģijas un nepanesības jēdzienu. Izskatīsim sīkāk!

IgG4 pārtikas nepanesības testi

Pašizdomāta alerģija ir kļuvusi par modes diagnozi, un diēta, kas paredz produktu izslēgšanu bez īpašas vajadzības, vairs nav ciešanas, bet wellness, veselīguma un laba stila pazīme. Ārsti ziņo, ka pacienti ar neskaidriem simptomiem jūtas patiesi vīlušies, saņemot negatīvus alerģijas testa rezultātus, un meklē pierādījumus tālāk. Ir pieprasījums? Ir piedāvājums!

Abreviatūra IgG4 ir nolasāma kā "imūnglobulīns G4". Vienkāršā valodā runājot, imūnglobulīni, saukti arī par antivielām, ir olbaltumi, kas cirkulē asinīs un saista vielas, ko organisms atpazīst kā svešas un nederīgas. Paņemot asins paraugus un pakļaujot tos dažādu uztura produktu iedarbībai, tiek skatīts, kā tad šie imūnglobulīni G reaģē uz katru produktu. Ja tie veidojas par daudz, tiek konstatēta produktu nepanesība.

Šādi testi ir ātri, vienkārši un it kā dod skaidru atbildi uz neskaidriem jautājumiem. IgG4 testu veicēji aicina pārbaudīt pārtikas nepanesību pie jebkādiem simptomiem – sākot ar pinnēm un beidzot ar sliktu garastāvokli. Cilvēki, kas nespēj rast izskaidrojumu saviem simptomiem, labprāt to dara un saņem pārsteidzošus rezultātus – pie vainas ir vairāku produktu nepanesība!

Testu cena nebūt nav demokrātiska – jo vairāk produktus izskata, jo dārgāk, un svārstās no 30 līdz aptuveni 450 eiro. Daži kantori noformē to ārkārtīgi smuki, piedāvā klāt dietologu konsultāciju un gatavas receptes – ar pilnu pārliecību, ka cilvēkiem no ēdienkartes jāsvītro ārā pilnīgi viss, ko analīze uzrāda.

Šādus testus iesaka ne tikai neatkarīgi kantori, bet arī ārsti. Ticība testam ir liela, jo tā mehānisms nav pseidozinātnisks. Bet vai tas viss nozīmē, ka tests ir efektīvs?

Ko saka autoritatīvās iestādes?

Kamēr testi reklamējas uz nebēdu, oficiālas iestādes nebūt nesteidzas atzīt tos par labu esam. European Academy of Allergy and Clinical Immunology atzīst (un šeit), ka IgG4 tests parāda nevis pārtikas nepanesību, bet gluži vienkārši fizioloģisku atbildi uz uzņemto pārtiku. Respektīvi, ja nekādu simptomu nav, bet tests uzrāda nepanesību – tā nav jāņem vērā, un šī iestāde nerekomendē testu lietot pārtikas produktiem. Testam ir citi labi pielietojumi, bet tas absolūti nav piemērots ar pārtiku saistīto problēmu noteikšanai, jo antivielu klātbūtne nenozīmē diagnozi. Turklāt, aklu sekošanu testa rezultātiem uzskata par kaitīgu – tā veicina veselīgu un vajadzīgu produktu izslēgšanu.

To pašu saka arī pētījumi (un šeit) – testam nav nekādas jēgas, jo tas parāda nepanesību uz tiem produktiem, uz kuriem tās patiesībā nav.

Vācu mediķi atbalsta citus kolēģus, apgalvojot, ka testa rezultāti neuzrāda, piemēram, piena nepanesību, kaut gan, lietojot pienu, ir acīmredzami skaidrs, ka cilvēkam tas izraisa nepatīkamus gremošanas simptomus.

Tātad IgG4 tests uzrāda nepanesības tiem, kam to nav, un mēdz neuzrādīt tiem, kam ir. Gribi vairāk? Lasi šeit.

Kāpēc liekas, ka tests strādā?

1. Tests mēdz nejauši trāpīt desmitniekā. Piemēram, ļoti daudziem cilvēkiem piens izraisa nepatīkamus gremošanas simptomus. Un IgG4 tests tikpat bieži uzrāda piena nepanesību. Cilvēks atsakās no piena, un urā – problēma atrisināta! Līdzīgi ir ar saldajiem augļiem, kas mēdz izraisīt vēdera uzpūšanos. Vai trāpa uz bezsimptomu celiakijas slimnieku, kas, izslēdzot glutēnu, protams, sāk justies labāk.
2. Saņemot rezultātus, cilvēks sāk piedomāt pie savas ēdienkartes un dzīvesveida. Un pie uzlabojumiem ir vainīgs nevis tas, ka atteicās no konkrētā produkta, bet tas, ka pārstāja ēst draņķi.
3. Nevar nestrādāt, jo cilvēks ir samaksājis trīsciparu summu. Un tas nav joks. Es citēju pārstāvi, kura uzstāšanos bijis gods noklausīties – "ja cilvēks maksā par testu, tātad viņš ir derīgs".

IgG4 pārtikas nepanesības tests ir ne tikai dārgs un bezjēdzīgs, bet arī atklāti krāpniecisks. Kad testu veicējiem norāda uz to neefektivitāti, klajā nāk apgalvojumi, ka ārsti vienkārši nejēdz tos pareizi nolasīt.

Kas vēl ir absolūti nepieļaujami – testa mārketinga pasākumi atklāti jauc alerģijas un nepanesības jēdzienu, saucot pārtikas nepanesību par "slēpto alerģiju". Šādā veidā alerģija tiek padarīta par must-have katram cilvēkam (jo tests katram uzrādīs kādu nepanesību) un īsto alerģiju slimnieki kļūst par izsmieklu un tiek nepatiesi apsaukāti par simulantiem.

Ko darīt, ja nepatīkami simptomi tomēr ir? Diemžēl brīnumtesta nebūs. Nav izdomāts nekas labāks par uztura dienasgrāmatu un izslēgšanas diētu. Novērot sevi, regulāri pierakstīt produktus, pēc kuriem rodas nepatīkami simptomi un, tiklīdz vaininieks "uzķerts", izslēgt to uz nedēļu un paskatīties, vai stāvoklis uzlabojas. Sākt ēst veselīgi un sportot pāris reizes nedēļā. Elpot svaigu gaisu. Aiziet pārbaudīties uz laktozes nepanesību un celiakiju – tam ir izstrādāti korekti un nepārprotami testi. Atšķirībā no tiem, kas nepanes tavu pilno maku.

Maniem vecākiem ir vairākas labas īpašības. Pirmā ir viņu spēja saražot vistas pīrāgus jebkurā laikā, vietā un situācijā. Otra, pati svarīgākā – supermoderns TV pieslēgums ar visiem krievu kanāliem, ko vien vari iedomāties. Vērts pieminēt arī to, ka viņi devuši man dzīvību, bet ko tad tas nozīmē salīdzinājumā ar iespēju skatīties RenTv Baltija. Un RenTv Baltija, par laimi, daudz ko rāda. Par sazvērestības teorijām, reptiloīdiem, masoniem, saindētu pārtiku, vēzi un nāves vīrusu laboratorijām. Kaut kad pasen rādīja arī par mikroviļņu krāsnīm. Par to, ka kara laikā iedzīvotāji lika uz palodzēm ieslēgtas mikroviļņu krāsnis un viļņi, ko tās izstaroja, sagrāva pretinieku lidmašīnu elektroniku. Tāda draudzīga flešmoba rezultātā iebrucēju lidaparāti krita uz zemes kā aptaukojušies putni. Tālāk, skanot episki skumjai mūzikai, tika aicināts padomāt par to, ko tad šī nāves mašīna izdara ar tavu veselību. Bez šaubām taču, ka izraisa vēzi, šizofrēniju, mazā pirkstiņa iekaisumu un degradē ģimeniskās vērtības. Tātad, iepazīstieties – šodienas raksta varonis ir mikroviļņu krāsns un tajā gatavota vai sildīta ēdiena kaitīgums.

Kas ir mikroviļņi un kāpēc no tiem ir bail?

Mikroviļņi ir elektromagnētiskās radiācijas jeb starojuma forma. Izklausās baisi, gribas bļaut "Černobiļa" un vilkt virsū aizsargtērpu? Bez panikas, nekas šeit nav radioaktīvs. Baiss nosaukums un nelāgas asociācijas nenozīmē kaitīgumu. Ir nianses. Šis jēdziens ietver sevī plašu frekvenču spektru, sākot no radioviļņiem un redzamās gaismas un beidzot ar rentgena un gamma stariem. Mikroviļņi ietilpst elektromagnētisko viļņu starojuma radio diapazonā. Tos nevajag jaukt, piemēram, ar rentgena stariem, kas ir daudz spēcīgāki. Vienkāršā valodā – klausoties radio, nekas nenotiek, taču taisīt rentgenu "prikola pēc" nav ieteicams.

Mikrovilņiem piemīt 3 īpašības, kas ļauj tos izmantot ēdiena pagatavošanā: tie atstarojas no metāla, iet cauri stiklam, papīram, plastmasai un līdzīgiem materiāliem, un tos absorbē ēdiens. Bez baisuma un īsi – mikroviļņu krāsns liek ēdiena ūdens molekulām aktīvi rīvēties vienai gar otru, un šādas jautras deju ballītes rezultātā ēdiens tiek uzsildīts, nekļūstot ne kaitīgs, ne radioaktīvs. Nenotiek nekāda mītos apdziedātā "'ēdiena molekulārās struktūras izmainīšana" - ēdiens izmainās tieši tikpat daudz, cik gatavojot ar citām metodēm. Tiklīdz mikroviļņu krāsns ir izslēgta, ballīte beidzas, un pāri paliek tikai silts ēdiens. Nav arī nekāda kaitīga starojuma uz blakus stāvošajiem cilvēkiem, vai tas ir minimāls un praktiski nenozīmīgs – tam izkļūt ārpusē neļauj mikroviļņu krāsns konstrukcija. Tieši tāpēc visām tām elles ierīcēm ir līdzīga uzbūve – identiskas "iekšas" un sietiņš uz stikla. Nav kaitīgas ietekmes ne uz ēdienu, ne uz cilvēku, kas stāv blakus. Tas ir mērīts un pierādīts pētījumos (šeit un šeit).

Jāatzīst, mikroviļņu krāns var būt bīstama dažos gadījumos:

1. Ja tu izmanto bojātu mikroviļņu krāsni.
2. Ja tu sildi ēdienu traukos, kas nav paredzēti sildīšanai mikroviļņu krāsnī.
3. Ja tu ieliec iekšā kādu savu ķermeņa daļu, tā var apdegt – gluži kā bāžot to cepeškrāsnī vai ugunskurā.
4. Ja tu žāvē tur savu kaķi.

Kaitīguma mīts Nr. 1: "Pretīgais 8nieks"

Neviens raksts par mikroviļņu kaitīgumu neiztiek bez divu zinātnieku – Hertela un Blanka – pieminēšanas. Stāsts ir apbrīnojams – astoņi čaļi labprātīgi ieslēdzās viesnīcā, lai divu mēnešu garumā taisītu orģiju eksperimentu. Baumo, ka pats Tarantino iedvesmojies no šī burvīgā eksperimenta savas jaunākas filmas radīšanai. Rezultāti viņiem sanāca "šokējoši un graujoši" – tiem četriem, kas ēda mikroviļņu krāsnī sildītu pienu un dārzeņus, tika novērotas izmaiņas asins ainā – paaugstinājās holesterīns un leikocīti, samazinājās hemoglobīns. Un tas arī viss. Raksts nekad netika publicēts zinātniskajos žurnālos. Autors nekad nebija dalījies ar detalizētu datu izklāstu. Nerunājot jau par to, ka izlase no četriem cilvēkiem ir smieklīga pat vidusskolnieka zinātniski pētnieciskajam darbam. Zinātniekus iesūdzēja tiesā, kur tie nespēja sniegt detalizētus pierādījumus savam eksperimentam. Taču viesnīcas eksperiments dzīvo tālāk un turpina biedēt cilvēkus.

Vēl viens superīgs fakts, ko regulāri atražo, ir paziņojums, ka mikroviļņu krāsnis Krievijā ir aizliegtas kopš 1976. gada. Es saprotu, ka to nedomājot nošēro kāda fitnesa blogere Floridā, bet kāpēc mūsējie tiražē tādas muļķības, man nav ne jausmas. Vai arī visi mani Krievijas radi ir kontrabandisti, un es par to nezinu.

Kaitīguma mīts Nr. 2: nelaimīgā auga stāsts

Interneta leģendas turpina uzdarboties – cilvēkam patīk skaisti, vienkārši stāsti, kurus papildina nepārprotams pierādījums. Šoreiz kāda opīša mazmeitiņa izdomāja pierādīt, ka ūdens, ko silda mikroviļņu krāsnī, ir kaitīgs. Jums liekas, ka es ironizēju, runājot par random opīša mazmeitu? Nē. Tā ir visa informācija par autoru, kas pieejama. Laistot vienu augu ar "ļauno" mikroviļņu krāsnī sildīto ūdeni, otru – ar ūdeni no tējkannas, tika iegūta tālāk redzamā bildīte.

Lieki teikt, ka šāds eksperiments ir absolūti aplams – augs varēja iet bojā simtiem iemeslu dēļ, nerunājot jau par to, ka nav zināms ne autors, ne viņa mērķi. Taču var apskatīties, kā šāds eksperiments izskatās korektākā veidā – šoreiz skeptiķu izpildījumā. 3 augus laistīja ar nevārītu ūdeni, nākamos 3 – ar ūdeni no mikroviļņu krāsns, nākamos 3 – ar ūdeni, kas vārīts uz plīts. Turklāt cilvēks, kam deva laistīt augus, nemaz nezināja, kuru no ūdeņiem izmanto – tikai sekoja instrukcijām. Rezultāts? Visas 3 augu grupas aug uz nebēdu! Vairāk lasi šeit.

Nē, mikroviļņi neizmaina ūdens struktūru un nepadara to kaitīgu. Tas nav iespējams no fizikas viedokļa, jo tas nav jonizējošs starojums, kas varētu veicināt veselībai bīstamas izmaiņas. Vēl mazliet teorijas – kamēr rentgens ir jonizējošs starojums, kas var būt bīstams, sadzīves mikroviļņu krāsns un radio nav. Vienkārši nav. Ir viens pētījums ar žurkām, kas ierosina, ka mikroviļņiem ilgtermiņā var būt ietekme uz kognitīvajām funkcijām, taču cilvēks nav žurka, ko apzināti un intensīvi pakļauj starojuma megadevām. Visas legāli ražotas mikroviļņu krāsnis ir pilnībā drošas.

Kaitīguma mīts Nr. 3: vēzis un citas kaites

Nav atrodami nopietni pierādījumi ne mikroviļņu krāsns, ne radio, ne mobilā telefona kaitīgumam (un šeit). Arī saistība ar smadzeņu vēzi netika atrasta. Idejas par kaitīgumu birst no visām malām. Tos dzirdot – prasiet pētījumus kā pirmavotus, ar kuru rezultātiem varat skaidri un nepārprotami iepazīties. Kaitīgi ir tad, izmanto bojātu mikroviļņu krāsni vai iebāž tajā savu galvu, jo pālī saderēja uz 100 eirikiem ar kaimiņu Janku.

Kaitīguma mīts Nr. 4: mikroviļņu krāsns iznīcina visas uzturvielas

Lai apstiprinātu šo, bieži piesauc vecu 1975. gada pētījumu, kas saka, ka, gatavojot mikroviļņu krāsnī, tiek izmainīta brokoļa un burkāna struktūra. Ko tas pierāda? Tikai to, ka, dažādi gatavojot, dažādi izmainās dārzeņa forma. Kā apgalvo pētījums, mikroviļņu krāsnī gatavotie dārzeņi ir sausāki. Jo, nu vai ziniet, dažādi gatavojot dārzeņus, tie neizskatās un negaršo kā svaigi dārzeņi. Sensacionāli!

Jau 1982. gada pētījums saka, ka nekādas dižas atšķirības uzturvielu ziņā starp gatavošanu mikroviļņu krāsnī un gatavošanu ar citām metodēm nav. To pašu secina arī 2010. gada darbs par antioksidantiem – gatavo kurā krāsnī vien vēlies, antioksidantu zudumi tik un tā būs vienādi.

Ir mēģināts arī vārīt, mikroviļņot un gatavot spinātus spiediena katlā. Un neko – vitamīni un minerālvielas (kalcijs, fosfors, dzelzs) visur zūd vienādi.

Kas vēl jāņem vērā? To, ka uzturvielu zuduma procesā ļoti svarīgs ir gatavošanas (termiskās apstrādes) laiks – jo ilgāk gatavo, jo vairāk zūd. Un gatavošanas laiks mikroviļņu krāsnī vienmēr ir īsāks. Tāpēc tieši mikroviļņu krāsns maksimāli saglabā C vitamīnu, ko ir visvieglāk pazaudēt, termiski apstrādājot. Lai arī kā mēs termiski neapstrādātu, uzturvielu zudumi būs vienmēr. Vienam gatavošanas veidam vairāk zudīs viens, citam – cits. Katrai gatavošanas metodei nianses var atšķirties, bet praksē tas ir maznozīmīgi. Gribi maksimālu labumu – ēd svaigu! Un noteikti nebūs tā, ka, izņemot ēdienu no mikroviļņu krāsns, tā uzturvērtība ir nulle.

Ir gana daudz cilvēku, kuri apgalvo, ka mikrenē gatavotais viņiem gluži vienkārši negaršo. Izvēle ir Jūsu. Taču, kad dzirdi, ka kārtējais pašpasludinātais uztura speciālists saka, ka "uztura molekulām, īpaši ūdenim ir pozitīvie un negatīvie poli, kas tiek mainīti ar magnēta palīdzību, kam ir ziemeļu un dienvidu poli" – ej vien apciemot savu skolas fizikas skolotāju. Iepriecini viņu ar šādām te anekdotēm, lai viņa kaut cik beidz domāt par to, cik maza pedagogiem ir alga.

Dārgo lasītāj, es, šķiet, esmu saslimusi. Ar Gūgles, Virtuves un Dīvāna universitātes piešķirto grādu psihiatrijā oficiāli diagnosticēju sev bipolārus fruktozes traucējumus. Tā ir saslimšana, kas rodas, regulāri saņemot pretrunīgu informāciju par fruktozes kaitīgumu. Vai nekaitīgumu. Divi galvenie slimības riska faktori ir interneta lietošana un pārtikas izstāžu - reklāmas pasākumu apmeklēšana. Dzirdēts, ka interneta lietošana izraisa arī vēzi, bet to, par laimi, var vienkārši neitralizēt, vismaz 5 minūtes dienā skatoties kaķīšu bildes un video. Ar fruktozi viss ir krietni sarežģītāk.

"Lūdzu, pagaršojiet!" – skaļi uzrunā glīta meitene, iestumjot plastmasas degustācijas glāzi man rokā ar tādu spēku, ka viņas perfekti manikirētais akrila nags iespiežas man plaukstā. "Tur nav cukura!" Ar lielu neticību pielieku pie lūpām krāsainu, gāzētu šķidrumu, palasu sastāvu un skatos uz dāmu tā, ka šī saprot visu bez jautāšanas. "Tur ir fruktoze! Veselīgs augļu cukurs! Nav baltais cukurs!" – un pasmaida tik plati un sirsnīgi, ka atliek tikai ar bezcerīgu seju pasmaidīt pretī un iet tālāk degustēt kaut kādus supercīsiņus bez e-vielām. Un tad es tāda, visa pārdegustējusies, atnāku mājās un internetā redzu bezgalīgus rakstus par to, ka fruktoze ir kaitīga. Ka fruktoze ir aptaukošanās cēlonis. Un kukurūzas sīrups ar augstu fruktozes līmeni (high fructose corn syrup jeb HFCS) ir elles maisījums. Tāpēc šoreiz gribētu pieskarties tādai tēmai kā fruktozes kaitīgums. Vai nekaitīgums.

"Veselīgs augļu cukurs" un ģimeniskā ķīmija

Medijos bieži vien runā par abstraktā cukura kaitīgumu, nemaz nešķirojot, par kādu tieši cukuru ir runa. Piedāvāju mazliet, mazliet ķīmijas. Lai runātu tālāk, ir jāaizmirst viss, ko ikdienas patērētājs sauc par cukuru – ķīmijā ar to saprot nevis balto pārtikas cukuru, bet veselu savienojumu klasi.

Ir vienkāršie cukuri jeb monosaharīdi – viena pati viela bez jebkāda draudziņa sev blakus. Šoreiz vērts pieminēt divus šādus vienkāršos cukurus: glikozi un raksta galveno varoni – fruktozi. Taču bieži vien tāds vienkāršais cukurs atrod savu otro pusīti un kļūst krietni sarežģītāks – cukuru pāris lepni var saukties par disaharīdu. Dažreiz notiek pavisam netikumīgas lietas, un kopā vienā laimīgā ģimenē dzīvo bezgalīgi daudz cukuru. Tie ir polisaharīdi.

Vienkāršie cukuri tikpat vienkārši uzsūcas organismā, bet, ja cukurs paspējis izveidot kādu ģimenisku saiti – tā ir jāsašķeļ. Beigu beigās visi, pat paši netikumīgākie cukuri no daudzu partneru attiecībām, kļūst par vienkāršajiem cukuriem un dod cilvēkam enerģiju.

Kas šeit ir būtiski? Fakts, ka cilvēks nepārtiek tikai un vienīgi no viena cukura veida. Dabā ir sastopamas daudzveidīgas cukuru kombinācijas. Augļos ir vienkāršais cukurs fruktoze. Pienā ir sarežģītāka laktoze – glikozes un galaktozes savienības rezultāts. Savukārt tas, ko mēs esam pieraduši vispārīgi saukt par cukuru, ir saharoze – mīlas stāsts starp glikozi un… fruktozi.

Secinājums? Ja dzirdi reklāmas tekstus "Šeit nav baltā cukura, tikai veselīgais augļu cukurs, fruktoze" – ej vien tālāk. Baltais cukurs tieši uz pusi sastāv no fruktozes. Un tīrās fruktozes esamība dzērienā brīnumainā kārtā nepadara to veselīgu. Jāatzīst gan – ņemot vērā to, ka fruktoze ir 1,73 reizes saldāka par glikozi, tā ir jāpievieno mazāk, lai iegūtu patērētājam patīkamu saldumu, taču tas ir tieši tāds pats cukurs, nevis "veselīgais cukurs".

Kas ir fruktoze un kam tā ir nodarījusi pāri?

Uzmanības fokusā fruktoze nonāca tāpēc, ka cilvēce jau ilgstoši meklē globālās aptaukošanās vaininieku. Ņemot vērā rūpnieciski ražotās produkcijas attīstību, fruktozes patēriņš sāka strauji palielināties kopš 1970. gada, un lielākā fruktozes daļa uzturā nebūt nenāk no svaigiem augļiem, bet no kukurūzas sīrupa ar augstu fruktozes saturu vai pārtikas cukura. Fruktozi sāka pastiprināti pētīt, un rezultāti bija šausminoši: pētījumi parādīja, ka fruktoze tiešām ir aptaukošanās vaininieks tādēļ, ka tās vielmaiņa ir citādāka nekā, piemēram, glikozei. Maksimāli īsi un vienkārši:

1. Glikozei ir stingri kontrolēts mehānisms, kas visu lieko glikozi uz laiku uzglabā aknās. Starp ēdienreizēm aknas laiž vaļā uzkrāto. Fruktozei šādam mehānismam kontroles nav, tāpēc daļa fruktozes jautri aizdodas sintezēt taukus un veidot riepiņu.
2. Fruktozei iztrūkst mehānisma, kas nodrošina sāta sajūta iestāšanos. Rezultātā var ēst daudz, vēl vairāk un turpināt gribēt ēst.

Gribi sarežģīti? Lasi šeit.

Zinātnieku un sabiedrības reakcija uz izvirzītajām hipotēzēm bija tūlītēja. Slavens fruktozes pretinieks R. H. Lustig pielīdzināja fruktozes toksicitāti etanolam un saražoja slavenu video, kurā izklāsta fruktozes potenciālo kaitīgumu. Nolinčoja visu, kā sastāvā ir fruktoze, piemēram, kukurūzas sīrupu ar augstu fruktozes līmeni. Ieteica uzmanīties pat no augļiem, bet vēlāk šo ieteikumu mīkstināja.

Šie uzskati ātri un skaļi aizgāja masās, ka atliek tikai brīnīties, kāpēc Ļaunā Fruktoze nekļuva par kādas kulta šausmenes galveno varoni. Taču bija pētnieki, kas izdomāja rakt dziļāk.

Kā būtu ar korektu devu?

Par laimi, fruktozei uzradās glābēji. Pētot jautājumu tālāk, citas pētnieku grupas saprata, ka:

• liela daļa pētījumu, kas pierāda fruktozes kaitīgumu, veikti uz dzīvniekiem, nevis uz cilvēkiem;
• pat ja pētījumi veikti uz cilvēkiem, tiek pētītas nevis reālas cilvēku diētas, bet tik ārkārtīgi pārmērīgi fruktozes daudzumi, ko ikdienā nav reāli uzņemt ar uzturu. Un mega daudzumos kaitīgs ir pat ūdens.

Uzstādot sev par mērķi pētīt nevis hipotētiskus modeļus, bet reālu cilvēku diētas, tika secināts, ka fruktoze ir kaitīga tikai tad, kad to patērē pārmērīgi. Viss ir atkarīgs no devas. Un nav tā, ka fruktoze ir kaitīgāka par glikozi. Uzņemot līdz pat 100 g fruktozes dienā, netiek novērota īpaša ietekme uz svaru, salīdzinot ar glikozi. Arī sāta sajūtas atšķirības netiek novērotas — cilvēki, kuriem piedāvā 40 — 75 g glikozes vai fruktozes divas stundas pirms ēdienreizes, attiecīgajā ēdienreizē apēd identisku daudzumu ēdiena. Taču, ja fruktozi uzņem pārmērīgi, uzreiz paaugstinās svars. Savelkot kopā visus secinājumus, spriedums ir sekojošs – drošs fruktozes daudzums ir līdz 50 g dienā. Kas gan nenozīmē, ka tagad ar steigu drīkst skriet uz tuvāko Rimčiku pēc draņķbatoniņa.

Vairāk informācijas par fruktozes kontroversijām vienkāršā valodā var atrast šeit un šeit.

Pētījumi, kas parāda to, ka fruktoze mērenās devās nav kaitīga un nav kaitīgāka par glikozi: šeit, šeit, šeit un šeit.

Un kukurūzas sīrups ar augstu fruktozes līmeni?

Svarīgākais, kas kukurūzas sīrupa jautājumā ir jāsaprot – tas ir tikai cukurs. Tieši tāds pats, kā visi citi cukuri, kas mērenās devās ir baudāmi, bez mēra – kaitīgi. Un, ja redzi, ka jauki pavārblogi saka, ka, paskat, manā receptē nav cukura, tikai medus, kļavu vai agaves sīrups, vērts zināt:

• Kukurūzas sīrupā ar augstu fruktozes līmeni ir 42% fruktozes, 53% glikozes un 5% citu cukuru.
• Medū ir 38% fruktozes, 31% glikozes, 7% maltozes, 1,3 % saharozes jeb pārtikas cukura un citi cukuri. Protams, medum nāk klāt arī šādas tādas labas lietas, bet šoreiz uzsvars uz cukuru sastāvu.
• Kļavu sīrupā ir 95% saharozes jeb pārtikas cukura, 4% glikozes un 1% fruktozes. Cik korekti ir teikt, ka kļavu sīrups ir labāks par balto cukuru, ja 95% no tā ir tieši baltais cukurs?
• Agaves sīrupā ir 47% fruktozes, 16% glikozes un citi cukuri. Kurš tad ir ļaunāks, ko – kukurūzas sīrups ar 42% fruktozes vai šis?

Vienkāršais cukurs ir un paliek vienkāršais cukurs. Nebūs tā, ka viens cukurs vai cukura sīrups ir veselīgāks par otru. Nevajag mānīt sevi ar to, ka, izvairoties no baltā pārtikas cukura par labu kādam citam, ēd veselīgāk. Nevajag arī mesties galējībās un bez jebkādas kritikas tiražēt viedokli par fruktozi kā indi. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad taisnība ir pa vidu. Kas vēl ir zīmīgi – kukurūzas sīrups parasti tiek pievienots tādiem produktiem, kas paši par sevi nav pārāk veselīgi – visa veida rūpnieciski ražotajiem saldumiem. Neēd draņķus un dzīvo mierā – fruktozes monstrs nāk tikai pie tiem bērniem, kas ēd par daudz saldumu.

Jā, jā, tu noteikti esi dzirdējis — ir nepieciešams attīrīt sevi no toksīniem. Šāda veida idejas dāsni klejo pa internetu un žurnāliem. Neviens sevi cienošs sieviešu medijs nespēj iztikt bez informācijas par organismu attīrošiem kokteilīšiem. Jāsāk vien krist panikā, domājot, ka tev orgānu vietā ir tāds smirdīgs, dzeltens virtuves porolona sūklītis, kas uzsūc visus toksīnus, ko piegādā apkārtējā vide. Un tad uzrodas zaļais kokteilis, kas, fonā skanot Supermena saundtrekam, to tā vienkārši ņem un izvada. Vai tiešām?

Kas ir detokss?

Detokss jeb detoksifikācija jeb organisma attīrīšana ir veselību apdraudošu substanču, piemēram, narkotiku, alkohola vai indes, izvadīšana ārā no cilvēka organisma. Detokss prasa tūlītēju iejaukšanos un speciālu medikamentu un terapiju izmantošanu. Piemēram, cilvēkam, kas ir pārdozējis narkotikas, ir nepieciešama tūlītēja detoksifikācija. Bet stop. Šķiet, esmu nepareizi uzdevusi jautājumu.

Ko ar detoksu saprot alternatīvā medicīna un neprofesionāli uztura blogeri?

Nu jau krietni labāks jautājuma formulējums. Detokss ir medicīnas termins, kas veiksmīgi kļuvis par preci ar pavisam citu nozīmi. Patēriņa kultūrā detokss ir produkts, programma vai paņēmiens, ar kura palīdzību var izvadīt no organisma neprecizētus "toksīnus". Toksīnus, kam nav nekādas saistības ar īsto toksīna definīciju, ko apskatīšu drusku vēlāk. Detoksa īpašības tiek piedēvētas daudzām lietām:

• Kokteiļiem un cita veida dzērieniem uz sulu bāzes, ko var nopirkt gan veikalā, gan pagatavot pašam pēc piedāvātām receptēm;
• Ūdenim ar pievienotiem vitamīniem un vielām, kurām pieraksta īpaši labvēlīgu iedarbību uz organismu;
• Klizmām un zarnu trakta mehāniskās attīrīšanas paņēmieniem, kas tiek veikti bez ārsta indikācijām un ir paredzēti neprecizēto "toksīnu" izvadīšanai, nevis, piemēram, aizcietējuma novēršanai;
• Zaļumu salātiem un augļiem;
• Uztura bagātinātājiem;
• Pilnīgi marasmatiskiem detoksa plāksteriem, kas caur pēdām izvada sliktās vielas. Cilvēki ar tādiem aiziet gulēt un pamostas, redzot, ka plāksteris palicis melns – tātad piesūcies ar toksīniem. Faktiski plāksterī esošā viela vienkārši ir noreaģējusi ar ķermeņa sviedriem. Ja uztura pseidoguru, labu gribēdami, iesaka veselīgu detoksa kokteili, tad detoksa plāksteri ir īsta, apzināta un bezjēdzīga krāpšana.

Piemērus detoksa tēmai var atrast šeit, šeit, šeit.

No kurienes cēlusies detoksa ideja?

Detokss nebūt nav jauns izgudrojums. Ar ideju par to, ka ēdiens, kuru sagremo kuņģis un zarnas, izlaiž toksīnus organismā, aizrāvās jau seni ēģiptieši un grieķi. Pieņēmums bija vienkāršs, un, saucot lietas savos vārdos, izklausās šādi: tava kaka ir smirdīga un sapuvusi, un, kamēr tā nav nonākusi podā, tā izlaiž ārā toksīnus, kas veicina saslimšanas. Ideja intuitīvi šķita tik ticama, ka zinātniskās aprindas atteicās no tās tikai ap 1920. gadu. Taču publika savā galvā ir izveidojusi mītu par to, ka mēs tiekam piesārņoti ar toksīniem, nemaz neprecizējot, kas tad tie toksīni ir.

Ēdieni un dzērieni, kam piedēvē detoksa spējas (ja vien tas nav radikālais variants ar dzeramās sodas un sālsūdens dzeršanu) ir vareni veselīgi un feini. Bet vai tie tiešām izvada toksīnus? Un kas vispār ir tie toksīni?

Kas ir toksīni?

Pēc definīcijas toksīni ir indīgas vielas, ko ražo dzīvo organismu šūnas. Toksīni ir dažādi un atšķiras pēc iedarbības. No toksīna, ko iedzeļot izdala bite, var dabūt piepampumu (smagas reakcijas ir tikai retos gadījumos), kamēr baktērijas Clostridium botulinum izdalītais toksīns ir pasaules spēcīgākā bioloģiskā inde. Šādu toksīnu klātbūtne organismā vienmēr ir redzama un jūtama. Un, ja šāda toksīna iedarbība sākas brīdī, kad tu baristai čiliņā pasūti pārcenotu kafiju ar sojas pienu, nāksies vismaz apsēsieties vai apgulties horizontāli. Iespējams, uz visiem laikiem. Un pret to tiešām, nu tiešām nepalīdzēs tas, ja apmulsušais barista tūlīt pat uzjauks tev detoksa smūziju ar keilu un spinātiem.

Taču, šķiet, no savām kļūdām es nemācos – jautājums atkal ir uzdots nepareizi.

Ko ar toksīniem saprot alternatīvā medicīna un neprofesionāli uztura blogeri?

Viņi paši nesaprot, ko. Toksīni šajā gadījumā ir visu potenciāli slikto vielu arhetips, kuram nav ne konkrētas definīcijas, ne konkrēta nosaukuma. Šad tad parādās domas, ka toksīni ir E-vielas, kas uzkrājas organismā, ĢMO, smagie metāli no gaisa un ēdiena, alkohols, nikotīns. Neviens Latvijas detoksa idejas proponents nekad nav varējis man atbildēt, kādi tad ir tie toksīni, kas ir jāizvada. Vēl jo vairāk – kāda ir to toksīnu ķīmiskā formula. Un, ja tu nezini elementāras ķīmiskas reakcijas, ar kuru starpniecību tavs detokss objekts saistās ar toksīnu – par kādu izpratni par notiekošo var būt runa?

Manus novērojums apstiprina arī maziņš, bet jauks Jauno zinātnieku pētījums – kompānijas, kas tirgo detoksa produktus, katra definē detoksu pa savam un nepiedāvā pierādījumus detoksa darbības mehānismam.

Ja tev kāds piedāvā detoksu vai organisma attīrīšanu, nepieciešams uzdot divus nepārprotamus jautājumus: no kā mans organisms tiks tīrīts (vielu nosaukumi, to bīstamības pamatojums) un kādā veidā tīrīšana notiks (kā detoksa produkts saistās ar toksīnu un izvada to). Nav atbildes – nav efektivitātes.

Detokss un realitāte

Bet nu mūsos tiešām ienāk kaitīgās vielas no vides! Alkohols, nikotīns – kas tad to visu izvada? Atbilde ir vienkārša – aknas, nieres, plaušas, āda. Tas ir viss, kas nepieciešams dabiskam detoksam. Kā piemēru minēšu alkoholu.

Alkohola sadalīšanas produkti ir toksiski. Kad etanols nonāk organismā, akna sāk uzdarboties. Vispirms enzīms ar nosaukumu alkoholdehidrogenāze pārvērš etanolu par acetaldehīdu, un urā – beidzot mēs nonācām pie reāla toksīna, kas bojā aknu šūnas. Taču akna neguļ, un talkā nāk kaut kas, kas arī acetaldehīdu sašķeļ tālāk – enzīms aldehīdehidrogenāze (neaizmirsti pamēģināt izrunāt šo pēc piektā kausa), kas aknu bojājošo toksīnu pārvērš par nekaitīgu acetātu, kas tālāk piedalās vielmaiņas procesos, līdz kļūst par ūdeni un oglekļa dioksīdu. Šis bija ļoti primitīvs atstāsts, bet doma ir skaidra – detokss notiek organismā gluži dabiski. Akna spēj turēt mežonīgi lielas toksisku vielu slodzes. Taču, ja dzer par daudz un akna tiek bojāta – tās detoksa funkcija zūd. Līdzīgi kā alkoholu, akna transformē un izvada organismam kaitīgas vielas, procesā piedaloties arī nierēm un plaušām.

Ko saka pētījumi? Šādus pētījumus ir grūti veikt, pirmkārt, tāpēc, ka toksīni netiek definēti. Tāpēc potenciālu detoksa efektu mēģina skatīt caur aknu funkciju uzlabošanos. Nav atrodami labas kvalitātes pētījumi uz cilvēkiem, kas atspoguļotu labvēlīgu detoksa programmu ietekmi uz cilvēka organismu. Taču netiek noliegts, ka, iespējams, dažiem produktiem, piemēram, koriandram un nori, ir labvēlīga ietekme uz aknu funkciju – tātad īpašības, ko teorētiski varētu saukt par detoksificējošām. Jāveic kontrolēti pētījumi ar cilvēkiem, lai noskaidrotu, vai tiešām tādi ir. Un, ja ir, iespējams, var ražot fitoterapetitiskus "aknu palīgus", kuru efektivitāte ir klīniski pārbaudīta.

Drošas un bīstamas detoksa formas

Detoksa īpašības piedēvē zaļumu un augļu kokteiļiem, salātiem, augļu ūdeņiem. Daudzi detoksa plāni paredz pārtikt no svaigi spiestām sulām vienu līdz trīs dienas pēc kārtas vai lietot uzturā tikai svaigus augu izcelsmes produktus. Rezultātā cilvēks var iegūt brīnišķīgu vitamīnu, minerālvielu un šķiedrvielu kokteili, taču nekādi mistiski toksīni netiks izvadīti. Nav vērts pārmaksāt par sulu tikai tāpēc, ka uz iepakojuma ir rakstīts "detox". Bet šis ir droši un veselīgi.

Attīrīt organismu sola arī dažādi uztura bagātinātāji. Labākajā gadījumā tur ir vitamīni un šķiedrvielu avoti. Šķiedrvielas tiešām uz zarnu traktu iedarbojas kā "skrubis" un ir ieteicamas uzturā, taču nē — tās neizvada mistiskus beznosaukuma toksīnus. Nevajag maksāt 20 eiro par tableti – aizej uz veikalu pēc klijām, kas maksā zem eiro.

Un tad beidzot pie visgaršīgākās detoksa daļas – zarnu skalošanas. Šo paņēmienu tirgotāji apgalvo, ka tavās zarnās atrodas toksīnu nogulsnes, kas nespēj izvadīties ārā bez palīdzības, tāpēc ierosina vai nu veikt klizmas, vai nu citādi mehāniski skalot zarnu traktu, ielaižot tajā ūdenī no tās puses, pa kuru ūdeni parasti neuzņem. Par kafijas klizmu, kas ir tik liels absurda etalons, ka tam vajadzētu atrasties Starptautiskajā mēru un svaru birojā, jau rakstīju daudz. Tai pierakstītās labvēlīgās īpašības ir aplamas, tās veikšanas dēļ var rasties zarnu plīsumi un ir konstatēti pāris nāves gadījumi.

Kā pierādījumu kafijas klizmas efektivitātei cilvēki apraksta savu personīgo "viegluma" sajūtu. Tas nebūt nav pierādījums efektivitātei, bet tikai tam, ka tu fiziski esi izdabūjis no sevis ārā izkārnījumu masu. Ja nomoka aizcietējumi – laipni lūdzam pie ārsta, iespējams, ieteiks normālu klizmu un kafiju perorāli. Bet nevajag izdomāt pašam uz savu galvu vajadzību pēc detoksa.

Pirms iesākšu nākamo rindkopu, uzreiz atrunāšu, ka ksenijakomente.lv nav atbildīga par jūsu ēstgribas zudumu. Kafijas klizma vēl ir bērnu pasaka pirms miega. Daži šarlatāni apgalvo, ka zarnās sakrājas tā saucamie gļotu aplikumi. Un daži pat piedāvā bildes ar tiem. Bildes var apskatīt šeit, bet jūs negribat tās redzēt. Un, lūk, tāpēc, ka it kā esot šādi brīnumi, ko neviens ārsts nekad nav redzējis nevienā autopsijā, zarnas vajag detoksificēt un skalot. Kā to dabūt gatavu? Vienkārši. Notirgo cilvēkiem uztura bagātinātāju ar ceļtekas pulvera un bentonīta maisījumu, un tie tiešām sāks vilkt no sevis ārā šādas kakas. Kas ir šis absurds un kā tas rodas – papildus var izlasīt šeit.

Kāpēc ticēšana detoksa idejām ir neveselīga?

Visbiežāk detoksa pasākumi tiek aktualizēti pēc svētkiem kā reakcija uz svētku pārēšanos. Piemēram, šādi. Ideja tāda pati – piestūķējoties ar ņammām kā mazs rozā sivēntiņš, nākamajā dienā jūties vainīgs un pilns ar toksīniem. Pāris dienas uz zaļumu kokteiļiem – un viss, toksīni ārā, tu, jauns un svaigs, atkal ar stilīgu jogas paklāju meditē uz saulrietu. Patiesībā ir tā, ka nekādi toksīni no pārēšanās organismā nerodas. Smagums vēderā un gāzes ir likumsakarīga reakcija uz to, ka cilvēks ēd visu pēc kārtas. Un ideja par to, ka pēc tam var tīrīties ar detoksu, dod zaļo gaismu pārmērībām. Rijam, rijam, neguļam – pēc tam tāpat patīrīsimies! Ja svētki ir reti – nekādas vainas tam nebūs. Bet, ja cilvēks regulāri ēd par daudz draņķu, reizi nedēļā sevi patīrot ar zaļumu kokteili – šis ir ārkārtīgi neveselīgs ieradums. Ko vēl es šeit saskatu? Terminu sajaukšanu. Modernā vārdā par "detoksu" tiek sauktas vecās labās atslodzes dienas, kam nav nekāda sakara ar toksīniem.

Tas viens. Divi – detoksa ideja izraisa bailes par to, ka esi piesārņots, veicinot maka atvēršanu un naudas izlikšanu par produktiem, kas neveic nekādu detoksa funkciju. Augļi, dārzeņi un zaļumi jāēd regulāri ikdienā, nevis kampaņveidā, cerot uz toksīnu izvadīšanu.

Kopsavilkums

• Organismā nav mistisku toksīnu, ko vajag izvadīt ar kokteilīti, salātiņiem vai klizmu bez ārsta indikācijas – viss liekais tiek izvadīts caur aknām un nierēm.
• Pie saindēšanās ar īstajiem toksīniem nepieciešama tūlītēja medicīniska iejaukšanās, un komerciāli piedāvātais detokss noteikti nelīdzēs.
• Detoksa ēdieni un dzērieni parasti ir visnotaļ veselīgi un apgādās organismu ar vitamīniem un šķiedrvielām, taču neveiks detoksa funkciju.
• Detoksa klizmas un mehāniskā zarnu attīrīšana bez indikācijām ir bīstama veselībai.
• Vienīgais, ko detoksa uztura bagātinātāji un kāju plāksteri detoksificē, ir Tavs maks.

Detoksa recepte no Ksenijas

Man kā "uztura un veselības blogerei" nu tiešām pienāktos publicēt kādu savu detoksa receptīti. Visām stilīgajām dāmām tādas ir – negribu atpalikt. Tātad beidzot – tūlīt uzkāpšu uz krēsla guru pozā un mācīšu jums dzīvot!

1. Cieni savas aknas – tā ir tava īstā, dzīvā un pavisam reālā organisma attīrīšanas laboratorija. Izmet ārā toksiskās krāsas šņabja kokčiku. Uzturi kārtībā ķermeņa svaru, lai aptaukošanās nesāk ietekmēt aknu funkciju.
2. Cieni savas nieres – nevelc īsas ziemas un rudens jakas, pat ja ballītē būs tava gadsimta mīlestība. Tūlīt pat skrien pie ārsta, ja ir kaut mazākas aizdomas par nieru iekaisumu – vilkt garumā ir bīstami.
3. Turi plaušas godā. Nedomā par mistiskiem toksīniem – apzinies reālos kancerogēnus, piemēram, no cigaretēm. Neesi kā tās amizantās dāmas, kas taisa detoksa kūri, ik pa piecām minūtēm ejot uzpīpēt. Ja klepus ieilgst – ej pie ārsta – vilkt garumā nav labi.
4. Neēd draņķēdienu.
5. Pakustini savu pēcpusi vismaz pāris reizes nedēļā.

Tas arī viss.

Kad es iesāku rakstīt šo blogu, man pat prātā neienāca, ka zinātniskā pieeja daudziem var izraisīt tik daudz pārpratumu. Nebrīnīšos, ja daudziem liekas, ka Ksenija pat uz poda nevar aiziet, pirms tam neveicot placebo kontrolētu dubultaklo pētījumu, lai noskaidrotu nepieciešamību pēc attiecīgā procesa. Fakts, ka es lūdzu pamatot kāda cilvēka izplatīto veselības padomu ar pētījumiem, tiek uztverts kā dižošanās ar savām zināšanām un zinātnisko grādu. Fakts, ka es apstrīdu kārtējo trendīgo diētiņu, tiek uztverts kā aicinājums neievērot veselīgu dzīvesveidu. Šajā rakstā esmu koncentrēti atlasījusi visus tos aizspriedumus pret zinātnisko domāšanu uztura zinātnē, ko dāsni izzvejoju no bloga komentāriem. Uzskati, ka uzturzinātnieki ir snobi, kuriem liekas, ka viņi zina visu? Uzskati, ka es pārstāvu Vienīgo Pareizo viedokli? Šis ir raksts tev!

1. Vai tiešām zinātnieki uzskata, ka par uzturu viņi zina visu? Kāpēc viņi tik kategoriski noliedz dažas lietas?

Uztura zinātne nekad nav apgalvojusi, ka zina absolūti visu. Patiesībā pētījumi uztura zinātnē ir vieni no pretrunīgākajiem pētījumiem pasaulē. Cilvēku uztura paradumi ārkārtīgi grūti pakļaujas izpētīšanai. Te būs abstrakts un primitivizēts piemērs: teiksim, ir vēlme izpētīt, kā tomātu patēriņš ietekmē asinsspiedienu. Mēs izdalām anketas ar jautājumiem "Cik daudz tomātu dienā jūs ēdat?" un izmērām asinsspiedienu. Cilvēki atbild. Daži godīgi. Daži sniedz sociāli vēlamās atbildes, pierakstot sev veselīgākus uztura paradumus, nekā tie patiesībā ir. Un dažiem gluži vienkārši nav ne jausmas, cik tomātus viņi ēd, un atķeksē kaut ko uz dullo. Asinsspiedieni tiek izmērīti un secinājums ir šokējošs – tomāti paaugstina asinsspiedienu! Un aiz kadra palika tas, ka tie, kas bija aizrautīgākie tomātu ēdāji, bija arī viskaislīgākie smēķētāji. Kuriem ģimenē ir izteikta nosliece uz sirds – asinsvadu saslimšanām. Savukārt tie, kam tomāti uzturā nebija cieņā, visi uz pētījumu atnāca no sporta kluba, kur ikdienā daudz sporto un uztur sevi formā. Un nav brīnums, ka cita zinātnieku grupa dabūja pilnīgi citādākus rezultātus – viņiem sanācis, ka tomāti asinsspiedienu pazemina. Šī ir tikai skice un kariķējums, bet doma ir skaidra – ir ļoti daudz jaucējfaktoru, kas spēj novirzīt pētījuma iznākumu uz vienu vai otru pusi. Lai samazinātu šādu kļūdu iespējamību, uzturzinātniekiem jāizdomā ārkārtīgi sarežģīti pētījumu dizaini un ilgstoši jāvāc pierādījumu bāze, lai izdarītu gala secinājumu.

Tāpēc, ziņu portālā izlasot, ka kartupeļi var izraisīt diabētu grūtniecēm, nemet kartupeļu maisu no balkona garāmgājējiem uz galvas. Šis ir tikai viens pētījums, nevis revolucionārs atklājums, kura dēļ vajadzētu pārskatīt ēdienkarti, ko, par laimi, norāda arī paši pētnieki. Cita situācija ir, kad pierādījumi krājas gadu desmitiem ilgi. Nesen nāca klajā paziņojums par to, ka gaļas izstrādājumi un sarkanā gaļa pārmērīgos daudzumos ir vēža riska faktors. Šie ir ilgstoši ievākti un vairākkārt izvērtēti dati.

Šo izlasot, var rasties apjukums – Ksenij, kā tad tā? Tu tik kategoriski noliedz vairākas idejas, bet, skat, cik uzturzinātne pretrunīga! Pievērsiet uzmanību – es runāju par kontroversijām ZINĀTNISKĀS PIEEJAS IETVAROS. Diskusijas notiek, izvērtējot pētījumus. Šīs ir ārkārtīgi svarīgas diskusijas, kas veicina uztura zinātnes izaugsmi. Ieskicēšu: tomātu pētnieki taisa lielu konferenci glītā ēkā, kur prezentē savus atklājumus. Pro-tomātnieki prezentē savus pētījumus, neignorējot oponentu pētījumus. To pašu dara anti-tomātnieki. Un nav tā, ka pro-tomātnieki savu pētījumus atzīst par pārākiem un vaino citus kolēģus tajā, ka viņi ir uzpirkti un vispār neko no zinātnes nesajēdz. Beigu beigās visi jau nevar sagaidīt pusdienu pauzi, kur uz galda stāv speķa rausīši un bulciņas, jo nevienam nav ienācis prātā, ka kādreiz var atteikties no šāda konferencēm tipiska uzkodu galda un pirkt kaut ko veselīgāku.

Un tagad iedomājamies, ka uz tomātu konferenci atnāk... tikko no Instagrama izlogojies pašpasludināts uztura guru, palaiž prezentāciju violeti – rozā toņos un paziņo, ka... tomāts ārstē vēzi labāk par ķīmijterapiju! Tāpēc, ka viņam tā liekas. Tāpēc, ka par šo rakstīja "Ko ārsti tev nestāsta". Tāpēc, ka par to var izlasīt vēl piecos blogos. Tāpēc, ka māsas kaimiņa drauga otrās pakāpes māsīcas vīra znotam pazuda vēzis pēc puskilo tomātu apēšanas.

Ko es ar šo vēlos teikt? To, ka uztura zinātne neapgalvo, ka zina visu, un diez vai jebkad zinās. Taču uztura zinātne zina pietiekami, lai pavisam absurdas idejas KATEGORISKI NOLIEGTU. Es kā uzturzinātnieks redzu pētījumu kontroversiju un nevaru izdarīt slēdzienu par sava abstraktā piemēra tomāta ietekmi uz asinsspiedienu. Taču es kategoriski un skaidri zinu, ka tomāts neārstē vēzi labāk par ķīmijterapiju.

2. Zinātniskā domāšana ir neelastīga un vienkārši nevēlas pieņemt citādu skatījumu

Zinātniskajai domāšanai bieži pārmet to, ka tā ir dogmatiska. Nejauciet, lūdzu, ar reliģiju. Zinātne pielāgo savu viedokli tam, ko novēro pētījumos, savukārt reliģija noliedz jebkādus pētnieciskus novērojumus, lai pasargātu sevi. Ja kāds nāks klajā ar teoriju saistībā ar to, ka zeme nav plakana, zinātne palūgs šo skatījumu pierādīt. Reliģija – sadedzinās uz sārta bez jautājumiem. Taču brīdī, kad zinātnei netiks sniegti pierādījumi tam, ka zeme ir apaļa vai pierādījums būs "man tā liekas, es to izlasīju calis.lv" – zinātne noraidīs ideju.

Uztura zinātnei apkārt grozās daudzas idejas, kas ir pretrunā ne tikai ar cilvēka fizioloģiju, bet arī ar fizikas un ķīmijas likumiem. pH diēta ir aplama. Asinsgrupu diēta ir neizpētīts, pašpasludināts pieņēmumu kopums, ko pētījumi noliedza kā pilnīgu nonsensu. Līdzīgi ir ar visām detox diētām (un šeit). Vai arī solījumi, kas ir pretrunā paši ar sevi, piemēram, ka nātrija hlorīds ar nosaukumu "galda sāls" ir baltā nāve, kamēr rozā nātrija hlorīds ar niecīgu citu minerālvielu piejaukumu un nosaukumu "Himalaju", ārstē asinsspiedienu un citas kaites.

Tieši tāpēc būtu kārtīgi jāizprot atšķirība starp ierindas šarlatānismu un zinātnisku ideju ar potenciālu. Piemēram, uz šo brīdi tiek pētīta zarnu mikrofloras potenciālā ietekme uz smadzeņu darbības procesiem – tā saucama brain – gut axis. Ir iegūti dati no dzīvnieku pētījumiem un pētīti cilvēki. Rezultāti publicēti labos žurnālos. Nebūs korekti pateikt, ka šī ideja ir muļķības bez jebkāda potenciāla. Bet nedrīkst arī teikt, ka tā nu jau ir gatava panaceja pret visām saslimšanām, kas noved mūs pie tādas tēmas kā zinātne un sensacionālisms.

Zinātne nenoliedz pilnīgi visu, ko nav atklājusi. Ja zinātne redz pamatojumu un rezultātus ar lielu potenciālu, ideju attīsta un pēta tālāk. Bet zinātne ir atklājusi pietiekami, lai saprastu, ka maģiskais selerijas kokteilis neattīra aknas – aknas pašas sevi veiksmīgi attīra.

3. Kad no zinātnes uzpūš sensācijas...

Jebkura ideja uztura zinātnē – gan zinātniska hipotēze ar potenciālu, gan aplams, pašizdomāts pieņēmums var tikt paķerts un uzpūsts līdz sensācijai. Ja klaju šarlatānismu atspēkot ir viegli, tad ar sensācijām, kas ir uzpūstas, balstoties zinātniskos pētījumos, ir daudz grūtāk: ir jānovelk robeža starp to, ko zinātne jau ir pierādījusi, un to, ko tālāk piedomāja klāt . Liksim mierā tomāta kungu – laiks kurkumai!

Apskatīsim šo rakstu. Beigās ir sensacionāls virsraksts "Trīspadsmit galvenie brīnumi, ko kurkuma spēj darīt Tev un Tavai veselībai". Autore nekautrējoties pasludina kurkumu par brīnumlīdzekli un pārliecinoši apgalvo, ka kurkuma dara veselas 13 brīnumlietas. Gan cukuru asinīs kontrolē, gan ar vēzi cīnās, gan holesterīnu samazina. Metam ārā visu savu aptieciņu vai tomēr paskatīsimies, ko saka zinātne?

Izskatot pētījumus par kurkumīna labvēlīgo ietekmi uz cukura diabēta norisi, atrodu pētījumus uz pelēm. Tātad kaut kas ir! Un rezultāti visnotaļ skaisti. Bet pētījumi ar dzīvnieku nav labs rādītājs, ja vien tu neesi pelīte. Visi pētījumi nav vienlīdz stipri pētījumi, un pētījums uz dzīvniekiem ir vērtīgs, taču nevar tikt attiecināts uz cilvēku. Vairāk par pētījumu hierarhiju var izlasīt šeit.

Ejam tālāk, meklējam pētījumus par cilvēkiem! Ir! Secinājums sekojošs – kurkumīnam ir milzīgs potenciāls, bet viss ir jāturpina pētīt. Un nebūs gluži tā, ka kurkumīns darbosies, pieberot to klāt vistas sautējumam. Kurkuma kā ārstniecības līdzeklis būtu farmaceitisks preparāts kapsulās, kas sastāvētu no tās aktīvo vielu izvilkumiem.

Ar holesterīnu savukārt nav tik cerīgi. Ļoti stiprs pierādījums – sistemātisks apskats, apgalvo, ka kurkumīns neietekmē asins lipīdus.

Ar vēzi arī ir interesanti – cerīgas prognozes ir, taču kurkumīna sliktās uzsūkšanās dēļ diskutabla ir iespēja iegūt atbilstošu devu, lai tai būtu farmakoloģisks efekts.

Ko es ar to visu gribu pateikt? Ka ar veselības aprūpi saistīti cilvēki nedrīkst sludināt brīnumus. Kurkumai ir potenciāls kļūt par augu izcelsmes zālēm. Ber droši klāt saviem ēdieniem. Taču nedrīkst apgalvot, ka kurkuma iznīcina vēzi un regulē cukuru asinīs. Ja šo rakstītu uztura zinātnieks, raksts sauktos "Zinātnieki izsaka pieņēmumus par kurkumas potenciāli labo ietekmi uz veselību". Un ir absolūti skaidrs – kurkumas kapsula nekad nebūs tik efektīva kā insulīns diabētiķiem vai ķīmijterapija vēzim. Tā var būt lieliska profilakse. Vai papildu terapija, un, iespējams, lieliska papildu terapija, ja vien atklāsies, ka tā ir pilnīgi droša un savienojama ar esošo ārstēšanas shēmu. Nekādu brīnumu un nekāda sensacionālisma. Taču kurš tad vērtu vaļā linku ar tik garlaicīgu nosaukumu...

Kāpēc sensacionālisms ir kaitīgs? Tas veido labvēlīgu augsni zinātniski nepamatotu uzskatu izplatīšanai un tirgošanai. Un, kamēr zinātnieki laboratorijā vēl veic pētījumus, uztura bagātinātāju tirgoņi jau aicina vēža slimniekus atteikties no ķīmijterapijas un pārtikt no brīnumainā kurkumas pulverīša.

4. Zinātne atklāj lietas, par ko agrāk pat iedomāties nevarēja! Kāpēc zinātnieki noliedz nezināmo?

Uztura zinātne nenoliedz "nezināmo". Ir grūti noliegt to, ko pat nevar iedomāties. Arī uztura zinātne vēl nezina, cik daudz atklājumu ir priekšā. Taču tas nebūt nenozīmē, ka pēkšņi apstiprināsies pilnīgi šarlatāniski dievietei.lv rakstu stila pieņēmumi "lietojot uzturā produktu X, var zaudēt 25 kilogramus nedēļā".

Bet, ziniet, šādi tādi paņēmieni, kas šķiet brīnumaini, tomēr strādā. Es reāli zinu vienu veidu kā zaudēt 25 kilogramus pāris minūšu laikā. Var mēģināt nocirst sev rokas un kājas. Sensacionāls atklājums – uztura speciālisti iesaka!

Mana vecmāmiņa bija bibliotekāre, es, savukārt – viens varen ziņkārīgs bērns. Man patika bibliotēkas arhīvos uzmeklētās grāmatas par opīti Ļeņinu, kas atbalstīja strādnieku bērnus un aizstāvēja viņus no ļaunās buržuāzijas. Lasīju par to, ka bagātie puikas piekauj veļas mazgātājas bērnu un dumji priecājos – cik labi, ka bija tāds Ļeņins. Dažreiz gadījās uzmeklēt arī grāmatas, kas ar smalkiem un pikantiem epitetiem rakstīja par to, kas Padomju Savienībā nu galīgi nav. Likās pagalam garlaicīgi un nesaprotami. Un vienreiz es atvēru grāmatu, kas manu bērna prātu sagrieza kājām gaisā un šokēja – stāsts par to, kā jauns ārsts grieza mirstošai meitenei vaļā kaklu un lika iekšā metāla cauruli, lai viņa varētu elpot. Jo meitene bija ļoti, ļoti slima. Tās bija Bulgakova "Jaunā ārsta piezīmes". Un, kas par sakritību, pēc pāris dienām piesēdos pie televizora, kur rādīja jauku multeni par sunīti. Suns devās varonīgā ceļojumā, lai piegādātu no pasaules nošķirtam ciematam zāles, ko sliktu laika apstākļu dēļ nevarēja atvest ar transportu. Jo bez tām zālēm mira bērni. Ar to pašu slimību, kas bija mazajai meitenei, kura nevarēja paelpot. Īpaši spilgti atmiņā palika moments ar bērnu zārkiem. Tas bija Saimona Velsa "Balto", un nu es gāju pie mammas, lai pateiktu, ka es nekad, nekad negribu saslimt un nomirt. Mamma pasmaidīja un teica, lai neuztraucos. Man jau no dzimšanas ir ievadīta viela, kas neļauj man ar šo slimību saslimt.

Šī slimība bija difterija. Un, kopš ir izgudrotas vakcīnas, nav jāuztraucas ne par difteriju, ne par citām vakcīnregulējamām saslimšanām. Saskaņā ar Pasaules Veselības Organizācijas datiem, vakcīnas katru gadu novērš 2-3 miljonus nāves gadījumu.

Taču dažus šāds izklāsts... neapmierina.

1. Vakcinēšana Latvijā

Pētījumi (Latvijas Medicīnas studentu asociācijas dati, 2015. gads; SPKC) liecina, ka nevakcinēšanas idejas kļūst populāras jauno vecāku vidū un ir novērojama imunizācijas rādītāju pasliktināšanās tendence, kura iezīmējusies 2008. - 2009. gadā un turpinājusies arī 2010. gada janvārī-novembrī. Kā populārākos iemeslus nevakcinēšanai vecāki min to, ka vakcīnas nepasargā no saslimšanām un slimo pat vakcinēti bērni, un uzskatu, ka vakcīnas ir pārāk liels slogs imūnsistēmai. Parādās arī konspirāciju elementi – uzskats, ka vakcīnas ir tikai farmācijas firmu bizness.

Sekas lēmumam nevakcinēt parādās arī praksē – vēl tikai nesen slimnīcā smagā stāvoklī nonāca nevakcinēts bērns ar difteriju.

2. Antivakcinētāji Latvijā – kur tie mīt un ko tie dara?

Antivakcinētāju kustību Latvijā aktualizēja Aelita Folkmane, plašāk zināma kā calis.lv foruma dalībniece ar lietotājvārdu TantuksMantuks un aizkraukliite. Tieši calis.lv foruma sadaļā "Citāda veselība" arī koncentrējas visa antivakcinētāju elite. Sadaļas lasītājas praktizē alternatīvo medicīnu, vēža ārstēšanu ar sodu, izsaka neuzticību modernajai medicīnai un tic farmācijas firmu sazvērestībai – vienvārdsakot, pilns komplekts. Ņemot vērā to, ka calis.lv ir ļoti ietekmīgs forums, kurā palīdzību visos dzīves jautājumos meklē jaunie vecāki, šis ir spēcīgs rīks savu uzskatu izplatīšanai. Un Aelitai tas padevies perfekti. Domubiedri – antivakcinētāji ir aktīvi joprojām un "apstrādā" katru samulsušu mammu, kas atnāk uz attiecīgo sadaļu ar jautājumu "vai vakcīnas tiešām ir tik kaitīgas?". Folkmanes sacerējumus publicējuši arī Latvijas lielākie ziņu portāli, par ko es tos viennozīmīgi nosodu un uzskatu, ka cilvēkam, kas šo ir publicējis, pienākas sods. Lieki piebilst, ka Folkmanes kundzei nav bijis izglītības medicīnas jomā. Visiem vecākiem iesaku paturēt prātā – ja tev piegādā informācijas avotu no calis.lv "Citāda veselība" sadaļas – izturies pret to maksimāli kritiski!

3. Ārpus Latvijas

Modernā antivakcinētāju kustība ir slavena ar vairākiem spilgtiem pārstāvjiem, ko aktīvi slavina arī Latvijā. Viena no tām ir Dr. Sherri Tenpenny, kurai, izrādās, ar dakteriem ir visnotaļ attāla radniecība – viņa ir tikai osteopāts, respektīvi, kārtējais alternatīvās medicīnas pārstāvis bez nozarei atbilstošas izglītības. Viņas paustie uzskati ir ļoti pretrunīgi – viņa pati, nebūdama vakcinēta, smagi izslimoja lielu daļu vakcīnregulējamo saslimšanu, bet uzskata savu pieredzi par imunitātes stiprināšanu un iesaka arī citiem.

Ne mazāk amizants kadrs ir Jenny McCarthy. Jā, tā pati, kuras attēls cietis no tavām pusaudža hormonālajām vētrām. Jo, bez šaubām, izbijusi Playboy modele, kurai lielākajā daļā gadījumu mugurā ir vairāk drēbju nekā sajēgas par medicīnu, ir lielisks avots, kam ticēt. Viņa apgalvo, ka vakcīnas ir toksiskas un neklausās pretargumentos par to, ka potenciāli bīstamas vielas tajās ir tik mazās devās, ka nevar kaitēt. Taču tas netraucē viņai uzticēties mazo devu nekaitīgumam, injicējot sev sejā vielu, kas lielās devās ir bioloģisks ierocis, – botulīna toksīnu.

4. Kā antivakcinētāji pamato vakcīnu kaitīgumu un kāpēc viņi kļūdās?

4.1. Antivakcinētājiem ir savs viedoklis par slimību izcelšanos

Radikālākie antivakcinētāji uzskata, ka... vīrusi un baktērijas nav tie, kas izraisa vakcīnregulējamās saslimšanas. Jā, tu nepārklausījies. Jā, es nejokoju. Aelitas Folkmanes popularizētā Dabiskās Higiēnas skola postulē, ka pilnīgi visas (!) slimības izraisa slikta higiēna, nepareizs uzturs un visāda "ķīmija", tajā skaitā vakcīnas, ka arī ezotēriskas vibrācijas. Jā, viņuprāt, gripa nerodas no gripas vīrusa. Agrāk visu info par Dabisko Higiēnu varēja atrast Folkmanes mājaslapā dabas-berni.net, taču tā ir mistiski pazudusi. Viņu pārliecība aiziet tik tālu, ka tiek noliegti pat mikrobioloģijas tēva – Pastēra – nopelni. Tieši Pastērs ir pierādījis, ka daudzi saslimšanu izraisītāji ir mikroorganismi, un aprakstīja vakcinācijas pamatprincipus.

Respektīvi, tas, ko katrs skolnieks var novērot mikroskopā un pierādīt ar elementāriem eksperimentiem, neeksistē. Un, ja jau baktērijas un vīrusi patiesībā neizraisa saslimšanas, tad nevajag mums nekādas vakcīnas. Lieki teikt, ka šāds uzskats ir pilnībā aplams. Protams, ir slimības, kas rodas nepareiza dzīvesveida dēļ, taču vīrusi un baktērijas ir vakcīnregulējamo saslimšanu iemesls. Tāpēc vakcīnas satur vai nu nedzīvas baktērijas vai vīrusus, to daļas vai dzīvus, bet novājinātus mikroorganismus. Tie nespēj izraisīt saslimšanu, taču trenē imūnsistēmu ātri noreaģēt un iznīcināt šo izraisītāju. Pēc vakcīnas organisms atceras shēmu, pēc kuras uzvarēja pusbeigtu mikrobu, un palaiž to pašu mehānismu, saskaroties ar īstu izraisītāju. Tāpēc cilvēks nesaslimst vispār vai pārslimo vieglā formā.

4.2. Antivakcinētājiem ir savs skatījums uz vakcīnu efektivitāti

Raksta sākumā es piedāvāju attēlu, kas parāda, cik pamatīgi samazinājusies saslimstība ar vakcīnregulējamām saslimšanām pēc vakcīnu ieviešanas. Taču antivakcinētāji uzskata, ka slimības pazuda nevis tāpēc, ka to veicināja vakcīnas, bet... labākas higiēnas un dzīves līmeņa dēļ. Un, ja šobrīd bērns saslimst ar kādu no tām saslimšanām, to var viegli un ātri izslimot. Šķiet, paaudze, kas nekad nav redzējusi poliomielīta sekas, vienkārši nespēj iedomāties, par ko viņi runā. Masalas ir bīstamas. Vējbakas nav tikai jautras izdarības ar briljantzaļo un var būt īpaši bīstamas pieaugušajiem un grūtniecēm. Garais klepus ir bīstams, nerunājot par difteriju un poliomielītu.

4.3. Vakcīnas izraisa autismu

Aiz šī uzskata stāv viena neliela afēra, kas šobrīd apdraud bērnu dzīvības. Tās vaininieks – Andrew Wakefield. Wakefield ir veicis mazu, nekorektu pētījumu, kura rezultātus piedzina savai hipotēzei – kombinētā MMR vakcīna (masalas, masaliņas, epidēmiskais parotīts) izraisa autismu. Un pat maksājis bērnu vecākiem, lai tie sniegtu pētījuma iznākumam vēlamos datus! Pētījums viennozīmīgi tika atzīts par krāpniecību. Pētījums aiz pētījuma (šeit, šeit, šeit, šeit, šeit, šeit) pierāda, ka vakcīnas neizraisa autismu.

Taču ideja tika uzķerta un palaista apgrozībā. Antivakcinētāji, kuri apgalvo, ka "tie ļaunie zinātnieki vilto datus", par savu elku padarījuši datu viltotāju. Meklējot attiecīgo tēmu internetā, var atrast daudz rakstu un pat žurnālistu izmeklēšanas, kas Wakefield pasniedz kā mocekli, kuru iznīcināja farmaceitisko kompāniju sazvērestība. Neticiet – pieprasiet pētījumus! Tikai ar pētījumiem, nevis cilvēku pieņēmumiem var apstiprināt to, vai vakcīnas izraisa autismu vai ne. Starp citu, autisma iemesls joprojām nav zināms, un kas par sakritību – ar autismu slimo arī nevakcinēti bērni.

4.4. Vakcīnās ir bīstami toksīni

Par vienu no viskarstāk apspriestajām tēmām kļuva tiomersāls – konservants, kas novērš vakcīnas piesārņojumu ar baktērijām vai sēnītēm. Jau no 2001. gada timerosāls vairs netiek izmantots vakcīnu ražošanā (un šeit). Formaldehīds savukārt ir pievienots tik niecīgos daudzumos, ka vairāk nekā vakcīnā tā ir... bumbieros.

Par alumīnija klātbūtni arī var nebaidīties – bērns saņem vairāk alumīnija ar krūts pienu nekā ar vakcīnām.

4.5. Bērna imūnsistēma nespēj izturēt tik daudz vakcīnas

Nav taisnība! Vesela bērna imūnsistēma veiksmīgi tiek galā ar vakcinācijas grafiku. Taču, ja bērns piedzimst ar specifiskām saslimšanām, vakcināciju var atlikt un vakcinēt vēlāk pēc individuāla grafika. Īpaši smagos gadījumos bērnus nevakcinē vispār – un viņi turas uz tā saucamās "kolektīvās imunitātes" rēķina. Ko tas nozīmē? Ja visi apkārt ir vakcinēti, slimībai vienkārši nav, kur izplatīties. Taču, jo vairāk mēs nevakcinēsim, jo lielāki "caurumi" kolektīvajā imunitātē radīsies. Tāpēc, vakcinējot tos, kuri drīkst vakcinēties, mēs pasargājam slimus bērnus, kuriem šāda iespēja ir liegta.

4.6. Vakcīnu drošība netiek pārbaudīta, un blakusefekti tiek slēpti

Vakcīnu drošība un efektivitāte tiek stingri kontrolēta. Pirms licencēšanas vakcīnu nekaitīgums rūpīgi tiek pētīts klīniskos pētījumos, un vakcīnu drošuma uzraudzība un novērtēšana ilgtermiņā tiek turpināta. Latvijā izmantotās vakcīnas atbilst visām mūsdienu Eiropas Savienības prasībām, kas attiecas uz vakcīnas kvalitāti, efektivitāti un drošumu, par ko pētījumos saņemti nepieciešamie pierādījumi. Visi blakusefekti savukārt ir rakstīti uz iepakojuma, un tos ne tikai neslēpj, bet aicina vecākus ziņot par katru netipisku reakciju, kas novērojama bērnam pēc vakcīnas saņemšanas.

Kā jau visiem medikamentiem, vakcīnām ir blakusefekti. Informācija ir publiski pieejama. Taču antivakcinētāji negrib atzīt, ka nopietni blakusefekti ir ārkārtīgi reti, citi lielākoties nav smagi un ir novēršami. Rodas nelietīgi, melīgi briesmu stāsti par tādiem blakusefektiem, kas nemaz nevar rasties vakcīnu rezultātā. Rodas melīgi stāsti par masveida nāvēm trešās pasaules valstīs un sazvērestības saistībā ar to, ka vakcīnas ir Bila Geitsa un masonu veids pasaules iznīcināšanai.

Mammas savukārt bieži pieraksta saslimšanas pēc vakcīnas pašām vakcīnām, dusmojoties uz ārstu, kas teica, ka tā ir tikai sakritība, nevis vakcīnas rezultāts. Šī ir psihes īpatnība — mēģināt atrast cēloni, atlasot iemeslu, kas intuitīvi liekas ticams. Uz vakcīnām noraksta gan alerģijas, gan attīstības aizturi, gan locītavu un visu orgānu sistēmu saslimšanas. Jautājiet ārstam! Ja nepatīk viena ārsta atbilde, meklējiet otro un trešo! Jo tikai ārsts, nevis mūsu, ne-mediķu intuīcija, spēj noteikt, vai šī ir neatkarīga saslimšana vai vakcīnas blakusefekts.

4.7. Vakcīnas ir farmācijas bizness

Rakstā par naturopātiju jau detalizēti uzrakstīju, kāpēc ārstēt sarežģījumus slimnīcā ir daudz dārgāk nekā iedot medikamentu. Amerikāņi ir aprēķinājuši, ka ārstēšanas ietaupījums, vakcinējot 2009. gadā ASV dzimušos bērnus, sastāda 14 miljardus dolāru. Laba analīze par to, cik ļoti vakcīnas samazina ārstēšanas izmaksas, ir šeit.

Uzsvēršu atkal – protams, ka farmācija ir bizness. Kurš tad gribētu strādāt par brīvu? Bet tā nav konspirācija ar mērķi notirgot neefektīvus risinājumus un "indīgas vakcīnas".

5. Antivakcinētāju argumentācijas kļūdas

Antivakcinētāji bieži vien argumentē emocionāli, nevis ar faktiem. Grūtnieces un jaunas mammas ir īpaši viegli iespaidojama auditorija. Neuzķeries!

1) Viņi var ielikt video par vakcīnu kaitīgumu, bieži krievu valodā, kurā "zinātnieki" atklāj patiesību par vakcīnām. Netici tam, ka šie eksperti ir patiesi. Jebkurš var nofilmēt video un ielikt Youtube. Es kaut tūlīt pat varu uzvilkt savu balto halātu, lepni apsēsties pie papīru kaudzes un traģiskas mūzikas fonā runāt, ka cilvēks var pārtikt no mēslojuma. Ticēsi?

2) Ja tu paud pretējo viedokli, viņi var teikt, ka tu esi farmācijas aģents un tev par to maksā, vai arī – tu esi naivs un neko nesaproti. Nebrīnīšos, ja zem šī raksta drīz parādīsies kaut kas tāds...

3) Piedāvā anonīmus stāstus par bērniem, kuriem pēc vakcīnām bija smagas veselības problēmas, kas nav atrunātas vakcīnu blakusefektos. Netici uz vārda! Pieprasi uzvārdus, kontaktus, izrakstus.

4) Sasūtīs ļoti daudz linku uz antivakcinētāju lapām. Bieži vien šādas lapas nosaukumos ir "truth", "natural", "danger". Skaties, vai lapa piedāvā atsauces uz zinātniskiem pētījumiem. Nav? Droši taisi ciet.

5) Tevi nosauks par stulbu, aicinās iet "izglītot sevi" un neticēt pētniekiem, jo "jāveic pašiem sava izpēte". Izpēte, protams, ir pārdesmit minūtes google un to video noskatīšanās, par ko rakstīju 1. punktā.

6) Viņi runās nevis medicīnas terminos, bet sadzīves piemēros. Piemēram, "strādnieki taču nēsā aizsargķiveres tikai tad, kad strādā uz objekta". Vakcīnas nav aizsargķiveres, un tava bērna ķermenis nav stroika! Neļauj pārliecināt sevi ar metaforām – prasi faktus.

6. Kāpēc viņi melo?

Patiesībā melo tikai daži. Tie, kuriem ir izdevīgi tirgot smieklīgas idejas par "naturālām vakcīnām" un uztura bagātinātājus. Tie, kas notic, turpina izplatīt antivakcīnu uzskatus, domājot, ka dara labu darbiņu. Viņi bijuši maldināti un no visas sirds grib palīdzēt, neapzināti maldinot tālāk. Viņi dzīvo noslēgtā informācijas telpā, neticot nekam, kas neatbalsta viņu pozīciju, jo viss ir viltots un uzpirkts. Būt šādā klubiņā dažiem liekas ļoti vilinoši. Tur valda "savējo" gars, cīņa pret kopējo ienaidnieku un izredzētības un elitāruma sajūta – tu zini Patiesību, kamēr citi dzīvo maldos! Tu un tavi domubiedri ir tie, kas atkoda sistēmu un redz tai cauri!

Prakse rāda, ka bieži vien antivakcinētāju pārliecība beidzas tad, kad bērns smagi saslimst vai pat nomirst no vakcīnregulējamas saslimšanas. Vai tā nav pārāk augsta cena, ko maksāt?

Mani vienmēr ir pārsteidzis, cik neauglīgas un neproduktīvas ir diskusijas par uzturu pirmsskolas izglītības iestādēs. Visādi gudri ministri un ļaudis uzvalkos bīda nelaimīgo MK noteikumu Nr. 172 pantus, papildinot tos ar populistiskiem jēdzieniem. Ziņu portāli ar prieku bļauj: revolūcija, ar 2016. gada 1. janvāri stājas spēkā jauni noteikumi, draņķus vairs neēdīsim! Bērnu vecākiem, šķiet, tagad vajadzētu sadoties rociņās un dejot prieka dejas pie "Mazās zaļās vardītes", sasniedzot pilnīgu nirvānu. Un pilnīga nirvāna ir. Uz papīra. Praksē ir mazliet, mazliet citādi.

1. Sintētiski jogurtiņi bez ĢMO

Jaunievedumi noteikumos ir visnotaļ Belēvičīgi – tajos tiek iekļauts tik plašs un nedefinējams jēdziens kā "dabīgi".

Iepazīstieties – definīciju absurds MK noteikumu līmenī. "Dabīgs" ir plašs jēdziens, ko nevar sašaurināt līdz neapstrādātiem ne-ĢMO produktiem. Jo viss, kas dabā sastopams, ir dabīgs. Dabīgs ir arī dabā sastopamo vielu "kokteilis" un tālāka šo vielu apstrāde. Vai tiešām mūsu valsts uzskata, ka piens ir dabīgs, bet siers – nav? Arī reducēšana līdz ĢMO ir nekorekta. Pat atmetot ĢMO (ne)kaitīguma jautājumu. Gēnu modifikācija NEnotiek, dabīgam produktam pievienojot sintētiskas izcelsmes vielu. Protams, var iestāties pret ĢMO un ietvert to aizliegumu noteikumos. Atsevišķā pantā. Bet ne jau definīcijā, zem kuras tas nemaz neiekļaujas!

Vārds "dabīgs" bieži tiek izmantots nevietā kā antonīms vārdam "ķīmisks". Taču gan mēs paši, gan visi produkti sastāv no ķīmiskiem elementiem. Piemēram, šādi izskatās banāna "ķīmiskā anatomija". Visi savienojumi, kas ir sastopami dabā, ir dabīgi. Kaut cik jēdzīgs antonīms vārdam "dabīgs" ir nevis "ķīmisks", bet "sintētisks" – tās ir vielas, kas tiek sintezētas mākslīgi un dabā nepastāv. Vienīgais veids, kā pareizi nolasīt šo noteikumu pantu, ir tas, ka "bērndārznieku ēdienkartē nedrīkst iekļaut plastmasas kotleti un stikla šķiedras makaronus". Un man ir kauns, ka MK noteikumos ir jēdzieniskas kļūdas, kas liek noģībt 9. klases ķīmijas skolotājai.

2. Kartupeļu sautējums ar kartupeļiem

Vecāki ļoti bieži sūdzas, ka bērnudārza ēdienkartē ir ļoti daudz kartupeļu, un jautā, vai šis nav noteikumu pārkāpums. Izrādās, ka nav.

Ir ļoti nekorekti mest vienā šķīvī graudaugus bez precizējuma un kartupeļus. Atslēgvārds šeit ir šķiedrvielas, ko Latvijas iedzīvotāji uzņem par maz. Brūnajos rīsos ir nesalīdzināmi vairāk šķiedrvielu nekā baltajos rīsos. Arī rupja maluma pilngraudu "brūnie" makaroni ir labāka izvēle nekā klasiskie makaroni. Dažreiz, lai noteiktu, kas ir veselīgi un kas nav, ir nepieciešami precizējumi.

Kartupeļiem savukārt ir īpaša vieta MK noteikumos.

Ir svarīgi atrunāt, cik gaļas , piena un dārzeņu jāsavāc pa nedēļu. Bet man nav ne jausmas, kāpēc šāds gods ir kartupeļiem. Kāpēc nav minēti šķiedrvielām bagātie brūnie rīsi? Vai griķi? Laikam jau tāpēc, ka latvietis bez kartupeļa ir tik liels bēdu stāsts, ka ar MK noteikumiem jānosaka, cik tieši kartupeļu pa nedēļu pienākas.

3. Sāļi saldā epopeja

Noteikumi stingri regulē pievienotā sāls (2 g dienā uz bērnu) un cukura (20 g dienā uz bērnu) daudzumu. Un ar katru te ir nelielas nianses.

20 g ir attiecināmi uz tīru cukuru, ko pievieno, teiksim, tējai vai biezpiena plācenīšiem. Ne Kellog's pārslām, ne Kāruma sieriņiem, ne ievārījumam pie pankūkām, ne saldām bulciņām, ko nav aizliegts pasūtīt no piegādātāja, cukura saturs netiek pieskaitīts klāt uzņemtajam cukuram. Protams, ja ēdienkarte kopumā ir sabalansēta, nevajag uztraukties par cukuru kukurūzas pārslās. Taču esmu redzējusi tādas ēdienkartes, kur katru dienu launagā ir vai nu bulciņas, vai nu pārslas, vai biezpiena sieriņi. Ar šādu ēdienkarti reālais cukura daudzums pamatīgi atšķirsies no tā, kas būs ierakstīts ēdienkartes aprēķinā. Kāpēc netiek runāts par to, ka nevajag pārspīlēt ar šiem produktiem, kuri izceļas ar tā saucamo "slikto" ogļhidrātu saturu?

Un baltmaize? Esmu apciemojusi dārziņu, kurā piedāvā tikai un vienīgi baltmaizi. Un kas sanāk? Noteikumos NAV panta, uz ko balstoties, to varētu aizliegt!

Un kā būtu, ja mēs definētu, kāds tad tieši jogurts ir ieteicams bērnam? Jo cukurots jogurta dzēriens ar krāsvielām nav tas pats, kas klasiskais bio-lakto.

Sāls cīņas savukārt bija plaši atspoguļotas medijos. Atceros raidījumu, kurā uztura speciālistes, čiliņā gatavojot ēdienus ar lielu garšaugu daudzumu, pierādīja, ka ar 2 g uz bērnu var iztikt. Taču pavāri nav uztura speciālisti ar radošām idejām, un garšaugi un garšvielas nav lēts prieks. Turklāt praktiski tiek novērots, ka bērni nedasālītu ēdienu vienkārši neēd. Tāpēc bērnudārzos sāli ber klāt no savas kabatas. Nepārprotiet – tā nedara visi bērnudārzi! Lielāka daļa atbildīgi pieiet sāls jautājumam. Taču es zinu reālus gadījumus, kad tiek pievienots sāls, kas nekur dokumentos neparādās.

4. Aizliegts, bet ne pārāk

Starp aizliegtajiem produktiem ir majonēze. Taču, ja palasām uzmanīgāk, var redzēt, ka majonēzi nedrīkst iekļaut piedevu veidā, bet var izmantot ēdienu pagatavošanā.

Lieliski. Ja es dotu bērnam rasolu un klāt majonēzes burku – aizliegts. Bet, ja es virtuvē pati majonēzes burku rasolā iemaisu – viss leģitīmi! Tam, kurš man paskaidros, kāpēc majonēze ir vajadzīga bērna organismam, izmaksāšu majonēzes paciņu.

5. Termiskā apstrāde? Nē, neesam dzirdējuši!

Tātad mūsu lieliskie noteikumi ir definējuši, ko drīkst un ko nedrīkst iekļaut bērnudārznieka ēdienkartē. Taču šeit nav nevienā vietā pieminēta tik būtiska lieta kā ēdiena termiskā apstrāde. Jo ar nepareizu termisko apstrādi ēdiens no veselīga var kļūt par pilnīgu draņķi. Ir nepieciešams uzsvērt, ka veselīgi ir vārīt, sautēt un cept cepeškrāsnī ar mazu taukvielu daudzumu, nevis plunčināt eļļā uz nebēdu. Citādi sanāks gluži kā "Kartupeļa brīnumainajās pārvērtībās": vārīts kartupelis mērenos daudzumos ir ieteicams ēdiens, bet vai teiksim to pašu par frī?

6. Virtuves bēdu stāsti

Izrādās, izvēlēties veselīgu termisku apstrādi dažreiz nav iespējams... tehnisku iemeslu dēļ. Jo bērnudārzu virtuves un tehnika ir veca, un virtuvju renovācijas, ko sola valsts, notiek lēnāk par gliemežu maratonu. Cepeškrāsnis ir tik vecas un pussalauztas, ka ēdienu nav iespējams izcept vienmērīgi. Pavisam reāls stāsts – tā vietā, lai izmantotu cepeškrāsni, pavāri bija spiesti gaļas tefteļus cept uz pannas eļļā, jo cepeškrāsns atteicās cept jebko, kas netiek nolikts tai tieši pa vidu. Vai arī cepamvirsma ir tik sasodīti veca, ka kotletēm jālej klāt eļļas tonnas – citādi vecais pārklājums rauj klāt gaļas masu un no 60 g kotletes paliek pāri 30 g.

7. Izglītības jautājums

Es ticu tam, ka medicīnas darbinieki un pavāri dara savu darbu no visas sirds, taču dažreiz viņiem gluži vienkārši pietrūkst izpratnes un izglītības par veselīgu uzturu. Pavāru mērķis ir panākt, lai bērni labi ēd. Un sirds sāp, redzot, ka superveselīgs dārzeņu sautējums lido miskastē. Tāpēc bieži vien viņi pakļaujas vilinājumam ielikt ēdienkartē desmaizi. Jo bērniem jau garšo. Būtu nepieciešams rīkot kursus par veselīgu uzturu. Lai kursi ir nevis ķeksīša pēc, bet interesanta, praktiska programma, kas veicinātu patiesu interesi un motivāciju gatavot veselīgāk, radošāk un radināt bērnus pie veselīgām lietām. Renovēt virtuves, lai pavāriem ir vieglāk un patīkamāk strādāt. Un, bez šaubām, palielināt algu. Jauni pavāri un medicīnas darbinieki neiet strādāt uz bērnudārzu, jo alga ir smieklīga, un, nekautrēšos teikt, cilvēka cieņu pazemojoša. Medicīnas darbinieki un pavāri pārsvarā ir pensijas vecuma cilvēki. Viņiem ir grūti gan fiziski, gan zināšanas vietām ir ierūsējušas.

8. Un, pats svarīgākais – nauda!

Kad es biju pēdējā kursa studente, viens bērnudārzs vērsās pie manis ar lūgumu pakoriģēt viņu ēdienkarti. Paskatījos un saķēru galvu – šausmas, cik daudz veselīgu iespēju palaists garām! Dāsni papildināju ēdienkarti ar lašu filejām, visa veida lapu salātiem, avokado, riekstiem. Un, gribēdama būt īpaši oriģināla - kvinoju. Vadītāja, ieraugot rezultātu, mīļi, bet gardi par mani pasmējās. Es nemaz neiedomājos apskatīties, kāds ir tas finansējums, ar ko jārēķinās, bērniem gatavojot brokastis, pusdienas un launagu. Cipari ir mainīgi, bet 1 – 2 gadu vecuma grupai tie ir vidēji 1,80 eiro, 3 – 6 vecuma grupai – 2 eiro. Secinājumus izdariet paši.

Mēs dzīvojam tādā informācijas pārpilnības laikmetā, ka vērtīgākais, ko tu vari iegūt, ir cilvēku uzmanība. Tāpēc, ja neesi zivs uz riteņa, kas žonglē ar piecām bumbiņām, vienlaicīgi spēlējot ģitāru, varbūt nemaz nav vērts cerēt, ka izsitīsies cauri informācijas mūriem un uzreiz nokļūsi cilvēku uzmanības centrā. Un uztura zinātne, diemžēl, nav zivs uz riteņa.

Ja es gribētu uzrakstīt par zinātniski pamatotu veselīgu uzturu, tas būtu neinteresantākais saturs pasaulē. Iedomājies uz brīdi, ka atrodies istabā ar datoru, kur tev gar acīm slīd ziņu virsraksti, un ir ātri jāveic izvēle par labu potenciāli interesantākai ziņai. "Kā rēķināt kalorijas" ir gaužām garlaicīgi, kamēr "Sensacionāli – uzņemtām kalorijām nav saistības ar lieko svaru" ir klikšķa vērts. "Graudaugi vēža profilaksei" varētu būt izvēle, ja vien blakus nestāvētu "Saldēts citrons ārstē vēzi labāk par ķīmijterapiju". Tālāk padota un atražota tiek tikai tā informācija, kas jau ir izgājusi pirmos uzmanības filtrus. Kad es biju maza, man bija makšķerēšanas spēle, kur ar rotaļu makšķeri bija jāizvelk ārā zivtiņas no baseina. Taču būtu naivi uzskatīt, ka zivtiņas tur atpeldēja nejaušības rezultātā. Baseinu izveido tavas iepriekšējās izvēles, laiki, reposti, klikšķi un pieprasījums. Un var gadīties, ka visas zivis baseinā ir visnotaļ sapuvušas. Un, ja vakariņās vēlies kaut ko kvalitatīvu, būs vien jābrauc makšķerēt jūrā.

Naturopātija – alternatīvās medicīnas karaliene

Viena no lielām zivēm, kas šobrīd ar baudu plunčājas mūsu baseinos, ir naturopātija un naturopātisks uzturs, kas par savu pamatpostulātu sludina dabas un paša ķermeņa spēku dziedināt sevi. Naturopātija:

• Iekļauj sevī praktiski visus alternatīvās medicīnas paveidus: homeopātiju, Baha ziedu terapiju, iridoloģiju (slimību diagnostika pēc acu varavīksnenes – jā, nopietni!) un ķīniešu medicīnu.
• Uzskata, ka ārstēšanās iespējama bez zālēm un operatīvas iejaukšanās – arī nopietnām saslimšanām. To pamato ar "gluži kā ķermenis spēj pats sadziedēt brūci, ķermenis pats spēj visu". Laikam jau laikos, kad medicīna nebija pieejama, cilvēki bija nemirstīgi.
• Studijas, ko naturopāti apgūst, neapskata ar medicīnu saistītas tēmas vai apskata tās pavirši un sagrozītā veidā.
• Uzskata, ka slimības rodas no emocijām un rakstura īpašībām. Runa pat nav par to, ka stress var kalpot par saslimšanas pamatu. Nonāk līdz absurdam – piemēram, uzskats, ka tuberkuloze rodas no egoisma.
• Izmanto jēdzienus (enerģija, vitalitāte), kas ir pretrunā ar fiziku. Runa nav par emociju lomu saslimšanā un psihosomātiku. Tiek izgudroti jēdzieni, kuriem nav nekādas saistības ar realitāti.
• Ārstē ar augu un citām dabas izcelsmes vielām, kuru efektivitāte klīniski nav pierādīta. Naturopātiju bieži jauc ar fitoterapiju, taču tā nav ne fitoterapija, ne tautas medicīna.

Jauki un nekaitīgi? Nekā nebija! Šāda pieeja ārstēšanai un uzturam ir bīstama: alternatīvā medicīna ir diversants, kas nepamatoti mazina ticamību medicīnai un farmācijai un par ne mazu naudu tirgo mums brīnumus.

1. Naturopātija pretnostata dabu un farmāciju

Naturopātija ļoti veiksmīgi izmanto "melns – balts" pieeju, apgalvojot, ka viss, kas nāk no dabas, ir "labs", savukārt viss, kas nāk no farmācijas – "ķīmisks" un "slikts". Rezultātā cilvēkiem rodas nekritiskas bailes no zālēm. Nereti ir sastopami gadījumi, kad ticība "dabas spēkam" ir tik liela, ka mātes atsakās dot pretdrudža līdzekļus zīdaiņiem ar temperatūru pāri 40 °C, cerot uz ledus kompresi un liepziedu tēju vien.

Taču praksē farmācija nebūt nenoliedz augu izcelsmes vielas. Vēl jo vairāk, farmācija ražo augu preparātus, kuru sastāvā ir no augiem iegūtas aktīvās vielas. Piemēram, pētījumi parāda, ka asinszāle darbojas kā antidepresants, savukārt sennas tabletes vai tējas ir līdzeklis pret aizcietējumu. Farmācija izskata visādas izcelsmes risinājumus, nevis vardarbīgi vēlas "indēt" cilvēci ar "ķīmiskām" zālēm.

Tikpat nekritisks ir uzskats par to, ka dabas vielas ir 100% nekaitīgas. Te var iepazīties ar augu izcelsmes līdzekļu blakusefektiem. Turklāt, nav korekti pieņemt, ka ārstē jebkāda augu izcelsmes viela.

Jāatzīst – farmaceitiski risinājumi ne vienmēr ir perfekti. Piemēram, ārstiem ir aktuāla problēma ar pārmērīgi lielu antibiotiku izrakstīšanu. Taču ārsti to apzinās un paceļ šo jautājumu pašu mediķu vidē. Taču tas nenozīmē, ka tas ir arguments par labu tiem, kas bļauj, ka spēj izārstēt vēzi ar dabas veltēm vien. Ir jāmāk izvērtēt, kad var iztikt ar zāļu tēju, bet kad ir jāķeras klāt smagai artilērijai – antibiotikām. Nedrīkst nekritiski mest visas zāles vienā maisā, pasludinot par "ļaunumu". Nedrīkst nekritiski lietot arī dabas izcelsmes vielas. Vai zināji, ka asinszāle spēj samazināt hormonālas kontracepcijas efektivitāti?

2. Naturopātija veicina sazvērestības teoriju rašanos

Pretnostatot dabu farmakoloģijai, naturopātija un citas alternatīvās medicīnas nozares kārtīgi piemēslo augsni sazvērestības teoriju uzplaukšanai. "Mediķiem nav izdevīgs vesels cilvēks" – bļauj sazvērestības teoriju piekritēji. Dažreiz aiziet tik tālu, ka par sazvērestību tiek pasludinātas pat onkoloģisko slimību ārstēšanas iespējas. Taču pietiek ar dažiem aprēķiniem, lai saprastu, ka ārstēt cilvēku ilgtermiņā ir finansiāli daudz izdevīgāk… nekā pārdot viņam zāļu iepakojumu. Parēķināsim!

Pieņemsim, ka mums ir slimnieks X. Slimnieks X varētu atveseļoties nedēļas laikā, ja lietotu antibiotikas, kas maksā, pieņemsim, 20 eiro. Taču mūsu slimnieks tic medicīnas sazvērestībai un savus 20 eiro kabatā sazvērniekiem neliks. Slimība ieilgst. Parādās sarežģījumi. Ātrās palīdzības brigāde aizgādā pusbeigtu slimnieku X uz intensīvo terapiju.

Visi, kas ir uzturējušies slimnīcā, zina, ka parasti ir jāmaksā tikai par gultasvietu, kas vidēji ir 15 eiro dienā. Visu pārējo apmaksā vai līdzfinansē valsts – un tas maksā ļoti, ļoti daudz. Te var iepazīties ar pilnām cenām par procedūrām, ko veic slimnīcā. Pieņemsim, ka mūsu pacientam X bija nepieciešama galvas smadzeņu magnētiskā rezonanse – tas vien jau izmaksā pāri 100 eiro. Ja nepieciešams operēt – cena var sasniegt tūkstošus. Tev joprojām liekas, ka sazvērniekiem ir izdevīgi ražot zāles, kas ātri un efektīvi apstādina saslimšanu? Zāļu cenas ir nieks salīdzinājumā ar slimnīcas procedūru izmaksām. Sazvērestība būtu, ja farmaceiti zinātu, kā palīdzēt slimniekam X, taču rūpīgi to slēptu, lai ārstētu vairāk un vairāk viņa saslimšanas sarežģījumu.

Protams, ka farmācija ir bizness. Zāļu ražotājam, gluži kā mums visiem, jāpaēd pašam, jāpabaro ģimene, suns un jāuzbūvē jumts virs galvas. Jaunu zāļu pētniecībai aiziet lielas summas, un neviens nestrādās par brīvu. Jā, tas ir bizness. Bet, nē, tā nav sazvērestība.

Bieži vien gadās dzirdēt, ka ārstus interesē tikai pelņa. Bet vai kāds mēģinājis paskatīties, cik maksā, piemēram, naturopāta vai homeopāta konsultācija? Cenu, kas būtu zemāka par 60 eiro, neatrodu. Un pašas zāles bez maksas arī nedala.

3. Naturopātija norāda uz ārstu viltus nespēju ārstēt

Klasiskā frāze, ko var dzirdēt no naturopātiem – "ārsti ārstē tikai saslimšanas sekas, nevis cēloni". Šis man vienmēr ir licies īpaši amizanti. Gara acīm redzu, ka dermatovenerologs ceļo pagātnē pie pārīša kluba tualetē, ar viedu skatienu novicina abiem gar degunu prezervatīvu un pasaka: "Izmantojiet! Citādi viens no jums dabūs sifilisu!" Vai ģimenes ārsts kā supervaronis norauj nost cilvēka roku no durvju roktura ar kliedzienu "Nepieskaries! Citādi pēc divām dienām nāksi pie manis ar rotavīrusu!" Tā tiešām būtu cēloņu, nevis seku ārstēšana. Šī visnotaļ lipīgā frāze, ko izmanto naturopāti, norāda uz ārstu viltus nespēju ārstēt, bet pēc būtības nenozīmē neko. Pilnīgi neko. Cēloņus neārstē. Cēloņus nepieļauj ar profilaksi. Attiecīgi…

4. Naturopātija jauc ārstēšanos un profilaksi

Viss darbību kopums, ko iesaka naturopāti, ir klasiskā veselības profilakse ar pasaku elementiem par uzturu. Taču paši "speciālisti" uzņemas arī ārstēšanu. Un ārstē ne tikai iesnas, bet arī vēzi, artrītu, cukura diabētu un citas saslimšanas, piebilstot, ka ārsti nu gan tikai zāles sadod, bet neko vairāk neiesaka. Nepārmetiet ārstiem to, kas viņiem nav jādara - profilakse ir tikai un vienīgi mūsu pašu ziņā. Pie ārsta nāk ar gatavu problēmu, kurai nepieciešams tūlītējs risinājums. Ārsts var ieteikt sakārtot miega stundas, nesmēķēt, sportot, bet to izpildījums ir tikai un vienīgi mūsu ziņā. Naturopātija nosoda ārstus par funkcijām, kuras ārstiem nav jāpilda. Naturopāts var nepamatoti ieteikt stumt sev iekšā kurkumu, lai uzturētu cukura līmeni asinīs normas robežās. Taču, ja cilvēks patiešām ir slims ar cukura diabētu, ar kurkumu vien līdzēts nebūs.

5. Naturopāti ir pseidopsihologi

Nevar noliegt, ka ārsti savā aizņemtībā bieži vien neuzklausa pacientu līdz galam. Aiz kabineta durvīm stāv rinda, pusdienas ir izlaistas, un tam pa virsu vēl jāsakārto dokumentācija un atskaites. Ārstam tu vari būt zem slimību klasifikatora kategorizējams gadījums, savukārt tev tava saslimšana ir liela bēda un pārdzīvojums. Diemžēl ārstam ne vienmēr ir iespēja un laiks tevi uzklausīt. Naturopātam gan tāda būs. Tevi apčubinās un uzklausīs tik ilgi, cik tu vēlies. Tas ir ļoti jauki, bet nekādā gadījumā nav arguments par labu tam, ka jātic visam, ko naturopāti piedāvā. Piemēram, skriet taisīt kafijas klizmu, kas ir bīstama un bezjēdzīga.

6. Naturopāti piedāvā nevis pētījumus, bet liecības

Lai izvērtētu ārstēšanas kursu, ko pacientam piedāvā, nepieciešams apskatīt, vai kurss ir atzīts par efektīvu. Tāpēc ir jāvēršas pie medicīnas pētījumiem. Taču naturopātiem tādu nav, un tāpēc tie izmanto emocionāli daudz iedarbīgāku metodi – stāsta par savu vai citu brīnumizārstēšanās pieredzi no sērijas "izmetu tabletes, ārstējos ar dabu". Tu nezini ne pacienta vēsturi, ne slimības gaitu, pat ne precīzu diagnozi – viss, kas ir tev priekšā, ir tikai cilvēks un viņa stāsts. Un daudzi stāsti ir apbrīnojami līdzīgi: "dzīvoju neveselīgi, saslimu, sāku dzīvot veselīgi, atveseļojos". Vai tu tiešām ticēsi visam, ko lasi internetā? Veselīgs dzīvesveids nav tikai naturopātu prioritāte. To pašu var iegūt, konsultējoties ar uztura speciālistu un sporta treneri. Turklāt visi atveseļošanas stāsti bieži vien ir līdz galam neskaidri:

• Vai diagnoze vispār bija precīza?
• Vai nav tā, ka cilvēks izārstējās, lietojot zāles, bet nopelnus pieraksta dabas veltēm?
• Vai slimība ir tikai atkāpusies vai pazudusi pilnībā?
• Vai slimība vispār ir eksistējusi? Piemēram, veselīga uztura un dzīvesveida blogere Belle Gibson bija izdomājusi sev vēzi, lai kļūtu slavena.

Nepārprotiet. Es nekādā gadījumā nenoliedzu citu cilvēku saslimšanas pieredzi, īpaši, ja saslimst jauns cilvēks. Pat vairāk – es zinu, kā tas ir. Es zinu izmisuma pilnu iziešanu no kabineta, saprotot, ka ārstam nav bijis laika atbildēt uz taviem jautājumiem. Es zinu vēlmi un gatavību ķerties pie jebkā, kaut vai pusnaktī kailai lēkt no Vanšu tilta Daugavā, jo perspektīva lietot tabletes visu atlikušo mūžu ir biedējoša. Taču šī smalkā un traumatiskā pieredze nenozīmē, ka tā ir jāliek augstāk par zinātni. Pieredze ir subjektīva, un, nebūdami ārsti, bieži vien neapzināmies, ka dabas produkts X nemaz nebija tas, kas mūs izārstēja. Iespējams, atveseļošanos panāca uzturēšanās slimnīcā un zāles, ko ārsts bija paspējis iedot. Iespējams, remisija bija iestājusies spontāni. Iespējams, palīdzēja dzīvesveida maiņa kopumā, kas arī bez naturopātijas būtu visnotaļ iespējama.

Vieglas iesnas tiešām var ārstēt, izmetot ārā visu aptieciņas saturu. Taču dažreiz aizraušanās ar alternatīvo medicīnu un ārsta laicīga neapmeklēšana var beigties letāli – piemēram, ja laicīgi netiek diagnosticēts vēzis.

7. Naturopāti tirgo neefektīvus uztura risinājumus

Naturopāti ir paņēmuši uzturzinātni un padarījuši to par pasaku. Veselīgs uzturs ir lieliska labas veselības uzturēšana un saslimšanu profilakse, taču uzturs nav un nekad nebūs zāles. Naturopāti savukārt pavisam nopietni sludina, ka produkti ārstē saslimšanas. Piemēram, apgalvo, ka kanēlis palīdz atbrīvoties no liekā svara, palīdz pie reimatoīdā artrīta un cukura diabēta. Tas tā nav. Nevar noliegt – kanēļa labās īpašības tiek pētītas un zinātnieki izsaka pieņēmumus, ka tam varētu būt labvēlīgas īpašības, piemēram, cukura diabēta ārstēšanā, taču tas nav līdz galam apstiprināts un pierādīts, kā arī ir pilnīgi skaidrs – ar kanēli vien diabētu neizārstēsi. Un tas ir tikai viens piemērs. Praktiski katram produktam, ko ir iecienījis naturopāts, tiek pierakstītas zinātniskās fantastikas romāna cienīgas funkcijas. Īpaši nepieciešams izcelt naturopātu apsēstību ar viltus diagnozēm, piemēram, caurumoto zarnu sindromu, kam pieskāros jau iepriekšējā rakstā. Un citāts "gliadīns (glutēns) ir līdzīgs vairogdziedzera šūnām, potenciāli izraisot autoimūnu reakciju pret vairogdziedzeri" vien ir kaut kādas pašpasludinātas prēmijas vērts.

Ne mazāk iecienīts ir detokss – pieņēmums, ka mūsu organismā uzkrājas toksīni, ko nepieciešams izvadīt ārā ar īpaši ieteicamu produktu palīdzību. Uz aicinājumu "nosauc, kādi toksīni uzkrājas" naturopāti samulst un pazūd. Bet viņi skaidri zina, ka uzkrājas. Tas nekas, ka šie diez vai paši ar skalpeli pie līķa un ar audiem pie mikroskopa stāvējuši. Uzkrājas un viss! Nekādi mistiski toksīni neuzkrājas – sensacionālais supeorgāns akna (ja vien tam nav problēmu) izvada visu.

Kopsavilkums

Naturopāts var apgalvot, ka nemaz nenoliedz klasisko medicīnu. Bet tas nemaina faktu, ka pati naturopātijas būtība pasīvi – agresīvā veidā izraisa nekritiskas bailes no ārstiem un zālēm. Naturopāts var apgalvot, ka dara tikai labas lietas, piedāvājot jaukas ēdienu receptes. Bet tas nemaina faktu, ka uzturam tiek pierakstītas neeksistējošas brīnumīpašības, ka uzturs tiek pasniegts kā zāles, kaut patiesībā ir tikai profilakse. Medicīnā ir papilnam problēmu. Ne visi ārsti ir labi ārsti, un arī labi ārsti mēdz kļūdīties. Farmācijā ir papilnam problēmu. Bet tas nenozīmē, ka naturopātu piedāvātie brīnumi strādā. Naturopāts ir tikai dārga izklaide veseliem un relatīvi veseliem cilvēkiem ar psihoterapijas elementiem. Naturopātisks uzturs ir kaut cik veselīgs uzturs un glītas receptes ar pasakainu pamatojumu.

P.S.: Un es gribētu redzēt, kas notiks ar tiem cilvēkiem, kuri izlasīs, ka kurkuma normalizē cukuru asinīs, izmetīs pa logu insulīna pildspalvu un gremos garšvielu. Es vienkārši nu ļoti gribētu to redzēt.

Tā-tā-tadādādā, ne tik senu laiku atpakaļ, ne tik tālā galaktikā pērtiķis nokāpa no koka, paņēma rokās koka nūju un kļuva par cilvēku. Cilvēkam gāja grūti, cilvēkam gāja interesanti. Cilvēks atklāja uguni, cilvēks iemācījās termiski apstrādāt to, kas svaigā veidā nav ēdams. Cilvēks izdzīvoja mēri, cilvēks parādīja vidējo pirkstu vakcīnregulējamām saslimšanām. Cilvēks nosēdināja zondi uz komētas. Tagad cilvēkam viss ir labi. Tik labi, ka jāizdomā, ka cilvēks noteikti ir kļūdījies… ēdot maizi.

Stāsta galvenais varonis

Par to, ka glutēns ir kaitīgs runā visi, kam nav slinkums. Visskaļāk sanāk runāt Gvinetas Paltrovas tipa zvaigznēm. Glutēnam pieraksta spējas izraisīt visu, ko vien spējam iedomāties. Turklāt, izraisīt ne tikai tiem, kas tiešām glutēnu nepanes, bet pilnīgi visiem. Glutēna kaitējums skar katru no mums. Nu, gandrīz katru. Pēc neoficiāliem avotiem, Džordžs Lūkass ir atzinis, ka džedaji var izmantot Spēku tikai tāpēc, ka midihloriāņi viņu asinīs nodrošina dabisku aizsardzību pret glutēna radīto kaitējumu.

Glutēns un celiakija

Glutēnam ir divas definīcijas. Viena – glutēns ir ēdiena dēmons, kas naktīs nāk pie bērniem un pieaugušajiem un izraisa visu, sākot no mazā pirkstiņa iekaisuma un beidzot ar citplanētiešu nolaupīšanu. Otra ir mazāk nopietna – glutēns ir olbaltumvielu grupa, kas atrodama graudzāļu dzimtas graudaugos: kviešos, miežos, rudzos, mazākā daudzumā – auzās, un ko latvietis labāk pazīst ar nosaukumu "lipeklis". Tas pats lipeklis, kas veido patīkamas formas un elastības maizīti. Gadu tūkstošiem cilvēki lietoja uzturā šos produktus, kam pateicoties, ļoti veiksmīgi ēda paši un baroja savus pēcnācējus. Taču ne visiem gāja tik gludi. Cilvēki ar celiakiju nepanesa glutēnu.

Celiakija ir autoimūna saslimšana, kas rodas cilvēkiem ar ģenētisku noslieci uz to. Pēc statistikas datiem ar celiakiju slimo 0,5 – 1% no visiem pasaules iedzīvotājiem. Visbiežāk izplatītie celiakijas simptomi ir caureja, steatoreja (tauku klātbūtne izkārnījumos), svara zudums, vēdera sāpes. 50% no slimniekiem piedzīvo netipiskus simptomus – anēmiju (mazasinību), osteoporozi, dermatītu, neiroloģiskus traucējumus un problēmas ar zobu emalju. Dažiem cilvēkiem ar celiakiju simptomu nemaz nav. Celiakija nebūt nav jauna saslimšana – tā ir tikpat veca, cik maizes patēriņš, un, ja kādam liekas ka "agrāk tādas nebija", der atcerēties, ka agrāk nebija arī moderno diagnostikas iespēju. Celiakija nav ārstējama, un slimniekiem ir pilnībā jāizvairās no glutēnu saturošajiem produktiem. Kaitīgs var būt pat viens miltu puteklītis – un tas nav ne joks, ne pārspīlējums. Taču šis stāsts nav par celiakijas slimniekiem, bet par tiem, kas ļoti vēlas pēc tādiem izskatīties. Bezglutēna trends iet pa planētu, dedzinot aiz sevis rudzu laukus.

No kurienes?

Glutēna kaitīguma sāga sākas no Deivida Perlmutera grāmatas "Grain Brain". Iespējams, ticību varētu radīt tas, ka autors ir ārsts. Taču šī ārsta kolēģi gluži neatbalsta viņa uzskatus par graudaugu kaitīgumu (vairāk lasīt šeit un šeit). Autors ir sensacionālists – rūpīgi izvēloties tikai viņam izdevīgus pētījumus ar vāju dizainu, piedomājot tiem klāt savus secinājumus, viņš rada sensāciju par graudaugu kaitīgumu. Tam papildus viņš rada viltus asociācijas: izmantojot glutēna kaitīguma pierādījumus celiakijas slimniekiem, apgalvo, ka glutēns ir kaitīgs pilnīgi visiem. Piemēram, autors pārliecināti apgalvo, ka glutēns izraisa vecuma demenci, apstiprinot to ar šo pētījumu. Apskatīsim! Izlase ir ļoti maza – tikai 13 cilvēki. Gluži kā studenta bakalaura darbā. Paši pētījuma autori sensāciju nesola – apgalvo, ka pastāv tikai iespējamība, ka glutēns veicina vecuma demences rašanos. Un, jāatzīmē, jau paša pētījuma nosaukumā ir norāde uz to, ka runa ir par celiakiju, nevis par "visiem, pat veseliem cilvēkiem".

Varbūt tomēr ir kādi nopietnāki pierādījumi?

Varētu būt, ka būs. Pagaidām ir tikai teorētiskie pieņēmumi. Un katru, pat teorētisku pieņēmumu par glutēna kaitīgumu sensacionālisti uzpūš tik ļoti, ka brīnos, ka tie nepārplīst. Šādi ir ar zinātnieku Alessio Fasano, kas izvirza teoriju par glutēna lomu autoimūnās saslimšanās. Atkārtošos – teoriju, nevis neapgāžamus pierādījumus.

Par Fasano nevajadzētu lasīt glutēnofobu interpretācijas – tās ir ārkārtīgi pārspīlētas. Taču paša pētnieka paveiktais ir ārkārtīgi vērtīgs. Pirmkārt, Fasano ar kolēģiem ir atklājis zonulīnu – olbaltumvielu, kas var ietekmēt zarnu caurlaidību, izraisot tā saucamās "caurumotās zarnas". Skeptiskāks lasītājs, iespējams, ir apjucis – vai tik "caurumoto zarnu sindroms" nav šarlatānisms, ar ko aizraujas vietējie naturopāti? Neļauj sagrozīt sev galvu! Zinātnieku vidē par "caurumotām zarnām" sauc fizioloģiski iespējamu un normālu zarnu caurlaidību. Uz šo brīdi tiek pētīts, vai šī normālā parādība neizraisa autoimūnās saslimšanas. Gala atbildes vēl nav, tiek piedāvāti varianti. Savukārt šarlatāni jau ir pasludinājuši neizpētītu teoriju par patiesību, izdomājot neeksistējošo saslimšanu "caurumoto zarnu sindroms". Nav tāda sindroma. Tiek pētīts, bet nav pierādīts tas, ka šādā veidā rodas autoimūnās saslimšanas. Un, ja tas notiks, par to uzzināsim mēs visi un Nobela prēmijas birs viena pēc otras. "Caurumoto zarnu sindroms" ir murgi pirms Ziemassvētkiem.

"Bet, paga, mēs par glutēnu runājam!" – jūs teiksiet. Tā gan. Fasano pieņem, ka viens no faktoriem, kas varētu veicināt paaugstinātu zarnu caurlaidību, ir glutēns. Tikai tāds "sīkums" – Fasano ņem vērā arī ģenētiku, imunitātes problēmas un vides ietekmi. Taču glutēnofobi šo teoriju jau ir pasludinājuši par absolūtu pierādījumu glutēna kaitīgumam.

Fasano veic nopietnu un apjomīgu izpētes darbu par autoimūnu saslimšanu rašanos un nebļauj par sensācijām. Turklāt, runājot par glutēnu, kategoriski apgalvo – "tikai daži no mums zaudēs šo cīņu [ar glutēnu]" (21:40) un nemaz neiesaka atteikties no glutēna visiem pēc kārtas. Respektīvi, mums ir izvirzīta teorija, kas gaida pierādījumus. Zinātniskā teorija var būt gan pierādīta, gan apgāzta. Taču sensacionālisti jau pasniedz pliku teoriju kā gatavu pierādījumu.

Ko tad saka citi pētījumi?

Tests, tests, tests!

Es tā jūtu, dārgais lasītājs jau ir paspējis pāris reizes nožāvāties. Tāpēc piedāvāju nelielu izklaidi. Es zinu, ka tevi kaitina Facebook draugi, kas posto aizraujošus testa rezultātus no sērijas "Uzzini, kāda vienradža izkārnījuma krāsa tu esi", bet patiesībā tu pats tos gribi iziet. Nu, lūk, es gribu būt stilīga, tāpēc piedāvāšu tev šo iespēju. Uzmanību – tests "Kāds bezglutēna Ziemassvētku svinētājs tu esi?"

Testa nosacījumi ir vienkārši. Tev tiks piedāvāti glutēnofobu apgalvojumi un pētījumi, kas tos atspēko. Ja pēc atspēkošanas tu joprojām piekrīti, ka glutēns ir kaitīgs, piešķir sev glutēnpunktus!

1. Glutēns izraisa Alcheimera slimību.

Meklējam pētījumus! Meklējam un atrodam – tas pats pētījums ar 13 cilvēkiem, ko apskatīju augstāk. Tas ne tikai nesavelk kopā Alcheimera saslimšanu ar ne-celiakijas pacientiem, bet līdz galam nesecina pat to, ka glutēns var izraisīt šo saslimšanu celiakijas pacientiem.

Ja tu tomēr uzskati, ka glutēns izraisa Alcheimera saslimšanu pilnīgi visiem, piešķir sev 5 glutēnpunktus.

2. Glutēns izraisa vēzi.

Nekā nebija. Ir pētījumi, kas rāda, ka tieši otrādi – pilngraudu produktiem ir pret vēzi aizsargājoša iedarbība (un vēl arī šeit un šeit). Savukārt celiakijas slimniekiem, ja tie neievēro bezglutēna diētu, vēža rašanās ir iespējama.

Ja tu tomēr uzskati, ka glutēns izraisa vēzi arī ne-celiakijas slimniekiem, piešķir sev vēl 5 glutēnpunktus.

3. Glutēns izraisa neauglību.

Nav atrodami pētījumi par glutēna saistību ar neauglību veseliem cilvēkiem. Taču celiakijas slimniecēm, kā parāda pētījums, tā ir realitāte.

Ja tu joprojām uzskati, ka glutēns izraisa neauglību arī veseliem cilvēkiem, piešķir sev 10 glutēnpunktus.

4. Glutēns izraisa šizofrēniju.

Kaut cik jēdzīgu kopsavilkumu var izlasīt šeit. Īsumā – iespējams, ir saistība starp glutēna uzņemšanu celiakijas slimniekiem un šizofrēnijas rašanos, taču mehānismi nav ne pierādīti, ne izpētīti. Jāuzsver atkal – runa vienmēr ir par celiakijas slimniekiem, nevis veseliem cilvēkiem.

Ja tev tik un tā liekas, ka glutēns rada šizofrēniju pilnīgi visiem – piešķir sev vēl 10 glutēnpunktus.

5. Ar bezglutēna diētu ārstē autismu.

Nav pierādījumu tam, ka bezglutēna diēta palīdz pie autisma.

Ja tev joprojām liekas, ka autismu vispār var izārstēt tikai ar vienu pašu diētu – piešķir sev vēl 5 glutēnpunktus.

Un tagad – saskaiti punktus!

Ja tavs rezultāts ir virs 25 glutēnpunktiem – tu esi vareni aizrautīgs bezglutēna Ziemassvētku svinētājs! Žēl tikai, ka tava ome uzskata, ka glutēna nepanesamība ir mīts, un atnesa tev pilnglutēna kūku. Pirms apēst kūkas gabaliņu, neaizmirsti viņu nolamāt.

Ja tavs rezultāts ir 10 - 25 glutēnpunkti – tu esi mēreni aizrautīgs bezglutēna Ziemassvētku svinētājs! Šogad izvēlies svinēt Ziemassvētku mājās, jo sabiedriskā ēdināšana nekad nepiedāvās tev atbilstošu bezglutēna ēdienkarti. Kamēr īsts celiakijas slimnieks pasūtīs plikus frī kartupeļus un ēdīs tos, tu, lūdzu, nolamā visus, ko vien vari. Un noteikti padalies ar savu sāpi visos sociālajos tīklos.

Ja tavs rezultāts ir līdz 10 glutēnpunktiem – tu esi vāji aizrautīgs bezglutēna Ziemassvētku svinētājs. Iespējams, kādreiz, apmeklējot kafijotavu, tev uznāk bēda par to, ka izpirkti visi bezglutēna mafini. Nepārdzīvo – nobildēt un ielikt Instgaramā var arī glutēna mafinu! Pieliec heštegu #glutenfree un neviens nepamanīs atšķirību.

Ja tavs rezultāts ir 0 vai tu neskaitīji glutēnpunktus vispār – tu esi normāls cilvēks. Bet pagaidi, kurš tad virzīs uz priekšu tirgu? Kam ražos bezglutēna industrija, ja paliks tikai celiakijas slimnieki un tādi kā tu? Ziemassvētki ir pārdomu laiks – aizdomājies!

Neko nezinu! Neēdu glutēnu, palika labāk!

Ir cilvēki, kas atzīmē, ka pēc bezglutēna diētas ievērošanas tie sāka justies labāk. To var izskaidrot ar vairākiem faktoriem:

• Tie bija cilvēki ar nediagnosticētu celiakiju, iespējams, bez simptomiem.
• Cilvēks līdz šim ēda neveselīgi, taču, atsakoties no glutēna, pārstrādāja ēdienkarti veselīgā virzienā.
• Cilvēkam bija nediagnosticēta kviešu alerģija.
• Cilvēkam bija alerģija uz kādu citu uztura sastāvdaļu, kas tika izslēgta kopā ar glutēnu.
• Labsajūta ir pašsuģestija – īpaši ņemot vērā to, ka dažs labs glutēnofobs labprāt pagrēko.

Kam es iesaku bezglutēna diētu?

• Cilvēkiem, kam dzīvē pietrūkst uzmanības. Paziņojot, ka tu neēd glutēnu, noteikti dabūsi līdzjūtības un labas karmas starus.
• Cilvēkiem, kam riebjas sabiedriskā ēdināšana. Jo pašpasludinātiem glutēnofobiem uzbļaut oficiantam par vāju bezglutēna izvēli ir goda lieta.
• Cilvēkiem, kas grib pakaitināt celiakijas slimniekus, stāstot par to, ka viņi neēd glutēnu, nemaz nenojaušot, ka tajā desā, ko viņi tur rokās, arī ir glutēns.
• Cilvēkiem, kas grib dažādot pārtikas izvēli celiakijas slimniekiem – jo lielāks tracis, jo vairāk mēģinās nopārdot.
• Cilvēki, kuriem bail ēst lietas ar pamatojumu "a ja nu nākotnē pierādīs, ka kaitīgs". Nez, vai viņus ietekmēja atzinums par to, ka sarkanā gaļa un gaļas izstrādājumi pie pārmērīga patēriņa var būt kancerogēni.
• Cilvēki, kuri vēlas paeksperimentēt. Bezglutēna diētas ietekme tiek pētīta saistībā ar vairākām saslimšanām, piemēram, endometriozi. Vienotas ainas nav, un, visticamāk, tā ir tā pati pašsuģestija, taču, ja ir vēlme pamēģināt – kāpēc nē? Tikai nedari pārsteidzīgus secinājumus.
• Un, protams, celiakijas slimniekiem, kuriem gluži vienkārši nav izvēles un kuriem lielākoties riebjas fakts, ka slimību pasniedz kā modes lietu.

Taču ar šo bezglutēna sāga vēl nav beigusies. Otrajā daļā mūs sagaida daudz izsmalcinātākas tēmas – bezglutēna mārketings un ne-celiakijas glutēna sensitivitāte jeb pieņēmums, ka arī veseli cilvēki var būt jūtīgi pret glutēnu. Nelielam ieskatam – cilvēki, kas paši diagnosticē sev glutēna sensitivitāti pētījumos nemaz nespēj identificēt, ar ko viņus baro – pārtiku ar glutēnu vai bez tā.

P.S.: Raksts var saturēt Zvaigžņu Karu spoilerus, tāpēc tiem, kas vēl nav paguvuši noskatīties filmu, vēlams atlikt šo rakstu uz vēlāku laiku. Oh, wait…

Manā dzīvē ir divi svarīgi jautājumi, uz kuriem nespēju rast atbildes. Pirmais – kāpēc masu mediji bez jebkāda filtra tiražē bezjēdzīgus un pat bīstamus uztura padomus. Otrais, daudz mazsvarīgāks – kāda ir dzīves jēga un vai pastāv dzīvība ārpus Saules sistēmas.

Fakts, ka internets ir viena liela miskaste, nevienu vairs nepārsteigs. Nepārbaudīti un neapstiprināti veselības un uztura padomi katru dienu dāsni nonāk ziņu portālos, izgulsnējoties sadaļās "Viņa", "Sieviete" un "Veselība". Tiklīdz nonāk pie veselības un uztura, pat tie kanāli, kas ikdienā iepriecina ar kaut cik kvalitatīvām ziņām par sabiedrību un politiku, pēkšņi kļūst līdz nelabumam dzelteni un stāsta, ka vēzi ārstē ar sodu un ka šokolāde ir efektīvs līdzeklis svara samazināšanai. Taču tas, kas mani interesē, ir nevis pats miskastes saturs, bet veids, kā tajā miskastē var nonākt. Vai tiešām mediju darbiniekiem ir tik ļoti vienalga par satura kvalitāti, ka tie gatavi publicēt jebko? Paeksperimentēsim!

Brīnumainas pārvērtības

Internets iemācīja man, ka es varu kļūt par jebko. Tāpēc es kļuvu par dziednieci. Sertificētu dziednieci, jo, bez šaubām, vārds "sertificēts" piešķir papildu bonuspunktus jebkurai profesijai.

Lai kļūtu par sertificētu dziednieci, nepieciešama virkne sarežģītu procedūru: pietiek sevi nosaukt par tādu. Tā dzima sertificēta dziedniece Laila Ozoliņa. Laila tāpēc, ka uz dullo atvēru plānotāju un trāpīju uz 2. martu. Ilgi nevarēju izšķirties starp Lavīzi, Luīzi un Lailu, līdz saprastu, ka vārda "Laila" vibrācijas atstāj spēcīgāku enerģētisku iespaidu. Lai enerģētisko iespaidu pastiprinātu vēl vairāk, paņēmu klāt spēcīgu, latvisku uzvārdu. Kaut kur biolaukā notika īssavienojums, un sertificētā dziedniece bija gatava sākt rakstīt.

Laila izveidoja sev e-pastu inboxā. Jo tas ir latviski, un Lailai dzīvē noteikti pietrūkst Dormeo matrača reklāmas.

Apkopojot ilgstošu Praksi, Viedumu un Kosmosa sarunu kopsavilkumu, ko jaunizceptā dziedniece ieguva 20 eksistences minūtēs, cienījamā dziedniece Laila sāka rakstīt. Sasmērējot gana daudz sviesta uz papīra, ieguvu rakstu, kas aicināja:

• Neēst ķiplokus un sīpolus, jo tiem ir slikta enerģētika;
• Neēst eksotiskus augļus un produktus, ko latvieši nekad nav ēduši, jo tos nespēj pilnvērtīgi sagremot mūsu "ģenētiskais kods";
• Badoties un detoksificēties;
• Taisīt kafijas klizmu.

Iedevu palasīt savu veikumu cīņu biedrenei Zimbai, kas ar sajūsmas pilnu saucienu "Beidzot man dzīvē noderēs baltu filoloģija!" pielika rakstam klāt mazliet latviskās dzīvesziņas un kafijas klizmas latvisko māsu – kliņģerīšu tējas klizmu.

Protams, visi ieteikumi ir absolūti antizinātniski un aplami.

Pēc pāris stundām Laila nosūtīja savu rakstu visiem interneta medijiem, kas ienāca prātā. Fails "Patiesi-dziedniecisks-uzturs.docx" aizceļoja meklēt savu vietu interneta miskastē.

Rezonanse

Atzīšos godīgi – man ne jausmas, vai interneta portāli vispār publicē informāciju, ko viņiem atsūta nezināmas izcelsmes subjekti. Lielas cerības es neliku un gandrīz jau aizmirsu par savu mazo nerātnību, līdz nākamajā dienā atnācu uz darbu, atvēru delfi.lv un ieraudzīju... ka mans raksts ir nopublicēts (http://www.delfi.lv/vina/veseliba/vesela-un-laimiga/dziednieces-ieteikumi-kapec-latviesiem-nevajadzetu-est-sipolus-kiplokus-un-bananus.d?id=46822149)! Turklāt nevis oriģināls, bet smuki pārfrāzējot.

Labots: 15 minūtes pēc bloga palaišanas delfi.lv ir izdzēsuši rakstu. Bet internets atceras - klikšķini šeit, būs skrīnšots.

Labots #2: Pēc ieraksta publicēšanas pagāja divas nedēļas, ažiotāža norimusies. Bet apollo.tvnet.lv steidza dot Lailai otro dzīvību, publicējot rakstu. Par laimi, kāds operatīvi aizrādīja viņiem, ka ieraksts ir fake.

Neatpalika arī Dievietei.lv (http://dievietei.lv/sertificeta-dziedniece-laila-ozolina-patiesi-dziedniecisks-uzturs/), kas gan ir drusku mazāk pārsteidzoši.

Izbaudot uz sevis kognitīvo disonansi no "nezinu, raudāt vai smieties" sērijas, gāju izdarīt secinājumus.

Ko tas nozīmē?

Īsi un kodolīgi – neskatoties uz to, ka rakstu ir nopublicējuši tikai 2 portāli, viens no kuriem ir delfi.lv, tas jau ir daudz, jo publikāciju skaitam būtu jābūt precīzi nullei. Nevar zināt, vai nenopublicēs vēl kāds. Man, tev, tavai māsai – pusaudzei vai vecmāmiņai – pensionārei tikai piespēlēta informācija:

• Informācija, kuras autors ir nezināms cilvēks. Vai tiešām mēs ticēsim kādam tikai tāpēc, ka viņš sauc sevi par sertificētu dziednieku?
• Informācija, kuras autora kvalifikāciju neviens pat nav iedomājies pārbaudīt. Pat ja mēs ticam dziedniekiem, varbūt būtu vērts uzzināt dziednieku reģistrā, vai tāda Laila Ozoliņa vispār pastāv?
• Informācija, kas ir klaji šarlatāniska un vienkārši muļķīga: detoksifikācija ir mīts, kafijas klizma ir bezjēdzīga un bīstama, ēdienam nav enerģētikas un jēdzienu "uztura ģenētiskais kods" es izdomāju pati. Ja cilvēks atteiksies no eksotiskajiem augļiem ziemas periodā, kad vietējais piedāvājums nelutina ar daudzveidību, un ielies sev dibenā kliņģerīšu tēju, kas būs atbildīgs par sekām?

Secinājumi

Mēs dzīvojam laikmetā, kad pagūglēt ir refleksīva atbilde uz smadzeņu "vajag informāciju" kairinājumu. Un praktiski katra cilvēka dzīvē pienāk jautājums, kad smadzenes prasa uzzināt, ko ēst un kā notievēt. Tāpēc jebkuram, kas publicē informāciju par veselību un uzturu, jāpārliecinās, vai informācija nāk no droša un ticama avota. Kas nav DailyMail kārtējais "britu zinātnieki pierādījuši". Un nedrīkst publicēt to, kas izklausās pēc pilnīgām muļķībām. Var kļūdīties un noticēt tam, kas izklausās nopietns – tas ir normāli. Bet publicēt izteiktus murgus nav piedodami. Nenoliegšu – es ļoti labi saprotu portālus, kas negrib publicēt zinātniskus rakstus, jo tie nav adaptēti ar zinātni nesaistītam lasītājam – tos vienkārši neviens nelasīs. Un tikpat labi es saprotu lasītājus, kuri nevēlas pavadīt laiku, meklējot, ko nozīmē kārtējais sarežģītais termins rakstā. Mums ārkārtīgi pietrūkst labu zinātnes žurnālistu, kas varētu tulkot zinātni no zinātniskās valodas uz vieglu uztveramu ikdienas valodu.

Daži padomi raksta kvalitātes izvērtēšanai

1. Izvērtē avotu, kurā raksts ir publicēts. Vai tas ir kvalitatīvu ziņu avots vai "dzeltens" portāls? Vai šī ir medicīnas rakstura lapa vai alternatīvās medicīnas blogs?
2. Apskati, vai rakstam ir autors. Raksti bez autoriem jau norāda uz to, ka par izvietoto informāciju neatbild neviens.
3. Ja autors ir norādīts, izvērtē, vai viņa personība ir īsta. Ja ir, padomā, vai izglītība un kvalifikācija atļauj izteikties par uztura jautājumiem. Ļoti bieži par uzturu izsakās jogas pasniedzēji, astrologi, naturopāti, dziednieki, ezotēriķi. Tie nav uzticami informācijas avoti.
4. Apskati raksta stilu. Ja tekstā redzi frāzes "Brīnumainais atklājums", "Aizmirsti visu, ko līdz šim zināji par X", "Noslēpums, ko tev nekad neizstāstīs ārsti", "Veic brīnumus" — pret rakstīto jāizturas ļoti skeptiski.
5. Atslēgvārdi, kas var norādīt uz raksta pseidozinātniskumu: "paātrina vielmaiņu", "detox", "uztura enerģētika", "brīnumainas molekulas", "revolucionāra formula", "specifisks produkts X ārstē saslimšanu Y".
6. Labam rakstam būtu jābūt pamatotam ar pētījumiem, ko parasti izvieto atsaucēs.
7. Uztura jomā ir daudz argumentācijas kļūdu. Ja redzat, ka raksts pamato kādu diētu vai uztura shēmu ar vārdiem "mūsu senči ēduši un nav slimojuši" , "slavenība X notievēja ar šo diētu, tāpēc tev arī ir jāizmēģina", "dabiski produkti ir labi, nedabiski – inde", pret izlasīto jāizturas ļoti skeptiski. Mūsu senču dzīvildze nebija diez ko gara, jēdziens "dabisks" ir kārtējais mārketinga triks, ar ko pārdot, un slavenības diemžēl ļoti bieži ir pseidozinātnes izplatītāji.
8. Ja nerodas pārliecība – pajautā speciālistam! Vienkārši uzraksti Latvijas Diētas un Uztura Speciālistu Asociācijai vēstuli, un tev atbildēs.

Es dažreiz aizdomājos par to, kas būtu, ja mūsu orgāni spētu ar mums sarunāties. Sēdi tu tāds bārā ar aizmirsu-kuru-pēc-skaita alus kausu, cerot uz to, ka meitene, ko gribi nocopēt, smejas par taviem jokiem, nevis par tevi. Un pēkšņi – ziņojums no aknas: "Vecīt, vecīt, vairs neturu acetaldehīdu, ņem taksi, Boržomi un liec mūs zem sedziņas". Taču ne vienmēr cilvēka un viņa orgānu komunikācijai vajadzētu būt ar pārmetuma pieskaņu. Tu vari tīri labi sasmīdināt katru sava organisma šūnu... ievērojot pH diētu.

Uzturs? Nopelnīsim!

No malas skatoties, pH uzturs liekas visnotaļ nopietna padarīšana. Neviens sevi cienošs medijs nav izticis bez šīs uztura shēmas pieminēšanas. Neviena sevi cienoša grāmatnīca nepalaidīs garām iespēju notirgot kārtējo pH diētas grāmatu, lepni ievietojot to sadaļā "Veselība". Par mūsu veselību rūpējas arī jaukie ražotāji, piemēram, piedāvājot ūdens jonizatorus sārmainā ūdens iegūšanai… tikai par 399 eiro! Cits, ne mazāk jauks ražotājs, piedāvā sārmainu ūdeni, apgalvojot, ka ar to šūnas dzīvo daudz ilgāk. Piedāvājuma cena – tikai 1,50 eiro par pusotrlitrīgu ūdens pudeli. Nākamais līmenis pēc šī būtu dzert sodu. Jo tev taču galīgi nav žēl naudas priekš savas veselības!

Ko sola pH uzturs?

Lai uzrakstītu šo, esmu veikusi pamatīgu izpēti un iedziļinājusies jautājumā – veselas desmit minūtes gūglēju saturu. Pieejas pamatā ir pavisam reāla lieta – skaitlis, kas apzīmē ūdeņraža jonu koncentrāciju šķīdumā. Par neitrālu pH tiek pieņemts 7, pH zem 7 ir skāba vide, virs 7 – sārmaina. Pieejas doma ir skaidra – uzturā ir ieteicams lietot produktus, kas veicina sārmainu reakciju. Skāba reakcija nav vēlama, jo:

• Toksīni, ko mikroorganismi rada pārāk skābā vidē, grauj audus un traucē organisma dabiskos procesus;
• Vīrusu ir iespējams "noķert" tikai tad, ja organisms ir diezgan skābs;
• No skāba uztura sieviete saskābst un saslimst ar vēzi;
• No skābas vides organismā bēgļi Muceniekos sāk vairoties ar pumpurošanos un apēd visus latviešiem domātos kartupeļus.

Sārmaina vide organismā savukārt tiek slavēta un uzskatīta par vēlamu. Lai noteiktu, kurš produkts ir skābs, kurš – sārmains, tiek piedāvāti dažādi saraksti un infografikas. Par nevēlamiem atzīst visnotaļ veselīgus produktus – ķiršus, rabarberus, pupiņas, dažādus riekstus, vistas gaļu.

Kā ir patiesībā?

Patiesībā ir tā, ka šī uztura shēma balstās faktos, kas ir absolūtā pretrunā ar cilvēka fizioloģiju. Doma par to, ka organisma šūnām ir vēlams sārmains pH, ir aplama. Pirmkārt, tāpēc, ka organismā nemaz nav vienota pH – kuņģa sulai tas ir 1,25 – 3, asins plazmai – 7,4, aizkuņģa dziedzerim – 7,8 – 8.

Lai mēs varētu runāt par abstraktu "visa organisma pH", būtu nepieciešams paņemt visu organisma iekšējo saturu, samalt un samaisīt līdz viendabīgai konsistencei. Kamēr tas nav izdarīts, katram organisma segmentam pH ir atšķirīgs. Piemēram, kuņģis nemaz nespētu funkcionēt sārmainā vidē, jo tajā esošā sālsskābe nepildītu pārtikas sagremošanas funkciju. pH uztura piekritējiem patīk teikt, ka katras šūnas veselību nodrošina sārmaina vide. Kuņģa parietālās šūnas, kas ražo sālsskābi, izsaka skaļu, skaļu protestu!

No skābā kuņģa barība ceļo tālāk pa zarnu traktu, kur tiek pakļauta sārmainas vides ietekmei (vairāk par gremošanu saprotamā valodā var izlasīt šeit). Respektīvi, uztura pH mainās līdz ar gremošanas trakta segmentu, un beigu beigās organismam ir pilnīgi vienalga, vai produkts ir bijis skābs vai sārmains.

Skābam uzturam piedēvē spēju mainīt asiņu pH un izraisīt saslimšanas. Te nu nebūs tik vienkārši. Mūsu organisms nav vārgulis, kura asiņu vidi varētu ietekmēt pusdienās apēsta karbonāde. Asiņu pH nepārtraukti tiek turēts diapazonā no 7,35 līdz 7,45, jo pat niecīgākās izmaiņas – gan uz skābo, gan uz sārmaino pusi – izraisa apdraudējumu dzīvībai. Asiņu pH pastāvību nodrošina tā saucamās asins bufersistēmas, ko īsumā varētu raksturot šādi: ja asinīs uzkrājas par daudz pārāk sārmainu vai pārāk skābu vielu, lietā tiek liktas ķīmiskās reakcijas, lai šīs vielas neitralizētu. Par asiņu pH izmaiņām var sākt runāt tad, kad notiek saindēšanās, plaušu mazspēja, nieru mazspēja, dekompensēts cukura diabēts un virkne citu nopietnu saslimšanu un stāvokļu. Taču uzturs nekādā veidā to neietekmē. Pie šādiem stāvokļiem bīstams ir ne tikai pārlieku liels skābums - acidoze, bet arī sārmainums - alkaloze, kas kārtējo reizi parāda, cik nepareizs ir "jo sārmaināk, jo labāk" uzskats.

Ko ietekmē uztura pH? Urīna reakciju, kam uztura kontekstā praktiski nav nekādas nozīmes. Tāpēc, ja tu redzi kārtējo tirgotāju, kas aicina mērīt sava urīna pH, lai noteiktu, cik skābs vai sārmains ir organisms, der atcerēties, ka urīns gluži nav tas, kas cirkulē tavās vēnās.

Kāpēc liekas, ka tas palīdz?

Cilvēkiem ļoti patīk klausīt nevis sausiem zinātnes faktiem, bet uzsūkt citu emocionālās pieredzes. Kā lai nenotic, ka pH uzturs strādā, ja kaimiņu Lienīte ir par 10 kilogramiem vieglāka un staro? Izskaidrojums ir vienkāršs – sistēmas ievērošana.

• Daudzu pH uztura fanu stāsti sākas ar "Pirms tam neēdu veselīgi, varēju vienā piegājienā apēst vairākas šokolādes tāfeles, un pusdienas burgernīcā bija ikdiena". Protams, kad šādi cilvēki no burgera pāriet uz zaļumu smūtiju, rezultāti ir un tie ir redzami. Bet paveica to nevis pH diēta, bet atteikšanās no draņķiem.
• Produkti, ko pH diēta paredz kā ieteicamos, ir labi un veselīgi produkti. Līdz ar to sanāk, ka cilvēks vienkārši ēd veselīgi – protams, ka rezultāti būs. Taču rezultātus dod nevis pH diēta, bet vienkārši veselīga uztura ievērošana.
• Psiholoģisks komforts un sakārtotības sajūta dzīvē. Uzsākot ēst pēc sistēmas, vairs nav jāraizējas. Priekšā ir tabula ar atļauto un aizliegto, un tu tici, ka viss būs labi.

Kam iesaku pH uzturu?

Apkopojot visu iepriekš uzrakstīto, pH uzturu es iesaku:

• Cilvēkiem, kam patīk pētīt sarakstus un tabulas ar bezjēdzīgu saturu;
• Cilvēkiem, kas vēlas pievērsties gastronomiskajam mazohismam, bez pamata aizliedzot sev veselīgus produktus;
• Cilvēkiem, kam nav žēl pārmaksāt par ūdeni.

Vairāk informācijas, tostarp par pH uztura vēsturi lasi šeit.

Un, visbeidzot, prezentēju jums pasaules precīzāko pH uztura infografiku. Jo organismam ir pilnīgi ph par tavu pH diētu.

Kļūt par veselīgā dzīvesveida un uztura blogeri ir diezgan vienkārši. Šādi stāsti parasti sākas ar to, ka Varonis jau no pašas bērnības jutis aicinājumu. Vai piedzīvojis Lielu Traģēdiju, kas likusi uz pasauli paskatīties citādāk. Ja Varonis nav piedzīvojis ne aicinājumu, ne traģēdiju, tad lasītājs piedzīvos Varoņa bagāto Fantāziju – jo, lai pārdotu sevi lasītājam, var izdomāt sev kādas zarnas iekaisumu. Jo pat vismazākais zarnas iekaisums dod tev zinātnisku grādu medicīnā un guru līmeni uztura zinātnē.

"Tikai ne medicīna, tikai ne bērni," – teica Ksenija, vidusskolā aizpildot kārtējo profesionālās piederības testu. Attapās pēc dažiem gadiem, pabeidzot Rīgas Stradiņa Universitātes programmu “Uzturs” un rakstot ēdienkartes bērniem. Bet tāda dzīves ironija man patīk. Ksenijai vispār patīk ironija. Taču tas, kas šobrīd notiek ar veselīgā uztura jēdzienu, nav vairs pat ironiski. Par to arī būs šis pirmais bloga ieraksts – ar laiku katru tēmu paplašinot, ar piemēriem rādot labas un sliktas prakses. Jo šobrīd veselīgs uzturs, tāds, kādu to pasniedz mediji, ir reducēts līdz aplamām praksēm.

Instagram pret realitāti

Veselīgs uzturs no prakses, kurai jābūt pieejamai katram, kļuvis par plakātveida skaistumu izredzētajiem. Tam, kam būtu jāmotivē, kļuvis par demotivatoru. Manā praksē daudzas sievietes ir atzinušas, ka kautrējas iet uz sporta zāli, jo tur ir pilns ar skaistiem, tieviem cilvēkiem, no kuriem izjūt nosodījumu. Manā praksē daudzas sievietes ir atzinušas, ka nespēj gatavot veselīgi, jo nepietiek naudas stilīgiem ingridientiem. Jo, skatoties uz To Meiteni Instagramā, tu jūties nepilnvērtīga. Tu esi resns nekas vecās treniņbiksēs ar burkāniem no Rimi, nevis bezrūpīga, slaida blondīne ar čia sēklu pudiņu.

Tā Meitene ir ļoti harmoniska personība. Katru rītu viņa uzsāk ar meditatīvu jogu, lieliski izskatoties savās pieguļošajās treniņbiksēs. Pēc treniņa viņa sajauc smūtijā jaunā kokosa sulu ar godži ogām, dāsni apberot ar keroba pulveri. Bez šaubām, ekoloģiskas izcelsmes. Tā meitene iet tikai uz Pašu Bioloģiskāko Veikalu un ēd Pašas Veselīgākas Pusdienas.

Taču tā nav reālitāte. Tā meitene atstāj aiz kadra asaras, pārēšanās lēkmes un tās jogas pozas, kurās vēders izskatās ne tik smuki, cik gribētos. Tā meitene aizstāj aiz kadra diagnozi "ēšanas traucējumi". Jo ar neglītumiem sevi nepārdosi… ja nu vienīgi ļoti šaurai un specifiskai auditorijai.

Es gribētu pateikt, ka sports ir domāts tev, neatkarīgi no tā, cik labi tavs dibens izskatās treniņbiksēs. Es gribētu pateikt, ka nav jādzenas pēc eksotiskiem ingredientiem un superfūdiem – jebkurā lielveikalā ir pilns ar izejvielām veselīgām pusdienām. Un liela daļa aug tepat Latvijas mežos – tikai neviens nav iedomājies piespraust tām birku "superfood" un tirgot par neiedomājamu cenu.

Ekoloģiski vai mirsti

Ekoloģiskās pārtikas mārketings ir tik agresīvs, ka gribās saukt to par ekofašismu. Pirmsākumos eko pārtikas ideja ir lieliska. Zemnieks izliek savu sirdi un dvēseli, lai izaudzētu produkciju pēc pašam tīkamiem standartiem. Taču tālāk to izkropļo sabiedrības viedoklis un pārdevēji, kas balstās patērētāja iebiedēšanā. Rodas iespaids, ka viss, kas nav eko, tevi nogalina.

Droši vien, noteikti esi dzirdējis kādu no šim replikām:

• Tagad pārtikā nav nekā laba, viss ir inde;
• Augļos un dārzeņos, kas ir veikalā, nav nekādu vitamīnu;
• Produkti vairs nav īsti;
• Viss ir saindēts ar pesticīdiem;
• ĢMO, bez šaubām, ir kaitīgs;
• Pastāv tomāti ar zivs gēnu, kas naktī pārvēršas par vampīriem un apēd mazus bērnus.

Es gribētu teikt, ka tā tas gluži nav. Ekoloģiskā pārtika uzturvērtības ziņā praktiski neatšķiras no konvencionālās. Nav savākta pierādījumu bāze tam, ka ĢMO ir kaitīgs. Un dažreiz birka EKO/BIO ir tikai veids kā notirgot produktu par trīskāršu cenu. Vairāk informācijas – tuvākajā nākotnē.

Uz tevis pelna

Veselīgs uzturs tagad ir bizness. Piemēram, ASV organiskās pārtikas lielveikals "Whole Foods" tirgo ūdeni, kurā ielikti sparģeļi par… 6$. Sparģeļu klātbūtne ūdenī nepadara to ūdeni veselīgāku – taču pārdod cilvēkam cerību un vīziju par veselīgu būšanu. Sāls no nātrija hlorīda, kura ietekme uz veselību nebūt nav pati labākā, kļuva par absurdi "veselīgu sāli". Tik nokrāso rozā, nosauc par Himalaju sāli un tirgo pēc iespējas dārgāk, apgalvojot, ka šis sāls uzlabo veselību. Es gribētu pateikt, ka tā tas gluži nav. Cieta pat ūdens. Nosaucot ūdeni par "strukturētu" un piedēvējot tam īpašības, kas iederas kārtīgā zinātniskās fantastikas romānā, ražotājs uzpelnas. Es gribētu pateikt, ka strukturētais ūdens ir maldi. Vairāk informācijas – tuvākajā nākotnē.

Nepērc brīnumu

"Gribēju studēt uztura zinātni, bet viss likās pārāk sauss" – izlasīju es intervijā ar vienu naturopāti. Un tas tā ir. Zinātne ir sausa un garlaicīga. Uztura zinātne nav gudri spriedelējumi par enerģijām, tās ir negulētās naktis pie uzturvērtības tabulām, kad tavam hipotētiskam pacientam ar nieru mazspēju nu nekā nevar savilkt kopā pareizus olbaltumvielu daudzumus. Taču tas nav aizraujoši. Tāpēc homeopāti, naturopāti, ajūrvēda un citas alternatīvās uztura teorijas sola brīnumārstēšanos, lietojot uzturā produktu X. Vai arī detoksificēt organismu, lietojot uzturā produktu Y. Es gribētu pateikt, ka uzturā brīnumu nav. Un akna ir mūsu organisma patiesais brīnums, kas detoksificē, tāpēc nebūt nav vajadzības pirkt dārgus preparātus "organisma tīrīšanai". Uzturs nav brīnums, kas atceļ visas pasaules tabletes un ārstē saslimšanas tapāt vien. Uzturs ir saslimšanu profilakse un veselības uzturēšana, nevis ārstēšana. Vairāk, pamatotāk, latviski - tuvākajā nākotnē.

Par to es arī gribētu rakstīt. Par to, kā neiekrist uz brīnuma solījumiem. Par zinātniski pamatotu uzturu, nevis no gaisa parautām teorijām. Par absurdu, ko redzu sev apkārt. Priecāšos, ja sekosi līdzi!